Izbrauciens uz Čīli

  • 3 min lasīšanai
  • 10 foto

Kādu mēnesi atpakaļ, pirms lielās zemestrīces Čīlē, mēs nolēmām, ka aizbrauksim uz Čīli paciemoties. Precīzāk - dosimies uz Ariku (Arica), kas ir tikai kādus 50km no Peru-Čīles robežas. Arika ir pludmales pilsētiņa pašā Atakami tuksnesī, ar kādiem 150 tūkst iedzīvotājiem. Daudziem lasītājiem (gluži kā arī man sākumā) varbūt šķitīs dīvaini, kā gan var dzīvot tuksnesī tādā karstumā, nez vai ūdens ir pietiekami un kā tas viss notiek. Realitātē ir tā , ka visa Peru piekraste ir tuksnešaina un cilvēki ir pamanījušies uzsākt dzīvi arī tādos apstākļos. Īpatnēji, bet esot pilsētā, nekas nemaz neliecina par to, ka esi tuksnesī, jo pilsēta ir kā pilsēta ar palmām, parkiem, bet tiklīdz brauc ārā no pilsētas var sākt manīt, ka veģetācijas nav.

Mēs uz Čīli devāmies nevis lidojot, bet gan ar auto (atgādināšu, ka dzīvoju Peru)... No sākuma braucām 5 stundas autobusā no Arekipas līdz Taknai, kas atrodas Peru D. Un tad no Taknas (Tacna) uz Ariku ar taksi. Par to man gribas pastāstīt sīkāk, kā tas notiek. Zināju, ka mums Taknā būs jāņem taksis, lai tiktu tālāk, bet nespēju nemaz iedomāties, kā tas notiek. Redz, tu ej uz Starptautisko terminālu un tad tur ir vesela gūzma ar amerikāņu autiņiem, kas tevi ved pāri robežai. Kā tas notiek? Lētākais variants ir ņemt autobusu. Ja pareizi atceros, autobuss maksāja 15 soles. Ja ņem taksi tad jāiet pie cilvēka, kas visu pasākumu regulē, kurš tiek kurā autiņā (to onku nevar nepamanīt, jo viņš kā diriģents diriģē visu). Un tad tu tiec vienā no autiņiem kopā ar citām personām. Kopumā šoferis ņem 5 personas, lai mašīna ir pilna. Taksis maksā 20 soles/persona. Un tāpēc arī amerikāņu autiņi, jo priekšā var sēdēt 3 personas (ieskaitot taksistu). Tad uz mirkli tu paliec bez pases (kas mani dikti satrauca sākumā), jo taksists ar visu pasažieru pasēm aizdodas saņemt kaut kādus muitas papīrus, kas nepieciešami ieceļošanai Čīlē.

Tā kā mums bagāžas bija daudz, mēs noīrējām visu taksi, samaksājot par 5 personām, tātad 100 soles jeb kādi 17Ls. Mums paveicās ar taksistu - riktīgi jauks onkulītis. Tiklīdz pases ir atpakaļ mūsu rokās, man sirds nomierinās un varam doties ceļā. Brauciens būšot kādu stundu garš, atkarībā no tā, cik daudz laika pavadīsim uz robežas. Autiņš uzsāk savu mīksto spilvenā sēdošo līgano braucienu (kā jau amerikāņu autiņā), un sākas sarunas... tiek noskaidrots, uz kuru viesnīcu dodamies, ko var darīt Arikā, utt. Onkulītis ir riktīgi jauks un piedāvā mūs aizvest līdz pašai viesnīcai nevis tikai līdz terminālam.

Ierodamies Arikā ap 7 vakarā. Viesnīca ir jauka ar baseinu, bet salīdzinājumā ar Peru - dārga, $60 par nakti. Nākamajā rītā dodamies pastaigā pa pilsētiņu. Pilsētiņa izskatās jauka un sakpota. Pašā centrā ir viena gājēju ieliņa, kas man attāli atgādina Vecrīgu (protams neviena pilsēta nespēj līdzināties Vecrīgai), un ieliņas galā ir neliels tirdziņš, kur var iegādāties rotas un šādus tādus sīkumiņus. Vēlamies doties uz pludmali, bet atklājam, ka ar kājām tur nokļūt nevar. Jābrauc taksī. Piefiksējām, ka Čīle kopumā ir dārgāka par Peru. Takši ir dārgāki... piemēram par kādu 5 min braucienu līdz pludmalei, samaksājam 1500 pesos, kas ir kādi 3 dolāri, kamēr Peru tādu pat attālumu būtu aizbraukuši pa 1 dolāru. Pludmale ir skaista ar daudzām atrakcijām. Tur ir atrakciju parks, celiņš pastiagām no viena gala uz otru, līdz pat augstajai 5-zvaigžņu viesnīcai, pašā okeāna krastā.

Ēdiens šeit nav īpaši garšīgs. Dīvaini, bet patiesi. Paši Čīles iedzīvotāji atzīst, ka Peru ēdiens ir daudzreiz garšīgāks un arī iepirkties daudzi vietējie dodas uz Taknu, Peru, jo tas ir lētāk nekā iepirkties uz vietas Arikā. Redz kā ir - attīstītāka valsts - viss dārgāk.

Arikā viena no "must see" vietām ir Arikas mūris, kas piegrūdis savu plecu pilsētas D daļai tur guļ un atgādina vietējiem Čīles - Peru karu, kad Arika esot piederējusi peruāņiem. Leģenda vēsta, ka kara laikā viens no peruāņu karavīriem zirgā esot bēdzis no čīliešiem, turot rokā Peru karogu, kamēr melnais tūkstotis čīliešu ir tam sekojuši. Redzot, ka viņš tuvojas mūra stāvajai kraujai, viņš esot nevis apstājies un padevies pretiniekiem, bet karogu rokā turot ar visu zirdziņu nolēcis no mūra, kā varonis. Arī mēs tur dodamies. Arikas mūrī var uzkāpt ar kājām ejot par stāvo celiņu vai arī ar taksi. Ticiet vai nē, mēs ar visu mazo ratiņos guļošo Lusianu, dodamies par stāvo, bet asfaltēto celiņu augšup uz mūri. Kādas 20 min vēlāk galā esam un bez problēmām. No mūra paveras lielisks skats uz okeānu, piekrastes pludmalēm, ostu un pilsētu. Skaisti! Turpat ir arī muzejs, kur var apskatīt vēstures faktus.

Tā nu mēs pavadījuši Arikā gandrīz nedēļu, apciemojot svarīgākās vietas, nolemjam, ka ir laiks doties atpakaļ mājup. Man šoreiz izpaliek sandboardings un izbrauciens ar bagiju pa tuksneša kāpām, jo mazā bez manis nevar iztikt vairāk par pāris stundām. Tā ka atliekam līdz nākamajai reizei.

Par braukšanu pāri robeižai - Čīles - Peru robeža ir diezgan droša. Nav nekādu problēmu doties pāri robežai. Viss notiek ļoti civilizēti, bez problēmām. Tomēr doties pāri Ekvadoras - Peru robežai ceļotājiem īsti neiesaka, jo tur narkotiku trafikings ir vēl lielāks nekā šai robežpunktā. Peru, kā visiem zināms joprojām ir narkotiku ražotājvalsts, lai arī cik ļoti šī "industrija" šeit būtu apkarota un Ekvadora ir tāda pat. Es teiktu, ka mēģināt var, bet uzmanīgi, vienmēr zinot, kur ir tavas somas un ka neviens neko tajās nevar iestumt. tas ir tas, ko izlasīju Kanādas vestniecības izdotajā rakstiņā kanādiešu ceļotājiem.

Pagaidām viss. :)



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais