Blondā Āfrika 6

  • 7 min lasīšanai
Oi, oi, oi... Labāk būtu gājuši pēc trešās ūdenspīpes -kad neguļ, tad neguļ, bet šitā māžoties... 3.45 ar apskaužamu precizitāti sāk zvanīt telefons. Viesnīcas istabā aklā tumsā tāds troksnis vienkārši plēš galvu pušu. Un nav nemaz tik vienkārši pamosties, pacelt to draņķi un saprast, ko kāds skaidrā franču mēlē vēsta. Sapratu vien to, ka no administrācijas - tātad komanda celties tiem un tām, kas nav aizklīduši tuksneša zvaigznājus lūkoties. Ēdamzālē esmu pārsteigta. Te viss plkst. 4.00 no rīta notiek tā, it kā tā būtu normāla parādība. Jāsecina, ka laikam jau ir arī, jo, iespējams, šī Douzas viesnīca tieši uz to eksistē, ka te ik dienas mainās Sahāru lūkoties braucēji. Kuram trakajam vēl nāktu prātā doma uz tādu nekurieni kulties? Nedaudz pabrīnos par to, ka Tunisijas viesnīcu ēdienkartes ir fascinējoši līdzīgas - atkal plaucēti tomāti, olas visādos veidos bez sāls, grauzdiņi ar vīģu džemu, kurš, kā vienmēr ir hipersalds. Labums tāds, ka sāku pierast, turklāt nav katru rītu domīgi jāpēta paplāšu saturs - viss ir skaidrs un šaubas nerada. Teju vai ar minūtes novēlošanos, bet esam autobusā. Pārsteigums! Tumsa tāda, ka acīs dur. Zvaigžņu nav, mēness arī ne. Kur tas palicis pa tām dažām stundām??? Un nakts vairs nepavisam neliekas ne mīksta, ne silta un pavisam ne pūkaina. It kā ar to vēl nebūtu gana, šoferīts uzgriezis kārtīgu arābu šlāgeri, cik nu tumbas velk. Ufff... Bet - visi ir saprotoši. Ja mēs nevaram lāgā aizmigt - tā ir mūsu problēma, taču, ja tas izdosies šoferim, tad tā vēl jo vairāk būs mūsu lielā problēma... Pēc divām stundām esam sālsezera vidū. Visapkārt savādā pustumsā sāls. Nieka 164 000 km2... Tālumā atlasa kalnu kontūra, bet otrā pusē - tikai horizonts. Balts. Un iedzeltens, kur sāls sajaukusies ar vēja nestiem tuksneša putekļiem. Pamatne ir stingra, bet sajūta tāda, it kā staigātu pa milzu kūku, uz kuras vietām atlupusi sakusuša cukura garoziņa. Tomēr daži pamanās atrast vietu, kur mirušais ezers vēl ir staigns. It kā jau ūdeni neredz, bet masa ir dumbraina. Kāds tūrists palicis bez savām iešļūcenēm... Dažviet tūristu priekam izraktas bedres, kur redz baltu sāli... sarkanā ūdenī. Tā, it kā kāds tur būtu gaļu sālījis... Kāpēc sarkans, nezinu. Piemirsu mūsu gidam uzvaicāt. Kā jau Sahārā braukdami, visi izlekuši šortiņos un maiciņās. Neticami, bet cik tur ir... AUKSTS!!! Mīnusi jau ne, bet basās kājas jēzenēs nosalušas tā, ka ilgu laiku nespēju atsildīt. Visa sāls sālsezera būšanā slēpjas apstāklī, ka, saulei paceļoties virs kalniem, tās stari atspīd sāls kristālos un ezers liegi zvīļojot. Vai šis tā dara vai nedara, grūti pateikt, jo mums kā par spīti virs kalniem nogūlusi mākoņu strēmele. Kamēr saule pārrāpjas tai pāri, leņķis vairs nav tāds un kristāli nezaigo. Žēl. Neredzētā dabas skaistuma un miegam laupīto stundu. Pārliecinos par mūsu gida Muhameda kluso klātbūtni visas grupas gaitās. Kaut gan šoferim piesaku,ka atvēršu autobusa bagāžu, lai paņemtu jaku, autobuss pēkšņi tomēr sāk braukt. Pārbīlī izrauju savu trako galvu no bagāžas nodalījuma, bet kaut kas man liek reaģēt un strauji aizcirst arī lūku. Labi, ka tā, citādi mēs būtu palikuši bez lūkas vāka, bet kāds cits autobuss - bez aizmugures stūra. Pagājušas sekundes simtdaļas, un, kamēr cenšos atgūt skaidru prātu, teju vai no zemes izaudzis arī noraizējies Muhameds - "Vsjo v paradke?". Pēc šī atgadījuma laikam mūsu šoferīts ir beidzot pavisam pamodies... Kādu laiku braucam pa vienmuļu šoseju sāls pārpilnības vidū, taču ezera malā mūs sagaida džipu kolonna. Jau autobusā tiekam sadalīti pa grupiņām katrā braucamajā, lai lieki nekavētu laiku. Sākumā jau nekas - vienkārši braucam pa šoseju, līdz brīdim, kad kolonna mežonīgā ātrumā kādā līkumā pat necenšas to izgriezt, vienkārši visi metas smilšu jūrā. Esmu pabailīga līdzbraucēja, taču tādus raļļus ir vērts piedzīvot. Tas nekas, ka dažbrīd aizmiedzu acis un nodomāju, ka apgāšanās principā būtu viens no šova elementiem, nekas vairāk. Džipi dragreiso pa kāpām, ka dažbrīd redz tikai smilšu jūkli. Dažvien pārņem sajūta, ka brokastis labāk būtu bijis neēst. Bet ir jautri! Brīziem klaigājam no sajūsmas, brīžiem - patiesās šausmās, bet ir labi! Mūsu džipa vadītājs, mūsu kliedzienu uzmundrināts, neatturas no dažiem manevriem, kas, es pieļauju, ierindas tūristiem programmā nav paredzēti. Izkāpjot no auto, zeme viegli šūpojas... Pa ceļam redzam tuksnesī klīstošus kamieļus. Te esot divejādi kamieļi - saimnieku un savvaļas. Savvaļa gan arī izpaužas tādejādi, ka pa dienu lopi klīst tuksnesī kaut ko meklēdami, bet vakarā rātni ierodoties mājās. Tie pamatā esot gaļai. Saimnieki kamieļi esot visu laiku kopā ar saimnieku, jo tos izmanto transportam, tūristu vadāšanai utt. Nākamā pietura - kalnu oāze. Pirmais, ko ieraugām, protams, ir kalnu kailais visvarenums. Virsotnes nav augstas - ap 1000 m virs jūras līmeņa, bet tā kā jūra turpat netālu, kalni izskatās augstāki, nekā ir. Turpat aiza, pa kuru iztek strauts. Tas tad arī visas oāzes dzīvības pamatā un tuvējā ciema eksistencē. Sasmejamies kā negudri - neskatoties uz to, ka Tunisijaā no .klases māca arābu valodu, no 3.klases franču valodu, bet no 7.klases - angļu, turienes suvenīru pārdevējs vienalga pamanījies uzrakstīt uz savas bodes skaidrā angļu valodā "Tee shirts". Krekli ta būtu, bet kur gan tēja? Taču ne tie kaltētie skorpioni? Kaut gan - neko skaidri te nevar zināt. Taka pār un caur kalniem ved mūs uz oāzes sākumu - strauta izteku. Nobrīnījos, cik kalni tur ir mainīgi. Stāvu vienā vietā, bet, ik pagriežoties uz citu pusi, paveras citādi kalni - stāvas sienas, nolaideni akmeņu nogruvumi, klints kā ūdenskritums, nogāze, it kā milzis būtu spēlējies ar lego klucīšiem... Šaurā kalnu takas spraugā mani piesola pārdot. Situācija apmēram tāda: ar kādu savas grupas puisi, izlīduši pa klinšu spraugu otrā kalnu pusē, fotografējam viens otru. Pēc brīža izlien kāds arābs, brīdi mūsos noraugās un saka puisim: - tu ej prom, es palikšu ar tavu meiteni. "Mans puisis" apmulst, laikam par to, ka "ticis pie meitenes", bet attopas un atbild: - ej pats prom, es palikšu pats ar savu meiteni. Arābs neliekas mierā: - bet tu ej, es došu tev kamieli, bet pats palikšu ar meiteni. - neiešu! - Nu labi, divus! Tad beidzot arī man jāsmejas. Pikti paziņoju, ka pa 2 vien kamieļiem neesmu dabonama, lai nu šļūkā tālāk. Visi nosmejamies, arābs novērtē mani ar epitetu "gazele" (arābiem tas ir smalks kompliments, par gazelēm sauc skaistas, graciozas sievietes) un dodamies katrs savās gaitās. Elšibikai (kalnu oāzei) paliekot aiz muguras, lēnām atkāpjas arī kalni. Kādu brīdi gan vēl līkumojam kalnu pārejās, aplūkojot kalnaino tuksnesi, kur savulaik uzņemtas "Zvaigžņu karu" epizodes, bet drīz vien nonākam savdabīgākā vietā - klinšu aizā, kurā gāžas Tunisijas augstākais ūdenskritums. Īsi sakot - pasakaini. Šalcošs, vēss strauts, kas gāžas no 12 m augstuma, rāms miers un augu pārbagātība kā savādā salā. Varbūt Dievs te atpūtās, pirms pārējo pasauli radīja? Pēc peldes ūdenskritumā nogurums ir tik liels, ka braukšana džipā vairs nespēj aizraut. Pat man, sēžot priekšā un vērojot, ka vidējais ātrums ir 130 km stundā (par laimi un brīnumu, šosejas te ir perfektas un satiksme- minimāla), nav spēka baidīties. Negulētā nakts, emociju pārbagātība un strauta veldze manu zodu atstutē uz krūtīm... Nu jua ierastā tuksnešainā nekurienē mazā miestā apstājamies papusdienot. Jēziņ! Nu gan ir cepešpanna. Basām kājām nav gudri kāpt uz asfalta vai pat smiltīs. Var apdedzināties... Šodien nav arī vēja un jāatzīst, ka doma par atgriešanos autobusā ar kondicionieri liekas visai tīkama. Piepeši zvana mobilais. Mammucis... Uzraukusies līdz ārprātam. - Kur esi? - Tuksnesī... - ??? Ko tu tur dari? - Nu, vienkārši esu, kūstu saulītē, bet neraizējies, beduīni mani neapēda... Visu cieņu, mobilais te darbojas pat Sahāras smiltīs. Pat tik labi, ka brīžiem liekas - būtu labāk, ka nedarbotos. Ir reizes, kad tiešām gribas būt prom. Bet mamma jau to nezina. Uztraucas, ka es viena, kaut kur... Pēcpusdienā nokļustam vienā no pasaul;es slavenāko paklāju darināšanas pilsētām. Viesojamies arī tādā kā tā saucamo Persiešu paklāju fabrikā. Te strādā sievietes. Amatu sāk mācīties no 6 gadu vecuma, bet amats skaitās apgūts tikai no 18. gadiem. Paklāji ir skaisti. Manai gaumei par raibu, bet nenoliedzami - mīksti un krāšņi. Dārgi arī. Cena gan atšķiras no paklāja lieluma, iesieto mezglu skaita uz kvadrātmetru un, protams, materiāla. Neliels dabīgā zīda paklājiņš ~ 1 m2, nopērkams par gandrīz 1000 latiem.... Nu, nezinu. Man liekas ellīgi dārgs, toties nejēdzīgi nepraktisks nieks. Toties oriģināls, jo paklājiem nav zīmējumu. Audējas sien rakstus no galvas. Tāpēc ar rokām austie (pareizāk gan būtu - sietie) paklāji var būt līdzīgi, bet ne vienādi. Ir trešā diena Tunisijā bet jau gadās "uzgrābties". Fabrikas pagalmiņš smaržo pēc visādiem saldiem kārumiem. Kā nu ne- tirgotājs piedāvā pagaršot turpat uz pannas pirms mirkļa grauzdētas mandeles cukurotā glazūrā. Vienreizēji garšīgas. Turpat vari nopirkt - maza tūtiņa, aptuveni 70-100 gramu jau sasvērtas mandeles maksā 4 TD. Dažiem izdodas nokaulēt uz 2 TD, bet arī tie, kas nopirka par 4, jūtas apmierināti - tik garšīgas taču! Līdz brīdim, kad jau autobusā atklājas - tūtiņās glazūra līdzīga, bet mandeļu vietā - zemesrieksti... Un atkal gar logu aizzib olīvu mezglainie stumbri. Pamazām atgriežamies Susā un mūsu 1400 km pārgājiens pa tuksnesi tūlīt,tūlīt ir galā. Vēl tikai pamanām kādu mirāžu (noteiktā vietā karstā laikā tā esot normāla parādība), pabrīnāmies, kā Tunisijā sadzīvo fosfātu raktuves un vājprātīgi putekļi ar olīvām zem tiem, un tad jau atkal esam pie jūras savā viesnīcā. Atgriešanās uzsit aizkaitinājumu. Nogurums liels, bet istabā netieku. Manas draudzenes, kas tuksnesī nebija, devušās dieszina kur un atslēgas paņemtas līdz. Vai tad domāja, ka manis vairāk nebūs atpakaļ? Labi ka ir mobilais. Pēc pāris minūšu pukošanās viesnīcas gaitenī ar netīrām kājām, piesvīdušu kreklu un milzu somu, tieku arī istabā. Laikam ir pilnmēness, jo teju izceļas konflikts par fotoaparātu. Draudzene gatava vainot mani visos nāves grēkos, it kā es būtu likusi viņai savu fotoaparātu atstāt mājās, jo man tak būs digitālais līdz. Nu, ir jau, tikai Sahārā piefotografēts tika daudz, ka atmiņas karte teju pilna. Bet priekšā vēl vairākas dienas... Cenšos iekost mēlē. Galu galā - gan tak kaut ko izdomās. Pašā vakarā nolemjam aizbraukt uz netālo jahtu ostu - Port El Kantaui. Taksis ir varen ērts transporta līdzeklis. Lēts arī - 10 minūšu brauciens - ~4 TD vakarā, 6 TD naktī. Tikai - nākas pieprasīt, lai ieslēdz skaitītāju. Uz vienošanos vienmēr sanāk dārgāk. :) Osta skaista. Te apkārt daudz viesnīcu, tāpēc arī vēlās stundās klīst daudz tūristu, ko citur nemana. Ka tūristu te ir daudz, par to liecina arī krietni augstākas cenas, nekā citur. Solītā muzikālā strūklaka gan jau ir nodzisusi un apklususi, bet mēs, kā saka, izošņājam gaisu un nolemjam atgriezties rīt pa dienu. Apgaitu noslēdzam ar darījumu par izbraucienu ar buru katamaranu. Kad jau pakaulējas, cenas saprātīgas - 10 TD vai ~ 4 LVL par 2 stundām jūrā. Sola jau, ka būšot delfīni, pelde atklātā jūrā, makšķerēšana, dzērieni... Ņu, ņu... gribēsies redzēt. Īpaši jau delfīnus, jo kaut kā neticas, ka šie tā arī mūs tur selgā gaidīs, kā govis pie mietiņa piesietas. Funktierēju arī, vai kāds rīt atcerēsies, ka 10 TD jau samaksāju kā drošības naudu, ka rīt būsim? Te ir Āfrika, ilūzijām par godīgumu daudz vietas neatliek. Njā, atrodam arī fotodarbnīcu. Vaicāts, vai ir iespēja pārrakstīt bildes no fotoaparāta atmiņas kartes uz CD, laipns arābs saka, ka neesot problēmu. Problēma rodas mums, jo... viņš par to paprasa 30 TD (~ 12 latu). Teikt, ka man no pārsteiguma atkārās žoklis, būtu nepateikt neko. Nesu savas bildes tālāk... Nosūtam SMS uz mājām, iekožam mēlē, lai neatsāktu strīdu par fotoaparātu un liekamies uz auss cerībā, ka rīt būs saulaina diena, jauni piedzīvojumi un risinājumi sīkajām likstām. Interesanti, Latvijā redz šo pašu mēnesi? Tādu pašu? Greizos ratus, piemēram, te nemana...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais