Blondā Āfrika 5

  • 7 min lasīšanai
Jēziņ! Es ienīstu! Ienīstu tik agru celšanos! Tas vispār ir manu cilvēktiesību pārkāpums. Ja vēl tā visa rezultātā pārējie vēl paliek guļot... Bet neko darīt - uz Sahāru braukt gribas, nauda samaksāta, jāceļas gribi - negribi. Nesaprotu, kurš muļķis gan spēj kaut ko apēst 5.30 no rīta, taču kas atliek? Apziņa, ka nākamā maltīte ir tālā nezināmā nākotnē, ir gana laba motivācija, lai čammātu lejā olu kulteni bez sāls, plaucētus tomātus, liekas, ka arī bez sāls, un grauzdiņu ar vīģu džemu. Tas nu gan ir tik salds, ka vīģu garša caurvijas vien smaržā un paskatā. Ūdens te nav, piens vēl nav atnests, savukārt kafija šeit ir vienkārši nedzerama - kaut kāds cigoriņu un svilinātu miežu mistrojums. Palieku pie sulas. Rādās, ka gatavota no koncentrāta ar krietnu sīrupa piešprici... Bet var jau būt, ka vienkārši neesmu pamodusies. Lai nu kā, vēroju, kā virs Vidusjūras teju teju uzplauks saule.Tā vienkārši - ielēks tumsā un būs tapusi gaisma. Arī pārējie ceļotāji autobusā nav runīgāki. Iekārto mantiņas un funktierē par gulēšanu. Nekā. Kamēr tiek apbraukātas n-tās viesnīcas, savācot pa bariņam cilvēku, pie kārtīgas braukšanas netiekam. Re,sanāca pilns autobuss. Pamatā no Latvijas ar dažiem ukraiņiem. Kurš teica, ka tajā smilšu jūrā nekā ko redzēt neesot??? Un tad beidzot. Mums trāpījies atraktīvs gids - vietējais arābs Muhameds lieliski pārvalda krievu valodu, esot mācījies Maskavā. Tā nu mēs pa ceļam dzirdam tik daudz par Tunisijas vēsturi, ģeogrāfiju, politiku, reliģijām, sieviešu tiesībām, tūrismu, cietumu sistēmu, lauksaimniecību, iedzīvotāju ienākumiem utt., ka diez vai to maz zina ierindas tunisietis. Dzīva enciklopēdija, ziniet. Apgūstu ieskatu olīvu audzēšanā, dateļu plantāciju apsaimniekošanā, bija lekcija arī par mandelēm, bet, piedodiet, aizmigu. Pirmā pietura - Eldžema. Neliela pilsētiņa ar 3. pasaulē lielāko antīko amfiteātri. Tāpat kā Romas kolizeju, arī šo būvējuši romieši. Tagad daļa gājusi bojā, bet iespaidīgi vienalga. Klīstam pa trepēm, ejām, tuneļiem un brīnāmies, ka celtnē paredzētas vietas 6000 cilvēkiem, taču no tās iziet visi var 10 minūtēs. Tas tāpēc, ka galerijas celtas ar atsevišķām ejām uz visām pusēm, lai kungu ceļi nekrustotos ar vergu takām. Te tapuši kadri filmai "Gladiators", te joprojām ir bedres, no kurām arēnās laisti lauvas. Brrr... Interesanti, ka filmēt un fotografēt var visu, tikai pie ieejas par katru aparātu jāatdod 1 dinārs. Protams, neiztikt bez tirgotājiem. Īpaši uzmācīga suga ir galvassegu tirgotāji - bāžas virsū un klāj tos lakatus gribi vai negribi. Ja izdodas - pieprasa samaksāt - "kā, Jūs taču gribējāt!!!" No malas izskatās kā traku suņu ķeršana ar deķi... Pa ceļam gar ceļmalām ievērojam tirgotājus ar kannām, kādās parasti lej degvielu. Izrādās, tā arī ir degviena. Kontrabanda no Lībijas. Interesantākais ir tas, ka valsts nodarbojoties ar "lielo fišu ķeršanu", jo ko gan no maza un plika paņemsi. Turklāt, ņemot vērā, ka tuksnešainajā zemē ienākumi ir zemi vai nekādi, valdība skatoties uz to caur pirkstiem, lai arī šamējiem ir kāda iespēja piepelnīties un karsto valsts nomali neatstāj pēdējie iedzīvotāji.Interesanta politika... Pa ceļam apskatot tādus savādus veidojumus kā jūras oāzes (veidojušās, pateicoties sarežģītai jūras un gruntsūdeņu sistēmai), kur 3 stāvos aug dateļpalmas, mandeles un vēl labība apakšā, dodamies patiešam tuksnesī. Apvidus paliek kalnains, jo esam jau Atlasa kalnu atzarojumā. Smiltis, akmeņi un izkaltuši zāles kumšķi. Virs galvas visvarena saule... Un nākamā pieturvieta patiesi pārteidz. Esam nokļuvuši beduīnu mājvietā. Varētu teikt, ka šie ir tā kā Amerikā indiāņi vai Ausrālijā aborigēni, jo dzīvo tik pieticīgi, ka es laikam ilgāk par nedēļu tur neiztiktu - saietu sviestā. Daudzus gadsimtus atpakaļ, glābdamies no iznīcības, beduīni iemukuši tuksnesī, lai slēptos izraktās alās. Tā arī šie dzīvo joprojām - ir galvenā ieejas ala, iekšējs pagalms jeb "viesistaba", kuram apkārt izraktas "istabas" ar pacēlumiem gultasvietām, galdam... Ir pat "guļamistaba" 2.stāvā ar aitādu paklājiem, kur uzkāpt var pa klintī iecirstiem kāpšļiem un virvi. TV, radio, ledusskapi, grāmatas te nemana. Gids Muhameds mūs mierina - neesot jau tik traki - vienmēr vienmērīga temperatūra, vienmēr silts, kluss un ekoloģiski tīrs, turklāt kopš 70-tajiem gadiem tur vairumā alu esot arī gāze (balonos), elektrība un pat ūdensvads... Dievs un šie paši zina, kā starp kalnos izkaisītajām alām to ūdensvadu ievilkuši... Citādi apkārt tikai smiltis un akmeņi. Cik tālu vien sniedzas skats... Ieslīguši katrs savās domās, braucam tālāk. Kādā savādā miestiņā piestājam paēst pusdienas. Un ir jau arī laiks - zarna zarnai pigu rāda. Miestiņš savāds, jo ir tikai tādas jancīgas kantainas mājeles. Skats tāds, it kā tikko Cunami pāri būtu gājis, it kā nedaceltas, it kā nedajauktas... Vispār tā te ir it visur, tiklīdz izbrauc no "tūristu kvartāliem". Zaļumu nav. Tikai dažas saulē un vējā nomelnējušas, izplūkātas palmas. Pusdienas tradicionālas - kuskuss (īpaši pagatavota putraimu biezputra ar asām garšvielām un sautētiem kartupeļiem), interesants kraukšķīgā pankūkā ievīstīts kartupeļu, olas un garšaugu pildījums, saldajā - arbūzs. Vispār - garšīgi! No galda ceļoties, kāda sieviete piemirst cepuri. Pēc minūtes atgriežoties, tā ir pazudusi kā uz burvju mājienu. Neviens neko... Ievēroju arābu puišeli, kas grozās ap autobusu. Tam uz rokas tup fantastisks piekūns. Gribi foto - maksā 2 dinārus. It kā jau nekas. Tur valda nabadzība, tāpēc katrs piepelnās kā māk un var, tikai no līdzsvara izsit skats prombraucot - piekūns pie zēna rokas piesiets paīsā auklā. Tiklīdz tas sāk skriet, putns, līdzsvaru turēdams, mēģina celties spārnos, bet aukla traucē. Tā arī abi izgaist skatienam, putnam venteru venteriem kūļājoties pa gaisu... Pavēlā pēcpusdienā iebraucam Douzā - pilsētā, ko dēvē par Sahāras vārtiem. Šeit mums jānakšņo. Viesnīca pārsteidz- pašā nekurienē, kur apkārt daži būdiņveidīgi mājokļi un smiltis, aiz mūra žoga teju vai paradīze - plašas ēnainas telpas, viss kluss un mierīgs, kas pārsteidz pēc Susas burzmas. Ik pa brīdim nošalc ūdens - tiek lastīts dārzs un zaļuma te netrūkst.Līdz vakaram pāris stundas brīvas, ko katrs cenšas pavadīt saulē un baseinā. Ūuuu... te patiesi ir karsti, turklāt gaiss ir tik sauss un karsts, ka teju kož kaklā. Toties baseini ir divi - viens tradicionāls, bet otrs - to pilda dabīgs karstais minerālavots. Sajūta tāda, it kā būtu iekāpts karstā, karstā vannā. Mūsu Latvijas gaisā baseins noteikti kūpētu... Un tad tas sākas! Gatavošanās izjādei uz kamieļiem Sahārā! Kaut gan naudu biju nejauši ieslēgusi Susas viesnīcas seifā un jau samierinājusies ar domu, ka man tas ies secen (par izjādi un nākamās dienas izbraucienu ar džipiem jāpiemaksā 50 TD), atradās latvieši, kas piemet brālīgo pleciņu, vajadzīgo aizdodot. (Liels paldies, mīļie, bez jums es labāko no visas nedēļas pasākumiem nebūtu redzējusi!) Kopā skats uz grupu parauj smējienu jebkuram - visi tiekam ietērpti strīpainā kankariņā, kas vairumam ir stipri par lielu, un ap galvām aptītas īpašas šalles. Sākumā domāju, ka tas ir sava veida tuksneša spectērps, bet nez kāpēc izskatās tik amizanti, ka nenociešos Muhamedam nepavaicājusi vai tas gadījumā nav šova elements? Mūsu gids izplūst smieklos, taču atbilde diplomātiska - lūk, lai mūs varot pa gabalu redzēt un tuksnesī saganīt. Tāpēc arī galvas lakati visiem vienādā krāsā, jo citām tūristu grupām tie ir citādāki. Tā vai citādi, lokamies smieklos cits par citu un par sevi arī. Nu jā, lakatus sien izskatīgi tuksneša puiši. Visiem - uzmanīgi, bet smukām meitenēm - ar īpašu rūpību, lai neteiktu - jutekliskumu. Bet gids acīgs - pamana visu un gan jau ka tā bijis ne vienreiz vien, jo tūlīt cieši nobrīdina - osobenno dļa ģevušek - nedrīkstam pieņemt vietējo aicinājumus uz individuālajām izjādēm, zvaigžņu pētīšanu, folkloras vakariem vai kur citur, jo tad viņš par mūsu drošību neatbildot un rītrītā meklēt neiešot. Brīdinājums vietā,jo neesam vēl nemaz kamieļiem mugurā, kad piedāvājumu netrūkst. Kamieļi... :)) Visiem dūšas lielas - nu tik jās, nu tik būs, bet kad jātiek tam lopam mugurā, tad sākās stostīšanās. Bet tie lopiņi ir tik rāmi un pie visādiem pieraduši, ka neklapē ne ausu. Pieslien pakaļgalu, tad, gandrīz neuzmanīgākos pārmetot pār kupri, priekšgalu un karavāna dodas ceļā. Tuksnesis aizrauj. Tas ierauj savā pasaulē un varenībā. Kaut ar prātu zini, ka tepat jau ir apputējusi un vienkārša, bet civilizācija, kaut kas liek klusēt un vienkārši būt. Bez kāpēc, kad, kā, jo, bet, vai, varbūt,nezinu... Tu vienkārši esi. Zem tevis lēnīgi un gāzelīgi čāpo kamielis, bet trokšņi izšķīst klusumā un smiltīs. Un patiesībā viss liekas tik mazsvarīgs, uzspēlēts... Arī šajā romantikā ir pārrāvumi. Tā kā izjāde ir organizēta un apmaksāta, te nav papildus jāmaksā lai no kamieļa zemē tiktu. Ja ir vēlēšanās, dzeramnaudu, protams, atstāt var, bet tas nav obligāti. To nevar teikt par atpūtas pauzi tuksnesī un citām izklaidēm, piemēram, izjādi ar zirgu - sola par 1 dināru, kad esi izjājis, prasa 10 TD. Tāpat ar dzērieniem - nez no kurienes uzrodas tirgotāji ar milzu tarbām, nereti burtiski iemet rokās kolas bundžiņu un aizjož. Kamēr tā brīnies, šamējs ir atpakaļ un prasa par 0,2 l bundžiņu 4 TD (~Ls 1,60). Ja nu esat Tunisijā, neņemiet rokā neko, ko nevēlaties pirkt, pat tad, ja jāļauj lietai nokrist zemē! Pa starpai piedāvā nofotografēties ar tuksneša lapsu, protams, par naudu (ja izlem par fotografēšanos, par maksu vienojies pirms tam!!!) . Zvēriņš ir tik amizants, ka ir jauks, bēdīgs un smieklīgs vienlaikus - ne lielāks par kaķēnu, pakuplu astīti, mazām mellām actiņām un miiiilziiiiigaaaam ausīm. Te nu vietā apzīmējums "ausainis". :))) Citus mošķus tuksnesī neredzam, bet par būšanu esot - čūskas, skorpioni, pāris ģiftīgi vaboļi... Atceļā riet saule. Laikam tā krāšņuma dēļ arī tik vēlu izbraucām tuksnesī. No vienas puses karājas pilnmēness, bet otrā - pāri kāpām aizkrīt saule. Bija un ... izbija. Vēl pēc mirkļa karavānu apņem maiga, it kā pūkaina un mīksta tumsa. Joprojām nespēju attapties no tuksneša un saulrieta burvības. Vēls. Bet kaut kā nenāk miegs par spīti agrajam rītam. esam viena grupiņa sadraudzējušies, tāpēc sēžam zem dateļpalmas siltajā naktī un sūcam ūdenspīpi.Triecam jokus, stāstam smieklīgus atgadījumus no dzīves un vienkārši klusējam, jo ir tik viegli un labi... Tiesa, līdz brīdim, kad tukša bija jau 2.ūdenspīpes porcija, jo tad sarunas jau aizgāja man neaizsniedzamā līmenī par tēmu "pasaulē ir tikai viena krāsa, pārējās - tās nianses" :))) . Nolemju izpeldēties. Baseins ir tukšs, ūdens dienas saulē uzsilis kā tikko slaukts piens un nakts ir tik samtaina, ka neko vairāk negribas. Ja nu vienīgi - pastiept roku un noglāstīt milzīgās zvaigznes. Nez kur tādas ņemas - tik lielas un spožas? Palikušas tikai nedaudz stundas līdz saullēktam, ko nolemts sagaidīt sālsezerā. Nevaram saprast - iet gulēt vai pēc vēl vienas ūdenspīpes? Vienojamies, ka iesim gulēt, jo 3.45 atskanēs telefona zvans ar aicinājumu celties, brokastot un doties ceļā. Līdz ezeram esot gabaliņš jābrauc. Tātad miegam nepilnas 3 stundas... Ar savu istabas biedreni sarunājam, ka tai, kura pamodīsies pirmā, ir tiesības sasist draņķa telefonu, bet tad, nodrošinoties ar aizsargtērpu, jāmēģina pamodināt otra. Nu, redzēsim, kā tas rīt īstenosies. Vai, tas jau šorīt!!! Labunakti, Sahāra!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais