Blondā Āfrika 4

  • 4 min lasīšanai
Āfrika. Rīts. Pirmais no vēl vairākiem, kas priekšā. Lai cik arī dīvaini neliktos, pamostos zem sava apskretušā paladziņa... nosalusi. Izrādās, mūsu lūgšanas, pierunāšana, draudi un atkal lūgšanās uz istabas kondicionieri bija iedarbojušās uzmundrinoši - tas kaut kad bija sācis darboties... Kaut gan noregulēts uz maksiālo vēsumu - +5 grādiem - zemāk par kādiem padsmit jau viņš nabadziņš nevarēja izspiest, bet labi, ka tā, citādi nudien nosaltu. Āfrikā! ... Uz balkona gan jau valda saule. Rīts vēl agrs bet savi + 25 ir noteikti. Šorīt vējš, tāpēc gaiss neliekas tik mitrs un ķepīgs. Ārā - rosīga iela ar apskretušām franču ražojuma mašīnītēm, zirgu pajūgiem, Tuk- Tukiem un riteņiem, ap stūri - jūra. Tik kaislīgi zila ar villainiem vilņiem, kas izčākst pret krastu... Arī mūsu sabiedriskais novērotājs, lai neteiktu- lūriķis, ir klāt savā postenī logā pretējā ielas pusē. Laikam jāpierod, ka šeit mana diena sākas ar 1/2 h iekrēmošanos. Goda vārds, baidos, ka nometīšu pāris ādas kārtas kā čuslacēns. Tad nu ceru, ka kaut drusku tie krēmi palīdz arī... Sava jautrība pie brokastgalda- viesnīca milzīga, ēdamzāļu arī padaudz, bet vienalga jocīgi, ka katrai istabai ierāda noteiktu galdiņu uz mūžīgiem laikiem, kamēr esam Tunisijā. To mēs uzzinājām pēc laba laika maldīšanās un viena nabaga arāba tramdīšanas. Izrādās, te ir tādas dīvainas kartes, kas jāatdod dodoties uz pirmo maltīti - tad arī svinīgi tiek ierādīts galds, taču mēs kā jau letiņi, da blondīnes, to karti līdzi nepaņēmām. Tā nu brokastojām tur, kur mums labpatika, ar to zāles pārzini nokaitinot tā, ka viņa sirdi nespēja atkausēt ne mūsu atvainošanās, ne arī smaidi teju vai aiz ausīm. Pārsēdināja! Skāde! Iepriekšējais galdiņš man patika labāk... :) Pēc mirkļa kopā ar menedžeri izvēlamies ekskursijas. Man jau, protams, jo trakāk, jo labāk, tāpēc viena no pirmajām piesakos uz Sahāru (+150 TD). Sākumā jancīgi ir - kā es tur tā viena..., bet vienalga - gribu un viss. Vēlāk, protams, tādu kā es sarodas vesels autobuss, bet par to nākamreiz. Vēl piesakos uz galvaspilsētas apskati (+ 68 TD) un vietējo folkloras vakara apmeklējumu (+ 48 TD) - ja jau reiz tik tālu pēcpuse atvilkta, japačolē, kā šie te dzīvo. Šodien citādi ir brīvs. Heijā! Meitenes, laižam uz pludmali!!! (Dieviņ, nu lūdzu, atstāj man pašas ādu plecos...) Vēl pēc trim stundām atgriežamies viesnīcā. Āda ir sārta kā vēzim, bet pagaidām vēl nesūrst. Nekad nebija sanācis plunčāties tik siltā, sāļā un viļņainā jūrā! Ārprāts, cik laaaaaaaabiiiii... Priekšlaicīgi nolemju, ka mīlu Tunisiju ar visiem iezemiešiem. Galu galā - ceļojuma obligātā programma izpildīta - saule, jūra, smiltis, siltums un tā visa daudz, daudz, daudz... Pat tik, ka pēc tām pāris stundām man Vidusjūra šūpojas galvā un nav skaidrs - tas ir priecīgs reibums vai vienkārši saulesdūriens? Viss beidzas labi. Paguļam, atpūšamies un arī jūra manā galvā atkāpjas. Pludmalē pazaudēju savus pirmos 3 dinārus - par saulessargu, guļamsoliem ir jāmaksā 2 dināri par personu, taču man sīkāk nebija, kā vien 5 gabalā. Solīja jau atdot, pat pa divi lāgi, taču vakars pienāca, mēs pludmali pametām un dināri palika, kam atdoti... Savādi, bet ēst negribas. Tomēr pieklājības labad nolemjam, ka vajadzētu uzēst arbūzu. Nav problēmu! Pāri ielai teju vai pakaļ met. Arī par cenu nav vērts kaulēties - tāpat maksā ne vairāk kā 3-4 santīmus mūsu naudā... Un cik saldi... Aš apgrēcīgi... Vien tā nianse - viesnīcā pēc idejas ēdienu ienest nedrīkst, bet vai tad jāiet pa galvenajām durvīm? Vēl jautājums, kā šo sagriezt, ja naža ta nafff... Toties ir karotīte. Ar to tad arī glīti sašķērējam un jūtamies ļoti apmierinātas ar sevi un pasauli. Pirmā diena atnes pirmo pieredzi kaulēšanās mākslā. Nejauši pazaudēju saulesbrilles. Bet te saule tāda, ka gribot negribot bija jālūko citas. Un ir! Nokaulēju no 35 TD uz 10 TD. Jūtos lepna un apmierināta ar sevi! Un nu ir pats smuks ka traks! :)) Joka pēc tiku arī pie maza, balta paklājiņa. Tāds foršs, mīksts, akurāt kā priekš mana zaļā dīvāniņa. Nu, večuks prasīja 40 dināru,es piesolīju tikai 5. Šis rāda, ka rīkle pušu par tādu cenu, beigās vienojamies par 9 dināriem, bet atbrīvojos no 10, jo precīzas naudas nebija. Atmetu ar roku - "lai jau tiek tas desmitais dinārs Jūsu sievai par aušanu", saku, bet večukam acis iegailas kā ogles ūdenspīpē - lai dodot vēl dināru, mājās bērneļi arī esot, ēst gribot... Pavēlā vakarā nolemjam doties uz Medīnu - katras musulmaņu pilsētas vēsturisko centru, kur bez mošejas un minaretiem ir arī tirgus. Tā, izrādās ir krietni tālāk, nekā domāts, un prātā nāk doma nākmreiz braukt ar taksi... Medīnā ieklīstam akurāt uz lūgšanu laiku, ko saprotam, pēkšņi izdzirdot gari stieptu aurošanu, t.i., dziedāšanu. Liels bija mans pārsteigums par to, ka lūgšanas laikā neviens gan ceļos nekrita un lūgšanā neieslīga. Kā tad tā? Kur tad stiprā ticība un gods Allāham??? Ticība ir. Un gods arī. Tikai ne Allāham. Naudai. Kaulēšanās svēta lieta, kaut gan bija atsevišķi gadījumi, kad dažs tirgotājs atteicās, uzskatītadams, ka manis piedāvātā zemākā cena laikam bija pārāk zema, lai uztvertu nopietni. Nu, es jau arī pirkt netaisījos... :) Kā jau dienvidos, nakts atkal burtiski uzkrīt pēkšņi. Un piepeši mēs konstatējam, ka Medīnā esam vienīgās baltās... Tāpat par uzmanības trūkumu nesūdzamies, bet tādā vietā un laikā - nu, kļūst neomulīgi. Tiklīdz pacel acis, ejot pa ielu - komunikācija nodrošināta. Tirgotavās sievietēm vienām patiesi neieteiktu iet - baumas, ka arābi var palaist rokas, nav gluži bez pamata...it kā jau nevainīgi - piemērot lakatu, tuniku... Kaut gan taisnības labad jāpiezīmē, ka pa ielu ejot, ja pati neķiķināsi pretī un nepētīsi katru pretimnācēju - virsū jau akurāt neskrien un uz krūmiem nevelk. Diena noslēdzas ar vieglu šoku. Paklausot menedžera norādījumiem par naudas un vērtslietu glabāšanu seifā, to arī esam izdarījušas. Pat tik, ka makā palikuši vien daži dināri. Pārējais viss, arī kredītkartes - seifā. Nu, problēma nebūtu tik liela, ja vien seifi nebūtu slēgti līdz nākamās dienas plkst. 10.00, taču man jau 6 no rīta bija jādodas ceļojumā pa Sahāru uz 2 dienām... Tā kā par izjādi ar kamieļiem un izbraucienu ar džipiem jāmaksā papildus 50 TD, ar nožēlu nolemju, ka nāksies palikt autobusā. (Jāpiezīmē, ka dažādās viesnīcā seifu problēma tika risināta atšķirīgi - citur tiem ar administrācijas starpniecību varēja piekļūt katrā laikā) Bet neko darīt. Ar vieglu samierinašanos liekos uz auss. Rīt gaida Sahāra!!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais