Kur laivas karājas gaisā

21.01.2005
6 min lasīšanai
8 foto

Skotija parasti asociējas ar kalniem, viskiju un nebeidzamu miglu. Iepazīstoties tuvāk ar šo zemi es secinu, ka ir skaisti ne tikai tur, kur ir kalni, migla mēdz izklīst, un alus ir populārāks nekā viskijs. Šajā reizē uz Skotiju dodos septembra vidū, īpašus pārsteigumus negaidu, jo ceļoju šai virzienā ne pirmo reizi. Tomēr, tāpat kā visas iepriekšējās reizes, mani tomēr pārsteidz skats no lidmašīnas loga uz Edinburgu, kas izvietojusies līča krastā, to ieskauj nelieli kalni, un tilti, kas savieno pilsētu ar Fortas līča ziemeļu krastu. Jūtos labi, jo zinu, ka nākamās vienpadsmit Faifas grāfistē pavadīšu skaisti. Ciemojos pie draugiem, kas dod iespēju iepazīt zemi, tūrisma vietas un cilvēkus no “iekšienes”. Ierodos saulainā pēcpusdienā, un sāku atmiņā pārcilāt vai iepriekšējā vakarā kravājot somas, esmu ielikusi arī šortus! Biju sabiedēta, ka Faifā līst, un vairāk biju domājusi par siltām un lietus necaurlaidīgām jakām. Lai arī iepriekšējās viesošanās reizēs man vienmēr bija veicies vietējiem “nocelt” vienīgās piecas saulainās dienas gadā, kas pienākas Skotijai, vienmēr tomēr esmu gatava uz vēsāku laiku, nekā Rīgā. Īpaši ilgi tomēr ar sauli un karstumu lutināta netieku, un jau nākamajā dienā uz tuvējo jūru dodos miglas un aukstu vēju ieskauta. Burvīgi! Jūra ir paslēpusies miglā, un uz brīdi pat varētu aizmirst savu atrašanās vietu – Baltijas jūra miglā pēc skata ir tāda pati – tālāk par savu izstiepto roku grūti ko saskatīt! Spītējot vējam un dažām no gaisa krītošām pilēm tomēr ieņemu vietu uz kāda no soliņiem un ķeros pie līdzpaņemtās foto literatūras. Nez kādu iedomu rezultātā esmu nolēmusi šīs brīvdienas veltīt fotografēšanai. Droši vien, ka galarezultātā no mana plāniņa nekas nesanāks, bet - kāpēc gan nepamēģināt! Tomēr aukstā migla tomēr mani pieveic un pat pastaigas gar golfa laukumiem īpaši nesasilda, tāpēc laiks meklēt karstu tēju! East Neuk – Dienvidu gals Vietas, kas mani šoreiz ir ieinteresējušas visvairāk ir tikai dažu minūšu braucienā no manas apmešanās vietas. Dažu minūšu, ja braucam ar mašīnu. Vairāku stundu, ja lietojam manu mīļāko pārvietošanās līdzekli – velosipēdu. Šī vieta ir vairāki austrumskotijas zvejnieku ciemi, kas izvietojušies dažu jūdžu attālumā viens no otra. Ceļvežos šos ciemus – Crail, Pitenweem, Anstruther, St. Monans diezgan bieži atsevišķi minētus pat neatradīsiet – tie paslēpti zem nosaukuma East Neuk – Austrumu gals. Un tas tiešām tā arī ir – gandrīz pašā Faifas dienvidaustrumu daļā, gar jūras piekrasti ir izveidojusies rinda ciematu, kuros vēl joprojām notiek aktīva tirgošanās ar svaigi ķertām zivīm. Sākam ar tālāko ciemu – Crail, jo kaut kur lasīju, ka līdz turienei var arī nenonākt, ja apskati sāk no rietumu malas – Pitenweem un Ansruther. Jau atkal debesīs neviena mākoņa, un varu saredzēt jūras otru krastu un tālumā esošo Mejas salu (Isle of May). Skats, kas īpaši bieži neparādās arī vietējiem iedzīvotājiem. Man atkal veicas! Nonākot Crail, nemaz nebrīnos, ka šo vietu sauc par vienu no visvairāk fotografētajiem Faifas ciemiem. Šeit varētu pavadīt ne tikai stundas, bet pat veselas dienas – ideāla vieta mierīgai atpūtai, sēžot aizvējā, saulītē ar skatu uz līča ostu. Velo, golfs un jūra Rīts atkal pienāk saulains, lai gan šur tur debesīs vērojami tumši mākoņi, tomēr lietu tie nesola. Riskējam, un saulītē izvelkam divus velosipēdus – tie gan nav paredzēti pārāk tālam ceļam, bet šoreiz vēl neplānoju ar riteni apraukt visus Skotijas krastus, tapēc aiziet! Sākotnējais plāns ir pieticīgs – tikai nedaudz pabraukt gar golfa laukumiem, kas nebeidzamā virtenē izvietojušies cits pie cita. Un nav jau arī brīnums, jo pavisasm netālu esošā St.Andrews ir golfa dzimtene. Un golfs Faifā ir visur - ik pēc pāris jūdzēm pie vientuļas ceļa malā esošas mājiņas ir uzraksts – Golf course, golfa ekipējuma veikali cits pie cita, šķiet golfu spēlē visi! Iespējams, arī pati izmēģinātu, ja prastu spēlēt. Bet lai nu paliek golfs, šoreiz – velo. Ceļi braukšanai ir lieliski – asfalts, asfalts, un tikai asfalts, kas pat mīšanos pret kalnu padara vieglāku, un autobraucēji vienkārši fantastiski! Tomēr tā šķiet tikai pirmajās divdesmit minūtēs, un jau pēc brīža mana eiforija pārvēršas vieglā nervozēšana, jo ceļi tomēr ir šauri, automašīnu daudz, līdz ar to lielāka iespējamība, ka kāds ļoti lielā ātrumā patrauksies garām tik tuvu, ka šķiet ar pedāli būšu iezīmējusi švīku mašīnas sānos. Dīvainākais manuprāt ir tas, ka ceļš beidzas līdz ar balto sāna svītru – tikai nieka desmit centimetri, lai pagriezu stūri uz kreiso pusi, lai pamuktu malā no kārtējā rallista! Nogriežamies no galvenā ceļa un nonākam ciemā, kur lēnām slīdot baudām jaukas mājas, kas izvietojušās piekrastes kalnā – skats uz lejā esošo jūru vienkārši burvīgs. Tradicionāls skats apkārtnē, skaists skats man no Latvijas atbraukušai. Tieku informēta, ka šeit apmetušies pensionējušie bagātnieki, lai mierīgā gaisotnē pavadītu savas aktīvās vecumdienas, uzspēlējot golfu kādā no apkārtnē esošajiem laukumiem. Mierīgi, bet skaisti. Lēnām iebraucam ciemā, no kura savā laikā vienā no saviem ceļojumiem esot devies Robinsons Kruzo – šķiet, ka viss ciems domāts tikai viņa reklamēšanai – Robinsona Kruzo krodziņš, Robinsona Kruzo statuja, varbūt kaut kur arī atrodas viņa kuģis. Pīppauzes mirklis ir īss – malks dzēriena slāpju veldzēšanai, pāris minūtes atpūtinām kājas, un atkal tālāk. . Rēni minot pret kalniņiem un strauji laižoties no tiem lejā pavisam nemanot esam nonākuši vēl vienā zvejnieku ciemā. St. Monans. Līdz ciema raksturīgākajai vietai - dzirnavām netiekam, tās atrodas ciema otrā galā, jo mūsu sēžamvietas jau sāk pukstēt par tālo braucienu, bet vēl viss šis gabals jāveic arī atpakaļ! Vēl tikai īss brauciens uz ostu aplūkot laivu, kas pēc pāris dienām jāieziemo. Laivas īpašnieks ir sirms večuks, kurš pats savām rokām uzbūvējis savu jahtu un nu jau gadiem ilgi tai velta lielāko savu dienu daļu. Mani gan mazliet pārsteidz, ka jahta it kā karājas gaisā – ūdens svārstības šeit ir tik lielas, un brīžiem neprognozējamas, ka laiva, kas ir mierīgi noenkurota pie mola, jau nākamā dienā tikpat mierīgi ir noenkurojusies gaisā! Jau sāku bažīties, vai šādi vispār var kustināt šo skaistuli, bet beigu beigās nolemju neiejaukties – atstāju visas runāšanas lietpratēju rokās. Atgriežoties šai pat vietā pēc pāris dienām redzu, ka ūdens svārstības tiešām ir neizmērojamas – skaistā laiva mierīgi viļņojas vēja radītajos vilnīšos, un pat nešķiet, ka pirms pavisam neilga laika dažas no laivām skumji gulēja dubļos un gaidīja ūdens līmeņa celšanos. Klausoties vīru sarunās, no kuras daļu nesaprotu tās specifikas un arī īpatnējā skotu akcenta dēļ, baudu sauli un vēroju apspīdētās piekrastes mājas. Līdz šim Skotija man bija saistījusies ar pamatīgām akmens būvēm, bet nonākot piekrastē, priekšstats radikāli mīnās – akmens manāms tikai pie sliekšņiem, mājas stūros, kāpnēs. Viss pārējais – dzeltenas, zilas, baltas un vēlreiz baltas mājiņas, pie katras no tām krāsainu puķu pods, un viss kopā man vairāk asociējas ar dienvidu jūru zemēm. Brauciens pret kalnu Pēc pirmā brauciena mans līdzbraucējs nonāk pie atziņas – līdz nedēļas beigām vairs nekādi riteņi! Sēžamvieta ik pēc brītiņa atgādina par 25 jūdžu braucienu, tomēr viena diena pie auto stūres noved pie atziņas – brauciens ar riteni tomēr ir relaksējošāks nekā autostūrēšana. Tā nu izvēlējušies citu virzienu, atkal sēžamies zirgiņam mugurā un minam pedāļus, lai nonāktu vietā, no kuras paveroties skaists skats uz apkārtni, un pie reizes apskatīt kārtējo muzeju – Scotstarvet Hill. Ak vai! Vismaz 70% no ceļa ir pret kalnu, un es biju domājusi ka piekrastē kalnu nav! 35% no distances savs bērītis ir jāstumj, un nepilnas desmit jūdzes garo ceļa posmu veicam mokoši garās trijās stundās. Ar mokām pieveicu pēdējos simts metrus līdz pilij, kur tieku pie uzmundrinošas tējas un gabaliņa “īsmaizītes” jeb skotu shortbread cepuma. Jau no domas vien, ka vēl būs jāminas atpakaļ, man kāju muskuļi sāk pretoties. Bet prāts ņem virsroku un nomierina sāpošās ķermeņa daļas - ja jau šurp braucām pret kalnu, tad atpakaļ būs jābrauc lejup!! Un šo braucienu pilnībā izbaudu – vējš sejā, skats uz jūru, garām slīdošas pļavas ar aitiņām, novāktiem labības laukiem, un salmu ruļļiem, kas brīžiem šķiet kā peldētu jūrā – sajūta sirreāla. Savējie Vakarā pēc trakotā brauciena esam pelnījuši labu sabiedrību ar ko dalīties iespaidos un alus glāzi, kas šeit izkonkurējusi viskiju. Viskijs vairāk piedienas Skotijas tēlam un tūristiem. Ierodamies vienā no pilsētas krodziņiem, un konstatēju, ka gaisotne šeit ir palikusi tikpat jauka kā manā iepriekšējā viesošanās reizē. Sarunas ar svešiniekiem šeit raisās tikpat raiti, kā ar saviem kaimiņiem, draugiem, jeb vienkārši paziņām. Tomēr mani atkal pārsteidz viesmīlība, ar kādu te uzņem ienākošos, bet jau pēc pāris dienām konstatēju, ka jebkurš viesis, jebkurš apmeklētājs, vai nu viņš būtu iegriezies šeit uz vienu dienu vai pāris mēnešiem, kļūst par savējo, un tāpēc nemaz nebrīnos, kad pēc pāris dienām bāra menedžera līgava mani uzaicina piepulcēties viņu meiteņu ballītei. Puiši neatpaliek, un neļauj nākamo vakaru man pavadīt vienai, tāpēc nākamajā dienā piedalos līdz šim manā pirmajā vecpuišu ballītē! Nākamajā dienā jau jādodas prom, un mazliet skumstu, ka atkal jāaizbrauc, bet zinu ka nākamreiz satikšanās prieks gan ar zemi, gan cilvēkiem būs divtik liels. PS raksts bijis Sestdienā, braucieni bijuši vairāki, bildes no pēdējā brauciena

Kur laivas karājas gaisā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem