Slēpošana/Snovošana Ukrainas kalnos.
|
Māris Bērziņš
|
Nekādi nesanāk īsāk aprakstīt:
Kā jau katru gadu- ziemā parādās nepārvarama vēlme doties snovot uz klaniem ārpus Latvijas. Ņemot vērā ekonomisko situāciju, atkrita tradicionālie varianti- Itālija, Austrija utt. Kā alternatīva parādījās Ukraina. Internetā tika sameklēta visa pieejamā informācija un nolemts, ka dosimies uz diviem kūrortiem- Bukovel un Dragobrat(Drahobrat). Pirmās problēmas sākās, kad vajadzēja atrast nomas automašīnu. Kaut cik sakarīgs piedāvājums cenas ziņā bija tikai 2 iznomātājiem no pārdesmit apjautātajiem.Noīrējām 1999. Ford Focus kombi ar 1.6 motoru(kas vēlāk izrādījās kļūda- pārāk maz jaudas(nebiju nekad braucis ar tik mazjaudīgu motoru).
Ceļš uz turieni:
Latvija, Lietuva, Polija- ceļš kā jau ierasts, nekā īpašā. No rīta ierodamies Polijas – Ukrainas robežā. Paliela rinda, pēc pusotras stundas nostāvēšanas un aprunāšanās ar vietējiem, uzzinām, ka ātrāk kā 5-6 stundās cauri netiksim. Tiek nolemts doties uz 100 km attālo robežpunktu. Viena mums nepatīkama lieta uz robežas- priekšā stāvošie uoļi un ukraiņi aktīvi laiž savējos no aizmugures iekšā rindā. Kārtība tik parādās, kad aktīvi poļu robežsargi sāk patrulēt. Stāvot rindā ir iespēja pavērot veselu šķūneru paradīzi- žiguļi ar uzlīmem, mājas tonētiem logiem, pašdarinātiem spoileriem, audi 100 ar paceltām pakaļām, butaforiju izpūtējiem utt. Vārdu sakot viss, šeit varam redzēt tik labākajās bildēs. :D (Ne)Veiksmīgi(nobraucam zaķi, apskādējam auto nedaudz) nokļūstam otrā robežpunktā, šķērsojam poļu robežu bez īpašām rindām un aizķeršanām. Nāk Ukraiņu robeža un tad nu saskaramies ar pirmajām problēmām un robežsargu pārākuma sajūtu pār mums un ukraiņu neviesmīlību. Tiek iedotas imigrācijas kartītes, kas jāaizpilda. Konstatējam, ka nav pildspalvas, aizejam pie robežsargiem pajautāt- tiek notēlots, krieviski nesaprot un manāmi ņirgājas par mums, rakstāmo tā arī neiedod. Aktīvi cenšamies no pārējiem rindā stāvošajiem poļiem un ukraiņiem aizņemties, pēc daudziem atteikumiem, viens aizdod un skatās, ka tik nepazūdam ar viņa pildspalvu. Nākamā problēma- nenopirkām Polijā Ukrainas OCTA, skrienu ar kājām pāri robežai uz 500 m attālo benzīntanku. Pirms tam vēl robežsargi paņirgājas, ka man būs jāiet vismaz 2 km.Mantas uz robežas netiek pārbaudītas, tik jautāts n-tās reizes, kur dodamies. Izejot visu robežkontroli, pie pašas robežas aptur policists un vēlreiz pārbauda visu to pašu, bez kā uz robežas cauri mēs netiktu. Varēja redzēt, ka meklēja kur piesieties. Neko neatradis, cigareti nopīpējis, atdeva dokumentus un brauciet. Tālāk nākošais pārsteigums- ceļu kvalitāte. Bija dzirdēts par sliktajiem Ukrainas ceļiem, bet neko tādu nebiju iedomājies. Neiesaku nevienam braukt pa tumsu Ukrainā(mums gan nācās). Kalnu rajonā ceļi jau paliek daudz maz labā stāvoklī.
Kūrorti:
. Dragobrat. Internetā ļoti skopa informācija par viesnīcām pie kalna, kuras tur ir diezgan daudz. Pirmais aizraujošākais ir tikšana līdz kūrortam. Ceļš ir tāds, ka izbraucams tikai ar džipiem(arī neiesaku lieku lauzt). Pārējiem atliek izmantot vietējo takšu pakalpojumus, kas lejā pilsētā ir ļoti daudz, centrā ir speciāla stāvvieta.- bobiki, uaz un vecie krievu smagie(nepārzinu markas tiem) cenas svārstās- UAZ pa 200 grivnām, bobiks pa 150, smagais pa 100.Mums loģiskā izvēle bija smagais- dēļ lielā mantu apjoma un piedzīvojuma. Neaizmirstams ir stundu garais brauciens augšā uz kūrortu- viens no lielākajiem piedzīvojumiem ceļojuma laikā. Pašā kūrortā ir 2 T-bar tipa pacēlāji+ iespēja ar retraku uzbraukt vēl augstāk. Iekoptās trases, nav tas dēļ kā tur būtu jābrauc- ļoti daudz iespēju braukt ārpus trasēm un izbaudīt pūderi. Mums gan nepaveicās ar laika apstākļiem, viņiem sliktākā ziema šogad+ agrs pavasaris+ vētra un migla. No pūdera neko neizbaudījuši, viesnīca ne tā labākā un lētākā tur pieejamā, bet esam apmierināti.
Bukovel- praktiski visa informācija ir pieejama mājas lapā. Viesnīcu sameklējam tur pat uz vietas, pāris km attāluma no kūrorta. Vispār jau iesaku rezervēt pirms tam, brīvdienas var būt problēmas ar viesnīcas atrašanu uz vietas. Trases tiek koptas katru dienu, nelielu vilšanos sagādāja dažas slēgtas trases darba dienā, bet tas noteikti saistīts ar laika apstākļiem(vienu dienu pavasaris, nākamā dienā spēcīga snigšana). Darba dienās rindas pie pacēlājiem nav, viss norit raiti, kafejnīcās vietas pietiek. Viss kā pie cilvēkiem Paveicās vēl ar skipass-bija akcija uz vienas dienas biļetēm- pa puscenu,tā nu ietaupījām pusi no tām paredzētās naudas. Cenas kafejnīcās- kaut ko paēst var sākot no 50-100 grivnām, alus kafejnīcās no 8-10 grivnām. Pa lēto. Arī viesnīcu kafejnīcās cenas ir stipri līdzīgas(izņemot dažas luksus viesnīcas).
Atpakaļ ceļš.
Izbraucam no paša rīta, ka suvenīru no viesnīcas paņemam līdzi spilvenu, pa ceļam iebraucam lielveikalā, sapērkam kaut kādas dāvaniņas- konfektes, šņabi, cigaretes utt. Pa ceļam tiek nolemts, ka robežu šķērsosim, tur kur no Poļu puses mums neizdevās(laika un km ekonomija), kas vēlāk izrādījās maldīgs pieņēmums.. Pēdējās bildes Ukrainā un uz robežu aiziet. Tur nu sākas pēdējais, nepatīkamākais piedzīvojums Ukrainā.
Nostājamies rindas beigās, nenojaušot cik viņa ir gara. Uzreiz klāt ir viens no n-tajām urlām ar pilnām kabatām saulespuķu sēklu, un piedāvā par 50 Eur šķērsot robežu bez rindas. Laipni atsakām, gan naudas trūkuma, gan principa pēc. Pēc kādas pusotras stundas, saprotam ka kustība uz priekšu nekāda, pienāk jau cits un pajautā vai nepārdomājām, pasūtam laipni dažas mājas tālāk, šis novēl veiksmīgi mums visu nakti te nostāvēt. Ņemot vērā rindas apmēru un kustības ātrumu, saprotam, ka tiešām nāksies pavadīt vismaz visu nakti uz robežas. Vēl pēc laika sākam saprast sistēmu uz robežas. Samaksājot 50 Eur, var apbraukt visu rindu pa pretējo pusi. Otrs biznesa modelis. Vietējie urlas ar žiguļiem stāv rindā, tur vini ir kādi 30-40 vismaz. Samaksājot kaut kādu summu, tevi palaidīs priekšā sev- tev ir iespēja apbraukt daudzus rindā stāvošos. Tai pat laikā viņi paši regulāri savējos palaiž priekšā, tādējādi maksimāli bremzējot rindas kustību. Kad jāšķērso robeža, tad apgriežas, aizbrauc atpakaļ un atkal viss no sākuma.Un tas viss uz vienu roku ar robežsargiem- tur pat uz žiguļa bagāžnieka brālīgi tiek saskaitīta un sadalīta nauda neko īpaši neslēpjot.Kad pacietības mērs bija pilns, izgāju pastaigāties un satiku vienu saprotošu robežsargu, kuram paskaidrojot, ka esam noguruši, esam no Latvijas, un mums nav ne naudas, ne garastāvokļa atbalstīt viņu biznesa modeli, tiek saņemta atļauja apbraukt rindu pa TIR joslu. Kā izrādījās, tad atļauja darbojās tikai līdz nākamajam robežsargam, kuram bija pilnīgi pie vienas vietas, ko esam sarunājuši ar viņa kolēģi. Par laimi atpakaļ mūs nedzina, arī īsti vairs netikām, aiz mums jau bija pāris fūres sabraukušas. Tā nu stāvējām rindas priekšā kādas 2 h , regulāri veicot vārdu pārmaiņas ar urlu baru, kas ir reālie satiksmes regulētāji pierobežā, kuriem mēs traucējām biznesa, atteiktdamies dažu maksātāju palaist sev garām. Kad pienāca mūsu kārta tikt robežā, muitnieks mūs ignorēja, zinādams, ka esam apbraukuši rindu un nesamaksājuši nevienam. Tiesa, pēc nelielas paskaidrošanas, ka mums te piemeties rota vīruss, tikām palaisti. Tālākā robežas šķērsošana noritēja bez liekām problēmām. Kopā tas mums aizņēma tikai 6 stundas(tiešām tikai, ņemot vērā cik pavadītu, ja stāvētu godīgi rindā)
Pēdējā stulbība bija poļu izpildījumā-kādus 150 km no robežas apturēja robežsardze, pārbaudot dokumentus, paskaidrojot no kurienes braucot, pajautājot vai nevedam kontrabandu, laipni tiekam palaisti tālāk. Nepaiet ne 3 km, kad atkal mūs aptur robežsardze- nākošais postenis. Atkal visi tie paši jautājumi, tikai nu jau poļu valodā(jo citu valodu nemāk), tikai pavisam cita attieksme. Atrada kur piesieties- aizmugurējais pasažieris neesot piesprādzējies. Draud ar 100 zlotu soda naudu. Saku, lai raksta, šis neraksta, bet prasa cik man naudas. Saku ka nav necik. Vēl kādas reizes piecas pārjautāja cik man naudas, vienalga zloti, euro vai dolāri. Sapratis ka man nav naudas un neko nemaksāšu viņam, palaida mūs tālāk.
Kopsavilkums.:
Kopējās izmaksas- aptuveni 250 Ls no cilvēka
Degvīns veikalā par 0.5 pudeli 1.2-2.ls
Viskijigan tik pat cik pie mums
Cigaretes- 3x lētāk kā Latvijā
Degviela- aptuveni 0.52 Ls
Ukrainas OCTA uz divām nedēļām aptuveni 4 Ls
Pārtika veikalā lētākā, atskaitot daļu importapreces(šokolādes, enerģijas dzērieni utt)
Topā ir semenes- radās iespaids, ka katrs otrais iedzīvotājs, neatkarīgi no dzimuma, dienā notiesā vismaz pāris paciņas
Ceļi ir ļoti sliktas kvalitātes, viskomfortablāk pārvietoties ar džipu. Ceļu policija mūs neturēja nekur. Nākošās reizes braucot es izvairītosšķērsot robežu, kur no Ukrainas puses ir Rava-Ruska pilsēta. Abos virzienos.
Vidējais braukšanas ātrums pa Ukrainu- aptuveni 50 km/h(Latvijā ap 80)
Noteikti, ka kaut ko jau būšu piemirsis. Katrā ziņā stipri padomāšu vai vēlreiz braukšu tur, tieši ceļu un robežas dēļ.
Resursi internetā:
http://www.dragobrat.poltava.ua/index.php
