...saulriets, kurš mums seko, saullēkts - kurš pavada... 3.daļa
|
Raimonds Gudrups
|
5.Diena
Vairāk par visu, es tajā rītā vēlējos tapt pamodināts ar riebīgu modinātāja troksni, kurš pārtrauc sapni pašā tā skaistākajā brīdī... Bet tā vietā - es izdzirdu mūsu skaistā dzimuma pārstāves čalojot. Viņu balsis jaucas ar rīta putnu dziesmām un pavēris acis es pamanu - ir rīts... Un diemžēl saule uz mums nav gaidījusi... Pirmo reizi mūžā man sažņaudzās sirds par jaunas dienas sākumu un mūsu rūpīgi lolotais, un plānotais rīta ceļojums mirklī sagruva kā kāršu namiņš... ''Tātad - šorīt nebija lemts'' - mierinām viens otru, paļaujoties uz dzīves plānu.
Rīta duša un, galvas nenokāruši, tiekamies pie kafijas krūzes, zem salmu jumta, zaļu krūmu un banānpalmu ielokā. Noliktajā laikā mūsu šoferis, ar balto busiņu jau ir priekšā un pavēris durvis, aicina ieņemt vietas, lai ļautos dienai, kura veltīta ūdens stihijai.
Līkumotais kalnu ceļš vijas starp koku alejām, banānu audzēm un stāvām kraujām. Ceļotāji bauda katru līkumu un ieleju, krāsu gammas un saules spēle, rotā Chiapu zemi... Mūžīga vasara, mitrums ļauj dabas plīvuram izplesties virs tās visā tās krāšņumā. Retas koka būdiņas, kāda tirgotava - košs ''Pepsi'' logo uz pelēkas betona mājeles, līdzās zils uzraksts ''Abarrotes'' vien liecina par veikaliņu...
Mazie chiapaneki ceļamalā bumbu spārda, lielākie pie ''topēm'' (guļošie policisti) tirgo svaigus augļus.
Pēc stundas brauciena, ierodamies pirmajā ūdenskrituma parkā - Misol-Ha. Savu atpazīstamību tas ieguva pēc Arnolda Švarcnegera filmas ''Plēsoņa'' iznākšanas uz lielā ekrāna, jo tieši šeit norisinājās lielākās cīņas starp ''labo un ļauno''.
Parkā un teritorijā - agrajā rīta stundā, mēs esam vienīgie, ja neskaita mazo, līdz dvēselei pārbijušos oposumu, kurš īsā šņorē piesiets pie kāda koka. Drebēdams un bailēs trīcot, šņākdams un atņirgtiem zobiem tas mazajām rociņām ķeras pie savas nebrīves pavadas. Griežas un pinas.
Pat ne tik kā žēl zvēriņu, bet dvēselē manā iezogas sāpe par cilvēku nežēlību - bet tikt klāt, lai atbrīvotu neizdodas, jo baltie zobi ir gatavībā... Ja vien tas zinātu par maniem patiesiem nodomiem...
Atstājam zvēriņu vienatnē un dodamies bangojošā ūdens virzienā. Pa akmens kāpnēm lejup, galvas ceļas augšup līdz ar 30 metru augsto ūdens kritumu. No apsūbējoši zaļās, sarkanās klintsgalvas plūst neizsmeļami dzidra ūdens upe un brīvā kritienā teju par miglu tā pārvēršoties klājas uz apaļajām akmeņu galvām lejpus mazajā dīķveida, apaļajā ezeriņā. Klusumā atbalsota ūdens rēkoņa un vairs nekas... Ne suvenīru tirgoņi, ne tūristi, ne miņas no pasaulīgi materiālās pasaules.
Aci pret aci - tā mēs stāvam pret to... aci pret aci - tā stāvēja tas un tam pretī simtiem, tūkstošiem gadu sena pagātne...aci pret aci tajā raudzījās un ūdeni vēso smēla, kāds vēstures aizmirsts, bet kalna atpazīts cilvēkbērns...
Es pasperu soli, pa ieslīpo akmens bluķi un pasmeļu saujās nemierīgo ūdeni... Uz mirkli pierimis, tas manās rokās par zilām debesīm kļūst, un to - es ar saules gaismu jaucu, lai tas par varavīksni kļūtu...un uz pirkstu galiem pa ūdens virsu, tas pa pasauli skrietu...
Es skrienu tai līdz - lēkādams pa milzu akmeņiem šurpu-turpu, tālāk un dziļāk mežā, gar mazo krāču upīti... Toms mani apsteidz un pēc brīža pamanu otra ''dīķīša'' krastā, sēžot uz akmens un nekustīgi veroties ūdenskritumā... Meitenes klusībā čalojot ložņā gar krastu un kritumu bauda no apakšas. Drīz vien visi kopīgi jau esam uz takas, kura krītošo ūdens masu ļauj baudīt no aizmugures no klints nišas... Skats liek nojaust - tas, kas to radījis ir apveltīts ar patiesu mākslinieka talantu. Ieslīpi sarkans, apsūbējušais klints jumts, kā negaisa lietus vētrā, ūdens aumaļām gāžas no tā - kļūstot par zaļgani dzīvu avota baļļu, kas pazūd tālumā starp akmens masām mežā ielokā... Bet vārtus uz šo ''pasaku'' mēs pamanām nedaudz vēlāk...
Uz mitrā akmens, pret zaļo sienu, līdzās melnai, tumšai alai, atspiedies sēž pusmūža tumsnējs vīriņš. Laipni sveicina mūs un aicina sekot tam melnajā kalna mutē... Ūdenskritums, sikspārņi - vien par simbolisku naudiņu - bet tumsa, vai ''vampīrradībiņas'' mūs sabiedē, un patiešām nezinu kāpēc, bet no piedāvātās iespējas atsakāmies.
Toties pāris soļi alā liek sajusties, kā citā valstībā, kura ir kā eja uz šo pasaku zemi kurā dzīvojam...
Tumši melnas akmens sienas, kā bilžu rāmis, ūdens pelēki melnās peļķēs, kurās spēlējas reti vientuļš saules stars, bet ''tuneļa galā'' - gaisma - koša un dzīva.
Tumšzaļu koku fons un līstošais ūdens krituma šalts, kaut kur sarkani ziedi ar dzeltenām puķēm vēja dejā rotaļājas, un katrs Tavs solis pa šo melno alas taku Tevi tuvina šai oāzes Ēdenei.
Bet šī nav tikai pasaka un šī nav ala pa kuru atgriezties realitātē, šī pasaku pasaule ir tā kurā esam šobrīd - ik katru dienu - un šī ala - šis ir tikai logs, lai reiz dotu mums katram iespēju palūkoties uz šo ''Ēdenes dārzu'' mums apkārt, kurā mums lemts dzīvot...
Guvuši pirmo dienas gandarījuma lādiņu Misol-Ha ūdenskrituma parkā, dodamies tālāk.
Nepilna stunda kalnu ainavu ceļa, mūs nogādā līdz Chiapas reģiona populārākajam un zināmākajam ūdenskritumam - Agua Azul (Zilais ūdens).
Šeit vairs nejūtamies vietuļi, un lai gan tūristu nav daudz - suvenīru tirgotāji un mazie bērniņi, chiapu meitenītes un sieviņas ar augļiem ir gana uzstājīgi, lai pat pie brokastu galda, teju katrs kumoss tiktu pavadīts ar vārdiem - ''No señora, gracias''! Agresīvais mārketings strādā teicami - un lai kaut uz mirkli mūsu četrotne paliktu vienatnē, vienojamies, ka ''šo-to'' nopirksim vēlāk.
Vieglas brokastis, omlete, augļi un saskābis piens, un dodamies dziļāk parka teritorijā. Lēni steigdamies tekam pretī šalcošajai ūdens dziesmai. Rāma upe labajā pusē, milzu dzīvzaļiem meldriem aizaugusi neliecina par nevaldāmo ūdens spēku...bet tik uz mirkli un jau pēc pāris soļiem mūsu acīs atspīd zilais ''Río Tulijá'' upes ūdens. Kā milzu trepes un trepītes visa upe krācēs un krācītēs, kuras spilgtajā saules gaismā vizuļo... Teju visi baltie gubu mākoņi debeszilajā jūrā, ir šīs brīnumupes valdzināti pārvērtušies ūdens putās... Tik sirreāls skats, tik nereāls krāsu salikums, kad uz visu šo skaistumu no augstākā skatu punkta noraugās...
Tālu ar līkumu, starp košzaļiem džungļu kokiem un banānpalmam, kaskāde aiz kaskādes, kā mazi baseiniņi košzilām flīzēm izlikti un ieskauti, oranži dzeltenās smilšu formās. Šeit ūdens pat citādi runā - kā čurkstošā dziesmā...
''Vai vēlaties tajā nopeldēties?'' - es jau iepriekš zinot atbildi skubinu savus ceļotājus. Kamēr mūsu sievietes padodas kārdinājumam un iepērk krāšņas somiņas - Toms jau ir meties zilajā ūdens vannā, bet es, uzticīgi atradis savas ''draudzenes'' iepērku augļus. Svaigs kokosrieksts, dievīgi salds mango un kāds mums līdz šim nezināms auglis ar cukursaldu, sarkanu ''gaļu'' - saukts par Mamey. Arī solītos banāniņus - Manzanita ar ābolu garšu, es nopērku no vienīgās - mazās, sirmās večiņas, kurai tie ir.
Latvieši ir metušies spirdzinājuma peldē Agua Azul kaskādēs un uz brīdi liekas aizmirst par apkārtējās pasaules esamību...
Ļaujam zilajam ūdenim plūst savu gaitu un pēc laiskas peldes atgriežamies baltajā busiņā - lai noslēgtu dienu.
Emociju plūsma un diena tik pusē - taujāju šoferim, par kādām citām ievērības cienīgām vietām, ko mēs vēl varētu apmeklēt.
Mums tiek piedāvāts doties uz tuvo upi - kuru manām no sava kalnu ceļa, tālu lejā ieplakā - kā košzila strīpa tā vijas starp Chiapu līdzenumiem un maziem pakalniem. Vienīgā kaite ir konflikts, kurš izcēlies starp diviem kaimiņu ciemiem - un neesot īpaši droši tur atrasties... Latviešu avantūristus tas gan īpaši aizrauj, bet tomēr taujājam pēc citām iespējām... Un jau pēc 100km nogriežamies, kādā necilā ciemā no asfaltētā lielceļa uz zemes taku. Esam ieradušies tūristiem nezināmajā ūdenskritumā - ''Cascadas Welib Ja''.
Tukšais stāvlaukums un teju guļošie parka uzraugi, plastmasas krēslos, koku ēnā, necilas būdiņas, kāds sen aizmirsts restorāniņš - kā padomjlaiku pamests kempings... Akmeņu šķembu taka ved mūs dziļāk starp koku un būdiņu aleju... Aizaudzis dīķis un sekla upīte - uz kartona plāksnes sarkaniem burtiem uzraksts - ''Playa para niños'' (Bērnu pludmale). Jūtamies gana lieli, lai meklētu pludmali lielajiem bērniem. Taka gar sausu palmu zaru krāvumiem un drīz jau dzirdam ūdenskrituma troksni. Attopamies stāvas, aizaugušas nogāzes malā, aiz kuras atspīd dzidrais ūdens ezers un tajā krītošais ūdens putu mākonis. Mūsu soļi kļūst raitāki un pa nogāzes koka kāpnēm steidzam tuvumā apbrīnot dabas bērnu...
Mazliet mežonīgs - ne takas, ne cilvēku. Ne pludmales ar baltām smiltiņām - šeit nav ne mazāko liecību par cilvēka klātbūtni - tik vien cik neskaidrs atspulgs zaļajā ūdenī... Visu apbrīnu saņem šis ceļotājam nezināmais ūdenskritums.
Reti dzeltenu, sarkanu akmeņu galvas spraucas laukā no stāvās koku, sūnu apaugušās un apsūbējušās klintsienas. No trīsstāvu mājas augstuma - platais ūdenskritums veļas zilzaļā, dzidrā ūdens dīķī... Mazmazītiņu zivtiņu bari starp ūdenszālēm kopā ar saulesstariem rotaļājas krasta seklumā. Linda, Toms un Baiba metas ūdens dejā ar tiem. Meitenes drīz atrod ērtu vietu viņā krastā - tieši pretī kritumam un uz mirkli aizlido kādā nezināmā tālē. Toms appeldējis loku pa mazo ezeriņu, atrod lielu zemūdens akmeni pašā tā vidū, līdz ceļiem ūdenī tas stāv kā uzrunādams vareno ūdenskungu - seju pret seju, aci pret aci. No malas, man krastā stāvot, liekas ka tur dvēseles sarunājas - tāds miers un bezrūpība... Līdz ceļiem ūdenī...
Kad Toms atgriežas krastā, abi ar Lindu man stāsta par dīvainu gaismas spēli, ko novērojuši - stāvot uz akmens, iepretim ūdenskritumam. Gaismas stariem krītot ūdens miglas mākonī - kā noslēpumainas auras visās varavīksnes krāsās un formās tās spēlējas Tava acu priekšā un visapkārt, Tevi ieskaujot...
Šī vieta ceļotājiem nes ne vien emocionālu, bet arī garīgu lādiņu un pēc brīža melnu mērkaķu, koku zaros, pavadīti - šo nepamatoti aizmirsto vietu pametam...
Remdējuši emocionālo izsalkumu savu tiesu prasa arī mūsu vēderi un nolemjam šodien vakariņu galdā celt grillētās vistiņas. Viscaur Meksikai, ik pa brīdim ceļmalās ir manāmi kūpoši melni grili ar koši oranžām vistiņām, kuru pikantais dūmu aromāts garšu kārpiņām liek mirklī padoties kārdinājumam un lūdzam mūsu šoferim pieturēt pie kādas no tām. Viņš apsolās mūs aizvest uz labāko un gardāko šādu grilētavu rajona...
Pašā ceļamalā, plaša vaļēja, gaiša vienstāvu ēka. Daudzi galdiņi un starp tiem mazas, tumšas Chiapu sieviņas, baltās tradicionālās kleitiņās ar košajām mežģīnēm. Telpu piepilda silts, svaigi kūpinātu vistiņu aromāts no līdzās esošās piebūves ar melnu, lielu kūpinātavu un tortilu krāsni. Jā, tās te tiek gatavotas ar rokām - un latvieši izrāda neviltotu interesi par procesu - nenojaušot, ka pēc pāris dienam pašiem būs iespēja savām rokām pagatavot gardo mexikas ''maizi''.
Nopērkam veselu vistiņu, rīsus, pupiņas, mērcītes un tortilas - par visu samaksājot nepilnus 3Ls!
Drīz atgriezušies Palenkes centrā, nopirkuši aukstu alu, meklējam pēc savas piknika vietas. Neliels skvērs ar soliņiem - reti vietējie jaunieši, jautri čalo un pa vidu latviešu četrotne - kurš uz soliņa, kurš ērti iekārtojies līdzās zemē izklātajiem piknika labumiem, ietur vienu no neaizmirstamākajām maltītēm ceļojuma laikā... Roku darinātas tortilas ar sulīgi gailētu vistiņu, rīsiem, pupiņām un pikanto čili mērcīti... Eh..gardi... Un desertā - saldējums!!!
Vakaram iepirktie augļi un dodamies uz savu hipijpasaulītes nostūri - viesnīcu Mono Blanco, lai jaunu dienu sāktu agri ar ceļojumu uz neskarto Lacandonu džungļu valstību..
.
6.Diena
Šeit senajā Maiju zemē ir daudz skaistu vietu - labi zināmas un populāras, bet ir kādas, kuras nereti ceļotāji ierindo pie mazsvarīgākajām un bieži atstāj neapmeklētas - tāda ir ari Chiapu džungļu zona - Selva Lacandona. Varbūt tieši tāda tā spēj tikai saglabāt savu unikumu...
Pirms pāris dienām sarunāta tūre, kādā vietējā aģentūrā (ceļš turp-atpakaļ (apm.250km vienā virzienā), 5 ēdienreizes, ieeja arheoloģiskajās zonās, naktsmājas, kā arī gājiens pa džungļiem uz pazudušo La Lacanja maiju pilsētu - vien par 1000Peso vienai personai (apm. 40Ls), mums likusi nepacietībā gaidīt šo dienu, un nu jau 7 no rīta, 9vietīgs buss ar kādu jaunu mexikāņu ģimenīti, ar pāris nedēļu vecu bērniņu, vāciešu meitenēm, itāļu kungu un latviešu četrotni dodas ceļā...
Bonampak, Yaxchilan, Selva Lacandon - pasaule kura guļ, klusi, dziļi, džungļu segas ietīta, putnu dziesmu ieaijāta mūžīgā neskartības miegā...
Arī ceļš pa kuru, mūsu buss traucas pretī galamērķim, kļūst arvien zaļāks - kalnu grēdas nomaina košzaļi līdzenumi un biezu mežu sienas...
Pēc pirmās stundas ceļa, teju sadzirdot latviešu rūcošos, tukšos vēderus, busiņš piestāj uz brokastu pauzi... Kafija un zviedru galds, un steidzam turpināt iesākto ceļu.
Ne lielie tūristu autobusi, nedz platās daudzjoslu šosejas - vien līkumots ceļš, starp mūžzaļo džungļu sienu... Tikpat kā neapdzīvota vide, vismaz pirmā mirklī tā šķiet - nemana ne ciemus, ne mājas, pat satiksme krietni gausa... Tā vien prasītos pilnā balsī iekliegties - ''Šoferīt pieturi!'' un ar mugursomām plecos nomaldīties kādā no džungļu takām...
Kā no nekurienes mūsu priekšā iznirst necils, mazs ciems Frontera Corazol. Mexikas-Gvatemalas robežupes (Usmanica) krastā - slinkā, laiskībā guļ necilas, mazas būdiņas, bodītes - akmeņainie smilšu ceļi starp tām un bērnu bari, rotaļājoties ar gaisā tvertu prieka mirkli... Vien baltais restorāniņš, pie kura piestājam, lai izvēlētos sev pusdienas (ceptu vistu, grilētu cūkgaļu vai liellopu a la mexcana), mudž no ceļotājiem - šī ir vienīgā vieta, no kuras iespējams nokļūt Yaxchilan maiju pilsētas drupās - Maiju pilsētai - tādai, kādai tai būtu jābūt - dziļi džungļos, kalna nogāzē, platas upes krastā - zālē sēž seni akmens tempļi, starp kuru apsūbējušajām galvām aug vecu koku saknes un krūmu resnās rokas... Un vienīgā nokļūšana līdz tai ir šaurās, padsmitvietīgās laivās 30 minūšu braucienā pa upi....
''Šeit ir daudz krokodilu'' stāsta man laivas stūrmanis - ''iespējams mums laimēsies, kādu redzēt''... Nelaimējās... Toties stāvais Gvatemalas krasts teju ar roku sasniedzams - brīžiem liekas pat krietni vien zaļāks un pilnīgi aizmirsts, vien reta, koša būda augstajā krastā vai laiva snaudoša, piesieta gaida savu darba stundu...
Pārsteidzoši, bet nemana robežsargus, ne krasta apsardzi - pilnīgi nekas neliecina, ka atrodamies starp divām valstīm un ar katru upes līkumu, katru metru, katru krāci - nonākam trešajā - sen iemigušajā Maiju varenības pasaulē...
Gluži kā mēs laivās, gluži pa ceļu šo pašu, tie ikdienā slīdēja pa upi šo - šeit krustojas takas, šeit pārklājas pasaules un dvēseļu pēdas... Kā tilts, kurš reiz veda no maiju pilsētas uz otru krastu, bet nu atstājot vien necilus akmens balstus ūdenī - tas ir viss, ko acis mums rāda, viss ko tu redzi... Skaties ar dvēseli un saredzi, šo varenumu un nesabrukušo tiltu, kņadu un rosību akmens tempļu pilsētā un dzīvību sajūti... - atmodini šo pasauli...
Laiva slīd gaisi lēkājot pa tumšās upes viļņiem, saules atspīdēti krasta džungļi veras savā neskaidrajā ūdens atspulgā... bet mēs klusību savu ar motora dūkoņu jaucam, un domās virs upes peldam....
Pēkšņi, kā paslēpes spēlējot augstajā smilšu krastā, starp tumšajiem koku stāviem kautrīgi iznirst, tumšpelēku, apsūbējušu akmeņu galva...
Te nu tā ir - Yaxchilan - maiju valodā - zaļie akmeņi. Laiva strauji apmet līkumu un stājas smilšainajā krastā līdzās savām dvīņumāsām...
Augstas koka kāpnes un katrs pakāpiens mūs tuvina zaļajiem koku vārtiem. Pametu skatu uz līkumu metošo Usmanicas upi, otrā krastā guļošo Gvatemalu... Tā pavisam cita zeme, pat zaļā krāsa kokos un lapās ir cita. Ne džungļu sienas, ne tā seja - kukurūzas lauki, retas, košas būdiņas, rets Ceibas koks un lauki... Bet šaipus - zemes taka, latviešus ved dziļāk pilsētā.
Tumšas saules ielenkti, zem lielajiem koku stāviem, klīzdami pa džungļu aleju, līdz attopamies kādā melnu akmeņu iekšpagalmā... Rets saules stars - ēna, kas piepilda to - kā mistiska aura krāso katru mūra snaudošo acu plakstu zaļbrūni dzīvu... Koki, kas laiž savas saknes caur akmeņu sienām un reti zāles kumšķi - kā biezas, veca vīra sirmās uzacis... Uz mirkli tik pievēris acis... tik dzīvs...Vien nav ceļa, lai atgrieztos - ne senajam akmens milzim, nedz mums šajā iekšpagalmā...Pamanu tumšu, melnu eju zem koka saknēm un mūra melnajām sienam...
Lēns solis pazūd melnajā, nekustīgajā tempļa tumsā. Cieši sakļāvušies latvieši turas kopā. Ar necilo mobila telefona gaismu spīdinu telpas dziļumā, kad pēkšņi virs galvām aizlaižas sikspārņi... Dažs cits to sugasbrālis netraucēts šūpojas tempļa pažobelē...reta ķirzaka, ar blāvajā gaismiņā spīdošām acīm ložņā pa mitrajām akmens sienām. Ejas un telpas, un telpiņas, trepes nekurienē un melnas bezgaismas istabas, kuras saules gaismu nepazīst...
Tās ved mūs arvien dziļāk labirintā, līdz pavisam drīz mūs apžilbina mirdzoša gaišas dienas gaisma, kura nāk no kādas durvju ailes, no ārpasaules...
Drošs solis sperts no tumsā teju manāmām pēdām uz saules staru gaismu virszemi...un stāvam virs kāda plaša, zaļa pagalma, tumšzaļu drupu ieskautu, lielu koku sargātu. Pa melnajām tempļa trepēm nokāpjam iekšpagalmā. Mīksta zaļa zālīte, putnu balsis, kuras atbalsojas mūru sienās, vējš un koku lapu čaloņa - šeit patiešām ir miers, klusums un vieta kā no ''džungļu grāmatas''...
Sāņus pamanām augstas, melnas akmeņu kāpnes, kuras ved kalnā uz kādu templi... Melns, lietus un laika nesargāts, apsūbējis tumšs, tas kā kalna ala, kura sienas Dievus sargā, bet nu par smiltīm pārvēršas... Mirklī sajūtot šo pagātnes dvašu, mēs elpojam gaisu, ko Maiji reiz smēla...
Tas biezs un nekustīgs pār šo apslēpto džungļu pērli, un sviedru piles uz mūsu pierēm mirklī dubultojas, līdzko pamanām mazu taciņu aiz tempļa, kura ved nezināmā pakalnā... Soļi slīd pa sausajām koku lapām, šaura taka un vien neskarts mežs...
Lēzens līkums, nedaudz lejup un skatam paveras neliela, gaiša saules apspīdēta ieplaka. Kā maza saules pļaviņa šajā džungļu pasaulē, tā, milzu gaismas staru kūlis krīt mūsu sirdīs. No smago zaru košuma krīt bieza ēna pār augsto meža sienu, kas pazemībā pieplakusi, cēli noraugas kādā mirdzošā, sārtā pakalnā...
Saules pusē no krāšņiem ķiršsarkaniem ziediem celts dzīvs paugurs - rets tumšbrūns zaļu lapu koks, rets krūms... Bet no tā, kā no sarkana ziedu viļņa, iznirst krāšņs maiju templis. Herioglifiem un simboliem dekorēts, dzelteni brūnais klusais, šīs Ēdenes valdnieks, liek brīdī aizmirst par gaisu ko elpot - dvēsele ņem savu tiesu...šeit es paliktu....
Un kad roku savu lieku pie mitrās, vēsas akmens sienas - laiks pazūd un uz pārsimts gadiem es atgriežos. Es atgriežos tur - kur reiz ''zaļo akmeņu'' pilsēta dziedāja... Un dzirdu es čukstus, kas stāsta man - ''Par akmeni pārvērties, vēja celts, par akmeni pārvērties, vēja es celts...''
Šī vieta liekas tik neskarta, bet droša. Ir sajūta, ka to patiešām kāds sarga - vai dvēseles tumšzaļās sienās, vai kāds pavecs kungs, kurš ar mugursomu plecos no akmens pieminekļa uz pieminekli slīd - un ar otiņu, manīgi lēni, trauc nost putekļu kārtu... Viņam rūp, lai reiz tā netiktu aprakta zem vēstures putekļu slāņa...
Aizmirst to nevar un emocionālā pacilātībā mums laiks doties uz laivu piestātni - 2 stundas ir paskrējušas nemanot...
Negribīgi lēni, pret straumi, laiva mūs nes augšup pa upi. Klusēdami, stāvam vēl zaļajā pagalmā, starp tempļiem, zem koku zaru vainaga - domās vēl ilgi šeit kavēsimies...
Atgriezušies Usmanicas upes krasta miestā - mūs jau gaida iepriekš katra izvēlētās pusdienas - šofera mudināti, raiti paēdam, lai dotos tālāk uz vienu no Maiju kultūras visvērtīgākajām relikvijām - Bonampak.
Pirms nedaudz vairāk kā 60 gadiem, vietējie indiāņi aizveda kādu angļu fotogrāfu uz savu svētvietu, un kopš tā brīža reti kurš senās kultūras mantojums ir bijis tik nenovērtējams...
Netālu no Lokanhu upītes, dziļi Lacandon džungļos slēpjas sena pērle.
Pa piķa upi līkumojot starp zaļo mežu aleju, busiņš pietur kādā placī - mūs aicina pārsēsties citā, kurš pa necilu zemes ceļu mūs nogadās galamērķī...
Jau pa logu pamanu mazos indiāņu bērniņus, baltos halātiņos kā naktskreklos - tie smaida un spēlējās, bet tiklīdz pamana ciemiņus pieplok ap tiem, bet ne uzbāzīgi ko tirgojot - vairāk aiz ziņkāres... Ogļmelnie, garie mati, tumšbrūnās dziļās acis ar patiesu dzīvu prieku veras tavās - mazās sejiņas ir priekpilna dzīvesprieka saulītes.
Nosāņus ceļmalā bērnus un viesus novēro kāds kungs - vietējais lacandon cilts indiānis. Tā brūnās, dziļās acis ir labestības pilnas - vien pusgadsimtu tās nojauš par plašās, materiālās pasaules esamību... Bet diez vai tām tas rūp... Tā melnie, cirkotie, garie mati krīt brīvi pār viņa pleciem un balto tradicionālo Chukuch Nok - apģērbu. Kristālbaltais tērps spilgti kontrastē ar tumšo kungu un grūti acis novēršas no šī vīra tēla. Liekas tūlīt, tūlīt tas atkal pazudīs koku ēnā, savā baltajā neskartībā....
Tomēr pirmie nozūdam mēs. Smagnējais buss izkust un saceļot smilšu putekļu mākoni, dodamies uz savu galamērķi. Vien pāris līkumi un kilometri, un ierodamies maiju senajā pilsēta - kurai nosaukumu devuši arheologi - Bonampak - maiju valodā - ''apzīmētās sienas''. Pāris busiņu ar ceļotājiem un vien rets suvenīru tirgonis. Kāds laiski valšņā šūpuļtīklā, cits bezrūpīgi čalo ar kaimiņu... Ne ierastā uzbāzība, ne kņada - mēs lēni slīdam, netraucēti dziļāk parkā... Karstajā saulē lieliski sargā koku vainags... Līdz tas paveras un nonākam plašā pagalmā ar mežu sētu, līdzās kādai senai akmens būvei. Tās priekšā milzu stella - lielākā kādu līdz šim esmu redzējis un fonā akmeņu kalns - ''pils'', ar vairākiem tumšiem tempļiem tā virsotnē, stāvām kāpnēm kuras ved uz tām un vairākām mazām maiju ''akmens grāmatām'' - stellām...
No tālienes kalns kā skudru pūznis - reti atsevišķi namiņi un dzīvas cilvēktakas, kuras kustas uz tam lejup un augšup...Vissvarīgākais visā pilsētā ir templis Nr.7 - uz to arī pirmāmkārtām dodamies.
Pietrūkst, vien fona ritmiska bungu pulsoņa, lai tas sistos vienā taktī ar mūsu sirdīm... Citādi šī pilsēta ne ar ko citu no citām maiju kultūras pērlēm neizceļas - krietni vien mazāka un gana klusa - bet tiklīdz pārkāpjam tempļa durvju ailes slieksni, tā atdzīvojas...Un ne vien tikai iztēlē... Bet pa īstam. Pazūd laika siena - un kā pa logu iekāpjot citā pasaulē - Tev priekšā stāv maiju karalis. Gaisā sajūti viegli ēterisku saldo kopala aromātu, sirds ritms sitas tavās krūtīs un atbalsojas mazajās, pustumšajās tempļa istabas sienās un pārtop skaistā, dziļā melodijā...
Pēc mirkļa, kā no vēstures akas - dzirdi, ka tā kļūst dzīvāka un iegūst dvēseli - ik katrs muzikants, šīs mūzikas vadīts atdzīvojas un no senajām sienām telpu piepilda ar kādu maģisku auru... Tie pūš taures un sit bungas, manā sirds ritmā zaļām , zilām putnu spalvām rotāti, apjozti sarkaniem gurnu apsējiem... Viņi ir tepat man līdzās. Tepat sievas - baltos tērpos ar košiem musturiem, rokās tās nes šķīvjus un bļodas ar augļiem...
Atskan skaļš cilts karaļa, Jahva Chan-Muvan, uzvaras kliedziens un pie tā kājām saļimst kārtējais ķīlnieks. Cīņa ir uzvarēta.
Chukulnah ir sakāvusi Saktsy cilti.
Uz sarkanajām piramīdas kāpnēm stāv karojošās ciltis - bet tikai vienai šodien būs dzīres. Un maģiskā 2.telpa mūs nogādā teju 1500 gadu senā pagātnē - košas, spilgtas krāsotas vēstures tapetes - aizved mūs kādas nežēlīgas cīņas epicentrā.
Karojošo cilšu valdnieki - aci pret aci, sarkani krāsoti kareivji - šķēpu pret šķēpu. Asa kara aina - tik dinamiska un dzīva... Ik katram cīnītājam acīs kara liesma, ik katrs stāv man līdzās...
Katrs karagājiens Maijiem bija cēlu, reliģisku mērķu vadīts - arī šis nebija izņēmums.
Telpas cita siena, un stāvam sarkanas piramīdas pakājē, pie kuras pulcējušies kareivji vēro upurēšanas ceremoniju Dieviem...
Tās virsotnē, uz zili krāsotu debesu fona, stāv valdnieks, jaguāra ādās tērpts un putna Ketcala spalvam rotāts. Tam līdzas priesteri un karavadoņi košās rakstu drēbēs un jaguāra ādās. Turpat karaļa sieva, baltā kleitā ar gaišu vēdekli rokās... Katram seja un dvēsele - tie nav vairs mistiski tāla tauta...
Bet pie kājām cilts valdniekam Jahva Chan Muvan - ķīlnieki un karagūstekņi nolemti gaida savu tikšanos ar dieviem...
Kāds iepretim varenajam karalim ceļos tupus, rokas pretim tam sniedz un bezcerīgi noraugās tajā... Cits - nedaudz zemāk guļ uz tempļa kāpnēm un iespējams jau ir nolemts mūžībai, citi rindā satupuši bezcerīgi, asinīm pilot no izrautajiem nagiem gaida savu kārtu.
Maiji ticēja, ka ir radīti no kukurūzas un Dievu asinīm - tāpēc asins ceremonijas upurēšanās, bija mazākais, ko tie varēja dot un atgriezt varenajiem radītājiem.
Un tieši nama 3. telpa mūs nogādā reliģiskās svinībās un svētkos - par uzvaru kaujā, par upurētajiem ķīlniekiem un dāvanām Dieviem.
Bieži tieši karaļa un karalienes asins ceremonija ir svinību kulminācija - četras sievietes, baltos tērpos uz košzila fona, zaļā tronī sēžot caurdur savas mēles ar resnu adatu. Velkot tai cauri resnu šņori, ar svētajām asinīm tiek notraipīti papīri, kuri dzeltenā upurtraukā sadedzināti, lai to dūmos vērotu Dievus...
Karaļa asins rituāls šeit nav attēlots, bet tas tā laikā caurdur savu vīrišķo mantību...
Kad rituālās ceremonijas ir galā - atskan dobs gliemežvāka taures aurs un sākas svinības.
Var vien apbrīnot mākslinieka meistarību - tik reālistiski attēlojot gan kaujas un svinības.
Svētku kulminācija ir karaļa deja putna maskā, skanot tauru mūzikai. Citi spēlē uz bungām, citi uz bruņurupuču bruņām sitot ar aļņa ragu dobju, hipnotisku ritmu...
Dejotāju grupa lietus Dieva Chak maskās, ciema padome krāšņos tērpos ar baltiem apmetņiem - liekas visa pilsēta ir vienā telpā un tu stāvi tās centrā...
Ir patiešām dīvaina sajūta skatīties un redzēt to pašu, ko reiz vēroja senā tauta - pat vairāk - to ko tie piedzīvoja - vien nedaudz iztēles un katrs tēls atgūst savu ķermeni, atgūst elpu - ik katrs no tiem ir dzīvs un šīs krāsainās, unikālās sienas viņus patiešām ir padarījušas nemirstīgus...
Šis ir unikāls vēstures mantojums un tas neatrodas, kaut kur Londonā vai Ņujorkā - tas ir tieši tur, kur tas tika radīts...
Apbrīnojams reālisms ļauj apbrīnot un savām acīm skatīt senos maiju tērpus, ieročus, mūzikas instrumentus. Katra poza, katra šī aina nes milzu enerģiju, kura ir nenovērtējama un patiesi dzīva...
Lai gan vietām krāsas uz sienām ir pabalējušas, man līdzi ir mape ar košiem, restaurētiem zīmējumiem un latviešiem ir unikāla iespēja, šos zīmējumus salīdzināt uz sienām un papīra. Interesi par tiem izrāda arī gana daudz parasto, svešo ceļotāju. Arī no kādas ''istabas'', kurā baudām krāsaino vēstures filmu, aizrunājamies un apsargs palūdz mūs sarunās iedziļināties ārpus tā - vien 3 cilvēki vienlaikus, fotogrāfijas bez zibspuldzes un bez somam... Skarbie noteikumi, bet apzinoties to unikālo vērtību - ievērojam.
Šeit noteikti katrai telpai varētu veltīt veselu dienu - tik daudz nianšu un vēstures smaržu - nekas no tā nav restaurēts vai atjaunots - tas viss ir neskarti neizmērojami nenovērtējams...
Ļaujam apzīmētajām sienām snaust tālāk, lai iespējams, atkal naktī tās mostos un dziedātu, un dejotu...
Mūsu džungļu taka ved tālāk uz naktsmājām dziļi Lacandon džungļu sargātām.
No galvenā ceļa nogriežamies biezu koku alejā un pēc pārdesmit metriem attopamies gaišā, zaļi košā iekšpagalmā.
Kā Latvijas lauku viensētā - tikvien kā banānpalmām, eksotiskiem kokiem un krūmiem ceriņu vietā...
Retas dēļu mājiņas - kāda lielāka, kāda mazāka. Koku paēnā, iekārtā šūpuļtīklā laiski valšņā kāds jauns, tumsnējs puisis.
Tūlīt vien saimniece mums ierāda divus atsevišķus namiņus - puikām un meitenēm. Kā zem balta baldahīna moskītu tīkls sargā no negantajiem knišļiem un salds naktsmiers ir garantēts...
Vēl tik neliela apgaita pa necilo, mazo ciemu pirms saulrieta, līdz satiekam vietējo indiāni - Lui. Netipiski stalts, apaļu, tumsnēju seju, tumšbrūnām labestīgām acīm, gariem, melniem cirkotiem matiem bizē saņemtiem - tērpies baltajā, tradicionālajā ''kleitā''...
Viņam pieder kāds restorāniņš ciemā - ''Kin Kin''(maiju valoda - Saule, Saule) un lai gan brokastis mums ir iekļautas un paredzētas naktsmājās - vēlme nobaudīt, ko tipisku šim reģionam ir lielāka un sarunājam tikties 7 no rīta pie brokastu galda, lai baudītu kādu īpaši pagatavotu omleti...
