Blondā Āfrika 9

31.08.2006
7 min lasīšanai

Hmmm... Laikam atkal aizmirsies izslēgt kondicionieri, jo piķa melnā tumsā vienai zem sava paladziņa nosalušas pēdas, secinu kādos 4 no rīta. Bet tā īsti sapņu valstībā iekrist vairs neizdodas, jo vēl pēc stundas ceļamies un sākam gatavoties lielajam Tunisas - Tunisijas galvaspilsētas - apmeklējumam. Pagūstam vien nopriecāties par saullēktu - klusā sārtā skaistumā ar palsu vēl dusošu jūru un tumsnējākām debesīm iezīmējas melnīgsnēju palmu kontūras un reibinošas ziedu smaržas. Drīz lēks saule. Savādi, bet šeit nekad nekur neesmu dzirdējusi putnu balsis... No vienas puses - paveicies, jo dienu vadīs jau pazīstamais tunisiešu gids Muhameds, no otras - grupa šoreiz novākusies tāda, ka taisni jābrīnās, kur tādi jefiņi ņemas un kā tādus bez apsardzes pasaulē laiž. Rādās, arī Muhameds ir visai neomā, jo stāstījums pa ceļam ir samērā formāls. Kas to būtu zinājis, ka tas visam ir tikai sākums... Tunisas apskate iesākas ar vecpilsētu Medīnu, kur katram tiesības klaiņot pēc sava prāta un patikas. Pēc Susas Tunisas Medīna rādās putekļaina, vienveidīga un ... uzbāzīga, jo ieliņas ar ļaužu drūzmu ir šauriņas, tumšas un vietējo uzbāzība jau sāk krietni vien tracināt. Mēs, trīs blondīnes dažādos vecumos, paspējam noklausīties visu arsenālu - sākot no komplimentiem un glaimiem līdz pat neķītrībām n-tajās valodās, kad tā arī neesam pievērsušas uzmanību kādam bļaurim ar viņa "good price, Nataša, nice price, you are beautiful, just ten dinars...". Protams, šo to arī aplūkojam un šo to arī nopērkam. Sākas ar somiņu, ko nolūkoju kā dāvanu mammai - pavisam vienkārša, par materiālu var strīdēties, bet simpātiska par nesaprātīgu cenu, ko beigās pēc īpaši uzmācīgas kaulēšanās iegūstu īpašumā par 15 TD. Tāpat kādā bodītē krītu par upuri vilinājumam iegādāties kilogramu mandeļu cukura glazūrā - smuki bez gala - plaukti ar saldumiem līdz griestiem, viss smaržo tā saldi, garšīgi, noslēpumaini un pat mazliet satraucoši... Cenas - arī nekādas mazās, taču, nokaulējot savas mandeles līdz 7 TD, jūtos iepirkusies padārgi bet jauki. Metam Medīnai mieru, jo burzma kļūst apnicīga. Vienojamies, ka citus suvenītus pirksim rīt prombraucot Susā. Diena padevusies karsta un sutīga. Virs Tunisu skaujošajiem ezeriem plešas dūmaka kā noslēpumains saules caurausts tīmeklis, kam kā kaila auguma siluets cauri vīd kalni... Tunisa kā visa Tunisija ir kontrastu pilsēta. Ielas caurvij kvartālus, kur vienai negribētos palikt pat gaišā dienas laikā ar smiltīm, putekļiem, drazām un ēkām, kurām dažviet nav nevien jēdzīga jumta (manā izpratnē), bet pat durvju un logu - vien kaut kādas stērbeles. Kaut gan - kam durvis un logus, ja Tunisijā zemākā temperatūra ziemā ir + 14 grādu? Turpat netālu ir tērauda un stikla fasādes ar biroju ēkām, tirdzniecības centriem, pasulē pazīstamu brendu izkārtnēm, turpat mūra žogi divu cilvēku augstumā, kam pāri liecas fantastiskos ziedos slīgstoši koki un dateļpalmas. Turpat - krāšņas villas ar Tunisijai raksturīgām koloniādēm, nišām, ģipša cakām, kalumiem un dekoratīvo flīzīšu sarežģītiem rakstiem... Esam Sidibousaidā, jeb Tunisas kvartālā, ko sen sen atpakaļ sācis būvēt kāds francūzis. Interesantākais ir tas, ka visas Sidibousaidas ēkas ir baltas ar zilu apdari tādā vienādi zilā īpatnā tonī. Tāpēc arī pilsētiņu pilsētā sauc par zilibalto pilsētu. lai cik dīvaini tas neliktos, Tunisijā daudz ēku ir aizrestotiem logiem, īpaši turīgajos rajonos. Izrādās - ne jau kriminogēnās situācijas dēļ - smukumam. Nu, par gaumi nestrīdās... :) Baudām zilibalto franciski tunisisko šarmu ar burvīgiem skatiem pār dūmakaino ezeru un ziedu jūru. Izskatās, ka dažiem ir paveicies dzīvot vietā, kur viss zied nepārtraukti... Atkal jau suvenīru tirgotāji ar savu uzbāzību, taču šeit kaut kā izdodas viņus visai veiksmīgi ignorēt. Gandrīz, jo visgrūtāk ir atkratīties no jasmīnu tirgotājiem, kas naturāli bāžas virsū - tiklīdz sauso, smaržīgo ziediņu saņemsi rokā, šķiršanās no pāris dināriem neizbēgama vai tracis pa pus ielu... Interesanti, ka pie ziediņa ticis... Muhameds! Staigā ostīdams un noslēpumaini smaidīdams... Kādā skatu laukumā gids paklusām pavelk dažus maliņā un rāda - re, kur dzīvo mūsu prezidents! Nujā, dūmakā neko daudz gan nevar saprast, jo attālums liels, taču gids brīdina šajā virzienā nefilmēt un nefotografēt, jo tas var beigties ar to, ka kāds civilā tērpies drošībnieks samaitā visa ceļojuma bildes vai filmu, ja ne aparatūru. Kas šiem tik slēpjams, nezinu, bet Tunisijā nedrīkst iemūžināt ne valsts nozīmes ēkas (pašvaldība, policija utt.), ne militārus objektus, ne arī prezidenta mitekļa žogu, jo vairāk jau tāpat neko pāri neredz. Kaut gan - kad šitā piekodina, tieši nagi niest iemest aci aizliegtajā virzienā - nu kas tad tur tik īpašs??? Ceļā uz nākamo pieturvietu Muhameds atklāj, ka Tunisijā sauso jasmīnu pušķītim ir svarīga loma - ja to aiz auss aizspraudis vīrietis, tā ir zīme, ka viņš dikti vēlas iepazīties. Ja puisis kādai dāvina ziedu, tā principā ir atzīšanās maigās jūtās un aicinājums uz ciešām attiecībām. Ja meitene pieņem ziedu, viņa šīm attiecībām piekrīt un var sākties iepazīšanās mums saprotamās tradīcijās, ja ļauj ziedam krist zemē - puisis ieguvis "baigo kurvi" un var doties ganos. Autobusā uzvirmo intriga - Muhameds jasmīnu aiz auss nesprauž, tātad atklāti vairs "nemeklējas", vai tas nozīmētu, ka mūsu omulīgais gids kādā ieskatījies? Muhameds smaida un nesaka ne jā ne nē... Kurā brīdī zieds no viņa rokām ir nozudis un kādā virzienā - vēsture klusē... Pagūstam aplūkot pāris gadsimtus pirms mūsu ēras celtās pirts drupas. Nu no pagājušo laiku godības maz kas palicis, bet drupas ir varenas. Var tikai nojaust, kas te bijis ziedu laikos pirms n-tajiem kariem. Uz bijušajām milzu marmora zālēm pludināts ūdens no 40 km attāluma un ne jau šāds tāds, bet silts no zemes dzīlēm. Nespēju pat iedomāties, kādām bija jābūt tām teknēm, lai tādā attālumā pludinātu karstu ūdeni un galā tas joprojām būtu karsts... Tiesa, es arī tuksnesī diez kā neizpratu, kā viņi dabū gatavu kanalizācijas un ūdensvadu tīklus, ja beduīnu alas citu no citas neteri atrodas kilometru attālumā... Ekspedīcija pa Tunisu noslēdzas uz gana inteliģentas nots - ar slavenā le Bardo muzeja apmeklējumu. Bijušā imperatora rezidencē var tikai ievilk elpu no greznuma, kas rotā saglabājušās telpas, griestu rotājumu mežģīnes, marmora mozaīkas un vēl un vēl. Filmēt un fotografēt vari bez ierobežojumiem - samaksā tik dināru par aparātu. Atkal sastopamies ar vietējo klaju nekaunību - tā kā sīknaudas mums nav, draudzene dod 10 TD par diviem aparātiem, apsargs nesamulsis ieskaita atlikumu saujā - 8 TD, bet biļeti iedod vienu. Kad pieprasām otru - bola acis - neko nezinot, esot atdevis 9 TD. Ja draudzene sauju ar monētām būtu paguvusi iebāzt kabatā, varbūt i nestrīdētos. Varbūt nestrīdētos, ja es nebūtu skaitījusi līdz skaļi un latviski, tiekot līdz 8... Redzot, ka "joks" neizdosies, situāciju veikli nogludina otrs apsargs, klusām grūžot biļeti saujā un stumjot mūs muzejā. Savukārt pie muzeja nejauši izdodas nopirkt pudeli minerālūdens par 1 EUR! Esmu pārsteigta bez gala. Ne vien par cenu, kas ir reizes 4 augstāka nekā parasti, bet arī par to, ka man prasa eiro, jo Tunisijā vietējiem ir aizliegts rīkoties vai glabāt valūtu. Izrādās, štuks vienkāršs - pēc tam tunisietis ar it kā iesmērēto eiro griežas pie cita tūrista, kurš eiro apmaina pret dināriem. Ņemot vērā, ka kursu jau tādām naudas vienībām aprēķināt ir grūti un sīknaudas bieži vien nav, rezultātā tūristi parasti iedot pilnus 2 dinārus 1,6 TD vietā. Padomājiet, kas par biznesu! Nu, viņu tirgošanās ir nervus kņudinoša... Atceļā uz Susu vērojam garām slīdošos mezglainos olīvu stumbrus ar cieti spīdīgām lapiņām, kuras lietus sezonā pavērsīsies otrādi - ar mīksto, pelēcīgo, uzsūcošo pusi valgmes uzkrāšanai. Kamēr saule kveldē Smilšu pārpilno pasauli, olīvkoki barojas ar saknēm no ... gaisa augsnē, tāpēc olīvkokus stāda atstatus citu no cita, bet zemi zem tiem cītīgi un bieži rušina gaisa pieplūdei. A es ta domāju, ka šie pret nezālēm cīnās... :) Gana efektīvi pēc skata un praksē ir kaktusu dzīvžogi. Reiz kāds tos esot iestādījis smukumam, bet itin drīz secinājis, ka adatainajam smukajam briesmonim ar labu pāri arī neviens nelīdīs. Lēti un efektīvi. Gar logu aizslīd brīnumskaista ainava ar kādu vientuļu kalnu. Esot no grafīta. Jautāts, vai grafīta pārpilnībā dimantus nerod?, Muhameds atsmaida - ja būtu, tad nebūtu kalna. Atgriezušās viesnīcā, jaušamies nogurušas no pagarā brauciena un sutīgās dienas. Taču nemiers un kārais zobs dīda pagaršot nopirktās mandeles cukura glazūrā, ko gatavojos vest mājās. Hmmm.... Cieta....eu!, nu tik cieta, ka pārkost nav iespējams!...paklau, ko, pie velna, TAS nozīmē?!???!!!??? Tieši tā, esmu iepirkusies, turklāt smagi. Solīto mandeļu vietā VISPĀR riekstu NAV! Nevienā no mazai olai līdzīgā cukura veidojuma! Savu mūžu neesmu pirkusi tik dārgu cukuru... Esmu sarūgtināta ne pa jokam - kā vedīsi cukuru, piemēram, kolēģiem pacienāšanai? Pārlūkoju arī otru šīsdienas lielo pirkumu - somiņu. Mandeļu rūgtumam pa virsu uzvējo īgnum spar krāmīgi iešūto slēdzīti, kas, kā rādās, sāk irt pa vīli vaļā. Nu, nekas, pielabosim. Pļāpājot nolemju somiņu notīrīt ar mitru lupatiņu no tādiem kā putekļiem. Nav izstāstāms mans pārsteigums, kad pēc brīza atklāju balto lupatiņu somas sarkanajā krāsā! Soma krāso!!! Kad gala rezultātam atklāju, ka arī iekšējā apdare ir pilnīgs mēsls, goda vārds, aiz dusmām, sarūgtinājuma, bēdām par neizdevušos dāvanu un TĀAAAAADU bezkaunību nevarēju pateikt ne vārda... Lūk, kāpēc tik lišķīgi un vēlīgi kaulējās un tinās apkārt kā tāda nelaime. Nelaime jau arī! Prieks par ceļojumu, liekas, sabojāts par 90%. Nolemjam, ka par spīti vēlajam vakaram jāiet nopeldēties. Ne uz pludmali, kur pilns vietējo, bet tepat uz viesnīcas dārzu baseinā. Jo jūtu, ja ceļā satikšu vienalga kādu vietējo, kas tikai paskatīsies uz mani ne tā - sitīšu nebrīdinot! Nemaz nerunājot par kādu repliku. Par laimi vai nelaimi, nevienu vietējo nesatiekam ne liftā, ne viesnīcas terasē, ne dārzā, pat ne pie baseina. Un labi kā tā. Pēc peldes muskuļi piekusuši un dusmas atdzisušas. Paliek vien lielā skumja pat izbojātajām dāvanām. Nez kāpēc iepriekš nebija gadījusies ideja uzlīst uz 8 stāvu viesnīcas jumta. Tā rodas pēdējā vakarā ap saulrieta laiku. Uz jumta bluži netiekam, taču, izmalušas vairākus gaiteņu labirintus un atradušas visādus ellīgus kaktu kaktus, beidzot atrodam durvis uz tādu kā jumtu, kā neizbūvētu terasi. Skats ir vienreizējs - vienā pusē jocīgā zilgā dūmakā ar lampu un mašīnu ugunīm slīkst Susas kvartāli, tālumā ziemeļos pret viegli iezeltītām tumšzila atlasa debesīm iezīmējas Medīnas kontūras, mošeja, minarets. Viegli un glāsmaini pie kājām tieši lejā elpo jūra. Kā kaislē iztrakojusies sieviete jūra baudpilni rāma savā klēpī līgani šūpo vēlīnos peldētājus. Trokšņus te augšā nedzird. Vien saule atkal nemanīta iekritusi starp krastu un jūru, izkrāsodama debesis rieta pusē kā aptracis mākslinieks iedvesmas mirklī... Samulsusi no iespaidiem un domām, kas dejo raganu danci manā prātā, saprotu, ka šo dabas kaislību rotaļu šiet vēroju pēdējoreiz.

Blondā Āfrika 9

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem