Starp viļņiem un koraļļiem

  • 5 min lasīšanai
Ceļš uz Meksikas Rietumu krastu – Klusā okeāna piekrasti un Meksikas slavenāko kūrortu Akapulko ved pēc pāris dienu aklimatizēšanās Mehiko smogā un Tasko kalnainajā sudraba pilsētā. Maršruta garums no Mehiko līdz Akapulko ir nieka 500 kilometri, kurus veicam piecās stundās – daļa no ceļ ved cauri kalniem, un Akapulko jonākam vēlā pēcpusdienā, kas like steidzīgi meklēt gultasvietas, jo pirms brauciena neatradās enviena viesnīca, kas būtu gribējusi mums rezervēt kādu numuriņu (dīvaini, kapec gan tā?). Vēl neesam tā īsti tikušas laukā no autobusa, kad mūsu pacietību sāk mērīt kāds vietējais valdības tūrisma firmas pārstāvis, apsolot mums parādīt labākās viesnīcas, jau iepriekš brīdinot, ka viss uz nedēļas nogali būšot pilns, jo amerikāņiem, kas iecienījuši šo kūrortu esot kaut kādas brīvdienas, un pilna pilsēta ar tūristiem. Noticam viņam daļēji, bet vaļā īsti no viņa nav iespējams tikt, jo mūsu kājas ar smagajām somām tomēr izrādās tikpat lēnas, kā sirmā gida soļi. Izstaigājam vairākas viesnīcas, esam bezgala nogurušas, ārā paliek tumšs un kļūst ļoti neomulīgi svešā pilsētā staigāt ar lielām somām. Tāpēc, galu galā neko labāku kā istabu bez logiem uz ārpasauli ( vienīgie logi ved uz gaiteni) neatradušas, smagi nopūšamiem, bet mēģinām uz lietu skatīties optimistiski – būsim šeit tikai divas dienas!!! Mēģinām pirms saulrieta tikt līdz jūrai lai paspētu noskatīties, kā saule iekrīt okeānā, bet dīvainā kārtā saule noriet nevis jūrā, kā bijām domājušas, bet aiz kalniem. Lēnām klīstam pa ielām, un konstatējam, ka pilsēta ir lielāka, nekā izskatās kartē – kartē tā izskatās izvietojusies nelielā puslokā līča krastā, bet patiesība tas līcis ir ___ km garš. Sākam just izsalkumu un te kā nejauši pamanām ieteikto restorānu - 100% natural. Gardi!! Vēl joprojām skumstu pēc viņu augļu-piena kokteiļiem!!!! Vēl tikai vajadzēt jūras krastā iztukšot vienu pina colada, un dienas programma būtu pilna. Noparkojamies krastā, tumsā vērojam baltās viļņu galotnes, mēģinu pieņemt realitāti, ka esmu siltumā, tālu no mājām, kas jauko sapni iztraucē vecs vīrs ar ģitāru. Šamējais mēģina no mums izspiest desmit vietējas naudiņas, un viņš mums uzdziedāšot. Mēģinam komunicēties ar viņa nelielo angļu vārdu krājumu un mūsu vēl mazāko spāņu vārdu krājumu un beigās vienojamies – lai jau iet viena serenāde divām latvietēm no viena meksikāņa jūras krastā!! Citos apstākļos varētu šim onkam samaksāt divtik daudz lai viņš nedziedātu, bet galu galā bieži šādas lietas nemaz negadās. No, amiga! No rīta jūtamies laimīgas, kad no tumšās viesnīcas tiekam saulē un svaigā gaisā. Neskatoties uz biezo pret saules krēma kārtu un faktu, ka lielāko dienas daļu esmu pavadījusi ēnā, tomēr esmu pamatīgi apdedzinājusi plecus. Skatoties, kā Sandra veiksmīgi tiek galā ar visiem tirgotājiem un nosit sākotnēji augstās cenas, nolemju izmēģināt spēkus arī pati. Lai paslēptos no vēl dedzinošajiem stariem un citiem nerādītu savu apsvilušo ādu, plānoju iegādāties drēbītes gabaliņu, kas kalpo par visu iespējamo – sedziņu smiltīm, aptinamiem svārkiem, jeb vienkārši apmetnim. Izlemju, cik tad esmu gatava maksāt un droši dodos pie pārdevējas, kas tirgo tieši tādās krāsas lupatiņu, kāda man kārotos. Tikai cena ir stipri vien augstāka par manis iedomāto. Mēģinu viņu pārliecināt, ka varbūt tomēr viņa atdotu par 50 pesos nevis par 100, uz ko viņa ļoti izteiksmīgi atbild No, Amiga! Ko varētu plašāk interpretēt kā – vi što, ženžčina!!!! (jūs ko iedomājaties!!). pēc aculiecinieku stāstiem, neskatoties uz manu jau tā saulē sarkani apdedzināto seju, esmu vēl pamatīgi nosarkusi. Nu ko, manas pirmās kaulēšanās iemaņas turpat arī tika apslāpētas. Bēgšana uz Carribe mexico!!! Divas dienas Akapulko izrādās par daudz, nav laikam mūsu cup of tea . Vecpilsētu un Meksikas klātbūtni stipri vien nomāc daudzstāvu viesnīcas pašā jūras krastā, tirgotāji, kas ikvienā saskata tikai staigājošu naudas maku un pārāk daudz cilvēki. Tāpēc plāna turpinājumā lidojums no Mehiko uz Meridu, no kurienes kārtējais autobusa pārbrauciens uz Playa del Carmen, un 45 minūšu prāmja brauciens uz Meksikas lielāko Karību jūras salu – Kozumeli (isla Cozumel). Playa del Carmen izrādās neliela kūrortpilsētiņa, kas dažos gados izaugusi no vienkārša zvejnieku ciematiņa. Tiem atpūtniekiem, kam nav patikušas lielas burzmas, un kas gribējuši tikt tālāk no Caribe Mexico lielākas kūrortpilsētas Kankunas. Vienīgais mūsu mērķis šai pieturai ir osta un prāmis, kas mūs aizvizina uz Kozumeli, bet salīdzinot ar Akapulko neviesmīlību un pelēkajām istabiņas sienām, Plaijā par to pašu cenu var dabūt istabiņu ar niedru jumtu, kopēju atpūtas telpu svaigā gaisā zem palmām un niedru jumta, kur grāmatu plauktos pārsteidzoši daudz literatūras zviedru valodā, un šūpuļtīklus, kur atpūtināt nogurušās kājas un palasīt grāmatiņu. Dienā ielas tukšas, pludmale arī nav īpaši pārpildīta, lēkāju pa zilās jūras viļņiem kā mazs bērns un priecājos par šo dienu!!! Toties vakarā pilsēta pilna, ēstuves pārpildītas, veikaliņi vaļā gandrīz visu cauru dienu. Šķiet, mēs neesam vienīgās, kam patīk šī vieta. Isla Cozumel Kozumele ir tā vieta, kur paliekam visilgāk, lai atpūstos no iepriekšējās nedēļas skrējiena no viena krasta uz otru, kā arī mazliet palaiskotos. Mājiņa kur apmetamies ir amerikāņu pāra uzraudzīta viesu māja, mēs tiekam pie tā saucamas mexican house , “ bez logiem, bez durvīm”, bet tas tikai izklausās briesmīgi. Patiesībā ļoti ērta mājiņa – bez logiem izrādās – logiem nav stiklu, bez durvīm – nu durvis patiesībā bija gan. Saimnieki ir jauki, vakarā ar pārējiem viesiem iebaudām alu, klausāmies viņu nirēju piedzīvojumos (izrādās esam nokļuvuši kaislīgu nirēju mājās, kur arī viesi lielākoties ir nirēji). Uzziņai – Kozumeles sala ir viena no pasaulē iecienītākajām niršanas un snorkelinga vietām, kuras apkaimē ir vairāk nekā 100 dažādas niršanas vietas. Nākamajā rīta aizņemamies saimnieku velosipēdus un pedāļojam uz dabas parku Čankanab, kur ir ne tikai jūra, bet arī mazliet Meksikas vēsture, izvietota tādā kā brīvdabas muzeja vietā. Biju ieplānojusi kārtējo smilšaino pludmali, bet mūs sagaida neliela vilšanās – akmeņi. Tomēr neskatoties uz to pilna jūra ar dīvainiem cilvēciņiem, kas galvas sabāzuši zem ūdens, un no viņu galvām laukā rēgojas tikai puļķīši. Izskatās smieklīgi, bet jau pēc brīža pievienojos šo smieklīgo cilvēciņu pūlim, uzlieku brilles, elpošanas trubiņu un…. Mani pārsteidz zemūdens pasaule jau pusmetra attālumā no krasta. Pirmajās minūtēs nākas pierast pie citādas realitātes, tuvu garām slīdošam zili dzelteni strīpainām zivīm, un sajūtu ka tu lido, jo dziļums sākas tūlīt pie krasta, un ūdens tik dzidrs, ka šķiet tā nemaz nav!!!! Katrā ziņā tiek atklāta pilnīgi cita, līdz šim nezinām pasaule. Pēc zivju un koraļļu ekspozīcijas apmeklējuma, delfīnu vērošanas un roņu barošanas pienācis laiks vēstures stundai – jāredz vienkopus sapulcētie slavenie Meksikas akmeņi – Acteku saules akmens, Olmeku lielā galva, Maiju lietus dievs. Brīnos, kā viņiem ir izdevies saglabāt tik labā kvalitāte šos akmeņus, un protams neizpaliek arī ķeksīša ievilkšana – foto pie šiem objektiem. Mēģinu tuvoties Olmeka galvai, kas ir lielāka par mani pašu, un pieķeroties pie šīs statujas tā dobji noskan. Izrādās tās visas veidotas no plastmasas, neskatoties uz to, ka ļoti ļoti atgādina reālus senus akmeņus. Nākamajā dienā mums priekšā pārbaudījums – ar velosipēdu jāšķērso sala. Izklausās traki, bet attālums no viena krasta līdz otram tikai 14 kilometru. Tomēr ceļu nogurdinošu dara nevis kilometru skaits, bet ceļa monotonums – viena vienīga taisna līnija bez neviena pagrieziena. Labi autobraucējiem, garlaicīgi velobraucējiem. Tomēr tiekam atalgotas ar diezgan iekoptu un pārsteidzoši vientuļu panorāmu – lai gan tā pati Karību jūra kas iepriekšēja dienā, tomēr citā salas krastā un jau ar citu vērienu. Tuvāk Kubai kā šobrīd kādu laiku šķiet, nebūsim. Atšķirībā no smilšainās Playa del Carmen un Akapulko pludmales, šeit tomēr peldēt neiesaka – jūru klāj diezgan asi akmeņi, kājās noteikti jāatstāj čības, vai jāuzvelk speciālas peldētāju zeķes ar cietu pamatni. Tomēr riskēju, bet prieka no šī pasākuma nekāda, jo jāuzmanās no spēcīgajiem viļņiem un asajiem akmeņiem. PS rakts bijis publicēts Sestdiena, 2003. gada pavasari, brauciens notika 2002. gadā pps bildes sekos driz:):):)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais