Sirsnīgā Baltkrievija

  • 6 min lasīšanai
Kad nolēmām ar draugiem doties ceļojumā uz Minsku, īsti nezināju ko sagaidīt no šā brauciena – pirmais, kas ienāca prātā bija Lukašenko „diktāts”, taču par spīti visam apskatīt Baltkrieviju gribējās, kaut vai tā iemesla dēļ, ka kādas nepilnas stundas braucienā no Daugavpils Baltkrievijā atrodas manas mammas dzimtās mājas, kurās nekad neesmu bijis un zināju tikai to, ka viņa tur dzimusi kara laikā, bet tagad šajā mājā iespējams dzīvo viņas brālis. Kad februāra agrā rīta stundā kārtojamies automobilī, esmu apņēmības pilns sevī lāpīt šo robu un ieskatīties acīs patiesajai Baltkrievijai. Ceļā dodos parastajā sastāvā – ar Skrivanek kolēģiem un draugiem Aigu, Artūru un abiem Edgariem, dažiem simtiem dolāru, ēdamo, kartēm un vienīgo ceļvedi, ko varēja atrast Rīgas grāmatu veikalos (tas pats angļu valodā un vairāk atgādina autora personiskās impresijas par šo valsti , tās cilvēkiem, pilsētām – autors Nigels Roberts). Vēlāk, kad būšu pārdomājis braucienā redzēto, autoram varēšu visā piekrist Ceļš līdz Daugavpilij aizrit ātri smieklos un jokos par to kā būs tur – kur mūsu skatījumā par demokrātiju ir dzirdēts tikai no mācību grāmatām. Robežas šķērsošana aizrit ļoti ātri – deklarējam auto, izliekamies, ka portatīvās datortehnikas ar mums nav, visa valūta palikusi mājās un ceļojums var sākties! Gandrīz uzreiz aiz robežas sākas Braslas ezeru nacionālais dabas parks – lai gan ārā ir ziema, skats ir pasakains – milzīgas ar sniega segu pārklātas ezeri platības ceļam abās pusēs, vietām pa vientuļam bļitkotājam, kāds pat uzcēlis telti, braucamais ceļš ideālā stāvoklī, gar ceļa malām autobusu pieturas, katra kā neliels mākslas darbs – ar multfilmu un pasakas tēlu varoņu zīmējumiem un ir vēlme katru no tām nofotografēt. Ezeru krastos iekārtotas glītas atpūtas vietas atpūtniekiem un mēs jau zinām, ka gribam šeit atgriezties vasarā – Braslas pilsēta ir kā savdabīga ēku sala visā šajā ūdeņu un dabas skaistumā. Nākamā apdzīvotā vieta, kas mums ir jāsasniedz ir Mioru pilsēta un kaut kur tās tuvumā ir mūsu pirmais galamērķis – daļa manas etniskās saiknes. Laikam nedaudz nervozēju  Draugi uzmundrina un pajoko – šķiet citu cilvēku kompānijā es nebūtu uzdrošinājies, bet viņi ir mans atbalsts šajā ceļā uz patiesību. Ceļa malās daudz mazu ciematiņu, citi jaunāki, citi vecāki, visas mājeles smuki izkārtotas ceļam abās malās, jaunbūvēm apkārt glīti nelieli žodziņi, kas vairāk atgādina dekoratīvus elementus – citu māju pagalmi izrotāti koši krāsotām multfilmu varoņu koka figūriņām – ilgi priecājos par krokodilu Genu un daudzajām miniatūrajām vējdzirnavām – mēģinām dzīt joku, vai tad baltkrievi gatavojas radīt konkurenci holandiešiem  Man par pārsteigumu zaļu māju ziliem logiem nav nemaz tik daudz – nākas pieķert sevi pie domas, ka esmu līdz šim esmu vadījies no tik ierastajiem stereotipiem par Krievzemi. Rodas sajūta, ka esam iebraukuši miera un harmonijas zemē. Ar šādām sapņainām un sajūsmas pilnām acīm esam klāt ciematam, kurā ir mans pirmais gala mērķis. Ēku rindas ceļa malās ir senas, var just, ka savs laiks ir kalpots, visas ēkas šeit ir koka un ieskautas starp daudzām interesantām piebūvēm, akām un kūtīm, ēku dekoros redzami senie ornamenti, no kādreizējo krāsojumu spožuma atlikušas tikai blāvas atskaņas – nav arī nevienas dzīvas dvēseles kam jautāt, kurp doties tālāk, mans glābiņš vietējā pasta nodaļa un kāds vientuļš kājām gājējs, kurš raitā solī soļoja pa ciema galveno ielu. Kad informācija iegūta, zinu, ka manis meklētās mājas ir pavisam tuvu un patiesi tur joprojām dzīvo manas mammas brālis – nu jau vecs, dzīves salauzts onkulis. Nezinu, vai īsti biju gribējis sagaidīt to, ko redzēju, bet man vajadzēja saņemt drosmi un ieskatīties patiesībai acīs – visa līdzšinējā sakārtotība un krāšņums likās kā māns, kā mirāža sniegotā tuksnesī, jo patiesā dzīve izrādījās tik citāda, tik nepareiza, tik necilvēcīga – neskatoties uz to, ka pensiju apmērs šeit ir aptuveni 500 tūkstošu rubļu, kas ir līdzvērtīgi 88 latiem – cilvēki dzīvo tā it kā nekas nebūtu mainījies gadu desmitiem – vecās māla lielās krāsnis, dievmātes svētbildes pie sienām. Sarunā ar mammas brāli saprotu, ka cilvēki šeit prot priecāties par mazumiņu, vēsturiski viņi ir tik daudz bijuši apspiesti, ka ir pateicīgi par katru dienu, ko var pavadīt savu vecāku mājās. Tagad mani vairs nepārsteidz zirgu pajūgi un ragavās sēdošie braucēji, viņu apģērbs ir ausaines un kamuflāžas tipa virsdrēbes, šķiet ir izdota kāda īpaša pavēle attiecībā uz virsdrēbju izvēli, jo visiem tās ir vienādas. Vietām kā rēgi iz mūsu bērnības pa ceļiem klīst skolu autobusi. Aizmirstiet par tualetēm degvielas uzpildes stacijās – labākajā gadījumā tās ir vienkāršas plastmasas būdiņas. Tālāk mūsu ceļš caur Glubokje un Logoisku pilsētu ved uz Minsku. Kādu laiku ir grūti prātā sakārtot visu redzēto un pārdzīvoto – puiši priecājas par karam veltītajiem pieminekļiem – tankiem, lidmašīnām. Kara kults šeit ir ļoti jūtams – daudz vairāk nekā tas ir Krievijā. Minskā iebraucam vakarā. Pilsēta pārsteidz ar savu sakārtotību. Šeit iztrūkst milzīgu sastrēgumu, ēkas glīti apgaismotas un šķiet, ka pilsēta neliks vilties. Minska pēc Otrā Pasaules kara ir celta tikpat kā no jauna, tā ir īsts monumentālisma paraugs, Staļins savu sapni būs realizējis  Ielas platas, ēkas masīvas, lozungi kliedzoši. Manī atkal sāk atgriezties sajūsma un es platām acīm raugos uz plašajiem parkiem un mierīgo pilsētu. Kā parasti izvēlamies īrēt dzīvokli, jo tā ir lētāk un mājīgāk, un arī šoreiz neesam kļūdījušies – dzīvoklis plašs, akvārijs, automātiski nolaižamās žalūzijas, TV un stereo sistēma – grāmatu plauktos literatūras klasika  Paralēli pilsētas apskatīšanai esmu iecerējis veikt arī dažas tikšanās, tostarp, vienā no tām ir ar Minskas universitātes dekānu, uzņemšana ir silta un jūtos kā visgaidītākais viesis, sarunas gaitā atrodam daudz līdzīgu problēmu kā mums šeit Latvijā, tā viņiem Baltkrievijā. Interesants fakts, ka Baltkrievijā joprojām budžeta studentiem augstskolām ir jānodrošina darba vietas :) Taču vēlāk no kāda studenta uzzinu šīs kārtības ēnas pusi – viņš kā medicīnas fakultātes students ir nosūtīts uz 3 gadiem uz tālu ciematu par darba algu 70-100 eiro mēnesī. Valstij tas, protams, ir izdevīgi, bet neviena vien jauna cilvēka liktenis tādējādi tiek salauzts, arī uz ārzemēm doties nevar, kamēr nav izpildītas visas saistības pret valsti un dzimteni. Uzzināju par to, ka ir bijuši vairāki centieni mākslīgi atdzīvināt baltkrievu valodas lietojumu, jo studijas universitātē galvenokārt norit krievu valodā. Šāds baltkrievu valodas atdzīvināšanas pasākums ir ielu nosaukumu maiņa no krievu valodas uz baltkrievu valodu, attiecīgi bija vairāki gadījumi, kad gribējās pilsētas karti izmest atkritumos. Taču te bija mans nākamais atklājums – baltkrievi ir ļoti atvērta un draudzīga tauta. Joprojām esmu sajūsmā par to, cik laipni man visu paskaidroja vietējie Minskas iedzīvotāji. Kā nākas Minskas centrālajā laukumā ir ierīkota slidotava – taču pārsteidz, ka tai nav norobežojuma, tādēļ neriskējam izmēģināt savus spēkus, jo diezgan viegli var nokļūt uz ielas braucamās daļas. Minskas centrā kā atgādinājums par visiem pasaules kariem ir iekārtots milzīgs uzvaras laukums ar mūžīgo uguni. Daudzas no ēkām kaut kur savā ziņā atgādina mūsu pašu Zinātņu akadēmijas celtni, ko sauc arī par kāzu tortes stilu  Līdz ar to dienā Minska ir diezgan vienveidīga, neliels pretstats ir mazā vecpilsētas daļa, kura ir labi sakopta un glīta. Pilsētā nav vecu graustu – viss kā padomju laika mācību grāmatās. Līdzīgi ar veikaliem, te tikpat kā nav dārgu rietumu pasaules zīmolu, galvenajā pilsētas universālveikalā normāls šopoholiķis var iedzīvoties depresijā, jo pēdējo reizi tādu skatu es nudien biju redzējis 80 gados, kad pirkām skolai formas. Taču, kad pārtikas veikala plauktos ieraudzīju savas mīļākās bērnības dienu vafeles – „Citronu” un „Kredo” (kas šeit gan saucās kā юбилейные) un konfektes „Maska” – es kādu laiku sajutos kā Alise Brīnumzemē. Maizes veikalos ir tā pati svaigi ceptas maizes smarža, kas man tik ļoti palikusi prātā no bērnības. Baltkrievijas politika vispār ir vērsta uz to, lai atbalstītu vietējo ražotāju, tas jūtams arī produktu cenu ziņā – vietēja ražojuma preces ir krietni lētākas un izdevīgākas, attiecīgi kapitālisma garša ir jūtama, bet cik daudzi to var atļauties, tā arī netapa skaidrs. Taču, kā vēlāk atklājās, vietējie iedzīvotāji ir ļoti iecienījuši tirgu, kur zem klajas debess var nopirkt visu – mēbeles, lietotus apģērbus, pārtiku, belašus. Sajūta fantastiska, jūtams īsts iepirkšanās gars! Minskā joprojām kā viens no sabiedriskā transporta veidiem ir vecie labie taksometri, kas ir tās pašas volgas kā gadus 30 atpakaļ – cena ir gana izdevīga, lai 1lata robežās izbraukātos pa pilsētas centru. Savdabīgs piedzīvojums ir brauciens uz Vēsturiski kultūras kompleksu „Staļina līnija”, kur zem klajas debess ir iekārtots milzīgs kara laika tehnikas un bruņojuma muzejs, gribētājiem ir iespēja arī izmēģināt roku šaušanā, ko, protams, es nevaru neizmantot, neskatoties, ka pēc tam uz minūti zaudēju dzirdi. Turpat līdzās iekārtota kafejnīca, kur var iegādāties īstu armijas ēdienu, melno tēju, cigaretes „Prima”. Kopā ar mums kā pavadonis ir jauns armijnieka drēbēs ģērbts puisis, kurš laipni pastāsta par redzamajiem eksponātiem, piemin Daugavpils cietoksni, pastāsta par Baltkrievijas vēsturi, tās nosaukuma rašanos. Izrādās arī Baltkrievija savu neatkarību ieguva 1918. gadā, taču tā ilga tikai 1 gadu. Paši baltkrievi sevi mīl saukt par литвины, jo vēsturiski Baltkrievija ir ietilpusi Lietuvas lielkņazistes teritorijā, kā arī ar sāpi atceras, kā Staļins Polijai atdeva tagadējo Bjalostokas daļu. Baltkrievija noteikti ir vietā, kurā gribas atgriezties vēl un vēl – tās skaistās dabas un cilvēku sirsnīguma dēļ, kura tik reizēm trūkst pie mums Rīgas ielās!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais