Kenija

  • 6 min lasīšanai
Ceļojums uz Keniju sākas Mombasas lidostā, kad tūrista pasē tiek iespiests bezveidīgs zīmogs un vēlme iegūt kādu kvīti par to ka tu esi samaksājis 50 USD par vīzu tiek apmierināta pēc pusstundu ilgas tielēšanās. Nākamais šoka moments ir valūtas maiņas lodziņš, pa kuru stiepjas ārā melnas uzvalkā tēptas rokas, ar skaļiem kliedzieniem mudinot izmantot tieši viņa parstāvētās bankas pakalpojumus. Ar paciņu netīru, nošmulētu naudaszīmju pacnu rokās tūrists dodas uz transfēra autobusiņu, kuru ir aplencis bariņš bērneļu ar pastieptām roķelēm, kuras tiek piepildītas ar dažu šiliņu monētām. Dodamies uz viesnīcu cauri zīmīgiem afrikāņu būdeļciemiem, kas izskatās – nu, kā jau Āfrikā. Lietotu apģērbu stendi tepat uz ceļa un dažādu sadzīves priekšmetu galdi mijas ar eksotisko augļu stendiem un visur esošajiem bērneļiem, kuriem ir skaistākie un dzīvespriecīgākie smaidi pasulē, un laikam arī nabadzīgākās drēbes. Beidzas ciemati un sākas savanna, tad mākslīgi ar pasaules naudu stādīti mezi, kur jau ceļmalās var redzet antilopes un laimīgi esam viesnīcā. Izkāpjam no autobusa un visas malas skan “Džambo” – jeb “Sveiks” . Saņemam apsveicināšanās dzērienu, kokospiena ar dievsviņuzinko , bet ar ļoti labu garšu un pavadonis aizved uz numuriņu, kura gulta ir klāta ar moskītu tīklu. Pavadoņa gaidīšana liecina, ka esmu slinks dzeramnaudas maksatājs, kas parasti sastāda aptuveni 50 santīmu par pakalpojumu, kas mēdz būt visdažādākie , sakot no modināšanas rītos – kad tu vēl apakšbiksēs un īsti nesaprotoss kas notiek esi spiests parakstīt papīru par to, ka esi pamodināts , par svaigu ziedu vītni un komplimentiem istabiņā un beidzot ar hameleona parādīšanu krūmā – ilgi gan nakas saprast via tev piedāvā apskatīt hameleonu, vai milijonu – angļu valoda arī šeit ir ļoti īpatnēja. Dodos apskatīt viesnīcas teritoriju un apkārtni. Sajūta nereāla – ka botāniskajā dārzā, skatos apkart muti atplētis kamēr mani nepamodina milzu varāns, kas cauri viesnīcas teritorijai šķērso taciņu, dodamies peldēties uz okeānu. Ap viesnīcu kompleksa milzīgo teritoriju ir novilkta aukla, kuru vietejie iedzīvotāji šķērsot nevar, bet aiz tās vietām redzams pulciņš pārdevēju, kas mudina to pārkāpt, un nopirkt šeit piedāvātos suvenīrus. Jasaka ka daudz naudas te iztērēt nevar, jo pamatprece ir tikai suvenīri, pārējais mūsu sabiedrības pārstāvi ieinteresēt nevarētu. Pie kam arī suvenīrus var iemainīt. Ja kādam ir mājas sakrajies nevajadzīgs leitots apģērbs vai kādi citi sīkumi, piemēram veci pulksteņi, apavi, vai saimniecības prieksmeti, tos var iemainīt pret suvenīriem. Biksem ir j…ābūt ar izturīgām kabatam – tad tās ir vērtē. Kaulēties gan jamāk, citādi par kaudzi mantu dabūsiet kādus sīkumus. Kaulēties ir jamak visur. Reti kas te ir par fiksētu cenu – pamatā tikai preces veikalos un arī tad ja ņemat vairākas , tad var un vajag kaulēties, kaut vai lai saglabatu pašcieņu. Tirgotaji ir īpaši iecienijuši vēl nenosauļojusos – tātad “svaigus” atputniekus, kas vēl nav īsti iepazinušies ar šīs zemes vienkāršajiem likumiem. Pec rūpīgas viesnīcas apskates un te dzīvojoso zvēru, kuri uztur nekaitīgu mikroklimatu viesnīcā apskates vēlējos doties pastaiga uz tuvāko ciemu. Ka noliku kaju ārpus teritorijas mani bariem vien apstaja dazādi tirgotāji, piedāvājot narkotikas, sievietes, ziedot vietējai skolai, nopirkt dazadus nieciņus un aizvest līdz 200 m attālumā esosajam ciemam. Es nedaudz nobijos un atri atgriezos viesnīcā. Pariņķojis ap izeju sagaidīju grupiņu ar amerikaņiem, kas devās taja pašā virzienā un devos līdzi tiem . Tā lielākā daļa tirgotāju metās virsū viņiem man izdevās aizbēgt. Pēc etiķskābu arābu ražojuma čipsu nobaudīšanas atpirdzin…ajos ar alu vietēja ciema kafejnīciņā, kas protams bija zem klajas debess . Nekas neliecina, ka kaut kur pasaulē būtu civilizācija , jo pa televizoru rada video, kas līdzinās ainavai tepat ārā 100 metrus tālāk . Pie galdiņa sēž arī daži sarkanās segās ģērbti diezgan jocīga izskata vīri , kas ka vēlāk uzzinu ir massaji. Mani interesē tieši šie vīri, jo pārējie āfrikāņi un nedaudās bet agresīvās prostitūtas ir ģērbti tradicionāli un izskatās pietiekami pieredzējusi nagu maucēji tūristiem . Pec bŗīža pāris masaji pienāk pie mana galdiņa piedāvāt krelles un vēl pēc pusstundas esam izdzērusi kopa paris pudeles slavenā TYSKER alus – kas ir vienīgais dzēriens no kura pa īstam šajā karstumā var padzerties. Angliski viņi runa ļoti slikti, toties zīmju un acu valoda ir perfekta . “Norunajam” vairākas stundas, kuru laikā esmu kļuvis kaut kādā ziņā par viņu autoritāti – iespejams teicienam , ka esmu baltais cilvēks ar melnā cilvēka sirdi un naudu no manis tik viegli viņi neizmānīs. Tomēr no pārdesmit šiliņiem nākas šķirties , lai iedotu savam sarunu biedram naktsmītnei – vietai uz grīdas kāda no būdām. Nākamajā dienā pēc burvīgas pastaigas pa koraļu pludmali , vizināšanās Tanzānijas katamarānā un satikšanās ar dzīvu murēnu gandrīz uzkāpjot viņai virsū (te ir jāsaka , ka sajūta ka tas nav reāli saglabājas ilgu laiku un ir jābūt ļoti piesardzīgam visu laiku, ja negrib iepazīt arī kādu nepatīkamu ceļojuma pusi ) kā arī pēc nelielas makšķerēšanas, kuras procesā zivis pašas lec laivā. Vietējie iedzīvotāji laivas pat neizmanto. Ap 10 vīriem iet ūdenī ar garu tīklu, ielenc bariņu zivju un savāc lomu . Atgrieoties vakarā kafejnīcā pie saviem masaju draugiem konstatēju ka mani arī gaida cienasts. Kad uzsaucu kartējo pudeli TYSKER tad manā preikšā tiek atraisīts sainītis ar zalān lapām. Saprotu, ka tās ir kaut kādas narkotikas, savas aizdomas darot zināmas paziņām. Viņu sejās parādās plati smaidi , ka tās lūk neesot nekādas narkotikas , bet parasta marihuāna, lai es daudz neuztraucos. Āfrikāņiem ir savādāka āda kas savādi saldeni smaržo pēc viņu siedriem un es sapratu , ka daļu no šīs smarža srada arī dažādu marihuānu smēķēšana, kas šeit ir parasta parādība. Sovakar mans ceļš tālāk veda uz kazino, kas atradās viena no viesnīcām. Mana ceļazīme visur šaja pasule bija mana baltā ādas krāsa, kas man ka latvietim likās ļoti jocīgi, un lika labak izprast ko ir nozīmējusi šīm tautām daudzu gadu verdzība. Vēl verdzības palieka ir amizantā pastaiga piektdienas vakara ap 5 pa putekļainu ceļu. Iet pastaigā visa ģimene savās svētku drānās, laikam kaut kas saistīts ar rituāliem , kādus ieviesuši kolonizatori. Kazino Šeit spēlēt ir bauda, jo pei viena galdiņa ar tevi sēž arābi, indusi baltie – jocīgi – tikai ne afrikāņi . Nedaudz laimējis dodos talak uz vietejo jaukto diskotēku kur ir gan vietējie gan iebraucēji laipni gaidīti. Sarunājis ar taksistu cenu un samaksājis par ieejas biļeti dzeru alu reitumnieciska disenītē ne gluži zem klajas debess, jo visu klāj salmu nojume. Pec dažu minūšu vērojuma saprotu, ka padeojot te nesanaks, jo pāri sastāv no abu dzimumu prostitūtām un viņu klientiem, kas ir praktiski 99% no šīs iestādes kontingenta. Tā kā esmu sarunājis taksometru tikai pēc stundas, tad nakas samierināties un kavēt laiku pētot kolorītos pārus. Nenosakāmas formas un vecuma amerikāniete izmaksa un dejo ar puiku, kas varētu būt viņas dēls, tur ļoti skaista meitene dejo ar savu balto puisi , acīmredzot apprecējušies šeit, pusis no vēcijas, meitene vietējā – atgrizusies mājās, pāris bohēmiska izskata vīru ap 40 ar dažādām vietējām skaistulēm – ja prostitūcija ir so valstu nelaime , kur vidējais dzīves ilgums ir ap 30 gadu. Esmu redzējis arī smagi slimas sievietes tirgojam savu meisu par santīmiem vietējiem kafejnīcās , gan meitenes uz speciāla pasūtījuma, kas tiek piegādātas uz veisnīcu. Bet par spīti visam uz šejieni cilvēki galvenokārt tomēr brauc tāpēc, kā dēļ es te braucu. Un šis piedzīvojums saucas safari. No rīta maza lidmašīnītē pa zemes lidlauku pacēlos lai dotos uz jaukāko safari parku Kenijā, kas atrodas Massai Mara – masaju apdzīvotajā teritorijā. Mani pārņem lepnums un sapņa piepildījuma prieks, jo par ko tādu savās bērnu dienās varēju tikai sapņot, bet tagad es esmu īstā Āfrikā un tūlīt redzēšu to visu ko esmu neskaitāmas reizes lasījis grāmatās vai redzējis par dabas TV kanāliem. Nolaišanās notiek divreiz. Pirmoreiz lai padzenātu nost pārāk tuvu sapulcējušos āfrikāņus un otru reizi jau pa īstam. Tiekaim aizvesti uz nometni, kas daudz neatšķiras no viesnīcas, bet mana vēlēšanāš pieiet pie upītes noplok, kad ieraugu saulītē gozējamies bariņu krokodilu. Tos par laimi atdala neliels bet pēc izskata drošs nožogojums . Pēc nelieliem atspirdzinājumiem, vērojot blakus esošos krokodilus un nīlzirgus, tiek padoti džipi un krusttēvam Tomam līdzīga reindžera pavadībā safari var sākties. Sasaucoties ar rācijām vairāki džipi izbrauc savannā un meklē tur esošos dzīvniekus. Mums paveicās, redzējām gan zirafes, gan panteras, gan vairākas ziloņu ģimenes, gan dažādi putni. Klusu aizrāpo varāns, pāri ceļam cenšoties apdzīt mašīnas aizskrien zebru bars. Piebraucot pie ezera paceļas gaisā daudzu tūkstošu īpatņu liels putnu bars, kas uz brīdi aizēno sauli. Putni šeit izrotā krūmus un kociņus, kā krāsainas daudzskaitlīgas piespraudes kokiem. Zivju ērglis sēz uz nokaltuša koka pie upītes rūpīgi vērdamies ūdenī, gaidīdams lonu. Antilopju bari, kuri pārstāv dažādas sugas tiek iztramdīti no barošanas vietām. Jo tālāk braucam iekšā, jo dzīvnieki ir miermīlīgāki un brīžiem pat neliekas traucēties savā ierastajā dzīves ritmā. Dažiem var piebraukt līdzās un kādu brīdi pavērot. Pēc brīža mūs gaida pikniks koku paēnā, kuru aplenc mazas ķirzaciņas un ziņkāri vēro miera traucētājus. Ķirzaciņas ir visur un arī visdažadākajās krāsās bet parasti diezgan nemanāmas vai arī spilgtas un košas. Ceļojums pa savannu turpinās , lai caur koku lapotnēm redzētu žirafju kaklus mierīgi gremojot lapas . Tiekam aizvesti uz naktsmītni, kas atrodas stingra brezenta teltīs ar visām ērtībām. Āfrikas nakts skaņas ieaijā nedaudz nemierīgā miegā . Kamēr iemiegam ilgi klausāmies dažādos nepierastos trokšņus, kas liek iztēloties visneiedomājamākās lietas. Svaigais gaiss un nogurums dara savu. Miegs ir ciets un spirdzinošs. Tā paiet visas 7 dienas. Safari var izvēlēties dažādu garumu, bet ja ir iespēja , kāpēc nepakāpties varenajā Kilamandžaro . Interesants ir arī nakts safari . Savanna izskatās pilnīgi savādāka, daudz noslēpumaināka un diezgan neviesmīlīga. Redzēt neko daudz nevar, toties sajust nakts elpu var ļoti noteikti. Liekas, ka visi plēsoņas noraugās uz mūsu džipu un tāda sajūta ka mēs būtu atvesti kā barība viņu nakts maltītei. Safilmējis un safotografējis veselu kaudzi ar kasetēm . Diemžēl visiem priekiem pienak gals un arī man ir jāatvadās bno jaukajiem viesmīlīgajiem cilvēkiem, no draugiem, kas nemāk uzrakstīt savu vārdu un kuriem īsti nav adreses, no mērkaķīšu rotaļām saulrietos un jāatgriežas civilizācijā, par kuras eksistenci esmu paguvis peimirst. Vēl no lidmašīnas loga man pamaj Kilamandžaro un Sahāras neaptveramais tuksnesis, un pēc pāris stundām redzamās Alpu virsotnes mani atgriež Eiropā . Bet es labi apzinos, ka Āfriku esmu pametis uz brīdi un pēc pirmās iespējas te atgriezīšos atkal.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais