Blondā Āfrika 7

  • 4 min lasīšanai
11.jūlija rīts iesākas ar vieglu neizpratni - it kā taču būtu atvaļinājums. It kā taču speciāli aizbraucu kur ellē ratā, lai būtu ritīgi tālu no mājām. Iemesls banāls - vides maiņa ar mērķi atgūties no saspringta darba ritma un sakārtot personisko haosu, kas devīto vilni uzsita akurāt pirms izbraukšanas... Lāgā neizdodas. Iespējams, pateicoties izteiktam miega badam, kas uzkrājies jau Latvijā, bet šeit tikai papildināts ar Tunisijas apgūšanas pasākumiem un murgainām domām no tēmas "kā būtu, ja būtu". Un tad uz šitā fona mani pamodina nejēdzīgi agrā rīta stundā - ap 8 pēc Latvijas laika. Esot jāceļas un jāiet sauļoties! Dieva naktskrekls! Man taču gulēt gribas! Bet draudzene vēsā mierā apgaismo mani - gulēsi ilgāk, paliksi bez vietas pludmalē (ar saulessargu un guļamkrēsliem). Tā kā šī ir dienas galvenā aktivitāte, slienos augšā. Izrādās, tehnika tāda - no rīta piecelies, aizčāpo uz pludmali, samaksā 2 TD par vietu un atstāj savu dvieli vai ko citu izvēlētajā vietā. Tad vari doties ieturēt brokastis un atgriezties, kad uznāk apetīte. Ja vietu neiezīmēsi, tā tiks pārdota nākamajam un varēsi par saviem 2 TD sēdēt smiltiņās... Šodien jūra ir patiesi fantastiska. Turpat pie krasta veļas tādi viļņi, ka gāž no kājām zemē. Nav pat jāpiepūlās, lai peldētu - ievelc gaisu un ļaujies... Sāls tur virs ūdens, bet viļņi mētā kā bezsvara skaidu. Vienreizēji... Cepuri nost pludmales sargu priekšā. Nezinu, kā viņi to panāca, bet 2 cilvēki pieskatīja paris simtus atpūtnieku tā, ka patiešām sajutos drošībā. Redzam, ka citu vienkārši atsauc atpakaļ drošākā zonā, jo viļņi tāpat nes jūrā, citam peld pakaļ, lai ar visu peldpūsli vai ūdens velosipēdu palīdzētu atgriezties drošā attālumā no krasta. Pēcpusdienā dodamies atkal uz Port el Kantaui, kur iepriekšējā vakarā pasūtījām izbraucienu ar buru katamaranu. gana tālu jāiet, tāpēc nolemjam braukt ar taksi. Tā kā esam pieci, nostopējam divus uzreiz. Mēs priekšā pasakam, uz kurieni, bet šoferis vēsā ģīmī paziņo, ka jāmaksā 6 TD. Mēs jau zinām no vakardienas, ka 6 ir nakts tarifs ar skaitītāju, un protestējam! Pa to laiku šoferis paguvis arābiski sakliegties ar kolēģi otrā taksī un mūsu draugi aizbrauc, bet mēs ne - principa dēļ nolemjam ar šo nebraukt par tādu bezkaunīgu cenu un braucam ar nākošo. Rezultātā esam galamērķī ar aptuveni minūtes nokavēšanos, toties par 2 dināriem, kamēr draugi atbrauca par visiem 6... Mums par pārsteigumu, izdodas atrast īstos arī gaišā dienas laikā un arī samaksāto depozītu neviens negrasās nošmaukt. Kapteinis gadījies īsts Blekdžeks - saulē un vējā notumsušu seju un muskuļiem. Spīd tik balti zobi un acis aiz saulenēm. :) Kamēr tiekam skaidrībā, cik kuram jāpiemaksā, šamējs saka, ka man dubultā. Es, protams, šokā - par ko tā? Bet tas ir joks - par to, ka esot varen runātnīga riktētāja... Izejam jūrā nedaudz novēloti, jo viņiem jau tas ir bizness - kamēr klājs nav pilns, cenšas novilcināt laiku - ja nu vēl kādu tūristu izdodas pielauzt? Izdodas. Bez mums pieciem uz klāja uzkāpj kāds čehu pārītis un kāds arābu pāris, kas šeit pavada medusmēnesi. Jūra bangaina. Katamarāns šķeļ viļņus un rāpjas no vienas putu galotnes uz nākamo. Mana draudzene domīgi vēro jūru un funktierē - būs slikti vai nē... Izrādās - viņai jau ne, bet arābu līgavainis un čehu puisis gan ātri vien paliek mēreni zaļpelēki. Nu, neko, zivīm arī kaut kas jāēd... Bet, kamēr līdz tam nav tikts, pārējie bauda jūru. Kā par spīti, tieši šī jūras brauciena laikā saulei piegūlis priekšā varens mākonis, kamēr apkārt zilas debesis. Tomēr nekas, jo šļakatas ir siltas un brauciens jautrs. Delfīnus, protams, neredzam, bet kapteinis laipni piedāvā izbraukt vēl pāris reizes, jo parasti katrs ceturtais brauciens esot tāds, kad redz... :) Bizness... Toties mēs izpelnamies teju vai striptīza priekšnesumu kapteiņa smukā palīga izpildījumā. Tiešām glīts, teju puskails vīrietis, stiprinot buras... Nu, seksīgi...Goda vārds! :))) Ja jau jūrā esam, nevar taču neizmantot iespēju izpeldēties. Forši, taču secinu, ka negribētu piedzīvot kuģa avāriju. Viena lieta - šūpoties viļņos pie krasta, otra - tapt mētātam 1,5 m viļņos, kad tuvākā zeme ir 10 m... uz leju. Kapteinis gan pilns visādu blēņu - nogaidījis, kamēr mēs, peldētāji, grasamies kāpt no ūdens ārā un esam pieķērušies pie kāpnītēm pakaļgalā, šis tik uzsauc - turaties! un palaiž katamaranu gaitā, atstājot mūs kūļājoties pa ūdeni. Juhū!!!!!!!!!!!!!!!!!=))))))) Labiiiiiiiiii!!!!!!!!!!!!!!!! =)))))))))) Rokas gan pēc tam liekas kā izlauztas, bet tas tiešām ir labi. Pietiekami, lai mēs nekurnētu par to, ka 2 h vietā jūrā esam bijuši tikai 1.5 h. Arī atgriešanās ir ātrāka, pateicoties arābu un čehu puišiem, kuriem tās iekšas ir stipri knapākas par mūsējām. Krastā draudzene nolemj nofotografēties uz ziedošu krūmu fona. Kamēr es tur kadrēju un ko, bildē ielec pāris melnu puišeļu ar bezkaunīgu paziņojumu - dod 2 dinārus, citādi no bildes prom neiesim! Esam šokā! Tā kā tas ir turpat netālu no katamarāna, ar kuru bijām jūrā, ļembastu izdzird smukais kapteiņa palīgs, kas puikas iztrenkā, pateikdams kaut ko pasmagu arābu mēlē, laikam. Noprotu, ka tā te ir parasta parādība un tāpēc vietējie neskrien tūristus glābt, bet, kaut kāda iemesla dēļ laikam esam puisim iepatikušās... Atgriezušās viesnīcā, secinām, ka derētu atrast kādu fotosalonu to bilžu pārrakstīšanai no atmiņas kartes uz CD. Jā, atrodam! Pavisam netālu Kodak pārstāvniecība, kur laipns melns resnis par 5 TD (arī jau nesamērīgi, bet tomēr ne 30!) pārraksta bildes, pagūst daļu no tām nokomentēt kā ne pārāk labas un laipni uzbāžas ar saviem pakalpojumiem, ka, lūk, viņš varot smukāk... Lai nu paliek, nospriežu, jo mani vairāk interesē, vai tajā CD tās bildes tiešām būs? Skaļi neko nesaku, bet, vakarā tīrot fotoaparāta atmiņas karti, dažas smukākās bildes atstāju, drošs paliek drošs. (Mājās izrādās, ka bildes ir, bet vīruss arī...) Pēc vakariņām nolemjam vēlreiz aiztikt līdz Medīnai - kad vēl būs laiks savējiem dāvanas pirkt? Nopērkam visādus niekus sev, draugiem, radiem - izdodas šo to nopirkt izdevīgi, dažviet - iekrītam. Nav tādas īsti maņas, kā pareizi kaulēties. Tomēr arī tāpat dzird runājam, ka baltieši esot reti skopa suga, esot grūti tirgoties. Nu, nezinu gan, jo ir lietas, kas tāpat sanāk dārgākas kā Latvijā, turklāt kāds arābs mūs tā arī mācīja - summu izdaliet uz 3 mazām lietām un uz 5 lielākiem pirkumiem, lai zinātu patieso cenu. Sapratu, ka rāmiem, kautrīgiem cilvēkiem tur nav ko darīt. Ja es tāda būtu, mani būtu apšmaukuši. Ne jau daudz, bet tomēr, lai maitātu noskaņojumu. Ieraugu visai glītu ādas jostu. Nopētu, atzīstu par ņemamu par visiem 5 TD pat nekaulējoties. Iedodu monētas tirgonim, šis aiziet aiz stūra it kā pēc maisiņa, bet atpakaļ atnāk ar 4 dināriem un rāda, lai dodot vēl vienu. OK, tirgošanās ir laba lieta, bet izspiešana? Saku, iedevu 5, nē 4, nē 5, nē 4... Beigās kļūstu nikna un skaļi noprasu, vai tad policija vai būs jāsauc?! Nu re, atradās arī piektais dinārs... Rīt atkal diena priekšā. Redzēs, kāds viņiem tas folkloras vakars...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais