Kā mēs 2 cilvēki uz Vāczemi stopējām.

  • 3 min lasīšanai
1.diena. Sākās jau ar to, ka Ķekavā neizkāpām pareizajā pieturā, kā rezultātā pirmais pārgājiens ar kājām. Tālāk jau puslīdz normāli. Aiz Bauskas sākas nāve. Kilometriem garš ceļš ar balto līniju un apmali. Kauņa ir vēl lielāka nāve - vēl garāks ceļš ar balto līniju. Kājas jau sāp, mugursoma plecus spiež. Toties vakarā Kalvarijas vietējais mūs aizveda uz savu vasaras mājiņu pasakaina ezera krastā, pasakaina dārza ielenkumā. Tur arī palikām pa nakti. Naktī zvaigznes krita un ezerā zivtiņas rotājās. Skaisti:) 2.diena. Sākās labi - atbrauca saimnieki un pacienāja ar karstu kafiju. Pats labākais tas, ka ģimene nemaz nezināja, ka viņu dēls atvedis mūs uz turieni! Dikti laipni cilvēki, pilnīgi prieks. Un tad sekoja aptuveni 10 km ceļš ar kājām gar balto līniju līdz Polijas robežai. Tas robežsargs pasei katru lapiņu pārbaudīja! Bijām beigti. Tad pa Poliju ar vairākiem lāgiem tikām līdz kaut kādai pilsētiņai bez nosaukuma pilnīgi noguruši un pilnīgi neizpildījuši dienas plānu. Es nomiru! Un tad palika tumšs, gājām jau uz mežu celt telti pilnīgā bezcerī, un tad viens paņēma labu gabaliņu uz priekšu. Tik priecīga biju:) Un skaists vakars - lillā debesis, migla... Galā izgājām cauri Dobinai un uzcēlām telti šaurajā 3 m joslā starp lielo ceļu, pa kuru fūres brauc, un labības lauku:D Forša sajūta gulēt blakus ceļam, pa kuru ik pa brīdim panesas kāds smagais garām, ar vēja plūsmu gandrīz nonesot telti:) 3.diena. Sākās labi - poļu hārdkorists aizveda līdz Plockai. Un tad sekoja kilometru kilometri +30 grādu karstumā un putekļos... Vismaz Vislu redzēju:) Un tad, ilgi gaidot un maz braucot, aizkūlāmies līdz benzīntankam autobāņa malā. Pilnīgi miruši un sadalījušies. Bezceris. Man sākās histērija. Skaidrs, ka noliktajā laikā līdz Minsterei netiksim (bija jāpaspēj uz vietējo krāmu tirgu). Tad izdomājām, ka brauksim līdz Berlīnei un tad ar lidmašīnu uz Londonu, jo tur arī ir krāmu tirgus. Nomierinājos, samaksāju benzīntankā 5 zlotus un nomazgājos superīgā dušā. Tā bija labākā duša manā mūžā! Tāda bauda! Pat pēc treniņa nekad nav bijusi tik laba duša, āaaa! Super:) Labākie 5 zloti, ko jebkad esmu iztērējusi! Un tad negaidīti parādījās vācietis, kas solīja aizvest uz vietu 100 km no Minsteres:) Super! Un tad vācu robežsargs negribēja pāri laist, jo fūrē ir 2 vietas, bet mēs ta 3! Piedraudēja ar Autobahn Polizei (ha ha, Cobra) :D Šoferis teica, ka izlaidīs mūs nākamajā benzīntankā, bet neizlaida. Nomazgāja logu, pateica, ka neesot muļķis, kas braukt nemāk, un aizveda, kur solīts:) Beidzot ārā no tās trakās Polijas, kur neviens neievēro satiksmes noteikumus (krustojuma vidū izlaiž cilvēkus, apdzen pa pretējo joslu pāri baltajai līnijai uz tilta, utt.) un daudzi runā tikai un vienīgi poliski. 4.diena. Pamodos fūrē, jē. Un tad kāda stundiņa benzīntankā, izdevās nostopēt, un drīz vien bijām jau Minsterē:) Super! Riteņbraucēju pilsēta. Visur divriteņi! Un visur vācieši! Sākumā nevarēju pierast, likās, ka pilns ar tūristiem, bet nē, tie bija vietējie:) Galīgi nomocījāmies, kamēr atradām kempingu. Mums tur uzradās franču draugs, kas runāja ar mums tā, ka neko nevarēja saprast:D Atpūtāmies un atkal uz pilsētu:) Visur baznīcas un jūgendstils. Āaaa, sapnis! :) Un vēl kaut kādas ūbeles - visu laiku brēc. Tad, kad normāli letiņi sāk tusēt (piektdienas vakarā ap deviņiem - desmitiem), tad šie sāk taisīt krodziņus ciet! Nu trakie! Bet tāpat ietusējām:) 5.diena. Traki ir - ceļabiedram sapūsta mugura, gandrīz nevar paiet. Aizvilkāmies līdz pilsētai, tur krāmu tirgus. Ā, super:) Tur bija tik daudzas foršas lietiņas, āaaa! Vienreizēji:)) Nākamgad obligāti braukšu atkal:) Vakarā sēdējām restorānā. Kur jāievēro etiķete. Es gan īsti šo neievēroju, baigi neforšā viņa ir:D Un tur viss tik smalks! Ēdiens diezgan draņķīgs un maksā miljonu. Vairāk es restorānos neēdīšu. Tā kā ceļabiedrs slims, nolēmām, ka ceļu caur Dāniju un Zviedriju neturpināsim. Sameklējām, kā tikt uz mājām. Ar autobusu. 6.diena. Svētdiena. Viss ciet. Internetā nopirkām biļetes uz autobusu, sameklējām autoostu un viss. Pilsētā nav, ko darīt, jo viss ciet. 7.diena. Pilsētā vēl pēdējie pirkumi, tad autoosta. Autiņš 3 stundas kavējās. Mums pieslējās draudzene māksliniece, kas visu laiku ēda:) Autiņā diezgan forši, jo daudz vietas. Bet tad iekāpa kaut kādas trakas lietuvietes - māte ar 2 meitām. Visu laiku bļaustījās, kursēja pa autobusu, visu laiku kaut ko viņām vajadzēja, ārprāts.... Tā viena meita bija normāla, otra izskatījās un uzvedās kā vecis, bet mamma bija vienkārši tauku blāķis, kas neaiztaisa tualetes durvis, kad sēž uz poda. Lai nolādēts tas brīdis, kad es atvēru tās durvis, domādama, ka tur neviena nav! Bet vispār patīkami, jo tas jau bij ceļš uz mājām (putekļiem klāts un balts). 8.diena. Autobuss, autobuss.... Māksliniece ēd. Par laimi, lietuvietes izvācās. Un tad jau mājās:) Rīga, mīļā Rīga:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais