Kenija patika vairāk nekā ēģipte
|
Intars Logins
|
Mazliet ievadam... Neesmu Agra Lipsberga kas ar ceļojumu aprakstīšanu pelna naudu, un kura no mazvērtības kompleksa raksta sausus faktus ka tuksneša smiltis sastāv 70% no silīcija un pārējie 30 % no citiem putekļiem, vai līdzīgus epitetus kas vairāk atbilst padomju laika enciklopēdijām un politbirojam. Mans apraksts ir mans atstāstījums par vienu nedēļu Kenijā, tas ir tikai viedoklis un tas nevienam neuzspiež turp doties vai nedoties. Ja raksts palīdz kādam izlemt, vai arī kādam citam uzlabot garastāvokli, tad man ir prieks par to.
No sava personīgā viedokļa – ja man būtu jāizvēlas starp Keniju un Ēģipti, kurp doties, noteikti izvēlētos Keniju.
Tātad...
Lidojām ar monarch airlines no Londonas Gatvikas lidostas, piedzīvojumi sākās jau lidostā un tie solīja ka būs ne viens vien interesants brīdis, cerēju ka laba garastāvokļa un humora izjūtas pietiks visam ceļojumam J
Lidojums – 9 stundas, 2 maltītes iekļautas cenā, 356 pasažieri saspiesti kā 22 trolejbusa maršrutā pirms 6 gadiem
Ielidojām Kenijā agrā pusdienlaikā, kā vienmēr aizkavējās lidmašīna, zuda bagāža un mori juka prātā no tveices un baltajām sievietēm kas īsos svārciņos kāpa ārā no lidmašīnas. Lidosta kā jau lidosta (60ie gadi psrs), ko citu var sagaidīt no valsts āfrikā kur vienīgais ienākuma veids ir tūrisms (vai orgānu tirgošana, vienīgā eksportprece – aids). Lai izietu cauri pasu kontrolei ir jānopērk vīza – 25$ no galviņas. Tā kā ielidojām 2 reisi vienlaicīgi tad tas aizņēma gandrīz tikpat ilgi cik lidojums (zinu ka pārspīlēju). Kā jau kāds rakstīja tad Kenijā viss notiek poli-poli (lēnām) un dažreiz tas uzdzen dusmas, bet man liekas es pats nevarētu labāk tādā karstumā un tveicē. Vismaz somas nevajadzēja gaidīt (vienmēr var atrast pozitīvo). Izmantojot veiklu mēli un esot mazliet bezkaunīgākam par velti tiekam aizvesti līdz viesnīcai (ceļojam paši uz savu galvu, neko nepērkot no aģentūrām, viss ir atrodams internetā, vajag tikai mācēt atrast, vai ne J ). Busiņam uz jumta tiek nostiprinātas somas un tas viss tiešām izskatās kā filmās (The Gods Must Be Crazy), arī vadītājs izrādās interesants cilvēks un braucot sāk stāstīt visādus interesantus gabalus par valsti – oficiālā statistika rāda ka valstī ir 30% bezdarbnieku, bet pēc viņa paša uzskatiem vairāk nekā 50%, lielākā daļa cilvēku mēnesī iztiek ar 1$ dienā, kamēr viņš to stāsta vēroju cilvēkus uz ielas, redzu mazu ziķeri ar krekliņu kam virsū uzmālēts Baraka Obamas attēls, sakritība...
Viesnīca ir ok, pie jūras, cilvēki vienkārši fantastiski, biju lasījis sliktas atsauksmes par to viesnīcu, bet neko tādu sava ceļojuma laikā nepiedzīvoju. Sagaidīja mūs ar glāzi svaigas apelsīnu sulas, iedeva numuriņu, divi džeki atnesa ledusskapi vēlāk...
Vēlāk pēcpusdienā bija jāiet uz tikšanos ar aģentūras darbinieku (lidojām ar monarch, zinot šo un to vairāk par monarch un cosmos dabūjām to busiņu par brīvu un tad nu vajadzēja turpināt tēlot ka esam viņu klienti), tur nu mūs gaidīja 2 slinkākie p*pši ko savā mūžā biju redzējis – Levai (Levi) un Ēriks (Eric), kamēr visa valsts mirst badā un cīnās ar nabadzību, tikmēr šitie divi tēviņi (vienam acis rādīja katra uz savu pusi, otram no alus dzeršanas lūpa bija tik liela ka varētu zemi rakt) katru dienu sēž pie viesnīcas baseina un dzer aliņu, tai pašā laikā cenšoties pārdot safari un ceļojumus pa Mombasu. No viņiem (gan vēlāk saprotot ka tā pašu kļūda vien bija) nopirkām 2 dienu ceļojumu pa safari. Lasījām un dzirdējām ka tos safari ceļojumus labāk pirkt no oficiālām personām nevis no beach boys (puikām pludmalē), lai gan pēc mūsu pieredzes varu teikt ka tā ir savā ziņā laimes spēle, bet tomēr tie beach boys ir izdevīgāki – zemāka cena un šoferi ir vairāk ieinteresēti lai klients pavada laiku interesantāk.
Tā nu pirmajā dienā neko prātīgu nesadarījām, bija baigais nogurums pēc lidojuma un tā visa aklimatizācija, ziemas miegs un visādi citādi attaisnojumi...
Nākamajā dienā apstaigājām apkārtni, sevišķi pludmali, kur vietējie „tirgotāji” ir diezgan uzmācīgi (bet ēģiptiešu bračkas viņi tomēr pušu nesit), tā nu turoties pretim viņu cenām (75 lati par 6 ledusskapja magnētiņiem un 2 salātkarotēm) kaut kā iemainu 3 suvenīrus pret 3 zeķu pāriem un 4 latiem, izrādās viņiem tur zeķes lielā cieņā, pats pārdevējs uzprasījās un izskatījās diezgan apmierināts ar maiņu. Es arī.
Bet nu tos magnētiņus vajadzēja kā ēst, tāpēc devāmies tālākos sirojumos pa pludmales bodītēm. Atradām vienu salīdzinoši sakarīgu veci – Viljamu vārdā (tie vārdi viņiem ir krimināli smieklīgi – bet par to vēlāk), šis mūs pavisam laipni uzņēma savā bodītē, izrādīja visu kas viņam tur bija, bet mēs tik par saviem magnētiem jautājām.
Tad nu šis saka – nē man nav magnētu, bet es varu dabūt! Vai tik lieli derēs?
Izvelk papīra lapeli un pildspalvu, uzvelk rinķi un rāda mums...
Es saku – domāju ka jā, ka tik varam pie ledusskapja pielikt un kādam uzdāvināt.
Šis tā neticīgi skatās kā uz muļķiem, pasauc savu čomu kaut ko nober savā valodā par muzungu, bamburi un vēl šo to. Tad pagriežas un saka – atnāciet pēc pusotras stundas.
Nu labi, gājām pastaigāties...
Atnācām atpakaļ pēc norunātā laika, šis mūs jau gaida, rokas berzē...
Attaisa kaut kādu kasti un izvelk .... divus magnētus, nodauzītus no kādām tumbiņām.... Mēs pat apstulbām uz mirkli...
-Vai tad nebūs labi? - Prasa Viljams
-Nē, Tu mūs pārprati. Mums vajadzēja savādākus magnētiņus
Mēģinām izskaidrot vēlreiz ko mēs bijām domājuši, bet tam laikam smadzeņu vietā bambusa skaidas un viņš vienalga nesaprata. Izrādās viņš pat kaut kādu čali aizsūtīja uz vietējo ciemu lai dabū divus magnētus priekš stulbajiem bālģīmjiem. Dialogs bija ļoti īss un Viljams ļoti neapmierināts. Mums vajadzēja ātrāk nozust no apkārtnes jo zibeņi un pērkoni parādījās ne jau no debesīm. Turpmāk beach boys-iem metām lielu līkumu.
Vakarā viesnīcā skatoties pigmeju priekšnesumus vēl pārsmējāmies par dienā piedzīvoto un gatavojāmies lielajam piedzīvojumam – SAFARI
Agri no rīta mūs atbrauca un savāca speciālajā safari auto, ceļš līdz parkam 2 stundas, nedaudz pasnaudām, apskatījāmies kā cilvēki dzīvo (izdzīvo). Piebraucot pie vārtiem dabūjām katrs pa safari cepurei un šķīrāmies no 5 latiem katrs... par cepuri. Tas viss notika tik ātri, negaidīti un ļoti labi izplānoti ka mēs pat nespējām attapties... bet neko, cepures patīk vēl joprojām – būs atmiņām.
Sāka vadītājs vālēt pa parku – redzējām zebras, bet viņas bija diez gan patālu. Pēc 40 minūšu brauciena pamanījām ziloņus, tikai 2 un arī diezgan tālu LNesaprotu kāpēc tie safari braucieni notiek tik karstā laikā kad visi zvēri glābjas no saules kur tik var. Tāpēc pirmajās divās stundās tas arī bija viss ko redzējām. Pusdienlaiks bija viesnīcā safari, tur arī tikām pie numuriņa, jo mūsu safari bija 2 dienu, tātad pa nakti paliekam te. Pusdienās nācās atkratīties no uzmācīga viesmīļa kurš mēģināja ar viltīgu skatienu notirgot vīna pudeli, par spīti paņēmām mazo ūdens pudelīti uz diviem, labi ka tā, jo cenas bija astronomiskas – 2 lati :D
Nākamais brauciens pa safari bija daudz veiksmīgāks, tikai šoferis tas pats. Bez nekādas informācijas par dzīvniekiem ko redzējām, un arī dzīvniekus vajadzēja saskatīt pašiem... Piemēram..Šis vālē ar tādu ātrumukā ministrs uz bezmaksas banketu, es skatos – opā liels zilonis 10 metrus mums priekšā, uzkliedzu šim – vai ta nevarētu tak apstāties lai varam nobildēt. Šis tā ari nepamanīja ziloni līdz brīdim kad gandrīz ietriecās nabadziņā.
Vēl viens moments – apstājāmies pie strausiem, bildējam, šis attapās ka varētu arī kaut ko pastāstīt, lai mums intersantāk un lai dzeramnaudu papelnītu, tāpēc sāka stāstīt interesantu faktu par strausiem – strauss esot ātrāk lidojošais putns uz zemes!
Še Tev nu bija! Par velti mūsu izglītības ministrija un visi zinātnieki ir tērējuši savu laiku un naudu mācot bērniem muļķības! Kas par progresu tiešām – vai tad tā informācija no āfrikas nevarēja atnākt pāris desmitu gadu atpakaļ, mēs visi domājam ka strausi nelido, a izrādās lido un vēl pie tam visātrāk!!!
Vairāk neko nejautāju šoferim... Biju pārsteigts ne pa jokam...
Nākamajā rītā brauciens bija veiksmīgāks – šoferis neatvēra muti nemaz...
Bija jau vēl daži labi momenti Kenijā
Par tiem vārdiem piemēram...
Vienu dienu aizlaidām līdz krokodilu parkam/fermai... gidam vārds Patriks (kenijietis) , es šim joka pēc prasu vai šis gadījumā nav īrs, tad nu Patriks man paskaidroja ka viņi pieņem svešus vārdus lai mums vieglāk atcerēties, īstais vārds viņam – Nzungu. Ok
Tā krokodilu ferma bija diezgan interesanta – sevišķi kad viņi baroja lielos krokodīlus. Tad vēl apskatījām 100 gadus veco krokodīlu, kurš savas dzīves laikā apēdis 5 apkopējus, paturējām rokās 10 dienas vecu šnīpšnāpšnapīju. Vēlāk nogaršojām krokodīla šašliku – varen labs bija!
Kādu citu vakaru ar draugiem kuriem iepazināmies tur, sēdējām un nolēmām iedzert pa kokteilītim lai viņiem nākamajā dienā izdodas safari... Man kaut kā gribējās nogaršot vietējo aliņu, tāpēc pasūtīju sev alu, pārējie paņēma pa kokteilītim, ar ledus gabaliņiem... Ak vai, safari draugiembeidzās vēl īsti nesācies – pieķēzīja bikses un mašīnu... Izrādās bārā sliņķi ledu bija taisījuši no krāna ūdens, kas nav ieteicams pat pagaršot. Rezultātu varat iedomāties. Es vienīgais tiku sveikā cauri, Petrai (manai meitenei) biju pasūtījis vieglu kokčiku ar gandrīz necik ledus, tad viņa pēc pusstundas tualetē bija ok, bet mūsu draugiem safari beidzās pusceļā.
Man pašam likās ka ceļojums bija ok, pat vairāk, kā jau teicu – ko gan Tu gribi sagaidīt no vienas no nabadzīgākajām valstīm? Tur ir ļoti skaisti, un cilvēki (izņemot ielu tirgotājus) ir ļoti draudzīgi un palīdzīgi. Mēs bijām atveduši savas drēbes ko vairs nevalkājam un pidlspalvas bērniem kā dāvanas un laikam tie skaistākie mirkļi bija redzot tos bērnus laimīgus par tādiem niekiem priekš mums, bet viņiem – kaut ko lielu!
