Pavasara nedēļa Ēģiptē (2)

  • 4 min lasīšanai
-Tuksnesis- Trijos vārdos- plašs, smilšains, vējains. Bet, jo tuvāk lielpilsētai, jo vairāk atgādina puspamestu būvlaukumu- bedres, uzkalniņi, akmeņi un atkritumi... plastmasas maisiņu skrandas un tukšas PET pudeles ir visur. Otrajā brauciena dienā pie viesnīcas sēdāmies džipos, čemodāni sasaitēti uz jumtiem, un laidām. Šoferi prīmā- vadāt tūristus ir darbiņš, kas labi kotējas, prasības pret profesionalitāti lielas, dragājām kā Dakāras rallijā. Pa tuksnesi pārsvarā brauc nevis viens aiz otra, bet vēdekļveidā. Tad nu jutāmies kā Skrējienā pēc miljona- eu, šie mūs apdzina! Bet tagad mēs viņiem!!! Mūsu džipa šoferis bija visstilīgākais- citi džinsos, mūsējais- halātā, burnusā vai kā nu tur to apģērba gabalu sauc. Ko varēja nofotografēt- smilšakmeni. Krāsas un vēja veidotās formas fantastiskas. Un tas, kas Petrā no tiem iztaisīts- vēl fantastiskāk. Bildītes albūmā bija... pirms diviem gadiem... sorry... Ko nevarēja nofotografēt- vismaz ne ar manējo- nakts debesis. Pie mums tās plakanas- kā Skalbem. Tur- patiešām kupols! Bija gandrīz pilnmēness virs galvas- gaišs, ne nu gluži "kā dienā", bet pirmajā brīdī vakarā ejot pa beduīnu apmetni oāzē pat nesapratu- apgaismojuma tak nav, no kurienes gaisma? Tādas melnas ēnas krīt! Vēlāk, naktī kāpjot lejā no Sinaja kalna, būtu varējuši pat iztikt bez lukturīšiem. "Moonlight shadow" vairs nekad nebūs tikai dziesmas vārdi... Zvaigznāji šķērseniski- Greizie rati stāvus vertikāli, dīsele uz augšu. Grupā bija pāris cilvēku, kas orientējās zvaigznēs- tie tad nu sajūsmā rādīja- kas šitas? un eu, kas šitas?! Ko vēl nevarēja nofotografēt- klusumu. Kad beigu beigās bijām iespiedušies Šaurajā kanjonā (starp citu- pāris vietās tiešām grūti saprotams- pa augšu kāpt vai pa apakšu spraukties, un kad ielīdīs- vai neiesprūdīs? Un te jau lejā noleks, bet kā atpakaļ nākot uzrāpsies? Dažiem naivas cerības- vai tiešām būs jānāk atpakaļ? Varbūt varēs iziet cauri un džipi gaidīs otrā galā? No priekšgala atskan: "uzmanīgi, uzmanīgi, pravuju ruku Muhamedu, ļevuju nogu Ahmedu!" Un kad nu gidi visiem palīdzējuši vienai šaurajai vietai tikt pāri, tad visai varzai kaut kā jāsaraujas, lai palaistus šos abus garām līdz nākamajai šaubīgajai vietai)- bet kad nu galu galā bijām sasnieguši galu, tad Muhameds lika visiem aizvērt acis un apklust. Nu, ja ir kāda nozīme vārdiem- dziļš klusums- tad tur bija. Bet aprakstīt jau nevar- var tikai atcerēties. Oāzi nofotografēt varēja, bet ne to pārsteiguma momentu. Kad nu ar džipiem ir braukalēts un braukalēts krustu šķērsu pār smilšu kāpām un ap klintīm, aiz kāda pagrieziena pēkšņi parādās lekna palmu audze. Tāds kontrasts! Nudien, var saprast ceļotājus, kam oāzes mirāžās rādījās. -Sinaja kalns un Katrīnas klosteris- Ta nu kāpiens ka kāpiens. No sākuma jau vēl nekas- tīri lēzena taciņa pa aizu un pa ceļam viss kas, ko apskatīt. Uz klints tādas kā mazu pēdiņu kontūras. Muhameds: "no vienas oāzes pa ieleju atnāk puisis, kas grib ņemt sievu, un apvelk uz akmens savas pēdas kontūru. No otras oāzes atnāk meitene, un ja ir ar mieru iziet pie vīra, apvelk arī savas pēdas kontūru. Tad atnāk meitenes tēvs, redz, ka jaunieši vienojušies, un, ja viņam nav iebildumu, tad apvelk arī savas pēdas kontūru". Gribi tici, gribi netici. Aizas vidū starp citiem akmeņiem viens milzu-milzu akmens. Muhameds: "tas ir beduīnu vēlēšanās akmens. Iedomājies vēlēšanos un uzmet uz lielā akmens divus mazītiņus akmentiņus. Ja abi tur paliks un nenoripos nost, tad vēlēšanās piepildīsies". Nu, sasodīts- tālu! Ej nu trāpi. Un ej nu saredzi- palika vai noripoja... Akmens, no kura pēc bībeles Mozus izsita ūdeni. Muhameds: "redzat, te ir 12 rievas- tās nozīmē 12 avotus katrai jūdu ciltij. Izraēļi gribēja šo akmeni aizvest pie sevis, bet mēs to negribējām pieļaut. Tad nu tieši pie akmens piebūvējām klāt svētnīcu. Tagad nevar aizvest akmeni, ja nenojauc svētnīcu, bet tas ir grēks ...". Nu jā, ir tāda pusapaļa būdele. Vairāk gan atgādina nocietinājumu- dzeloņstiepļu ritulis uz jumta. Kāpjam, kāpjam, pa ceļam jāizmijas arī ar puišeļiem un kamieļiem. Puišelis ar ēzeli devies pēc ūdens- nu jau nāk atpakaļ, kannas ēzelītim uz muguras. Kamieļi nokrauti ar viskautko, bet nupat priekšā šaurāks takas gabals- šie vis uz priekš neies. Zēniem saiņi jāņem nost un jāstiepj pašiem. Pa gabalam tirgotavas- kola, cepumi, šokolādītes, čipši... padārgi. Nu ja- ručnoj transport. Daļa mūsējo jau atkrīt, bet vienus viņus kalna vidū nevar atstāt- jāpaliek arī kādam no gidiem. Ahmedu jau labu laiku neredzam, laikam gana kādu atpalicēju bariņu. Nāk līdzi arī pāris vietējo puišu, lāga gan neatšķiram, kuri no visiem ir mūsējie, bet bez vietējā kalnu pavadoņa laikam vispār nav atļauts kāpt. Turamies bariņā, tad izretojamies, tad atkal sanākam tuvāk... saule laižas aizvien zemāk... vispār jau gribējām skatīt saulrietu kalna galā... bet, ak, saule taču riet jebkurā vietā- agrāk vai vēlāk... un tagad sākas TREPES! Pakāpieni no klinšu bluķiem, zemāki un augstāki, platāki un šaurāki, malā uz akmens uzkrāsots- 215 m. kāpjam, kāpjam un kāpjam, un kāpjam, un elšam, un atkal kāpjam... 200 m. Man nekad nav patikušas trepes. Nu, varbūt tur- aiz tā pagrieziena... nu jāā- tur paveras- jauni pakāpieni. Pretī kā tādi kazuļi lec pāris jaunu puišu. Ei, vai tur saule jau neriet? Nē, nē, jūs būsiet OK!. Kāpjam, kāpjam, kāpjam... mēle pār plecu, vispār jau uzkāpjam ar! Daži mūsējie jau priekšā, bet arī mūsu grupiņa dabū vēl minūtes 10 atpūsties, kamēr saule noriet. Nu tā, par mata tiesu. Tagad ātri jātaisās lejā, kamēr vēl kaut cik gaišs, jo tos pakāpienus pa tumsu... negribas ne iedomāties. Vēlāk klausāmies biedējošus stāstus par parasti šim kāpienam izmantoto taku. Mēs esot pienākuši no otras puses, tradicionālais maršruts esot krietni stāvāks, tikai trepju daļa abiem kopīga. Un vispār- ja ejot skatīties lēktu, tad augšā jākāpj pa nakti, kāpēju vienlaikus daudz, drūzma liela, kamieļi pa vidu, auksts (t.i.- kāpjot jau karsti, bet sauli gaidot augšā vējains un auksts) un ja labi paveicoties, tad pakāpieni varot būt pat apledojuši. Tā ka- viegli esam tikuši cauri, un vispār- kas mums!- aizbrauksim uz viesnīcu, paēdīsim vakariņas un divos naktī spersimies augšā vēlreiz- paskatīsimies arī lēktu! Rīta agrumā mums gan cits maršruts. Muhameds caur saviem iepriekšējiem kontaktiem sarunājis mums agru ietikšanu Katrīnas klosterī uz rīta dievkalpojumu. Tūristus tad vēl nelaiž, tāpēc esam uzdoti par krievu pareizticīgo grupu (tas ir pareizticīgo klosteris). Tad nu tiekam stingri nobrīdināti- latviski nerunāt un labāk arī krieviski ne- akcents, un vispār uzvesties kā pieklājas... bet kā tad pieklājas? Vēlāk Muhameds nevar vien izsmieties- pareizticīgo tūristi- nevienu krustu nepārmetuši! Mūks viņam divas reizes pārprasījis- vai tiešām pareizticīgie?? Bet galu galā- iekšā ielaida un ārā arī neizmeta. Klosteris vecs, bet kaut kā visas varu maiņas- kristīgie un musulmaņi to saudzējušas. Starp visām citām vēsturiskām lietām arī tas ērkšķu krūms, kur Mozum dievs liesmās rēgojies.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais