Ceļojums ziemā (24.01.2010)

  • 8 min lasīšanai

Es izkāpu no autobusa un gāju pa tiltu pāri upei. Tā bija šķidra un neaizsalusi šajā -22C salā. Tikko bija uzlēkusi Saule, un no upes cēlās ūdens tvaiks. Līdz šim man bija doma, ka dienas otrajā pusē es varētu pāriet pāri upei pa biezo ledu un vieglāk nokļut līdz šosejai. Bet ieraugot upi šādā stāvoklī, domu tikt pāri upei pa biezu ledu nācās atcelt. Šis tilts bija vienīgais drošākais variants, kā tikt pāri upei, šajā apkārtnē.

Es gāju cauri priežu silam pa meža ceļu. Šis ir mans aukstākais līdz šim piedzīvotais pārgājiens. Sals koda ikvienā atklātā ķemeņa daļā. Bet es biju sagatavojies. Man bija siltais, vieglais, plānais, elpojošais, klusais mednieku kostīms „-42C” (bikses + dubultā jaka), divi pāri cimdu (mākslīgas kažokādas cimdi – siltumam un pirkstaiņi - darbam ar fotoaparātu), divas cepures (viena parastā, bet otra tā kā liela zeķe, kas tiek vilkta visai galvai virsū, ar caurumiem priekš acīm un deguna), vilnas svīteris un vilnas bikses, vilnas zeķes un ziemas kurpes „-20C”. Tie grādi, kas rakstīti uz apģērba ir visai nosacīti. Siltam apģērbam siltums, ko jūs izjūtat, ir ļoti atkarīgs no jūsu patreizējās aktivitātes intensitātes. Kad gāju vienā citā pārgājienā -10C, šajos zābakos bija labi. Šodien man ejot šajos zābakos bija knapi normāli, bet apstājoties temperatūra tajos sāka strauji kristies. Tā manas pēdas visu dienu svārstījās starp salu un siltumu. Viss pārējais siltuma ziņā bija OK.

Bija noruna, ka man jāpiezvana vecākiem, ka esmu vēl dzīvs. Es biju labi dzīvs, bet mana telefona ekrāns bija kļuvis tik lēns, ka tur trīs bildes vienlaicīgi klājās pāri. Kamēr piezvanīju, tikmēr rokas nosala. Nācās izslēgt telefonu, lai nemocītu to.

Gāju cauri mežam. Visapkārt savus zobus šķila lausks. Angliskais nosaukums "frost crack". Tā ir parādība, kad koku miza salā saraujas un ar krakšķi plīst, atklājot kailu koksni apkārtējai videi. Plīst slimi koki, kuriem koksnē esošie defekti neļauj tai sarauties un izplesties tā, kā vajag. Veseliem kokiem neplīst. Lai šāda rēta sadzītu, kokam ir vajadzīgi vairāki gadi. Bet man bija spēks, un es pagaidām neatisījos padoties šim neredzamam spokam vārdā „sals”. Lai gan ikreizi, kad nācās vilkt nost cimdus, lai atvērtu termosu vai ļauties dažu desmitu minūšu fotosesijai, nācās izjust, cik strauji siltums pamet manu ķermeni. Šajos brīžos dārga ir katra sekunde.

Manā somā bija portatīvās kalorijas – divi 1-litrīgi termosi ar karstu tēju, viens 1-litrīgs termoss ar siltu ēdamo, cepti rieksti un žāvēti augļi. Es apstājos un primo reizi izmēģināju, kas notiks, kamēr es izņemu no somas ārā termosu, ieleju krūzē tēju, izdzeru tēju un ielieku termosu atpakaļ savā somā. Nu rezultāts nebija nemaz tik traks. Plikām rokām apmierinoši silti varēja turēt krūzi ar karstu tēju, kas atdzisa tik ātri, ka nemaz nevajadzēja gaidīt, lai to varētu dzert. Somas lokanais audums šādā temperatūrā kļūst ciets un skaļš kā biezs celofāns. Viss jādara ātri, lai pēc iespējas ātrāk rokas varētu ielikt atkal cimdos - siltumā.

Gāju tālāk cauri mežam un klausījos. Sniegs krakšķēja ļoti neparsati zem manām kājām, jo izrādās, ka sniega krakšķēšanas tonis ir ļoti atkarīgs no temperatūras. Un tieši šāda krākšķēšana priekš manīm bija nedzirdēta. Gadījās kādu dzeni sastapt. Vienuviet eglē, manus soļus izdzirdēdami, sāka skaļi un uztraukti čiepstināt, varbūt krustknābju mazuļi. Jo viņiem tieši ziemas vidū sāk šķilties ārā mazuļi, ja ir laba čiekuru raža. Man apstājoties un apklustot, putneļi pamazām nomierinājās. Izdarīju kreiso pagriezienu tur, kur man vajadzēja, un devos pa ceļu, kurš vairs nebija šķūrēts. Es bridu pa sniegu, mans vidējais ātrums bija samazinājies. Redzēju dažādas meža zvēru pēdas un vienā vietā pēc pēdu nospiedumiem izskatījās, ka viņiem tur bija tusiņš.

Gāju lejā - upes ielejā. Nonācu pie upes. Šeit tā bija aizsalusi. Es pārbaudīju ledu un nospriedu, ka tas iespējams ir labs. Bet mans iepriekšējais

lēmums „neiet pāri upei” palika nemainīgs. Ļoti mainīgas straumes un nevienmērīgais ledus biezums piedod sava veida mistikas nogaršu. Un šādā nomaļā vietā nemaz negribas ieķepuroties, kādā ķezā. Es biju veselus 5 km no tilta un civilizācijas.

Bija klusums. Debesis bija zilas un tajās spīdēja žilbinoša Saule. Bija pusdienlaiks. Es atrados pļaviņā pie upes. Sniegs bija nosēts ar žilbinošiem briljantiem. Es staigāju pa gaisīgo sniegu. Es ļāvos pusstundu ilgai foto un video sessijai. Līdz sessijas beigām pēdas protams bija apsalušas. Kad gāju tālāk gar upi, izjutu pēdas skudriņas, kas nozīmēja, ka pēdas sāk atkopties.

Bija pienācis laiks pusdienām. Es izvilku termosu ar siltu ēdamo un ledusaukstu karoti. Žigli piesmēlu karoti ar silto sautējumu un iebāzu mutē. Ak jā, man taču vajadzēja pagaidīt, kamēr mana karote uzsilst sautējumā. Tagad mana mēle momentā bija piesalusi pie karotes un es karoti apstulbis biju izrāvis ārā. Un tagad man mutē bija jūtama asiņu garša. Nu neko darīt. Es ar cimdiem turēju rokās termosu un karoti. Es ēdu, nemitīgi staigādams turpu – šurpu, lai kājas atkal nesāk salt. Silts ēdiens, cik labi. Divi vienā – ēdiens + siltums. Šādos apstākļos siltums iegūst lielu vērtību. Kad paēdu, tad ieslēdzu telefonu un kontroles zvans uz mājām, ka viss OK.

Turpat bija kāpnes uz stāvās ielejas augšu. Bet es nekāpu augšā. Es devos tālāk pa apakšu. Es biju paēdis, un man bija jauni spēki, lai blieztu uz priekšu. Tālu nebija jāiet. Norāde tūristiem uz alu un avotu man palīdzēja. Es nogriezos no ceļa, pagāju bišķiņ pa taku. Jāsaka, ka taka apsnigušā mežā tā īsti nemaz nebija redzama. Un nonācu pie smilšakmens nišas. Bišķiņ aplūkoju un gāju tālāk gar nogāzi, līdz nonācu pie alas. Es izvilku no somas savu lukturīti un devos iekšā. Iekšā bija ievērojami siltāks. Temperatūra alās parasti svārstās ievērojami mazāk nekā ārā. Ziemā tur ir parasti siltāk, bet vasarā tur ir parasti vēsāk. Es aplūkoju un nofotografēju smukos ledus kristālus, kas karājās pie alas griestiem. Tad es izgāju ārā un aplūkoju vienu šauru eju, kas atzarojās no alas galvenās ejas un iznāca ārā smilšakmenī bišķiņ tālāk gar nogāzi. Lieliska eja, lai tur ielīstu kāds zvērs.

Es aizgāju tālāk gar nogāzi, līdz sasniedzu avotu. Smilšakmens siena, avots un tiltiņš pār strautu. Es sasveicinājos ar avotu un palūdzu viņa palīdzību skaistas foto, video un audio kompozīcijas izveidē. Lai ikviens, kurš to ieraudzīs, saņem savā sirdī avota dvēselisko vēstījumu. Šeit es pavadīju kādas pāris stundas. Smilšakmens sienas apakšā, no abām pusēm, gar sienu nāca pa straumītei. Katra straumīte nāca no šauras ejas smilšakmenī. Katrai ejai priekšā bija lāsteku aizskari. Ja ieklausīties, tad varēja sadzirdēt straumīšu vēstījumu. No sienas sūcās ūdens, kas tās papildināja. Sienu rotāja kompozīcija no zaļu sūnu josliņas ar sniegu un lāstekām. Kompozīciju tobrīd izgaismoja spoži, zeltaini Saules stari. Tad abas straumītes savienojās, pagriezās par 90 grādiem un izveidoja strautu. Strauts pa dziļu, sevis veidotu reni, aiztecēja perspektīvā uz upes pusi. Es izvilku savu fotoaparātu un ilgi fotografēju un filmēju. Tad es aizgāju atkal līdz tiltiņam. No tiltiņa es fotografēju un filmēju, kā strauts tek starp daudziem, maziem akmentiņiem, kuri izskatījās kā mazas saliņas. Pāri strautam spīdēja zeltaini Saules stari. No strauta cēlās ūdens tvaiks. Nobildēju arī Saules izgaismotu smilšakmens klinti, kuru rotāja dažādi zaļu sūnu raksti. Klintij priekšā gar tās sienu uz augšu stiepās vareni koki. Tad es izvilku diktafonu un ierakstīju strauta čukstošo dziesmiņu, fonā pie upes skriedams bļaustījās stirnu buks. Kad beidzu dokumentālo sessiju, es pateicu avotam paldies un novēlēju ikvienam ceļiniekam atvērt savu sirdi un sadzirdēt avota vēstījumu. Pateicis to, es iemalkoju avota ūdeni ar krūzīti, kas turp stāvēja. Novēlēju avotam visu to labāko un gāju atpakaļ - pie kāpnēm.

Es kāpu augšā pa kāpnēm. Es sasniedzu augšu un apstājos, lai atpūstos. Es ieslēdzu telefonu. (Vēl viens iemesls, kāpēc slēdzu ārā telefonu. Reiz, kad es veicu viena videoklipa ierakstu, mans telefons nosūtīja bāzes tornim kontroles signālu, kurš neatgriezeniski ierakstījās videofailā kā tarkšķis. Kopš tā laika es, veicot video vai audio ierakstu, slēdzu ārā telefonu.) Es piezvanīju savam draugam, kurš tobrīd bija tālos Latgales laukos, lai uzzinātu, kā viņiem tur ir ar salu. Viņiem no rīta pat esot bijis -27C. Tātad es te esmu vēl salīdzinoši siltā vietā. Kad atpūtos, kāpu augšā - kalnā. Pagāja labs laiciņš, kamēr es turp tiku. Tur augšā bija ozols. Es sasveicinājos. Bija klusums, es jutu savus sirdspukstus un dziļi elpoju pēc šī grandiozā kāpiena. Man vajadzēja atpūtu. Es ķēros pie fotosesijas – tā arī bija mana atpūta. Es uzliku fotoaparātu uz statīva, ieslēdzu to īpašā režīmā, lai reizi minūtē taisa pa bildei, un pagriezu pret ozolu. Es nostājos pret ozolu ar muguru, uzliku kreiso roku uz ozola, bet labo – savai sirdij. Lai enerģija plūst. Rietoša Saule spīdēja man virsū. Saule, ozols un es. Es aiztaisīju acis.

Tad es paņēmu fotoaparātu, pagāju bišķiņ un ieraudzīju Sauli spīdam cauri egļu galotnēm meža malā, lejup no kalna. Es piezūmoju klāt egļu galotnes un uzņēmu bildi ar egļu siluetiem uz zeltainu Saules staru fona. Tas bija lieliski. Tur aiz ozola kalns kāpj vēl augstāk. Kamēr es šiverējos pie ozola, uz manu pusi pēkšņi no kalna augšas sāka bļaut kāds stirnu buks. Es redzēju, kā viņš, izstiepis kaklu, bļāva uz manu pusi. Izskatījās it kā viņš mani neredz. Es sāku lēkāt un māt viņam priecīgi ar rokām. Viņš tik turpināja bļaut. Izskatījās, ka es esmu viņam pie vienas vietas. Tad pēc brīža viņš mierīgi pagriezās un ielēca mežā. Tad es saliku savas mantas somā un devos turp augšā.

Tas kalns vairs nelikās tik liels, bet uzkāpt augšā bija vēl viens uzdevums. Kad es tiku augšā, man atkal trūka elpas, bet man pavērās šis skats. Es redzēju ozolu, pie kura es biju stāvējis, es redzēju upes ieleju aiz tā, es redzēju nebeidzamu mežu, kas sniedzās tālumā, Saulriets un rozā toņi. Sveiciens šai paradīzei, kas uz kalna. Es redzu šo ziemas ainavu, kuras dēļ bija vērts iet cauri visiem šķēršļiem un grūtībām, lai tikai nodotu šo vēstījumu pasaulei.

Kamēr es biju aizrāvies ar fotografēšanu, bija atlidojis dzenis un sāka apstrādāt vienu koku. Saule tikko bija norietējusi un bija sācis tumst. Koki sāka krakšķēt, kas liecināja, ka sals ir atgriezies ar jaunu spēku. Es beidzu fotografēt un ķēros pie dzeņa. Manas kājas un rokas sala. Es izvilku diktafonu un piespiedu to pie koka tā, lai jūt gan to skaņu, kas nāk no dzeņa cauri gaisam, gan to – kas nāk no dzeņa cauri kokam. Skanēja interesanti. Tad es pagāju nost no koka un ierakstīju turpinājumu no cita leņķa. Dzenis apstrādāja nokaltušu koku, tad aizlidoja uz kaimiņkoku, pēc dažām sekundēm viņš atgriezās un turpināja. (Pagājušajā ziemā es redzēju, ka dzenis šajās pauzēs knābā sniegu.) Pabeidzis viņš iesaucoties aizlidoja. Es dzirdēju viņa spārnu švīkstoņu. Dzenis nosēdās netālu un ilgi izdvesa saucienus. Nu, manas ekstremitātes bija riktīgi pārsalušas. Es izdzēru visu 1.termosā atlikušo tēju. (Man vēl bija 2.termoss.) Es pateicu, paldies, šim kalnam. Es novēlēju, lai ikviens, kas mani sastaps vai atnāks šeit, saņem šī kalna vēsti. Tad es ātrā gaitā devos atpakaļceļā. Man vajadzēja sasildīt savas ekstremitātes un es palielināju savu jaudu.

Drīz vien es biju labi iesilis, samazināju savu jaudu un gāju cauri mežam klausoties klusumā, ko laiku pa laikam pārtrauca sala skaļā uzdarbošanās. Ceļš bija šķūrēts. Bija krēsla. Es jutos laimīgs. Tad es nolēmu iesākt 2.termosu. Es novilku mugursomu, izvilku no tās termosu un mēģināju to atvērt ar pirkstaiņiem uz rokām. Tas nevērās. (Šis ir termoss, kuram korķis sastāv no divām daļām un gumijas blīves, kas nodrošina saķeri starp šīm daļām. Tieši šim termosam ir problēma – šī saķere nav laba. Un vienkārši griežot korķa ārējo čaulu, iekšējā – vītnes čaula negriežas. Bet es esmu iemanījies ārējo čaulu saspiest tā, lai abas čaulas grieztos reizē.) Es saspiedu korķi, cik man spēka, un griezu, bet tas tā pat nevērās. Tas gāja uz riņķi. Tad es novilku pirkstaiņus un sāku spiest un griezt plikām rokām. Es jaudāju no visa spēka, bet bez panākumiem. Aukstums tikmēr darīja savu, un manas pirms brīža sasildītās rokas atkal riktīgi pārsala. Pēc 5 minūtēm man prātā ienāca jauna doma. Es sāku korķi nevis griezt uz riņķi, bet vilkt uz sevīm. Ar pirkstiem es sākumā pavilku vienu pusi, tad – otru, un korķis par vienu vītnes rindiņu bija pavirzījies uz āru. Tad es to beidzot atskruvēju. Kāda laime! Es beidzot turēju savās rokās karstas tējas krūzi. Šī krūze man ir dārgi maksājusi. Kad biju labi padzēries, jaudāju tālāk, jo man atkal vajadzēja atjaunot savu roku siltumu.

Es gāju cauri mežam, es klausījos klusumā, salā un sniegā man zem kājām. Es izvilku diktafonu un ierakstīju sniegu, kas krakšķēja zem manu kāju soļiem. Es gāju un gāju. Bija iestājusies nakts. Cauri kokiem spīdēja Mēness. Tā gaisma atdzīvināja visu. Es redzēju koku ēnas. Es redzēju savu ēnu. Tad es nenoturējos un izvilku savu fotoaparātu. Es uzliku to uz statīva, ieregulēju lielāku jutību un lielāku ekspozīciju, palaidu taimeri un uzņēmu bildi – apsnigušas egles Mēness gaismā un zvaigznes starp koku galotnēm.

Tad es gāju līdz sasniedzu tiltu. Pateicu, paldies, šai vietai, novēlēju visu to labāko katram ceļiniekam. Bija vakars, autobuss bija aizgājis, bet es veiksmīgi aiztopēju līdz vilcienam, kurš mani aizveda uz mājām.

Jānis Blūms

Bildes, video un audio tiks izlikti citreiz.

Piezīme: Uz jautājumiem, kur tas ir, es atbildes nesniedzu.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais