Realitātes šova "Stopēšana Eiropā 4"

  • 2 min lasīšanai
Tātad- Parīze, 22.00 Nav ne jausmas kur atrodamies.Bet uzreiz, kad pametām dzīvokli, pajautāju apkārtējiem cilvēkiem kur ir metro vai autobusa pietura,protams tuvākā!!:D Cilvēki bija atsaucīgi. Parādīja ceļu un mēs devāmies metro stacijas virzienā. Nokāpām pazemē un pa zaķi aizbraucām līdz mums vajadzīgai pieturai.Ja zini kur atrodies, tad ir ļoti viegli orientēties pēc metro ceļu kartes kurp tālāk doties, jo ļoti bieži metro līnijas ir jāmaina. Nu jā, nonācām centrā.Pa ceļam sarunājām kur tiksimies ar vienu puisi, kurš jau 1. mūsu ierašanās dienā, satiekot mūs piedāvāja dabūt nakts mājas, ja tās tā arī neatradīsim.Vienkārši sarunājām satikties, lai jauki pavadītu pēdējo vakaru Parīzē. Mums vēl laiks atlika tikt līdz Bolonjai, kas ir Parīzes viens no rajoniem. Tur dzīvoja tas pāris, kurš mūs izmitināja. Aizbraucām, lai noliktu mūsu iepirkumu maisiņus. Bet, kad nonācām tur, sapratām, ka nezinām durvju kodu. Tur bija 2 durvis un tātad 2 kodi.Nezinājām īsti arī dzīvokļa nr. lai varētu no ārpuses piezvanīt. Sākām zvanīt visiem pēc kārtas.:D Un kāda sieviete mūs ielaida. Pēc atmiņas atradām pareizās dzīvokļa durvis.Zvanījām un sapratām, ka neviena nav mājās. Uzvilkām savas jaunās kurpītes un džinsos ielikām jaunās jostiņas, pie durvīm nolikām maisiņu ar vecām sandalēm un citiem krāmiem...devāmies uz centru. Satikām puisi, aizgājām uz vietējo bāru.Iedzērām pa kausam alus, kas maksāja aptuveni 3 Ls.Cenas ir iespaidīgas.Sapratām, pēdējais merto nokavēts.Ko darīt??? Jādodas ar kājam uz Bolonju.hehe baigi smieklīgi!:D kartē šis gabaliņš ir mazs, bet realitātē..??? Milzīgs!!! Gājām, gājām...acis jau ejot veras ciet...miegs iestājās. Ienāca stulba doma prātā - apsēsties pieturā un uz brīdi atpūsties.Miegs, protams, uznāca vēl lielāks!:DD Es ceru, ka tur mēs neaizmigām ilgāk par 5 min.!:DD Bet nu sapratā, ka ilgāk nevar vairs tā turpināt un jāiet tālāk!!!Paceļaam satikām vienu pāri, kuri devās mājup no kāda pasākuma.Pajautājām kā var tikt līdz mums interesējošai vietai.Izrādijās, ka kursē arī nakst autiņi. Mums paveicās arī pietura nebija tālu. Parīze naktī var izskatīties arī diez gan bīstama divām meitenēm, kas guļ uz katra stūra!!:D Sagaidījām autiņu un jau ap kādiem 4 no rīta bijām mājās. Nejaukas bijām, bet pamodinājām mūsu host-family.No rīta, kad viņi devās prom uz darbu, mēs vnk nebijām spējīgas pamosties. Miegs bija tik ilgi gaidīts!!!:)Tikai ap kādiem 11 piecēlāmies un devāmies prom ar savām lielajām somām uz kādu nomaļāku vietu Parīzē, kur ir iespējams nostopēt autiņu uz Orleānu. Nostopējām tikai pēc kādām 3 stundām.Neticēsiet, bet laiks tur pagāja ļoti ātri!!:) Tā nu mēs nostopējām vienu vieglo. Aizveda mūs līdz Orleānas pierobežai.Sākās lietus. Par laimi nostopējām vienu jauku spāņu onkulīti. Kopā nobraucām līdz vienai lielai tankštellei, kas bija aptuveni kādus 70 km tālu no vietas, kur mēs viņu nostopējām.Tur vēlāk viņš mums izmaksāja pa kafijai, lai nenāktu miegs un sarunāja tālāk vienu spāņu šofri, kurš devās uz Madridi!Super!!!! Pēc kādām 2 dienām mums vajadzēja jau būt Madridē. Nobraucām ar Huanu kopā tikai vienu dienu. Bija diez gan jautri, klausījāmies flamenko un dzinām jokus.:))Nākamajā dienā viņu apturēja žandarmi un viņam bija jāsamaksā sods + jāstāv tuvākajā parkingā 6 stundas. Tas nozīmē, ka mēs Madridē nonāktu tikai 2 naktī, kas mums pilnīgi nederēja!!!Huans sarunāja mums bulgāru šoferi. Bet mums bija jāmaina plāni un jādodas uz Valensiju. Sakumā man jau šis tāds aizdomīgs šķita!!! Bet, kad uzsākām ceļu manas aizdomas apstiprināsjās... viņam smadzenēs rosījās nelabas domas!! Hmmmm.. ko darīt?? Tūlīt arī šķērsojām Spānijas robežu.Braucām un braucām.. pa mazākiem un lielākiem celiņiem.Sajūta bija nedaudz baisa!!!Nebija ne jausmas kur esam!!!!! Bet pēc ceļa zīmēm ik pa brīdim sapratām, ka dodamies uz Valensiju!Ātri vien bijām izdomājušas, ka kopā ar viņu vairs nebrauksim tālāk par pirmo Parkingu. Tā arī viņam piekājīgi pateicām.Viņš arī piekrita mūs izlaist nākamajā parkinga vietā. Bet kā nav tā nav tā parkinga!!! Ārā pa logu skats līdzīgs pa brīdim kā Vesternā.Ieraudzījām vienu pamestu restorānu ceļ malā. Palūdzām, lai aptur un izlaiž mūs ārā. Fūuu... ārā tikām! Izkrāmē ārā mūsu somas.Un bulgārs aizbrauc!!! Tikai tad pamanījām un sapratām kur atrodamies. Pavērās skats- sausi gaišās zemes laiki, pāris koki, ceļš, kas nebija lielceļš, restorāns, kas tiešām bija vesterna filmu cienīgs! Sapratām, ka esam Spānijas NEKURIENES MALĀ!!!! KO TĀLĀK??? Sajūtas vnk neaprakstāmas... stopēt nedrīkst mafijas dēļ, bet nebija jau arī ko stopēt! Reāli izmirusi vieta... Turpinājums sekos:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais