Blondā Āfrika 8

  • 4 min lasīšanai
Diena iesākas bez pārsteigumiem. Pamostamies, draudzene dodas ieņemt guļambeņķus pludmalē, atgriežas, pieslien kājās vēl snauduļojošos, taupīga rīta duša (ūdens netrūkst, pagaidām, bet tomēr uzraksts uz spoguļa "Lūdzu taupīt ūdeni!" trijās mēlēs ir gana iespaidīgs...) un iekrēmošanās rituāls, lai, brokastis ēdot, paspēj sasūkties. Tā vajagot. A varbūt i ne, varbūt tad nepaliktu tik balta. :) Brokastis - kā parasti - olas, olas, briesmīga kafija, uz kuras uzlabošanos latvju gaumē vairs neceram, hipersalda sula, plaucēti tomāti bez sāls un vēl šis tas apēdams, kad pierod. Pa brokastu laiku notiek istabu uzkopšana. Izrādās, arī te nekā jauna - paklājs izslaucīts ar kaut ko slapju un dvieļi... joprojām tie paši, kuri te jau bija, kad atbraucām... Nē, nu labi, Āfrika taču, viesnīcai zvaigznes arī tikai 3, tomēr... Liec dvieli kur gribi - uz grīdas, uz vannas malas, uz gultas, kamēr dināru neuzliksi - slaucīsies tai pašā. Labi jau, ka atkal nostrādājis skauta sindroms un viens dvielis ir pašai līdz, kaut gan karstajā un miklajā klimatā, kur nekas lāgā nežūst, ilgi nav līdzēts. Jūra ar saviem viļņiem, maigo vēju un fantastisko siltumu atsver dvieļu operu. Baudām sauli, smiltis un jūras sāli. Tik laaabiii... Un tomēr arī mūsu paradīže čūska ielavījusies - pateicoties karstajam laikam, piekrastē aktivizējušās medūzas. Vēl jau maziņas un nekaitīgas, bet manīt var, jo uz pāris stundām iegūstu apdegumu santīma izmēros. Labi tomēr, ka neatbraucām, piemēram, augustā. Stulbi kaut kā visu laiku būtu jūras malā sēdēt. Visu dienu nespēju pludmalē nosēdēt, lai kā negribētos. Acīm redzot - ne es vienīgā, vai citādi būtu izdomātas visādas atrakcijas - ūdens velosipēdi, ūdensmocīši, slēpes, bet tās kaut kā nesaista. To var arī mājās. Jau vairākas dienas mieru neliek izpletnis, ko virs jūras no pludmales paceļ motorlaiva. Sajūtai vajadzētu būt labai. Kā vienmēr, nav skaidrs, kā šie zemē tiek, bet, tā kā lidotāji mainās, saprotu, ka nosisties šie nez vai mēdz. Eju meklēt. Var jau būt, ka mans sargenģelis tobrīd bija vienkārši histērijā, censdamies darīt visu, lai es nelidotu. Sākas jau ar to, ka uz iecerēto nodarbi devos kopā ar kādu meiteni ar ko iepazināmies tuksnesī. Sākumā arī liela lidotāja, pat cauri pus pilsētai uz mūsu pludmali brauca. It kā no Rīgas, bet šitādu čīkstuli! "Tur nekas neebūs, gan jau ka pieeeečakarēs, tas ir bīiiistami"... Atradām. Sapratu, kas un kā, bet rinda... Nu, kādu 4 stundu garumā. Saku pārdevējai, ka mēs tad ne, bet šī - "bet jums taču atvaļinājums, tas taču tāds sapnis, tās taču ir debesis... " utt. visādu sviestu, lai iesmērētu man biļeti. Nu, nemaz ne maz - 35 TD par 7 minūtēm. Un biedrene maļ savu - ta lidos, ta nelidos, ta atkal lidos. Redzot, ka nepadosimies, pārdevēja aizskrēja pie citiem gaidītājiem, lai it kā sarunātu vietu krietni ātrāk. Nu, nopērkam biļeti, gaidam. pusstunda, stunda, pusotras... Bet rinda iet savu gaitu, jo mūsu kārtas numuru taču neviens tā arī nesamainīja... Un tā pārdevēja arī gabalā... Esmu vīlusies. Tik ļoti, ka dusmojos uz vella paraušanu. Jo laika vairs nav gaidīt vēl trīs stundas karstā saulē, tālu no savas pludmales un viesnīcas. Pieklājības robežās pasaku visu, ko domāju, un karstasinīgas diskusijas rezultātā atgūstu savus iemaksātos dinārus ar jautājumu - kas, es kāda princese Diāna vai esot, ka šitā te atļaujos cimperlēties? Parādīju mēli... Ja paši nebūtu iesmērējuši biļetes ar falšiem solījumiem, tad neko, bet šitā... Laimīgā kārtā manu skābo noskaņu pārtrauc brauciens uz tā saucamo folkloras vakaru. Zinātāji teica, ka Āfrikas naktis neesot vērts apmeklēt, jo tas esot tāpat kā latvietēm - iesācējām - vēderdejas. Tātad - tāda drusku bāla imitācija par āfrikāņiem. (Bet Āfrikā taču esam?) Toties par folkloru nevar žēloties - kaut gan viss notiek samērā masveidīgi (kopā ar mums šovu noskatījās vēl vismaz 6 grupas pa 50 cilvēkiem, tiekam bagātīgi pacienāti tiešām garšīgiem ugunīgiem tunisiešu ēdieniem - amizanti ceptiem plācenīšiem, kuskusu, ellīgi garšīgiem tīteņiem kraukšķīgā mīklā un protams, īstu jēra šašliku. Paasi, bet neiedomajami garšīgi... Izrādās, Tunisijā ir arī visai labs sarkanvīns. Kā vēlāk noskaidrojas - nemaz ne tik nesamērīgās cenās, neskatoties uz alkohola lietošanas TABU (kaut gan - te ir pretrunas...) un šņabi, kas 0,7 tilpumā maksāja sākot no 70 TD... Alus gan - kā mūsu Pilzenietis, jo paši atzinās, ka gatavots pēc vācu receptēm. Šovs - skatu piesienošs. Grūti pierast, ka mūzika, ja par tādu to var saukt, pamatā sastāv no ritma, ko veido vesels bungotāju ansamblis. Katram bungas citā izmērā, ar citādu skaņu un ritmu arī. Tērpi... Nu, krāšņi! Vien nesaprotu, kāpēc šie tik karstā klimatā valkājuši tik daudz kārtu? Satuntulēti kā sīpoli ar garām biksēm zem n-to brunču kārtām. Arī vīriešiem. Izņēmums, protams, vēderdejotājas, jo tām nu gan bez zvārguļu lakata ap gurniem un izrakstītām "dvīņu cepurītēm" nekā daudz vairāk arī nav... Jāatzīst - tiešām iepaidīgi... I vēsie eiropiešu vīrieši noskatās garām, garām actiņām... :)) Netrūkst arī akrobātiksu priekšnesumu un tradicionālo kāzu rituālu izspēles. Skaisti un iespaidīgi, tomēr, ja nebijis gida līdz, daudz ko nesaprastu un būtu kļuvis garlaicīgi. Lielāko jautrību gan sagādā iespēja izjāt ar pušķotu aidinieku vai kamieli. Tiem, kas nebija Sahārā, izjāde ir varens piedzīvojums, turklāt arī šie dzīvnieciņi tā pieraduši pie visa un visādiem, ka spļaut nenāk ne prātā - ņem un kaut bučo! Nejauši iepatīkos puisim, kurš vadā zirgu. Savu reizi izmetu līkumu, bet pēc brīza šamējs klāt un aicina un atkārtotu izjādi. Kāpēc ne? Teritorija nav liela, iežogota, droši, ka nekur pazust nevaru, savējo arī daudz. Tomēr kādā stūrī aiz ziedošiem ibiskiem mans pielūdzējs kļūst atklāts - "all is free just one "bizū"" un viņš mūžam būšot mans. Ne tik uz nakti vien laikam, kas jau atkal nemanot bija uzkritusi pār parku. Labi, manas angļu valodas zināšanas nav spīdošas, tomēr tā arī nesaprotu, ko puisis vēlas. Tikai tad, kad nemiera dzīta tieku no zirga lejā un savējo barā, uzzinu, ka labi, ka tā, jo "viss būšot brīvs, tikai viens skūpsts"... Ne to, ka mute nodiltu un puisis jau jauks, tomēr... :) Atceļā uz viesnīcu tunisiešu vīns tomēr atraisījis mēles arī mums - velk uz nebēdnīgu čalošanu un starp tunisiešu hitiem "Sama, sama.." prasās uzvilkt "Es nenācu šai vietā". Mūsu latviešu gide, kas šeit strādā un uz Latviju brauc vien atvaļinājumā, izplūst smaidos - mājas, mājas... Ir labi. Neveiksmīgais izpletņa gājiens piemirsies un piedzīvojumu galerijai pievienojies teiciens "all is free, just one 'bizū'". Bet... kaut kā sāk mākties virsū maza nešķīsta smeldzīte pēc ceptiem kartupelīšiem, kraukšķīgi saceptas cūkgaļiņas, "Panorāmas", sava balkona flokšiem un mīļajiem tur, mājās...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais