Plymouth Dakar Rally 08/09. Banjul Challenge. Spītējot krīzei - par minimāliem līdzekļiem maksimāls efekts:)(2.daļa)
|
Gints Alberings
|
11.diena 25.12.08.ceturtdiena.
No riita Zigis76 pazinjo, ka kopaa ar Barshiem dodas taalaak pa kalnu celju. Mersis un mees savu kuuposho braucamriku deelj nevaram to atljauties, var pienaakt finish braukshanai. Mees sho sadaliishanos uzskatam par nepareizu, bet mums jau neviens neko neprasa, lai vinjiem izdodas.
Braucam garaam Agadirai uz Tiznit. Liidz ar tumsinju esam galaa. Pa celjam viss kaartiibaa, ja neskaita ugunsgreeka trauksmi Zhigulii. Salonaa puskalnaa saak naakt duumi. Viltus trauksme, ellju dzen no benziina suuknja uz izpuuteeja. Naksnjojam Tiznit hotelii ar lepnu nosaukumu Hotel de Paris. Panjeman divvietiigu numuru par 16 eur, mums paveicas numuraa ir viena divvietiiga un viena vienvietiiga gulta. Kopiigiem speekiem ar Antilopi iedabuujam viesniicaa muusu palestiinieti Albertu. Vakaraa ,laikam pateiciibaa, Alberts izmazgaa Dzintara zekkes, sajaucot ar savaam. Nospriedu, ka mums gadiijies labs numurinsh ar veljas mashiinu.
12.diena 26.12.08.piektdiena
Braucam uz Laayone. Skkeersojam Atlasa kalnus.Aiz Guelmim paraadas tuknesiigas ainavas tikai kamieljzaale un kaktusi. Praktiski esam Sahaaras tuksnesii. Iebraucam Rietummsahaaraa, kas jau taa pati Maroka vien irPolicija saak tureet ciet arrii muus, parbauda pases un savaac muusu ‘fishe blank’, kas mums ir sagatavotas.
200 km pirms Tarfayas “satiekam” Atlantijas okeaanu. Kadu gabalu taalaak Antilopes Mersim iemetas “dzenis” motoraa. Liekam snoree un velkam. Zigulim jauns paarbaudiijums. Par laimi priekshaa tikai divi slaidi kaapumi, kuros, kuupeedami ,smirdeedami dabuunam Mersi augshaa. Smejam, ka motora resursa zinjaa 1km jaareizina ar 10, pie shaadas noslodzes. Pa celjam muus panaak Zigis76. Pamuld, pabriinaas un aizbrauc taalaak, piedevaam vinji ir izkkirushies vakar arii ar Barshiem. Vinjiem liekas normaali, ka paarkrauts Zigulis velk smago, ne tukshu Mersi. Nepiedaavaajam arii paarkabinaat uz Pasaatu Antilopi, lai skrien. Ja nobeidzas arii Ziks, tad taisam evakuaaciju uz Kanaariju salaam ar lidmashiinu, arii jau nav slikti :)
Naak virsuu tumsa, taisam nometni okeaana krastaa, liidz Laaoynei ap 150km. Tumsaa muus uzmeklee Barshi, tiem arii probleemas. Leenam birst nost aizmugureejais reduktors. Bet tas nav letaali, var atstaat Nivu tikai ar priekshpiedzinju.
13.diena 27.12.08.sestdiena
No riita muus paarsteidz, ka nometne ir pilniigi slapja, mashiinas, teltis, viss gaiss pilns ar uudeni. Dzintars pat pasludina , ka nolijis ietus. Bet patiesiibaa taa ir bieza lipiiga migla no Atlantijas okeaana. Dodamies taalaak uz Laayone, pa celjam noskaidrojot, ka viekt kaut kaadu motora remontu var tikai tur.
Pa celjam muus paarbauda policijas un veel kaadi fromaas teerpti postenji. Izskataamies diezgan kuriozi, kad skaidrojam, ka muusu galameerkkis ir Gambija, bet snoree pakaljaa velkas Mersis. Viens no postenjiem paskaidro, ka vilkt snoree pa celju nedriikst, ka jaanjem treileris. Teelojam mulkkus, ka nesaprotam, atmet ar roku un palaizh. Noraujam Zhikam krampi, velkot, parkabinaam citur un turpinam celju.
Esam atvilkushi Mersi 235 km uz Laayone. Taksis par minimalu samaksu mums paraada vienu no it kaa divaam darbniicaam, kuraa vareetu veikt remontu. Amatnieki mums saka shodien var tikai nonjemt karteri un pirmdien taisiishot, bet ir tikai peecpusdiena. Tas mums neder. Laizham lai saak skruuveet. Beigts ir pirmaa klanja ieliknis. Bodee paari ielai piemekleejam kaut kaadu ielikni, kuru vareetu pielaagot. Paljaujamies, ka vinji ir pieradushi remonteet savas mizukastes shaadiem kruumu panjeeminiem. Auto netiek uzdziits pat uz bedres, visi taapat tupus raapus, guljus njemas. Stradaa leeni.Bet var redzeet, ka censhas no sirds.Jaanis ar Gati saak motiveet amatniekus ar aniisa snabi, un remonti iet liidz galam. Peec pusnakts tiek palaists Mersis, bet dzirdams troksnis dzineejaa diemzheel....nu nesanaaca piesliipeet klokkeni shaados apstaakljos ar abraziivu snoriiti ar rokaam pat ruudiitiem luuznju restaureetaajiem.
Mazliet skumiigs briidis, pametot biedrus viesniicaa. Bet no otras pusesLaayone ir ideaala vieta noieshanai no rallija distances, ir tieshaa satiksme ar Kanaariju salaaam, ko Antilope arii izmantos.Mees laizham uz kempingu.
14.diena 28.12.08.sveetdiena.
Braucam uz Dakhlu. Pa celjam muus paarsteidz bieza migla, kura paariet pusstundas laikaa. Praktiski noveerojam maakonju veidoshanos virs Atlantijas, kuri veljas uz tuksnesi. Mees vienkaarshi traapaam vinjos, braucot pa celju. Pa celjam 2 avaarijas, iespeejams miglas deelj, kura uznaak peeksnji. Arzemju kempinga mashiina noaardiita liidz raamim, saduuries ar smago vilceeju.
Liidz ar tumsinju esam Dakhlaa. Pie vieteejass eestuves muus saak mediit tuksnesha Mauritaanijaa gidi. Divi liekas tadi zoliidaaki, runaa angliski, raada ieprieksheejo gadu brauceeju rekomendaacijas. Nosleedzam mutisku kontraktu ar vinjiem - 300 eur parpiecu mashiinu grupu. Tikai taads siikums, mees esam tikai 3 auto. Vieteejaa eestuvee satiekam vaacieti alus kontrabandistu, piedaavaaalu.
Kempingaa ierodas triis anglju leedijas ar Mitshubishi Pajero dzhipu, dodas uz Timbuktu, lai verotu ikkgadeejo tautas muuzikas festivaalu. Ierodas divi anglju puishi, kuriem nav mashiinas. Vinji shurp atkuulushies ar sabiedrisko transportu...!!! Nu mums likaas, ka ar zhiguli braukt uz Afriku nav iisti praata darbs, bet te veel vaajpraatiigaaka ideja, njemot veeraa veel to, ka nekaada sabiedriskaa transporta sheit iisti nav. Starp pilsetaam kursee vecie Mercedesi - taksometri, priekshaa seezh 3 , aizmuguree 5 un vairaak dazhkaart.
Nokonstateejam iipatniibu - dienaa satiktie gidi muus vakaraa neatpaziist. Naak klaat un saak savu maljamo no jauna. Zinu, ka kkiinieshi neatpaziist baltos, bet izraadaas shitiem taa pati vaina. Mashiinu arii apbriina pa jaunam...
Naktii Dzintars “nomedii” divus prusak- vaboljveidiigus 2,5 cm garus vieteejaas faunas paarstaavjus, kas iemitinaajushies vinja guljamvietaa. Lai gan ,man skkiet, ka tieshi vinsh ievaacies vinju dziives vietaa, un tie pilniigi likumiigi raapo pa vinja veederu.
15.diena 29.12.08. pirmdiena.
Izbraucam no Dakhlas kaadu gabalinju laukaa uz citu kempingu, lai gaidiitu, kameer savaaksimies 5 mashiinas uz Banjulu. Neko praatiigu nedaram, saule arii nosleepusies aiz maakonjiem.Tiek piedaavaata smilshu offrouda skola. Nepiedalamies, nav ko lauzt muusu kkerrupirms laika, kad buus tad arii dariisim. Uztaisam individuaalo offroudu gar Atlantijas okeaanu. Panjeman makskeres, vieta gan nepiemeerota, ljoti sekla. Nekkeras arii nekas, tikai papildinam piedrazoto shelfu ar saviem copes blekkiem. Pieveershos vieteejo fosiiliju un gliemezhu peetiishanai gar okeaana krastu.
16.diena 30.12.08. otrdiena.
No riita esam 9 mashiinas, kas gatavas doties uz Mauritaanijas robezhu. Triis no taam veelak atdaliitos un aiziet uz Timbuktu klausiiities vieteejos ritmus.
Gar celjmalu paraadas padilushi uzraksti “Danger Mines”. Ir taas miinas tur vai nav paabaudiit netaisaamies. Kamielji jau tur staigaajot, neviens beigts neesot maniits, bet varbuut kamieli nekker kaajnieku miinas, vajag “camel mines” :).
Pirms Mauru robezhas paraadas meeness ainavas. Ja jenkki ir falsificeejushi savu izkaapshanu uz meeness, tad tas ir izdariits sheit. Pilniigi nekam nederiigi akmenji, pat maaju iezemieshi nevareetu no tiem uzkraameet.
Uz Marokas - Mauritaanijas robezhas gandriiz piecas stundas aiznjem pasu paarbaudes un papiiru kaartoshanas. Marokas pusee veel taa neko, lai gan arii visaaadi galdinji, solinji pie kuriem seezh kaadsformaa terpts iereednis un ciitiigi paarraksta pases datus kaadaa ruutinju kladee. Mauritaanijas pusee gan Shanhaja pilniiga. Kaut kaadaasbuudeles, kuraas nevaru izslieties taisns. Vienaa buudaa Albertam ieraksta uzvaarda vietaa Latvia. Citaa buudaa,man patika - seezh triis tipi, viens sppeleejas ar kaartiim, piedaavaa man uzspeelet(taa vismaz sapratu). Otrs lasa skalji prieksha pases datus treshajam, kurs tos ievada datoraa, bet savdabiigi. Lasot latiinju burtus no pases, tips pie datora tos ievada ar klaviatuuru uz kuras ir araabu ziimes (uzzimetas ar markkieri), klausoties skanjaas, kuras izmurmina “teiceejs”. Man skkiet, ja ar mums kas notiek shaja valstii, tad peec shaadi fikseetiem datiem pats velns nevar noteikt vai esam sheit iebraukushi vai nee.Samaksajam 60 eur par viizaam trimcilveekim, 10 eur par kaut ko, 5 eur kukulis.
Nakti pavadam kempingaa. Apkaart muuris, dzelzs vaarti. Pasuutam vistu, visu dienu nav bijis laika iisti paeest. Vista jaagaida ilgi, kaadas paaris stundas. Nospriezham, laikam melna, taapeec tumsaa gruuti nomediit. Naktii uzrodas apdroshinaashanas aggents, jaadroshina mashiinas. Shausmiigi neapmierinaats, kad vinju nofotografee, teelojam mulkkus, ka nesaprotam neapmierinaatiibas iemeslus. Ar spilgtu tipaazhu fotografeeshanu visaaa celjojuma laikaa patstaaviigi ir probleemas, grib naudu vai breec un bljauj, kad ierauga objektiivu. Par formaas teerptu viirinju fotograafeeshanu vispar jaaizmirst, neveelos uzzinaat, kas tam vareetu sekot.
Pildam kannaaas uudeni tuksnesim. To pamana kempinga “administrators” , tajaa esot mlaarijas riska iespeejas.... Opsss... Paraada kraanu no urbuma, kuru pashi lietojot dzershanai. Vienalga papildinaam ar tableteem, kuras it kaa “nogalina” bakterijas.
17.diena 31.12.08. treshdiena. 1.diena tuksnesii
No riita aglietes ar savu dzhipu, franchu jaunlaulaatie jau gabalaa ar Renault, spanju subaru arii aizbrauc pa asfaltu uz Timbuktu.
Pabraucam kaadus 20 km pa asfaltu un griezham nost tuksnesii, lai izbaudiitu “priekus” deelj kaa esam sheit atbraukushi (vismaz mums, Pompieriem, tas bija galvenais meerkkis).
Pirmais paarsteigums: Zhks ne par ko neveelas braukt pa smiltiim, kas mixseetas ar akmenjiem...
Iestiegot smiltiis, muusu 1.3 litru motorinjsh neveelas griezt ratus ne luudzams. Sajuugs tur, bet motors negriezh, “smok” nost. Bet priekshaa 500 km pa tuksnesi.... Atrodam vieniigo risinaajumu: nonjemam no Zhika kaadus 100 kg, degvielas un uudens kannas. Kuras taalak ved Zigis76 un Barshu Niva. Paldies vinjiem! Jo vinju baukshanu liekais svars nu neuzlaboja nekaadi. Paldies maniem komandas biedriem, kuri, pie svara nomeshanas no Zhika, neluureeja uz mani :))), tureejos stingri pie stuures, cerot ka pirmaas dienas pilotu tachu nemetiis laukaa kaapaas :)))
Parvietoshanaas aatrums visai grupai pa tuksnesi tuvu nullei. Grimstam smiltiis, stumjam, rokam visas kkerras peec kaartas. Niva drusku priviliggeetaa stavoklii ar savu 4x4. Pamazaam iemaacaamies noverteet peec kraasas smilshu bliivumu, kuras tur muss ,kuras nee. Izmantojam tuksnesha augu saknju mudzeklus savaa celjaa pa kuriem paarvietoties. Zhiks speej paarvietoties braucot lielaakaa aatrumaa, izmantojot inerci. Bet gids uzdod lenaku aatrumu visai grupai. Kad iespeejams, atpaliekam, lai vareetu ieskrieties. Bet biezhi apdzenam auto kuraa seezh gids un ,nezinot celja virzienu, nometot aatrumu, grimstam.
Starp smiltiim ir akmenji, starp kuriem tad arii manerveejam, strauji griezt Zhiku nav veelams, liikumos biistami nosveras. Paljaujamies uz to , ka mums kaarba un motora karteris ir aizsargaati ar “pannu”.
Barshu Niva saak “vaariities”. Barshi izmet termostatu, saliek uudens caurules atbilstoshi jaunajai dzeses sisteemas konfiguracijai un brauc taalaak.
Zigulim ,uzlidojot akmenjainas kaapas virsotne, traapot ar palecienu uz lielaakiem akmenjiem, iedegas elljas spiediena lampa.....
Paliek drusku skkeermi ap duushu, vai tieshaam jautriibas tikko saakushaas beigsies?
Uzriikojam pirmo Camel Service tuksnesha smiltiis. Nojaucam aizsargpannu, ar triicoshaam sirdiim nonjemam karteri un vaina atklaajas labojama! Aizargpanna izraadaas tik elastiiga, ka spej, sanjemot lielu triecienu, aiziet liizdz karterim, uzsist pa to un nostaaties savaa vietaa, it kaa nekas nebuutu bijis. Kaadas divas stundas gan esam pakaveejushi paareejos, bet esam atkal uz starta. Japiebilst, ka gaisa temperatuura aiz borta raada + 35 tc, salona temperatuuru nemaz necenshamies skatiit, ka nepiemetas ggiibiens no cipara vien.
Nemanot pienaak tumsinja un taisam nometni pie liela smilshu barhaana. Ir tachu taads siikums - Vecgada vakars :). Sagaidam Jauno gadu kaartiigi. Latvieshi ir visskaljakie, dziedam dziesmas, maacam angljiem. Maaris sariiko tiesho tulkoshanu latvieshu dziesmaam prieksh angljiem.Pirms tam bija izgliitojosha saruna ar angljiem, kadi mums skaisti dziesmusveetki Latvijaa ir. Peec muusu “dziedaashanas” neticu ka vinji brauks klausiities. Vajadzeeja ,laikam, paskaidrot ka iistie dziedaataaji gatavojas dziesmusveetkiem, nevis vazajas pa Sahaaru. Barhaanaa tiek uzvilkts Latvijas karogs, pasludinot smilshu chupu par latvieshu iipashumu, lai kaut daljeeji kompenseetu hercoga Jeekaba zaudeetos iipashumus Gambijaa. Angljiem tiek nolasiits iisais kurss veesturee, ka pirmaa valoda Mauritaanijaa bija latvieshu, kameer franchi visu nesachakareeja. Piedziivojaam arii Jaungada nakts briinumu, cereejaam ka paraadiisies runaajoshi kamielji, bet bija veel trakaak - Alberts saaka runaat angliski! Vinjsh staada sevi priekshaa kaa LADA inzenieri, kursh testee zhiguljus tuksnesii :)
18.diena 1.01.09. ceturtdiena 2.diena tuksnesii.
Mostamies liidz ar gaisminju. Starteejam un … Peec desmit metriem apstaajas anglju puishu Opel Vektra, peec kaadiem divdesmit itaalja Nikolaa Opel Kadett. Mahiinas neizraada nekaadas dziivibas paziimes, nepielec un viss.
Mees kkeramies pie Vektras reaminaacijas, Barshi pie Kadeta.
Jau uzreiz konstateejam, ka no galvenaa degvielas vada Vektrai nenaak benziins bet caurspiidiigs sskaabs, kodiigs skkidrums.Noraujot degvielas vadu, skkidrums traapa gidam uz krekla.Attaisot luuku baakaa, taa izraadas pilna, bet visas mashiinas ir pildiitas aizvakar pirms Mauritaanijas robezhas Marokaa, visu dienu ir braukts. Nolejot sabojaato degvielu, taa uzputo tuksnesha smiltis, normaala saalskaabes vai seerskaabes reakcija ar kalkkakmens daljinjaam smiltiis.
Gids neticiigi groza galvu, apgalvojot, ka nekas taads nav iespeejams. Pirmaa aizdomu eena kriit uz gidu, bet mees vinju notikushajaa nevainojam. Jo vinjsh izskataas pats pietiekoshi apjucis un nelaimiigs par notikusho. Un vispaar , peec ieprieksheejaas dienas noveerojumiem, vinjsh centaas nopelniit savus 300 eur par izveshanu cauri tuksnesim godam. Palidzeeja stumt un rakt, paraleeli skrienot veel pa priekshu , izluukojot celju muusu grimstoshajaam mashiinaam.
Meeginajumi atdziivinaat bojaataas mashiinas vilkaas kaadas 6 stundas. Dazhbriid jau likaas, ka Vektra ripos. Adziivinaajam degvielas suukni, kura uztveereejs jau bija saacis skkiist , bet suuknis vairs nedeva vajadziigo spiedienu. Izjaucaam mono inzhektoru, bet sprauslu arii bija sabojaajusi skaabe. Dariijaam ko vareejaam, bet bez rezerves daljaam neko nespeejam. Jo anglji rezerves dalju vietaa mahiina ved liidzi kokkakolas bundzas, saldumus, spilvenus un segas…
Barshiem Kadetu izdevaas atdziivinaat. Tam arii nolietaa diizeljdegviela ,plastmasas pudelees, slaanjojaas, kaut kaads drankkis tai baaka bija.
Abaam mashiinam nebija normaali aizsleedzamas baakas, kas bija viens no droshiibas pasaakumu punktiem. Par degvielas samaitaashanas iespeeju jau bijaam briidinaati maajaas no organizatora puses, un arii par daudz ko citu arii, deelj kaa shogad atkrita daudz komandu.
Gribam Vektru nodedzinaat tuksnesii, bet gids kategoriski iebilst. Anglji veel kaut ko fantazee par mashiinas treileeshanu un remonteeshanu. Nu neko, vinju mashiina, lai dara ko grib. Vinjiem ir mazliet savaadaaka pasaules uztvere. Var padomaat, ka te uz katra stuura (barhaana) remontee sertificeetos servisos 1996. gada izlaiduma Opeljus.
Pametot Vektru tuksneesi, sajuuta it kaa cilveeku atstaajot. Papildus veel dusmas, ka neegeri ir savu panaakushi, mashiina paliek vinjiem. Mierinaajums – vismaz Kadets, pagaidaam, ir muusu.
Braucam taalaak, esam pamatiigi iekaveejushi. Tuksnesis demonstree sevi visa savaa daudzveidiibaa – akmenji, pulverveida smiltis, pakalni, ieplakas, nabadziiga augu valsts, kamielji. Tas viss pirms saulrieta veel ieguust kraasas uz iisu briidi. Skarbi, bet skaisti.
Spaaanju Citroens arii sapratushi, ka lielaa aatrumaa tiek taalaak smagajos posmos, lido uz nebeedu.
Bet blakus efekts ilgi nav jaagaida. Kadaa piippauzee zem “Citrona” tiek ieveerota motoreljas peljkke, paarsists alumiinija karteris.
Latvieshi noorganizee veco joku ar auto pacelshanu uz saana. Saliimeejam karteri, ar visu pacelshanu tas aiznjem kadas 15 min. Gruutaak bija spaanjiem ieskaidrot, ka netaisaamies apgaazt uz vaaka un ,ka nekas slikts vinju luuznim netiks nodariits.Paraleeli, papeetot Kadetu, konstateejam, ka tas peec briizha pazaudees generatoru, siksnas jau nav. Lampinju panelii nav ieveerojushi, iespeejams, spilgtaas saules delj. Starp kuukaam un kolas bundzaam atrodas jauna siksna. Veelaak Citrons uzvaaraas, beigts ventilatora devejs radiaatoraa. Saliekam pa taisno, var braukt taalaak. Sppanji sajuusmaa par Camel Service pakalpojumiem. Muusos, gan shie remonti vairs sajuusmu neizraisa, atbraukushi kaa pa Brodveju pastaigaat.
Vakars klaat, taisaam nometni. Mashiinas tiek sadziitas cieshi kopaa, piesedzot baaku ielietnes. Dodamies pie miera, piedziivojumiem bagaata diena J. Vakaraa pienaak gids un raada savu caurumos saeesto kreklu, sakot, ka mums bijusi taisniiba par skaabi Vektras baakaa.
19.diena 2.01.09. piektdiena 3.diena tuksnesii.
No rīta ceļamies laicīgi, līdz ar saulīti, tā teikt. Uzkurinām ik rīta atkritumu ugunskuriņu, negribam dot savu ieguldījumu tuksneša piedrazošanā ar‘’civilizācijas labumu’’ atliekām. Viņi paši jau to lieliski prot, cik novērojām.
Sākās baudāms ātrumposms saullēktā. Braucam pa sen izbijuša ezera gultni. Visi autiņi „lido” ar „pedāli grīdā”. Var patiesi baudīt braukšanu un saullēktu aiz loga. Nav ātrumu ierobežojošo akmeņu, smilšu sanesumu u.c. atslābināties traucējoši faktori. Zem ratiem ir stabils smilšu un gliemežvāku maisījums. Baršu Ņiva dzenas pakaļ kaut kādam lapsveidīgam lutausainam zvēram, bet tas ir veiklāks tomēr, vismaz cilpu mešanā. Ceru, ka viņi gribēja tikai apskatīt to tuvāk, nevis pārsteigt mūs vakarā ar eksotisku virtuvi.
Saullēkts nav bezgalīgs, spožajam debesu ķermenim nonākot zenīta, aiz borta rāda +38o C un mēs lēnām tekam un plūstam pa žiguļa sēdekļiem. Kādā apstāšanās brīdi pa tuksnesi mūsu virzienā brauc divi auto. Man rokās ir videokamera un paņemu kadrā arī šos tuvojošos auto. Ievēroju, ka vienā autiņā sēž militāristi, novācu kameru, bet ir jau par vēlu. Mašīnas apstājas pie mums un iedzimtais formas tērpā mērķtiecīgi dodas pie manis un paģērē bezierunu formā atdot videokameru. Nelīdz mani piedāvājumi nodzēst viņa neaizskaramo seju ar visu veco Toyotas džipu no kasetes, pat kaseti biju ar mieru atdot.
Kamera tiek atņemta un ielikta viņu mašīnā. Tālāk no katra grupas cilvēka tiek prasīti 20 eiro par to, ka esam viņu nacionālajā parkā . Man gan vairāk tas izskatās pēc nacionālā smilšu karjera. Par šādas nodevas esamību jau bijām dzirdējuši, cik likumīga, nezinu. Lieki piebilst, ka biļetes jau nu mums neizsniedza. Tātad bijām mērķtiecīgi meklēti, lai iekasētu šo nodevu. Gids beigās tomēr pārrunu ceļā savā mēlē tomēr atgūst videokameru, bet garastāvoklis sabojāts vienalga.
Pēc pusdienas bezrūpīgā braukšana beidzas, jo beidzas ezera gultne. Stumjam, rokam, velkam, svīstam, bet uz priekšu tiekam. Kādā brīdi trāpās galīgi nebraucams pulveris.
Gids ļauj katrai izstumtai mašīnai pabraukt tikai kādus 10 m uz priekšu, kas, apstājoties, grimst atkal. Bet tiek iegūts tas, ka izstumtās mašīnas braucēji var ātri atnākt atpakaļ un palīdzēt stumt nākošos autiņus. Kādā brīdi Barši sauc, vai tad viņus neviens nestumšot? Vienkārši neesam pieraduši, ka Ņiva arī grimst. Jūtams, ka visi ir paguruši, visas atstrādātās darbībās notiek klusumā, monotoni, jokus vairs nedzird, katrs zina, kas viņam jādara. Gids mierina, ka šāds posms esot „tikai” 15 km. Tas nu nemaz neuzmundrina pagurušos braucējus. Vēlāk jau paliek labāk, cik nu labāks var palikt tuksnesis, vienkārši distance starp nogrimšanām paliek lielāka. Parādās tādi kā vietējās nozīmes ceļi, var redzēt līnijas, kas aizvijas pret horizontu. Mēs gan ar Žiku šiem ceļiem vairāk cenšamies braukt paralēli, tā tiek tālāk. Žigulis kādā brīdi atkal parāda „zobiņus” – noslāpst, nodzēš paneļa lampas un paņem atpūtu, nerūc ne lūdzams. Pielabinām ar vienu jaunu slēdzi, kuru Barši laipni izpreparē no sava auto paneļa.
Pret vakaru nonākam pie Atlantijas okeāna. Pirmo reizi ieraugot okeāna zilo strēmeli, mašīnā izvēršas pilnīgi nopietna saruna vai tik tā nav mirāža.
Vienā brīdi nenovērtējam attālumu līdz krasta līnijai un gandrīz ielidojam pilnā gaitā okeāna. Izdodas sabremzēt un nogriezt, pamatīgi uzsēdinot Žiku uz kāpas kantes. Bet internacionālā komanda jau ir klāt un nostutē mūsu auto pludmalē. Spāņu „Citrons” aizbrauc pa priekšu, mēs aiz viņiem pa pludmali. Pārēji paliek vēl kaut ko ar nēģerbērniem burznīties, Barši aizbrauc pakaļ aizmirstai savai videokamerai iepriekšēja pieturvietā.
Sarunājam, ka nobraucam kādus 10 km pa pludmali un sapulcējāmies uz nometnes ierīkošanu. Spāņu pāris apstājušies, atvēruši motora pārsegu, kasa pakaušus – rūcot, bet nekust uz priekšu. Vaina nopietna, nokonstatējam – sajūgs pagalam. Pēc stundas parādās liepājnieku Pasāts ar itāļa opeli šņorē, tas arī vairs nerūc. Vienkārši sačakarēts saulriets ar šitādiem skatiem. Atgriežas arī Barši, atraduši videokameru, kur nolikuši – neticami, tad ņem nost uz līdzenas vietas tuksnesī, tagad mētā pa pludmali un nevienam nevajag.
Ar joni nāk virsū tumsa un vēl tāds „sīkums” kā paisums. Mūsu ķerras jādabū augstāk krastā, ja no rīta negribam vērot eksotiskus pelddzīvniekus savu mašīnu salonos. Rūcošie autiņi vairākkārtējos piegājienos, kārtīgi ieskrienoties tiek puslīdz drošā vietā. Beigtos rumakus Ņiva uzmoka augstāk kāpā, nost no uzbrūkoša okeāna. Žigulim nomainām ģeneratoru, kuru esam laikam pārsālījuši ar okeāna ūdeni, negrib īsti apgādāt mūs ar strāvu. Neveiksmīgi atverot Žika bagāžnieku izspiežam aizmugures logu. Opelis arī nav atdzīvināms bākā ielietā „zapte” Jaungada naktī ir darījusi savu – degvielas sūknis ir nobeidzies. Pasātam bremzes kā zaķim, praktiski nav. Spāņi un itālis arbritu draudzeni evakuē savas mantas no beigtajām mašīnām. Itālis pienāk pie mums un ,pateicībā par visu ko esam darījuši viņu labā, uzcienā mūs ar viņa mammas cepto kūku... Tīri laba, sāku jau lūkot, kur tā mamma ir, pārāk svaiga un tikko cepta tā kūka likās. Laikam tā arī ir māksla izvizināt cauri pusei Āfrikas un tuksnesim vēl ēdamu kūku. Spāniete caur asarām pateicas mums par palīdzēšanu, skrūvēšanu. Mazliet emocijas. Rīt mūsu ceļi šķiras. Nevaram nu nekādi izvietot pa savām mašīnām nobeigto spēkratu braucējus.
Tumsa, spīd zvaigznes, šņāc okeāns, baltām putu cepurēm tuvojas paisums, sēžam zem apgāztā mēness pašu radītā autokapsētā Āfrikā un ēdam kaut kur Itālijā ar mīlestību ceptu kūku...Tas ir vienreizēji.
20.diena 3.01.09. sestdiena 4.diena tuksnesī.
No rīta pēc beigto auto ekipāžām ierodas naktī saorganizētais „taksis” un aizved tos uz civilizāciju. Gidam ir sakari, darbojas kaut kādas mistiskas vietējās mobilo kartes.
Žiks mums sagādā nepatīkamu rīta pārsteigumu. Atrodam pie mašīnas zemē atsperes fragmentu – tā ir no mūsu auto. Naktī ,bēgot no paisuma, esam salauzuši vienu aizmugurējo atsperi. Tas izskatās nopietni, auto jebkuru brīdi var palikt nebraucams un piebiedroties saviem smiltīs pamestajiem radiniekiem. Nolemjam – braucam, kamēr izjūk pavisam, tad domājam tālāk.
Dodamies tālāk gar Atlantijas okeāna krastu trīs latviešu ekipāžas. Brauciens skaists vienā pusē okeāna viļņi otrā Sahāras smilšu barhāni , kuros sāļais ūdens nav spējis iedvest nekādu dzīvību. Milzu smilšu kāpas mēģina uzbrukt okeānam, bet tas tikpat neatlaidīgi tās grauž un ieskalo sevī. Praktiski braucam pa šīs divu gigantu cīņas frontes līniju, šauro pludmales strēmeli. Nepārtraukti ieklausāmies Žika atsperes krakšķos, aizturot elpu pie lielākām šūpošanām. Pludmale arī nemaz nav līdzena, bet viļņaina, katrs šis vilnis var būt liktenīgs salūzušajai atsperei. Piekrastē daudz putnu, atpazīstam dzērves. Tad, re, kur viņas ziemo. Varam nosūtīt vēstules uz māju, ja nepieciešams, viņas taču lidos drīz uz mūsu purviem.
Nonākam pie brauciena „top” atrakcijas. Klints rags, kuru var apbraukt tikai pa okeānu bēguma laikā. Tur mūs sagaida sastrēgums, vienpadsmit citas brauciena ekipāžas gatavojas veikt šo manevru. Izskatās jau, ka esam pēdējā brīdī, lai veiktu šo manevru. Dziļums žigulītim jau līdz sliekšņiem.Katra veiksmīgi šķērsojošā mašīna tiek pavadīta ar aplausiem un ovācijām. Viena daļa auto slāpst pielējuši svečvadus ar ūdeni, bet tiek operatīvi uztverti uz „stūmējbrigādes” rokām, kas nogādā tos drošībā. Uzzinām no angļiem ,ka viena no divām „ātrajām palīdzībām”, kas arī devās uz Bandžulu, Marokā ir tik ātri steigusies, ka apgāzusies, braucēji veseli.
Pie pirmās iespējas griežam nost no pludmales, lai pabeigtu distanci līdz Naukšotai pa ceļu. Tur ir cerība saremontēt žiguli. Zvejnieku ciematiņš, caur kuru griežam nost no okeāna, izskatās pabriesmīgi.„Zvejnieka dēls” afrikāņu gaumē. Acīmredzot arābu zivju uzpircēji, kurus manījām braukājam apkārt, par lomiem maksā grašus melnajiem zvejniekiem. No veciem tīkliem, dēļiem un bleķiem saslietas zvejnieku būdiņas Āfrikas Getliņu vidū. Nabadzība brēc no visām malām.
Atlikušos kādus 70-80 km līdz Naukšotai veicam pa asfaltunepierasti, ka ne reizi neiestiegam, braucot pa to. J Piedzīvojam maziņu smilšu vētru. Kā pie mums miglā, tikai šo miglu jūt starp zobiem un acīs.
Pret vakaru esam Mauritānijas galvaspilsētā Naukšotā. Apmetamies Auberge Awkar naktsmītnē. Ņemam vienu numuru uz visiem, jo priekšā ir vairākas angļu braucēju komandas izpletušās pa atsevišķajiem numuriņiem. Saimnieks lepni paskaidro, ka dodot mums prezidenta numuriņu. Tas jau saprotams, ka numuriņš ir brīvs, jo savu likumīgo prezidentu Abdallahi militāristi pērn augustā gāza. Militāristi lāga vīram piešķīra pavisam cita tipa mītni, kurā viņš var būt drošs, ka kaut kādi vājprātīgi tuksneša braucēji labprātīgi nemaz netuvosies. Bet mēs tikmēr izmantojam iespēju izkarināt pa smalko numuriņu savas izmazgātās zeķes un apenes, kad vēl būs iespēja to nesodītiem darīt prezidenta apartaamentos.
Vakaru pavadām laiskojoties, savervējam gidu rītdienas vīzu medībām, lai nav pašiem jāatklāj Naukšota no jauna, tērējot laiku.
Pasūtām vistu katrs un nepieklājīgi saēdamies bada pārņemtajā Āfrikā, porcijas knapi var vinnēt.
21.diena 4.01.09.svētdiena Nouakchott. نواكشوط
Naukšota. Mauritānijas galvaspilsēta, lielākā pilsēta Sahārā, iedzīvotāji apmēram deviņi simti tūkstoši. Nodarbojas vietējie pārsvarā ar amatniecību, zvejniecību un tirgo visu kas kustas un nekustas. Galvenā eksportprece ir vara rūda, kas tiek izrakta kaut kur tuksnesī.
Nodarbojamies ar vīzu medībām Albertam un Baršiem. Nolīgtais gids mūs vizina pa vēstniecībām. Sākotnējā informācija bija no vietējiem, ka nevajadzētu būt problēmām ar Senegālas vīzu iegūšanu – trīs stundas un rokā. Patiesība daudz skarbāka. Francijas vēstniecībā netiek tālāk par apsardzi, Senegālas vēstniecībā tiek izvilkts saraksts ar nelabvēlīgo (naidīgo?) valstu nosaukumiem un tajā ir arī Latvija. Minimālais laiks viens mēnesis. Tas nekas ,ka Dakāra ir divu dienu lēna brauciena attālumā. Nepalīdz arī mūsu sūri grūti sarūpētais, praktiski no diplomātiskās sarakstes starp vēstniecībām izdabūtais papīrs Albertam, kurā ir apstiprinājums no Dakāras, ka šim pilsonim var dot vīzu un valsts drošību viņš neapdraud.
Kamēr bezvīznieki ņemas ar mēģinājumiem legāli ierasties Senegālā. Mēs ar Dzintaru nolemjam papildināt ūdens krājumus un iepirkt kādu augli. Redzam pie kādiem vārtiem džipu ar padsmit bruņotiem vīriem, tā jau it kā pierasta aina, bet šie uzvilkuši vēl beisbola bruņas pa virsu formai. Nosmejam, šiem laikam paintbola mačs ar kaimiņu komandu. Ēka un vārti ir apsargāti , bet karoga masti ir tukši, tas tā dīvaini, militāristi te parasti velk karogu pie katras tīklu būdas.
Ietrāpām gaļas tirgū. Nu bijām jau dzirdējuši par šīm vietām un pat jau redzējuši caur mašīnas logu. Bet nonākot tiešā tuvumā efekts pavisam cits. Putekļaina ieliņa, pa kuru braukā visāds transports. Gar šīs ielas malām būdas, kurās sakārti desmitiem kautu, noplūktu vistu un miljons mušu – klasiskās zilās. Un kā labākajos Eiropas restorānos ir redzams viss produkta sagatavošanas process, turpat aiz būdām vistas tiek kautas un plūktas. Tā teikt, lai klientam nerastos šaubas par produkta svaigumu un izcelsmi. Kāds aktīvāks tirgonis nēsājas ar rokā aiz kakliem satverto produkciju, kas ļengani kuļājas, pa ielu, piedāvājot garāmbraucējiem labo mantu. Mēs to vērojam no ieliņas otras puses, nevarot piespiest sevi pieiet tuvāk, jo ir redzami arī mūs interesējošie augļu stendi. Mūsu ielas pusē viens „izcirtējs” sēž uz bluķīša un centīgi mēģina ar dzelzs zāģīti sadalīt starp kājām iežmiegto kazas cisku. Vēl tāds sīkums, ka visas atrakcijas notiek + 35 grādos. Izskatās, ka te var sastapt visus hepatītusno A līdz Z un medicīnas enciklopēdijas sadaļu „Infekcijas slimības” praktisko daļu. Bet raugoties no otras puses, to gaļu taču pērk un ēd un beigtus klientus neredzējām apkārt mētājamies. Pieminam arī savu vakardienas vakariņu vistiņu, ne jau no Ķekavas sterilās putnu fabrikas mums to piegādāja.
Atrodam pieklājīgu veikaliņu, kur iepirkt ūdeni un augļus. Pie kases interesanta nianse. Pārdevēja nevar uz normālā kases aparāta saskaitīt kopā trīs vieda preces. Maksājam par katru preci atsevišķi, saņemam atlikumu un maksājam atkal par nākošo.
Dodamies, apkrāvušies ar iepirkto, uz mašīnu. Pie iepriekšminētās ēkas stāv vairs tik viens džips, kura kravas kastē sēž bruņots tips un kaut ko bļaustās savā mēlē. Sākam saprast, ka tā bļaustīšanās ir domāta mums, bet mums mauru valoda tik pat tumša, kā mauri paši. Nospriežam, ka neko tādu noziedzīgu taču nedarām, varbūt grib padzerties, jo mēs nesam ūdeni. Kad līdz nervozajam tipam palikuši kādi desmit metru, tas paķer savu Kalašņikova automātu noklabina aizslēgu un pagriež pret mums...
Tagad nervozi paliekam mēs, bet šo žestu valodu saprotam simtprocentīgi – vēl solis un šaušu. Laižam teciņus pāri ielai tālāk no vājprātīgā sargsuņa ar automātu. Šis manevrs viņu apmierina, automāts tiek nolaists. Nu nevarējām taču iedomāties, ka šī teritorija uz dzīvas pilsētas ielas pēkšņi ir kļuvusi tabu. Nu, bet dzīvi pārdomāt paspējām un, ka mammu vajadzēja tomēr klausīt un nevazāties pa militārām nēģeru valstīm arī .Kā vēlāk noskaidrojam tā ir Izraēlas vēstniecība.
Atgriežamies savā apmetnes vietā visa kompānija. Savelkam padarītā „galus” – vīzu nav, tas bēdīgi, nošauti neesam, tas labi. Sarunājam, ka Barši ar savu Ņivu aizbrauks uz lidostu papētīs, kas tur ar lidošanas iespējām, jebkādā virzienā uz Bandžulu vai Briseli vienalga. Mēs negribam lieki slogot vairs žiguli, jo atspere jau veselāka nav palikusi.
Ņiva pēc kādas nepilnas stundas atpakaļ. Ņivai viens papildlukturis izsists, paši nemaz nesmaida. Izrādās līdz lidostai nemaz nav tikuši. Pilsētā notiek nemieri, tiek celtas barikādes, pa ielām pārvietojas protestētāju pūļi, satiksme apstājusies policija šauj ar asaru gāzi un dievs zina ar ko. Baršu auto nomētāts ar akmeņiem, izdevies apgriezties un izsprukt. Nospriežam, ka ļoti, ļoti paveicies. Ja brauc balts auto ar baltiem cilvēkiem caur satrakotu melno pūli, nav grūti uzminēt, kas būs mērķis.
Tiek apsvērti visi „par” un „pret” par braukšanu vai nebraukšanu tālāk.
Nonākam pie lēmuma, ka šeit Naukšotā arī beidzam savu braucienu. Jo tas dēļ kā mēs braucām ir jau paveikts – tuksnesis ir pievārēts. Tālāk ir palicis divu dienu brauciens līdz Gambijas galvaspilsētai. Banžulai, apmēram 800 kilometru. Tas nozīmē atkal kukuļošanu uz robežām, tikšanai uz prāmja, maksu par braukšanai cauri Senegālai utt. Bandžulā problēmas ar lidmašīnu biļetēm, kurām uzskrūvētas cenas. Iegūstām ķeksīti, ka esam bijuši Gambijā un arestētu vai pazaudētu Albertu Senegālā.
Sameklējam kādu vietējo darboni, kurš apsolās sameklēt mums biļetes uz Eiropu. Jo kad rādām kartē Rīgu groza galvu, viņam liekas ,ka uz turieni vispār nekas nelido un nekad nelidos. Pie lietas vīrs ķeras uzreiz un labu laiku zvanās pa mobilo uz visām pasaules malām, tā likās. Rezultātā mums paziņo, ka būs parīt biļetes uz Kanāriju salām.
Liekam mūsu Naukšotas gidam sameklēt žigulim pircēju. Pircējs tiek sameklēts, bet jādodas uz viņa māju atrādīt auto un vienoties par cenu. Braucam pa vietējo Hārlemu ar visiem tās krāšņumiem. Sāk likties, ka mums tos auto grib noņemt nevis nopirkt, jo neliekas, ka kādam šajā rajonā būtu makā vairāk par vienu eiro.
Iebraucam aiz kāda betona žoga, te nu notikšot tā andele, bet jāpagaida. Mūs aicina iekšā, izrādās pilnīgi normālā, plašā pat bagātā mājā. Izrādās jau ,ka šī māja pieder mūsu biļešu meklētājām, kurš piedevām ir arī vēl auto tirgonis. Varēšot tepat sagaidīt arī biļetes un notirgot autiņus. Sēžam un gaidām, gids spaida satelīttelevīzijas pogas, liekot mūzikas kanālus. Tirgonis uzspiež lielāko arābu ziņu kanālu ‘’Al Jazeera’’ angļu valodā. Te nu mums pielec kāpēc Izraēlas vēstniecība bija bez karoga, kāpēc pret mums vērsa automātu, kādēļ pilsēta nemieri, kāpēc Ņivu nomētāja ar akmeņiem. Izraēla bija iegājusi Gazas joslā,uzsākot sauszemes militāro operāciju pret radikālo palestīniešu grupējumu HAMAS. Kādas trīs stundas, gaidot, skatījām šo kanālu, kurā citu ziņu vispār nebija, tikai tiešraides no Gazas un augoša kritušo statistika, ne jau Izraēlas pusē, protams. Rāda protesta nemierus Rabatā, Marokas galvaspilsētā.
Tādas dalītas sajūtas pārņēma, šo visu redzot. Mēs, kristieši, sēžam musulmaņu ,ne tajā likumu cienošākajā, valstī, musulmaņa mājās gaidām, kaut kādas biļetes no lidostas, kura varbūt nemaz nedarbojas, ceram dabūt kādus eiro par savām mašīnām. Nezinām īsti kurā pilsētas daļā esam. Nezinām kāpēc mums tika šis kanāls uzslēgts. Mūs cienā ar tēju, pasniedz viņu tradicionālās pusdienas, nēģeru meitene mūs apkalpo. Bet tajā pašā laikā redzam HAMAS līdera aicinājumu sākt arābu pasaulei karu pret kristīgo pasauli. Nu ainiņas kā no kāda politiskā trillera, tikai nav īsti labi, ka paši esam aktieri visā tajā. Šajā brīdī gribējās tikt no tā visa prom.
Uzrodas mūsu biļetes, beidzot. Apšaubāma izskata interneta izdrukas, uz Las Palmas Kanārijās. Bet nu pieņemam, ka tās ir biļetes, vai tad mums ir izvēle. Pircējs žigulim arī klāt, vienojamies par 200 eiro. Dod mums naudu un grib braukt prom bez maz vai. Apsolām auto atdot rīt, sakot, ka mantas jāizšķiro, naudu neņemam. Vēl tāds „sīkums” , es nemaz netieku likumīgi laukā no Mauritānijas. Manu pasi ,kā žiguļa īpašnieku, rotā zīmogs, ka esmu iebraucis ar auto. Likumīgi jāparādās otram zīmogam, kas „dzēš” šo, to var dabūt tikai ar žiguli šķērsojot Mauritānijas robežu, izbraucot no valsts. Par 100 eiro tirgonis apsola šo problēmu atrisināt pats personīgi lidostā pirms izlidošanas.
Atpakaļceļā Žiks „uzvārās”, lepni ieslēdzam iebūvēto rezerves ventilatoru, kas ne reizi netika izmantots smagos tuksneša apstākļos. Bet tas arī pēc brīža „parāda zobus”. Liekamies šņorē Ņivai, jo nāk virsū tumsa un veiksmīgi ar šo autovilcienu pa visu vājprātīgo satiksmi nokļūstam atpakaļ savā naktsmītnē.
22.diena 5.01.09.pirmdiena Nouakchott.
No rīta „Zigis76” dodas tālāk kopā ar spāņiem uz Gambiju. Pirms pusdienas ierodas grupiņa britu, atvelkot šņorē Mitsubishi Pajero ar nobeigušos ātrumkārbu, kas kārtējo reizi pierāda, ka dārgākais „dzelzis” nenozīmē tas uzticamākais. Kopā ar britiem ierodas divi krievi, kuri tuksnesī piebeiguši savu Ford Scorpio un tagad saspiedušies pa citām mašīnām. Krievi izrādās jau veci Apvienotās Karalistes iemītnieki. Viens studē, otrs galma šoferis vietējiem „biezajiem” krieviem. Parunājušies ar abiem krievu puišiem, nospriežam, ka abi ir sakarīgi veči un nolemjam atdot mūsu žiguli viņiem par velti, lai viņi var turpināt ceļu uz Gambiju. Mūsu vienīgā prasība, lai atdod Žiku organizatoriem, nevis nopārdod „pa kreisi”.
Veicam žigulim pirmspārdošanas, precīzāk, pirmsdāvināšanas sagatavošanu. Novēršam ventilatora problēmu un citus tehniskus sīkumus. Vakarā mums atnes arī jau pusdienlaikā pasūtīto aizmugurējo atsperi, kuras meklēšanu bijām uzticējuši kādam melnam vietējam darbonim. Atsperes izmērs pat atbilst pieļaujamās kļūdas robežās, nomainām. Vecā atspere, nomontējot, sadalās trīs fragmentos, kā ar tādu varējām pabraukt, pašiem jābrīnās. Veicam jauno žiguļa īpašnieku iepazīstināšanu ar auto vadīšanas īpatnībām un mūsu „tūninga – šķūninga” noslēpumiem, kas veikti žigulim. Abi krievi tomēr ir jau jaunā emigrantu paaudze, kuriem ar žiguļiem īpaša darīšana nav bijusi. Abus sajūsmina zem motora pārsega iemontētā sirēna, kuru silti iesakām izmantot pie satiksmes neskaidrībām ar ēzeļiem uz ceļa un ar „ēzeļiem” pie stūres krustojumos. Garantējam decibelus, kas krietni pārsniegs vietējo taurēšanu.
Tālāk jau laiski vērojam kā laimīgie mašīnas īpašnieki kļūst nelaimīgi, mēģinot sastumt savas mantas žigulī – nesaiet. Nu nevar dabūt žigulī to pašu ko Ford Scorpio, plus vēl priekša ir mūsu rezerves daļu noliktava bagāžniekā, kuru neiesakām izmest, maz vēl kas var gadīties, noderēs.
Vakarpusē ierodas mūsu Naukšotas gids un neizpratnē kādu brīdi vēro krievu rosīšanos ap žiguli. Paskaidrojam, ka auto ir pilnīgi „vesels” un dodas tālāk. Viņam īsti „nepielec”, kā var žigulis doties tālāk, ja mēs rīt no rīta lidojam uz Kanārijām. Kad apskaidrojam, sāk nervozi zvanīties pa mobilo un „stučīt” mūs kādam par šo rīcību. Paaugstinātā tonī saka mums ,ka tas nav iespējams, jo žigulim taču jau ir pircējs un mēs tagad esam lauzuši gadsimta kontraktu Āfrikas kontinentā. Kaut ko noburkšķ par izlidošanas problēmām un aiznesas prom, kā skorpiona dzelts. Krievi, to redzot, vēlreiz apjautājas vai mēs nepārdomāšot un nebrauksim paši. Apstiprinām, ka dāvinājums ir spēka un nemainīsim savu lēmumu. Piekodinām, lai nepakļaujas melno varbūtējam spiedienam atdot žiguli.
Vēlāk jaunie auto īpašnieki mums uzsauc dārgo kontrabandas alu, sēžam uz terases, pļāpājam un izbaudām pēdējo vakaru uz Melnā kontinenta.
23.diena 6.01.09.otrdiena
No rīta , kā runāts, mums atbrauc pakaļ tirgonis, lai aizvestu mūs uz lidostu. Iedodu viņam 100 eiro, lai nebūtu sarežģījumu ar zīmogu pasē. Tirgonis tiešām kaut ko sarunā ar formā tērptu vīru un mūs ielaiž lidostā. Atvadāmies.
Mantu kontrolē mums noņem Baršu dāvināto alus bundžu, paskaidrojot „It`s no good”, neļauj pat izdzert. Ejot uz skrejceļa, kāds tips pie biļešu pārbaudes ar bezkaunīgu ģīmi atklāti prasa kukuli, tālāk nelaiž, izstiepj roku un gaida. Dabūjam atdot visas kā suvenīrus domātās vietējās naudiņas.
Uz skrejceļa Lidmašīna ar uzrakstu „Mauritania Airlines”, tālāk otra, bet izskatās, ka tā priekšrezerves daļām. Tas viss drusku biedē, zinot kā te remontē un uztur tehniku, bet mums jau izvēles nav. Lidojam. Zem mums paliek Āfrika ,kas patiesībā izskatās sarkana no augšas, redzam Sahāras tuksnesi pa kuru kūlāmies vēl pavisam nesen. Nosēžamies Naudhibu, paņem vēl pasažierus. Acīmredzot neesam dabūjuši biļetes uz ekspresi, bet stājamies pie katra staba.
Pēc trīs ar pusi stundām nolaižamies Kanāriju salās. Pie lidostas kontroles atskan komanda: „Spānijas un Eiropas pilsoņi vispirms!”, kas skan kā mūzika mūsu ausīm, beidzot atkal kārtība uz pasaules. Uz šī kontinenta jau mēs vairs nevaram pazust, līdz mājām tikai laika un tehnikas jautājums. Vakarā uz Londonu, pēcāk uz Rīgu un : „Home, sweet home!” :) :) :)