Taizeme - tūristes dienasgrāmata
|
Evita Palermo
|
Es Jums nestāstīšu kā sauc katru templi un cik garš ir gulošais buda, es Jums pastāstīšu kā izbaudīt Taizemi. Smaidošajam dzīves baudītājas stāstījumam pa vidu noteikti atradīsiet arī kādu noderīgu informāciju (īpaši par cenām), taču šo iesaku lasīt tikai pie iedvesmas kādā garākā brīvbrīdī.
Brauciena laiks: 2009.gada 21.aprīlis – 9.maijs (uz nesezonas robežas),
Maršruts: Bangkoka – Surat Thani – Krabi (Ao Nang) – Phi Phi – Puketa (Patonga) – Bangkoka (ar nelielām novirzēm dažādu emociju medījumos),
Lidojums: Finnair: Rīga – Helsinki – Bangkoka un atpakaļ(330,-Ls);
Valūtas kurss:100 bati ~ 1,6 lati;
Tūroperators un gids: es (sasmēlusies informāciju interneta resursos un izpētījusi Taizemi Google Earth produktā) ar LV veiktām pāris viesnīcu rezervācijas izdrukām un jau LV sarūpētu Taizemes vīzu (ja brauciens ir īsāks par 15 dienām, vīzu var noformēt Bangkokas lidostā).
Borta aprīkojums: Nikons ar pāris objektīviem, bez statīva, parasts mobilais telefons bez navigācijas, nodilusi Krājbankas debetkarte, angļu valodas zināšanas, veselais saprāts, loģiskā domāšana un brīvības garšu alkstoša dvēsele.
Bangkoka. Lidostas skaistie velvējumi tik tiešām uzmundrina pēc 10 stundu lidojuma un taksis pa godīgo aizved līdz viesnīcai par 300 batiem. Svelmīgi, tveicīgi, karsti – pilots teica +36, uz ielas satiktā sieviete +40, izskatās, ka pat vietējie šo silto saulīti vairs netur... Koh San road rajoniņš. Maza, svaiga un tīra viesnīciņa Sleep Within, izskatās, ka no rāpojošiem radījumiem šeit esmu pasargāta. Un uz jumta esošais mazais baseiniņš priecē, jo arī lielpilsētā jau varu nodoties peldēm. Pirmajā dienā pastaiga ielās ātri apgriež spārnus domām par tāliem pārgājieniem un arī pēc veldzējoša arbūzu šeika gribās atgriezties viesnīcā un mazliet pasēdēt kondicionētā gaisā.
Vietējā tūr-ofisiņā norezervēju braucienu uz upju tirgu nākamajai dienai. Tā arī nesapratu vai upju tirgi Bangkokas apkārtnē ir vairāki un, ja tā, vai tādā gadījumā es biju uz īsto, bet šis bija gana eksotisks un iespaidīgs. 300 bati no deguna un plkst. 7:00 no rīta mūs savāc kondicionēts busiņš, no kura nedaudz vairāk kā pēc stundu gara brauciena pārsēžamies un longtailboat, kas lēkājot pa citu laivu sakulto ūdeni izvizina mūs caur kanālu sistēmām uz piestātni. 2 stundu ilgā pastaiga ir gana pietiekama, lai es kā fotomāns sabildētu līdz apnikumam, nobaudītu saldos mango un banānus brokastu vietā, kā arī beidzot izbaudītu tasi rīta kafijas. To iesaku darīt, iekārtojoties kafejnīcā tieši pie terases nomales, lai visu laiku būtu vērojama tirgotāju laivu satiksme. Laivās pārvietojas gan tirgotāji ar zupas katliem, pannām, visādiem kraukšķīgiem (iespējams) gardumiem un augļu un dārzeņu kalniem, gan arī tūristi... laiku pa laikam izveidojot sastrēgumus un cīnoties par izdzīvošanu (brīžiem šķiet, ka kādam vietas nepietiks)... tā arī noskatos šovu, kā tirgotājai aiziet pa gaisu cepure un citas laivas to iemaļ netīrajā ūdenī... pēc kāda brīža satiksme mazinās un īpašniece cepuri izķeksē. Krāsas – daudz un košas.
Ap vieniem dienā jau esmu atpakaļ viesnīcā un turpinu sirojumus Bangkokas ielās, lielo karaļtempli, veiksmīgi atrodu tieši pirms aizvēršanas. Labi cilvēki man paskaidro, ka lencīškrekliņš un jēzenes tempļa apmeklējumam nederēs. Man top skaidrs rītdienas rīta plāns un dreskods, šim vakaram paturu tiesības kārtīgi izstaigāties tveicīgajās ielās. Tuk-tuk šoferīši ķer klientus uz katra stūra, brīdī kad kājām iešana ir kļuvusi pietiekami nogurdinoša, ļaujos tuk-tuk-ista aicinājumam. Šodien esot īpašais piedāvājums – par 5 batiem no cilvēka solās izvizināt mūs pie neskaitāmiem budām. Ar ceļabiedru ātri vienojamies, ka tā arī jādara. Aiziet! Apskatam lielo stāvošo budu, kas zeltīti izslējies ar galvu duras mākoņos, laimīgo budu, kas slēpjas pieklusināti apgaismotā templī, tempļa ārpusē harmoniski vēzēdams slotu pagalmu tīra oranžā lindraciņā tērpts mūks. Tuk-tuk šoferis savus ‘pienākumus’ pildīdams izvizina mūs arī caur Fasion factory (kas ir neliels audumu blāķu veikaliņš ar opciju pasūtīt šuvējam uzvalku vai vakartērpu) un juvelierveikalu, kaut arī jau esmu 5 reizes teikusi, ka mani iepirkšanās neinteresē... šoferīts laikam lasa Cosmopolitan un mani vārdi viņam šķiet nekaunīga ‘makaronu karināšana’! Saprotu, ka man šī vizināšanās jau sāk apnikt un palūdzu par gala pieturu izvēlēties iepriekš garām braucot pamanītu skaistu parku ar templīšiem. Tuk-tuk-ists manu domu uzķēra un drīz vien esam klāt. Šis vēlas iekasēt no mums 20 batus – norunāto 10 vietā – pavisam nepretojamies, jo tas tāpat sanāk aptuveni 15 santīmi no katra. Tieši pirms apstāšanās četru joslu brauktuvi ir izdomājis šķērsot aptuveni metru garš ķirzakveidīgs reptilis – iguāna, varāns vai kas viņš tāds?... Ķirzis uztaisa nelielu haosu un diezgan dzīvs tiek uz sadalošās apzaļumotās joslas ielas vidū un pazūd zem puķupodu paneļiem. Templis grezns ar baudāmu parciņu tam apkārt... skaistas bildes! Pastaigā caur Koh San Road burzmu atgriežos viesnīcā un izbaudu peldi baseinā... šogad mana pirmā pelde – un tas notiek Bangokā uz septītā stāva baseinā... veldzējoši... saule pieklust...
Tumsiņa. Ielās sākusies nakts dzīve. Koh San road man ir iepaticies nesteidzīgai staigāšanai pa cilvēku pārpildīto ielu... iespējams iepaticies tieši tādēļ, ka viss te ir savādāk un ir pietiekami interesanti. Un jā! Pamanu grauzdēto sienāžu un citu apcepto kāpuriņu bodīti... izskrienu caur viesnīcu, jo jāsakūda ceļabiedrs uz sienāžēšanu! Emocijas?! Ja ar prātu pieņemu, ka sienāzis ir ēdams un pat garšīgs, tad iekosties viņā nav grūti... rezultātā tikai nedaudz vilšanās, ka garšo pēc eļļā grauzdētas salvetes... tārpiņš gan bij nedaudz garšīgāks, bet kukaiņēšana nav mana jaunā aizraušanās, augļi te ir daudz, daudz labāki! Par sienāžēšanas foto! Deam it! Zinu, ka daudzi sūdzas, ka ar manu kameru nemāk bildēt! Bet kā var 10 bildes nobliezt bez asuma?!?
24.aprīlis – pamošanās līdz ar Taizemes rīta gaiļiem, lai līdz karaliskajam templim aizietu līdz ar tā atvēršanu ikdienišķā tūrista kājai (8:30). Jau pats rīts ir karsts, pieņemot tempļa ģērbšanās politiku, esmu garajās biksēs, īspiedurkņu krekliņā un slēgtos apavos. Paķeru aukstu rīta kafiju 7eleven un raitā solī 10 minūtēs jau sasniedzu templi. Teritorijā ieeju pirmā un burtiski aizraujas elpa no krāšņuma, mirdzuma un mierpilnā varenuma... fantastiski skaisti viss un steidzos fotografēt kamēr vēl kadrā nelien turpat aiz muguras sekojošie tūristi. Sajūta fantastiska – esmu tempļu templī! Šis ir top1 iespaidīgākais ēku komplekss no visām manā tūrista mūžā līdz šim redzētajām un ikvienam to ieteiktu izbaudīt! Amazing!
Pēc tempļa apjūsmošanas izmetu cilpu pa pilsētas netūristu ieliņām. Vide ir interesanta, ja man nebūtu Marakešas pieredzes, diez vai es justos omulīgi viena tā klaiņojot, taču šeit viss liekas tik fantastiski mierīgi un jauki – cilvēki smaida, sveicina un pat nepiesienas (kā tas notiek ar nopelnīt gribētājiem tūristu rajonos)... saplūstu ar vidi un smaidoši eju... droši vien tikai man tā šķiet, ka saplūstu, jo mana blondā galva vietējiem piesaista uzmanību jau pa gabalu... bet šobrīd esmu uzķērusi harmoniju ar šo vidi un tas ir tas, kas man ir vajadzīgs. Ļoti slāpst, ik pa laikam ir jāieiet kādā veldzējošo dzērienu tirgotuvē pēc jaunas ūdens pudelītes – esmu secinājusi, ka jebkādi tējas dzērieni un tamlīdzīgi šeit ir briesmīgi sasaldināti un nespēj sniegt vajadzīgo veldzējumu. Kad atgriežos viesnīcā, vienīgais, ko vēlos, ir duša... izskaloju drēbes, jo tās jau tāpat ir slapjas, sapakoju koferi un eju ņemt taksi uz centrālo dzelzceļa staciju (120 bati).
Pārbrauciens uz dienvidiem.
Plāns sekojošs. Nodot koferus glabāšanā, nopirkt biļetes un paklaiņot pa šo Bangkokas rajonu atrodot arī kādu tirdzniecības centru... Koferu glabāšanas lavačka pa pusei rosina smaidu par iespaidīgām krāsainu somu kaudzēm un pa pusei bažas par līdzpaņemto mantiņu drošību. Pie biļešu kases plāns mazliet mainās – uz nakts vilcienu plkst. 23:00 vairs kondicionētas guļamkabīnes nav, bet ir opcija visu nakti sēdēt kopā ar tautu esošajā karstumā. Atrodas vēl viens vilciens, kas startē 17:00 uz to arī iegādājamies biļetes (netā iepriekš nočekotās cenas bija krietni zemākas – 700 batu vietā 1100 + vēl autobusa biļete no Surat Thani uz Krabi par 500 batiem (autobuss būs vēl jāgaida 3 stundas). Lai arī atšķirīgi no plānotā, bet lietas sakārtotas un laiks nelielai pastaigai; uz ielas +41 un iešanas noskaņojums pieplacis pie zemes un tūlīt sakusīs kopā ar asfaltu. Rodas nepārvarama vēlme nonākt kondicionētās telpās, kafejnīca tiek nosprausta par mērķi, pēc pailga gājiena atrodas viena, bet šo nosmādēju un pēc turpmākajiem mega meklējumiem saprotu, ka tai nemaz nebija tik daudz trūkumu. Ēšanas pauze noorganizējas Vjetnamiešu restorāniņā, ja neskaita, ka oficiantei esmu nosaukusi jau pusi no meņu ietvertajiem ēdieniem, bet vēl neesmu trāpījusi uz tādu, kas viņiem būtu šodien pieejams, tad tas, ko klāja galdā, ir gana gards. Un patiesībā... galvenais tomēr bija veldzējošs dzēriens un atvēsināts gaiss! Gluži vai restartējušies ātri atrodam tirdzniecības centru un manā īpašumā ienākas cietnis (pārnēsājamais cietais disks), jo jau tagad zinu, ka citādi bildēm vieta nepietiks (3 dienās esmu iztērējusi 5 GB no 9 līdzpaņemtajiem). Nopērku arī ceļu atlasu, ja nu uznāk luste kaut kur izīrēt auto.
Stacijas uzgaidāmā zāle +30, vilcienā jau gluži dzīvojama temperatūra. Man ar naktsvilcieniem pieredze nav bijusi nekāda... kupeja šķiet šaura, logs nobružājies, smieklīgi maza izlietne, matracis daudz maz ok, ir arī sava naktslampiņa, kas šobrīd rakstot met ēnu... Vilciens izbrauca ar gandrīz divu stundu kavēšanos, iespējams tas ir normāli, bet skats pa logu vairs ir baudāms tikai naksnīgo pilsētas lampiņu noskaņās...
Lēnā garā čunčinu uz dienvidiem, kādā nakts stundā mani sazvana Bez Tabu reportieris un sižeta sarunāšanu ātri pārsviežu uz kolēģiem Latvijā. Iemiegot jau vizualizēju balti smilšainās pludmales...
Rīta vilciens, kam galapunktā (Surat Thani) vajadzēja pienākt 4:05, lepni finišēja ap plkst. 8:00, bet šķiet nevienam nav ne mazākā steiga... arī autobuss uz Krabi, kam bija jāatiet plkst. 7:00 vēl nebija prom, pat pus stundiņu pagaidījām nākamo vilcienu, lai pie viena vēl var paķert tūristus. Vizināšanās ar autobusiem bija pavisam mistiska – sākumā krietnu gabalu braucām otrā virzienā (man ir ceļu atlass un es sekoju norādēm), tad visus pārsēdināja citā autobusā, kas brauca uz Krabi... un brauca ilgi – ilgāk nekā solītās 2 h... un 3 km pirms Krabi izsēdināja pie nojumes ‘speciāli tūristiem’, kur par 100 batiem no deguna varēja nopirkt transfēru ar minibusu uz savu viesnīcu.
Par visu šo ‘mīcīšanos’, kas vilkās līdz 12:00 nemaz negribas domāt, jo tagad, zvilnot pie viesnīcas Aree Tara resort baseina un ar svaigā kokosriekstā iespraustu salmiņu malkojot saldeno sulu, IR pavisam laba sajūtiņa! Arī pirmās pusdienas liedagā bija ekselentas, iespējams ne dēļ kokospiena jūrasvelšu zupas un augļu šeika ekselentuma, bet gan jūras klātbūtnes iespaidā! Un beidzot iebridu siltajā jūrā!
Diena nomācās, sauļoties laikam nevarēs... izpētīšu vietējās piedāvātās tūres zvilnot pie viesnīcas baseina, nosūtīšu īsziņas mīļajiem mājiniekiem un droši vien aizdošos garākā pastaigā gar jūru un iepazīt pilsētiņu. Esmu gandarīta ar viesnīcas izvēli, ir trāpījies atrast ekselentu eksemplāru par sakarīgu cenu ap 20,-latiem par numuriņu. Ceļabiedrs rīt plāno niršanu, es gan pa Ao Nang pludmali padzīvošos, masāžas, jūra, kādu kokčiņu... tā, lai ir sajūta, ka ieviesusies forša bezrūpība!
Cenu ziņā svaigo kokosriekstu noteikti ir izdevīgāk ņemt pilsētiņā vai pludmalē, kur tas maksā 20 batus (viesnīcā 141 batu), bet jebkurā gadījumā baudījums ir neaprakstāms.
Pievakare. Izstaigājos basām kājām pa pludmali. Bija bēgums... nu varēja redzēt cik ļoti sekla šajā vietā ir jūra... varēja iet tālu un manai acij pavērās jauni skati! Mazi mazītiņi krabīši, izrakušies no zirņa izmēra aliņām, slapjajās smiltīs ripina bumbiņas... darbojas veikli un no bumbiņām zīmē puķes... nezinu gan kāds viņiem no tā labums, bet paldies viņiem par šīvakara smaidiem! Aizklīdu līdz blakus pludmalei - tur caur mākoņu biezeni bija vērojams mans pirmais Andamana jūras saulriets... sajūtas pusnotīs... ceru, ka rītvakar saulriets līdzināsies pilnai simfonijai! Cerams rīt būs saule... tad nopirkšu cepuri un iespējams arī balto kleitiņu, kas labi piestāvētu dejošanai musonu lietū... :) Njā... skatoties CNN laika ziņas, šķiet, aktuālāka būs dejošana lietū... Nākamā diena. Neticiet CNN laika ziņu prognozei, jo es joprojām nezinu, kas ir musonu lietus! Rīts sākās ar domu nedarīt neko... jau pirmajā gājienā pa pludmali, mani uzrunā jauka sieviete - piedāvā masāžu. Tā kā viņa nav pārāk uzbāzīga un labi runā angliski - izskaidrojot man visādas lietas par masāžām, pieņemu viņas īpašo piedāvājumu izbaudīt kokosriekstu eļļas masāžu visam ķermenim par 200 batiem. Aizejam līdz masāžas nojumēm turpat jūras krastā, masiere smaida, nomazgā smiltis no manām kājām... un es atklāju Tajiešu masāžu sezonu. Šalc Andamana jūras viļņu berzšanās gar krastu, vējā skan gar nojumes malām sakārtās gliemežvāku virtenes, šur tur pa kādai cikādei un putnu balsij... izbaudu... Parunājamies ar masieri un piekrītu arī pēdu skrubja procedūrai un pedikīram par vēl 200 batiem... procedūru laikā mani pacienā ar svaigiem augļiem un melnu kafiju... nav brīnums, ka visu notiesāju... jo pulkstenis jau rāda pāri 12:00. Pēc masāžas man turpat pludmalē izklāj paklājiņu un iedod spilvenu, lai varu ērti sauļoties. Karsti. Sauļoties šķiet diezgan neiespējami – sajūta, ka viss sauļošanās krēms notek no ķermeņa pirmajās 5 minūtēs - tāpēc dodos uz tuvējo klinti pakomunicēt ar savvaļas pērtiķiem. Pērtiķi tik tiešām tur ir - un pat visai draudzīgi - ļauj pieskarties, bet par mani viņi nav sajūsmā, jo es viņiem neko nedodu... tikai bāžu degunā fotoaparātu! :)
Piemirsās man gan tas, ka ir nenormāla tveice, gan tas, ka neesmu nopirkusi ūdeni... un taisnā spērienā sāku kāpt augšā pa trepēm, kas ved pāri klintij uz blakus pludmali... kāpiena vidū sajutu cik ļoti klapējās sirds. Labi, ka no rīta nopirku cepuri... ūdeni nākamajā pludmalē nopirkt nevarēja... toties pludmales sargs reģistrēja manu ienākšanas un iziešanas laiku, brīdinot par to, ka šeit atļauts tikai pastaigāties. Atpakaļceļā nespēju atturēties iztērēt vēl 30 kadrus foršajiem pērtiķiem un ceļā iepērkot pastkartes un svaigo kokosriekstu, viesnīcā atgriezos tikai ap 15:00. Duša. Svaigas drēbes. Balkons. Rakstu pastkartes mājiniekiem. Ierodas arī ceļabiedrs, kurš ir paspējis ienirt vietējos ūdeņos un izīrēt skūteri.
Man ieradās plāniņš aizbraukt ar longtailboat (tūristu vizināšanai plaši izmantota taizemiešu laiva ar dzenskrūvi garas trubas galā) uz Railay pludmali un saulrietu noskatīties tur... kaut arī manas nodilušās pēdas no rīta rūpīgi apstrādāja divi vietējie meistari, palūdzu ceļabiedram, lai no viesnīcas parauj mani līdz ostiņai. Meitene, kas tirgo biļetes mani saskumdina, stāstot, ka uz blakus pludmali var aizbraukt tikai tad, ja savācās 8 braucēji (par 100 batiem katrs) vai arī jāmaksā 600 bati par privāto tūri - un tas vēl nebūtu nekas, jo pēdējā atpakaļvirziena laiva ir plānota plkst 18:00 (un tas ir pēc pusotras stundas) - nekāds saulriets tur nesanāks... Saprotu, ka nav ko ņemties ar oficiālajām biļetēm, eju uz blakus pludmali, kas ir tepat AoNang un jau pirmais laivinieks ar kuru uzsāku sarunu piedāvā man pa 500 batiem aizvest uz turieni, sagaidīt saulrietu un atvest atpakaļ. To es saprotu! Runāts - darīts... lecu laivā! Ip - tāds ir viņa vārds - braši mani aizvizina uz Railay pludmali... jā skaisti... Izlecu no laivas un brienu krastā - pavisam piemirsās, ka pusi naudas solīju samaksāt pēc noenkurošanās Reilijā. Saulīte gana spoža - nometos vēl pasauļoties - un protams, Ip ir klāt - prasa mazliet naudas, jo šim vajagot cigaretes... atjēdzos... jā protams! Biju domājusi, ka somā mētājas viens piecsimtnieks, bet nav... skarbi paskatos uz viņu, dodama 1000 batu naudaszīmi un saku, lai izmaina un atnes atlikumu bez nozušanas no apvāršņa... šis baigi nosolās un ķīlā atstāj man savu veco maiku, kas droši vien nemaksā pat 1/20 no summas :) ... Ip atgriežas ar 900 batiem - saka man - tas lai tev būtu drošāk, ka neatstāšu tevi šeit... (tā jau ir - par šo tēmu ir vērts satraukties - jo vienīgais veids, kā nokļūt Railay pludmalē ir ar laivu - jo tai visapkārt ir augstas klintis). Notiesāju līdzpaņemto mango - te augļus tirgo izmizotus, sagrieztus šķēlītēs, iepakotus ērtos trauciņos un ar duramkociņu, lai rokas nav jāsmērē. Nomainu ‘stobru’ uz platleņķi un dodos izpētīt piekrasti. Te nu ir nedaudz jānožēlo, ka iešļūcenes atstāju Ip laivā, jo greznākā piekrastes daļa pateicoties bēgumam ir ar akmeņainu klājumu un manas smuki apstrādātās pēdiņas jūt katru asumiņu. Paložņājos pa piekrastes alām. Dievinu platleņķi un nedaudz pašķendējos pie sevis, ka man nav nekādu filtru... Sperot soli, skatos zem kājām, jo tur savas spīles vicina smuki krabīši (vidējie - tādi bulciņizmēra) un veikli aizlaižas pa kādam ūdens simtkājim (cīsiņizmēra). Kaut gan pa tiem izmēriem grūti solīt, jo gadiem nav ēsts ne viens, ne otrs! Skaists saulriets, bet ne ekselents... tātad ekselentie vēl priekšā! :) Ip mani sagaida un iepūš burās. Atved uz AoNang pludmali un tā kā jau ir tumšs pavada līdz krastam. Ejot sarunas aizvirzās līdz tam, ka es viņu nolīgstu rītdienai uz visu dienu - pabraukāties pa Chicken island un Poda island - izbraucam 9:00 un atpakaļ pēc saulrieta. Norunātā summa 1000,- batu (kur braucot pēc oficiālās listes man sanāktu 300 + 300 un atkal jāgaida visi astoņi cilviņi).
Atgriežos viesnīcā, ceļabiedrs stāsta par piedzīvojumiem ar pērtiķiem – kad šis ieradies pludmalē ar banānu ķekaru... citiem esot bijis jautri, jo pamanījuši banānus, viņam pa pludmali dzinās pakaļ viss pērtiķu bars (cik manīju, viņi tur ir vairāk par 20 noteikti) . Saku, ka vajadzēs atkārtot, jo man tas ir jāuzbildē... J
Mans vakara turpinājums ir viesnīcas baseinā – pilnīgs miers un klusums, esmu tur viena, debesīs mirdz zvaigznes... burvīgs skats... Apguļos uz zviļņa nožāvēties un no labsajūtas gribas apraudāties... mīlu šo dzīvi un mīlu šo valsti... un ceru, ka vēl kādreiz viesošos Taizemē!
Šim vakaram man vēl nav gana – satērpjos naksnīgai pastaigai ar maz līdzi stiepjamām lietām – fotoaparāts un pārdesmit bati ūdenim... pilsētiņā dzīvība kūsā – viss notiek! Cilvēki ielās sastopami vairāk kā dienas laikā. Sastopu latviešus ar kuriem kopā lidojām uz Bangkoku – Vinetu ar vīru Ivaru – šie došot ziņu, ja būs iekāre pievienoties manam rītdienas individuālajam laiv-kruīzam pa vietējām salām.
Diena - Poda un Chicken island.
Diena jau pusē, Ip mani ir izvizinājis pa visādām skaistām pludmalītēm... sēžu Chicken island mazā pludmalītē un blakus man stāv zoss, kas ir pilnīgi vienaldzīga pret fočēšanos.
Šeit ūdens ir vēl burvīgāks, var skaidri redzēt koraļļus un zivtiņas, kas peld kaut kur 3 metru dziļumā. Ip man ir atrādījis mazas mežonīgas klinšu ieskautas pludmales un plaši smilšainās, kur arī piebrauc tūristu bari. Vineta ar Ivaru tomēr paņēma tūrfirmas braucienu pa šīm pašām salām, Ivaru sastapu pie Chickenisland, kur tūristiem ir snorkelēšanas punkts, kur šis stāstīja, ka Vineta palikusi viesnīcā atpūtināt saulē piedegušo ādu.
Tā... tikko sāka līt, Ip mani iesauca kafenē zem jumtiņa, bet es jau grasos skrējienam lietū! Peldoties šajos ūdeņos jūtos fantastiski labi... tik ļoti, ļoti... Sajūta, ka šis viss man ir kā dāvana... burvīgi tā apdāvināt sevi!
Lietus pēc 5 minūtēm jau ir cauri, to jau pat nevar nosaukt par lietu – bišķi tik pasmidzināja un jau atkal saule ir ieslēgusi lielo prožektoru. Pajautāju Ip par cunami – kā tas viņu ir skāris? Viņa laiva (šī pati, ar kuru šodien vizinos) esot bijusi salauzta un pats esot to remontējis. Ip šīs dienas laikā ir daudz ko jaunu uzzinājis par Latviju, bet viņš man atzinās, ka tad kad es runāju pārāk ātri, viņš neko nesaprot. J Viņš arī īsti nemāk lasīt un rakstīt ar latīņu burtiem, jo, kad biju noskaidrojusi, ka e-pastu viņš nelieto, palūdzu, lai uzraksta adresi uz kuru varu atsūtīt kādu foto – viņš kādu laiku mocījās un tad izrāva lapu no mana blociņa un aizgāja pēc palīdzības pie kafejnīcas darbiniekiem – viņam te visi ir čomi. Vēl esmu iemācījusi viņam fotografēt – kaut ko jau ir uzbildējis, bet vēlāk redzēšu kā.
Jābrauc vēlreiz būs uz Taizemi, te tik tiešām ir viss sajūtiņām... skaisti skati, burvīgas pludmales,grandiozi tempļi, silta jūra, labas viesnīcas, gardi augļi – Ip saka, ka tieši šobrīd ir laba augļu raža – man topā ir mango, svaigais kokosrieksts un ananāss... kaut kā neesmu ieskatījusies papaijas piedāvājumā, ā... arī pamelo ir labs. Durianu gan redzēju, bet vēl nepamēģināju. Arī ēdieni esot gardi, bet pagaidām ar lieliem testiem neesmu aizrāvusies... apetīte neieslēdzas... visvairāk kārojās ūdeni, augļus un ledu.
Ip pārtrauca manu rakstīšanu – grib apvest ap Chickenisland un parādīt salu. Salas kokos ir daudz sikspārņu ar kuriem Ip sazinās skaļi rūcinot laivas motoru, tie uzreiz sāk ķērkt pretī... teleobjektīva man nav... nāksies noticēt tāpat.
Salu savienojuma trīsstūris izskatās vislabāk, tādēļ palūdzu noparkoties pludmalītē pie iepriekš minētās zoss. Gaidu ūdens līmeņa krišanos, kad līcītis būs pavisam viegli pārbrienams – viņi to sauc par smilšu tiltu, kas bēguma laikā atklājās, savienojot salas. Es saku Ip, ka viņš var būt laimīgs dzīvojot šajā vidē un dabā – tas, kas man ir ekskluzīva atpūta, tas viņam ir darbs un ikdiena – viņš smaida, šķiet, dēļ maniem vārdiem kļūdams nedaudz laimīgāks. Mierpilno pludmali drīz piepildīs tūristu bari, jo tuvojas īstais bēguma brīdis. Ip pārdzen laivu, ievērojot savu metodiku, lai izvairītos no palikšanas uz sēkļa... tikmēr pludmale kļūst arvien platāka. Jānopeldas.
Dienas turpinājumā Ip smiltīs rakstīdams matemātiskas darbības, pūlējās izrēķināt kurā gadā pēc viņu skaitīšanas metodes es esmu piedzimusi, galu galā nedaudz piepalīdzot sanāca 2525.gads un izdevās saprast, ka esmu 10 mēnešus vecāka par viņu. Pludmalē sagaidījām bēgumu, pārgāju slaveno smilšu tiltu, sabildēju un palūdzu Ip, lai ved mani uz Ao Nang. Ip gan piedāvāja sagaidīt saulrietu (saskaņā ar vakardienas vienošanos) un tad braukt mājās vai aizvest uz vēl kādu pludmali, bet man jau no saules sametās „little bit dizzy” sajūta un bija bail, ka pēc rieta būs pa tumsu jābrauc uz piekrasti taustoties. Ceļā uz viesnīcu nodilums un dienas nogurums pienāca vienai manai iešļūcenei... viesnīcā atgriezos basām kājām, nodušojos, pārģērbos un atkal ielās, jo vēl taču riets, kas šovakar parastais un ļauj neiespringt uz fočēšanu. Tūr-bodītē vēl painteresējos par hoteļiem nākamajā ceļojuma pieturas punktā Phi Phi salā... atpūtnieku krastā ir viens normāls par 1050 batiem, bet labi, ka nenorezervēju, jo aprunājoties ar ceļabiedru, nolēmām paņemt vēl vienu dienu klāt šajā pašā kūrortā – priekš tam, lai atdzesētu piesvilušās ādas un vienu dienu atpūstos baseinā un masāžās (atpūsties no atpūtas – tas arī mēdz būt noderīgi).
Nakts pastaiga ar botiņām kājās ir viegla un laba – nogaršoju ielas tirgotuvē ceptu pankūku ar sieru, notestēju mango šeiku kūrortpilsētiņas pavisam otrā galā, paauklēju mērkaķveidīgu sagurušu dzīvnieku, kas saimniekam palīdz pelnīt naudu ar fočēšanos. Dzīvnieks man cieši apķērās ap kaklu un taisījās iemigt, sadzirdēju garām ejošus krievvalodīgos tūristus uzsākām sarunu un pierunāju meitenes uz fočēšanos, lai pati varētu aizlaisties. Ceļā uz viesnīcu, iepērkot augļus no motorollerveikaliņa, vēlreiz sastapu Vinetu un Ivaru.
Ir otrdienas pēcpusdiena (28.aprīlis) – tā īsti neko neesmu sadarījusi, pazvilnēju pie baseina, palasījos informāciju turpmākajām dienām, iztukšoju vienu atmiņas karti, sametot bildes cietnī.
Uzzināju, ka 15 minūtes no šejienes esot ziloņu izjādes – palūdzu tuk-tuk-istam aizvest uz turieni – šis kaut ko aizdomīgi sazvanījās un aizveda mani uz vietu, kur mežmalā stāv piesieti trīs ziloņi. Par 1 stundu garu braucienu šie gribēja 800 batus, bet paskatoties uz padilušajiem un apbružātajiem dzīvnieciņiem, neradās vēlēšanās šajā karstumā dzīt viņus darbā, neskatoties pat uz neadekvāto summu. Vieta pavisam nelīdzinājās bildēm bukletā un liku tuk-tuk-istam vest mani atpakaļ uz pilsētu... kā parasti ziloņ-operators sāka mest nost brauciena cenu, bet es uzstāju, ka mani tas vairs neinteresē... viņi stulbām sejām blenza man virsū, nesaprazdami kādēļ es nekaulējos.
Pilsētā paņēmu alvejas masāžu, kas esot īpaši laba saulē piecepinātai ādai. Izstaigājos pa pludmali un zvilnot smitiņās izsūcu vienu bacardī brīzeri, mājās nākot iepirku papaiju, pamelo un vīnogas (pēdējo nerekomendēju). Izgāju palasīt grāmatu pie baseina – tur arī atrubījos pēcpusdienas snaudiņā... Uz saulrietu jau atkal biju ielās (precīzāk pludmalē). Bēgums. Izdomāju iebrist dziļāk ap klinti, kur vakar no laivas manīju, ka bēguma laikā atsedzas alas klintī. Taču šajā vietā jūrā ietek neliela ‘sūdupīte’ un ūdens kaut arī tikai līdz potītēm ir duļķains un necaurredzams. Pa klinšu akmeņiem smuki rāpo krabji... skaidrs, ka ūdenī arī viņi ir (visu laiku ejot viņi paspēja aizlaisties) šoreiz vienam uzkāpu... viņš man par to kājā izknieba caurumu! Paldies! Uzreiz piemirsās par alu virzienā nosprausto maršrutu un notinos uz smilšaino pludmali... Saulriets – parastais.
Piekrastē miljoniem sīk-krabīšu tieši pie sūdupītes... ar platleņķi grūti viņus piezūmēt, tāpat kā ar tiem sikspārņiem kokos – būs jātic uz vārdu, ka tie tur bija!
Vakara pastaiga. Kokosrieksts. Mango šeiks un fantastiska ielas bodītē cepta pankūka ar mango un kokosriekstu sīrupu... vienkārši dievīgi...
Rīt uz Phi Phi, prāmis 9:00. Iespējams jāpieceļas agrāk un jānopeld kādi 50 baseini... jāsakārto koferis... brokastis jāuzēd.
Ekselentās Phi Phi salas!
1.maijs – svētki – Latvijā arī ir brīvdienas un esmu saņēmusi ziņas, ka esot neiedomājami silts – virs 20 C.
Bet šeit un šodien atrodos Phi Phi wievpoint virsotnē – skats ir labs – abas pretējo krastu pludmales gandrīz satiekas starp klinšainajiem blāķiem abās pusēs. Kāpiens klintī prasīja piepūli, bet skata dēļ noteikti atmaksājas... un beidzot man atradies brīvs brīdis tūrista piezīmju veikšanai.
Uz Phi Phi Don atbraucu aizvakar, no piestātnes nākot krastā kāda tūrisma informācijas darbiniece mani savāca un apbēra ar visādiem viesnīcu piedāvājumiem – tā kā zemākā cena, ko viņa piedāvāja bija 1700 bati, es izņēmu no somas bukletu no Ao Nang tūrkantorīša – šis dīls aizgāja par 1000 batiem (pēc ierašanās viesnīcā sapratu, ka lieki bija ņemt šo uz 2 naktīm, samaksājot uzreiz...) Šādi var pakļauties aģentiņam, ja nav žēl nedaudz pārmaksāt par to pretī saņemot pakalpojumu – vīru ar ratiem, kurš aizved somas un pavada līdz hotelim bez liekas blandīšanās un meklēšanas. Hotelis stipri pārsteidzošs – atgādina nelielu divstāvīgu namiņu, kuram recepcija ir uz ielas - turpat kopā ar internetkafejnīcu un miniveikalu, pāris uz kāpnītēm zvilnošiem kaķiem. Numuriņš unikāli mazs ar vienīgo stikloto logu uz koridoru – duša ar silto ūdeni gan ir, tikai mazgājoties paliek slapjš pods un viss pārējais, kas atrodas vannasistabā (te vēl viens lodziņš ar sietu priekšā, mazs un augstu, bet teorētiski šis ir ar skatu uz pludmali, kas ir tepat 150 metru attālumā), kondicienieris strādā un palagi tīri. Dzīvot varēs.
Ierašanās diena man turpinājās pludmalē, kura šajā krastā ir tīrāka un it kā mazāk aktīva, bet cilvēku gan daudz – 98% tūristu. Karstums un tveice ir nežēlīgi, labi, ka ir cepure... Kaut arī nav kas pieskata mantas kamēr eju peldēties, bet te tak ir Taizeme un es uz īsu brīdi ik pa laikam ieskrienu ūdenī, kas arī spēj veldzēt tikai daļēji.
Pludmale ilgi uzturēties ir neiespējami un piedegt paspēju jau no rīta uz prāmja klāja, kur nedaudz iesnaudos. Izstaigājos cauri pilsētiņai šurpu turpu un nolēmu ievakariņot tajiešu kariju ar jūras veltēm, ko biezas zupas veidā pasniedz ar rīsu bļodiņu... uhhh... ass un labs!
Uz viesnīcu galīgi nevelk, eju atkal uz pludmali (pludmales bārā kokosriekstu šeiks maksā 70 batus) zvilnu zem lietussardziņa un gaidu saulrietu, kas būs tikai aptuveni pēc stundas, bet Taizemē taču neviens nekur nesteidzās... vienkārši izbaudu mirkli. Tad saulrieta laikā paņemu tajiešu masāžu turpat pludmalē... ekselenta masiere – izmīcīja un izlocīja mani uz urrāā...
Vakarā pilsētiņā sākās barčiku rosība... visur mūzika iegriezta uz augstiem decibiliem un ejot pa ieliņām nepārtraukti kāds dod kādu skrejlapiņu ar bāru vakara programmām utt. Izstaigājos neskaitāmus apļus caur pilsētiņu, nolīgstu jahtas braucienu nākamajai dienai un caur naksnīgo pludmali dodos snaust.
Izplēsta lapaspuse no tūrista dienasgrāmatas par Taizemes eksotikas izbaudīšanu
(speciāli www.nautica.lv)
Phi Phi Don. Jahtošana.
Viena no šī ceļojuma ekselentākajām dienām.
Pēc gana ilgas izgulēšanās, pie brokastu galda sēžos kopā ar ceļabiedru, viņš nolēmis piebiedroties burāšanai – laikam manis stāstītais viņam ir iedvesis pārliecību, ka būs forši. Čilli (tajiešu ēdienu veids - kaut kas starp zupu un sautējumu) ar dārzeņu maisījumu un garnelēm biju gaidījusi mazliet asāku, bet katrā ziņā gards... desertā mango šeiks, kas šeit par tīro sīknaudu skaisti pasniegts stikla glāzē – pietiekami solīds iesākums dienai pa viļņiem... J
Jahta neliela (9 metri) un nav vairs pirmā svaiguma, taču kapteinis Bobs ir foršs un operatīvi izrāda galvenās nianses jahtas lietošanā un izskatās, ka mēs 8 cilvēki optimāli izkārtojamies uz baltā jahtas klāja. Tiek piestartēts motors un stūrējam ārā no ostas.
Pirmā pietura pērtiķu pludmalē (Monkey beach), kur ar slaidi izstieptu roku norādot virzienu, kapteinis saka: tur ir pērtiķi – leciet ūdenī un peldiet, varu iedot vesti, ja nemākat peldēt vai arī ņemiet kaijaku... J tie divi gabali piesieti aiz jahtas mums visu ceļu godīgi sekoja un šādās situācijās šķita diezgan ērti, jo ar jahtu tuvu krastam pieparkoties nevar. Saprotu, ka ar kameras izmērcēšanu neriskēšu, tādēļ atstājot to uz klāja, lecu pār bortu un pirmo reizi šī ceļojuma laikā saprotu cik sāļš ir ūdens... Apzinoties savas vājās peldētprasmes, centīgi atvēzējos peldējienam un vienā piegājienā esmu krastā. Jautri izvēršas pērtiķu barošana ar vīnogām un banāniem, ko kapteinis iemetis kaijakā līdzi manam ceļabiedram.
Kad dzīvnieciņi pabaroti, turpinām ar pārbraucienu uz snorkelēšanas vietām... un tad notiek TAS – uznāk lietus – smuks lietusgāziens 15 minūšu garumā – fantastisks lietus!!! ... stāvu uz jahtas klāja un izbaudu kā lietuslāses triecas man sejā, uz plakstiņiem un lūpām tas pat šķiet mazliet sāpīgi, bet tas ir mans lietus, ko gaidīju jau deviņas dienas!!! Fantastiski ekselents! Vēlāk kapteinis man saka, ka pirmo reizi redz, ka kāds ar tik laimīgu sejas izteiksmi izbauda lietu.
Snorkelēšana – krāsainas zivtiņas, jūras eži, jūrasgurķi, pa kādai lielākai zivij, kuru nosaukumus galīgi nezinu... utt. Ar divus izmērus par lielu piešķirtajām pleznām izpeldu lielu loku pa līci un kā izrādās, kad atgriežos uz jahtas, visi jau mani gaida, lai dotos tālāk uz Maya bay. Jahta joprojām tiek darbināta ar motoru... es aizdomīgi vēroju kapteiņa kūtrumu buru uztākelēšanā, tad uz manu jautājumu – kad beidzot sāksim burāt? – šis pasmīn, ka bieži negadās kāds tūrists, kurš neakceptē dīzeļburāšanu un solās pēc piestāšanās pie Maya bay sākt pa īstam. Slavenā pludmale ir Phi Phi salu otrās lielākās salas piekrastē, jahta tiek noenkurota salas pretējā pusē. Šeit ir iespēja izbaudīt arī 7 m un 14 metru cliff-jumping (lēkšana no klints), kā arī pārvarēt kārtējo peldējienu līdz klintij un kāpienu pāri tai, lai izejot cauri maziem džunglīšiem beidzot ieraudzītu slaveno Maya bay, kur filmēti kadri filmai Pludmale (the Beach). Pludmale patiešām skaista! Beidzot man nav fotoaparāts, kas ar vienu aci visu laiku ir jāpieskata... peldos, rokos smalkajās smiltīs, skrienu citiem tūristiem kadrā... ;) un atkal jau iestājas žēlums, ka kamera palikusi uz klāja – forši te!
Kapteinis izvizina mūs vēl gar stāvo klinšu pamalēm, gar alām un bezdelīgu ligzdu zagļu vietām, kur zaļie uzbūvējuši sargu posteni un regulāri kāds uzturas, lai aizsargātu putnus, un tad sākam burāt...
Superlabi... vējš... sarunas...
Laiku pa laikam pretim aizburā kanādiešu kapteinis Neils, kurš arī vizina tūristus... cena par pakalpojumu abiem kapteiņiem esot vienāda, bet mūsējais čehs Bobs uzsver savu neiedomājami izdevīgo piedāvājumu, ka atšķirībā no Neila, viņam esot unlimited beer (alus neierobežotā daudzumā)!
Burājam līdz saule pazūd aiz apvāršņa, šim vakaram dāvinot skaisto saulrietu ar sastaipītiem mākonīšiem...
Fantastiska diena! Un pietiekami daudz esmu izpeldējusies!
Kopā ar ceļabiedru ieēdam vakariņas, mans zivs steiks ķiploku mērcē ar rīsiem kārtējo reizi apliecina taizemiešu virtuves saskaņu ar manām garšas kārpiņām... un mango šeiks kā parasti - labs.
IR pārliecība, ka šo kādreiz vajag atkārtot!
Vakardiena bija ēšanas diena, tādēļ šo dienu esmu pasludinājusi par augļu dienu.
Saule uzlekusi... kondensāts iekš objektīva tā arī nav izzudis un priekšā stāvošie darbi skubina mani celties un kāpt lejā no kalna, jāpabrokasto, jāatrod jauna viesnīciņa un jāpārstiepj koferis, plkst. Jau 7:48. Dodos prom no cunami drošās zonas! ;)
Tātad atradu hoteli pa 750 batiem tuvāk centram un ar lielāku istabu, kondicionieri, ledusskapi un TV – paņēmu vēl uz divām dienām – patīk man Phi Phi salas!
Diena veltīta pludmalei, izīrēju kajaku (100 bati/h), paķēru no tirgus maisiņu ar vīnogām un aizairējos apkārt klintij uz blakus esošo pērtiķu līci/pludmali... īsziņā no LV kāds draugs par mani iesmēja, ka man kaut kā aizdomīgi velk pie šiem radījumiem! J Monkey bīčs ir labs – dzidrāks ūdens un baltāka smilts, tikai tie dzīvnieki visu laiku kaut ko mēģina nofenderēt, lai pēc tam iemainītu pret gardumiem... visi šeit dzīvo uz tūristiem... J un lielie tēviņi rūkdami mēģina uzbrukt... man bija nedaudz bail, nav pat mazākā vēlēšanās tikt sakostai ar tiem dzeltenīgajiem nemazgātajiem zobiņiem! Sabaroju pērtiķiem speciāli vestās vīnogas, bet process ir gan aizraujošs, gan prasa lielu uzmanības devu, arī dēļ viļņiem, kas triecoties pret piekrastes akmeņiem ik palaikam mērcē man kameru! Ir jānopērk ūdensnecaurlaidīga soma!
Atgriezusies apdzīvotajā pludmalē, sapazīstos ar Maiku no Ņujorkas un Lusiju no Honkongas, sarunājam vakarā kopā iet pa bāriem. Tā arī darījām, izgājām caur vairākiem, jo rīt taču ir vēl viena diena pilnīgi nekā nedarīšanai! J
Atskaite par nekā nedarīšanas dienu – plāns izgāzās pat tik ļoti, ka nepaspēju veikt ierakstus ceļotāja dienasgrāmatā... ap pus septiņiem no rīta izbaudīju peldi Andamana jūrā, izstaigāju visu ostas puses piekrasti un atklāju, ka neskatoties uz to, ka uz salas nav auto un citu motorizēto sauszemes transportlīdzekļu, uz Phi Phi Don pat ir slimnīca. Paņēmu Thai masāžu pludmalē, pasauļojos un muku prom no tveicējošā karstuma izbaudīt Thai virtuvi. Pusdienojot sapazinos ar diviem jautriem dāņiem, viņiem tad bija tikai brokastis unpuiši nedaudz pārdzīvoja, ka pus dienu ir zaudējuši. Pēc tērzēšanas par visu ko un neparko vienlaicīgi, piekritu uzaicinājumam pievienoties braucienam ar longtailboat uz Maya bay. Manu palūgto 5 minūšu vietā, lai aizskrietu uz viesnīcu pēc snorkelmaskas, puiši man piešķīra 7 un tad kopā devāmies uz ostas pusi meklēt izdevīgu piedāvājumu. Dennis boksa ringā bija satraumējis kāju un klibodams un klumburēdams mums līdzās optimismu turēja īsā pavadiņā un gvelza visādus jokus. Otrs - smukulītis Kristians bija manāmi nopietnāks, pat necentos atšifrēt vai tāds no dabas vai vienkārši grūta diena pēc vakardienas. Šeit, uz salas, komunikācija ar pilnīgi svešiem cilvēkiem ir ļoti brīva un atvērta. Viļņi jūrā šodien palieli, kameru, glābdama no sāļajām šļakatām, paslēpu Dennisa somā kamēr laiva krakšķēdama traucās pa viļņu galiem. Snorkelējām gana daudz un gana ilgi, saules mazāk un, šķiet, tādēļ arī redzamība ūdenī bija švakāka. Izsnorkelējāmies arī šarkpointā – vietā, kur varot redzēt haizivis (ja paveicās, bet tas arī attiecas uz rīta stundām) – es haizivis nemanīju, bet vismaz iespējamā fakta dēļ nedaudz trīcošā ļipa uzkurināja adrenalīnu asinīs! Vienubrīd mazas, sprīdi garas, dzeltenas zivtiņas bariem nāca brīnīties par mani un līda pabadīt manu snorkelmasku ar purniņiem- uzjautrinoši... gadījās redzēt arī kādas lielākas, garākas utt. arī to burbuļzivi... Kad snorkelēšana piegriezusies, laivojam uz Maya bay, kas lielajos viļņos ir mazliet ekstrēmi. Pludmalē ar puišiem paālējamies fočējoties, šeit smiltis ir smalkākas un graudiņi aplīp ap mitru ķermeni tā, ka pat ūdenī grūti noskalot. Mūsu zvilnēšanu ekselentajā līcītī pārtrauc laivinieks, aicinot atgriezties uz Phi Phi Don, jo viļņi jūrā kļūstot lielāki. Sākumā neuztvērām viņa satraukumus nopietni, taču izbraucot no līcīša, pamanījām biedējošo viļņu augstumu (starpcitu, bijām palikuši pēdējie tūristi ar koka laivu...). Tagad mūsu koka laiviņu viļņi mētāja tik skaisti, ka es aizdomājos gan par apdrošināšanas polisi, gan par glābšanas vestēm, gan arī par kaut kur Denisa somā ievīkstīto fotoaparātu. Ūdens nemitīgi šļācas pāri laivas malām, acis pilnas ar sāļo ūdeni, laivinieks ar pārnopietnu sejas izteiksmi cīnās ar viļņiem, iegrozot laivu tā, lai šķeltu viļņus ar priekšgalu, mēs iekrampējušies laivas bortos un solos, lai nepazaudētu kontaktu ar skrakšķošo koka transportlīdzekli. Man prātā doma par to, ka nevaru aizsniegties līdz Denisa somai pēc fotoaparāta un šis sajūtām pārbagātais brīdis netiks iemūžināts. Iebraukšana piekrastes līcītī ļauj uzelpot un pasmaidīt. Laivinieks pie maksāšanas jau piemirsis, ka bijām vienojušies par 1000 batu atlīdzību un viņam neizdodas izspiest 1200... (informācijai – iebraukšana Maya bay ar laivu apliekas ar vietējo nodokli, ko jāsamaksā uz vietas 200 bati/pers).
Apbrīnojami, ka man pirmo reizi Taizemē bija kļuvis vēsi... Kristians gādīgi padalījās ar savu dvieli, un Deniss klibodams nesa manu snorkeli un fočuku. Zviegdami par visādām muļķībām un laimīgi, ka izdzīvojuši, dodamies uz saviem hoteļiem. Klibajam Denisam ir tieksme piestāt katrā otrajā veikaliņā, tādēļ gājiens, kas parasti aizņem 4-5 minūtes, ievilkās vismaz uz pus stundu... pa ceļam meklējot ledusskapja magnētus, Kristenam tādu pašu cepuri, kā man, taču atrodot tikai - same same, but different... un runājot par Latviju, Dāniju, burāšanu un dzīvi. Kāda pārdevēja pēkšņi mums ar Kristianu jautā – Are you married? Uz ko mēs vienlaicīgi atbildējām: Kristians – Yes un es – No! Kam sekoja lielais zviedziens... Kristians sāka paskaidrot, ka vēl tā īsti neesam, bet drīz precēsimiem un es, saprotot, ka varu vēl paspēt ielekt improvizācijas teātrī, aizvainojoši piebildu – He didn’t ask me to! Ar šiem ceļabiedriem ne mirklis nepagāja bez smiešanās un bija mazliet žēl, ka ar LV ceļabiedru jau norunāts nākamajā rītā doties tālāk uz Puketu. Ceļā uz viesnīcu vēl sapazināmies ar marokāni un pusi no Londonas, kurš uzzinājis, ka esmu no Rīgas, noteica, ka viņš kādreiz noteikti aizbraukšot uz Rīgu, jo šī pilsēta esot slavena ar skaistām meitenēm ar nepiedienīgu uzvedību... un uzdrošinājās piebilst, ka es esot lielisks piemērs tam... šim teikumam sekoja kopīgu izklaižu piedāvājumi, kas tika pārmesti pār bortu vienā setā... J
Pēc superīgām vakariņām un superlabas oil-masāžas Anitas salonā, ietērpos pavisam sportīgi un devos satikt Mike un Lucy, aizgājām uz Kikboksa bāru, kur tobrīd notika girlsfighting. Šodien centos no Maika uzmanības izvairīties, vakar jau bija gana... Lucy bija viegli pierunājama doties ringā, kur viņai pretī stājās 2 x smagāka Annemarie no Londonas – meičas 3 raundos nespēja pieveikt viena otru, es protams kliedzu par Lusiju! J Vēlāk, kad arī tūristu puiši bija izkāvušies, priekš šova ringā tika ielaisti īstie sportisti, vērojām cīņu, malkojot kokteilīšus no spainīšiem, un kad Annemariebija dziļi iekš sarunām ar Lucy, sajutu pielavāmies miega peli un atstāju kompāniju.
3.maijs – prāmis uz Puketu 9:10 par 350 batiem (bija arī citi reisi 13:30, 14:30 uc.) Šodien apmācies, brīžiem uzlīst. Puketa tuvojas, īsti nav skaidrs uz kuru pludmali doties – Patong vai Corona... bet tad jau...
...nu jau sēžu smiltiņās Patongas pludmalē – pagaidām šī sala šķiet pārāk pārapdzīvojusies un pārcivilizējusies ar visu tūristu servisu utt. Pilsēta ar pludmali. Khmmm... iepriekšējās vietas man patika labāk. Šeit gan pludmalē ir pieejamas man visai vienaldzīgas ūdens izklaides – katamarāni, parašūts, ūdensmoči, kas izskatās ir visai dārgs pasākums. Esmu krietni nodeldējusi kājas izstaigājoties pa Patongu, pusdienas paēdu eiropeizētā ēstuvē – ēst jau varēja, bet pirmo reizi Taizemē vilšanās par ēdienu – es neēdu siltus gurķus un sīpolus ar visām saknēm!
Rītdienai jāņem ekskursija, citādāk man šeit nebūs ko darīt. Viesnīcu dabūjām demokrātisku un salīdzinoši labu par 600 batiem ar kondicionieri, seifu, Tv, ledusskapi, bezmaksas internetu un līdz pludmalei 300 metri.
Saulrietsnekāds...
Mango stūra bodītē par 60 batiem/kg – dārgāk nekā Phi Phi, masāžas arī – notestēju „oil” masāžu – baudījumu sabojāja jau netīkamais interjers ar seksindustrijas noskaņu un meitene atstrādāja savu darbiņu visai pavirši... nu, nākamreiz iešu citur.
Izstaigājoties pa tirgotāju ieliņām, neskaidrs jautājums palika par to kādēļ viņi cenšas sabojāt iespaidu par Taizemi – katrs pārdevējs uzrunā mani, izsakot kādu piezīmi... katrs otrais to dara krieviski... un kam gan tās piezīmes? – sexy.. princesa... uc. (esmu garās dendijbiksēs, botiņās, topiņā un dendijcepurē)! Šeit ir manāms lielāks indiešu īpatsvars un viņi ir piesējīgāki tirgošanās un parunāšanās ziņā. Prātā iešāvās nosnaušanās doma, lai atgūtu mundrumu naktsdzīves aptaustīšanai un jā... jānorezervē ekskursija uz Bonda salu rītdienai .
Naktsdzīve Patongā rullē uz pilnu jaudu – pa centrālo ielu ejot, sajūta kā tumbu testa laukumā...un, protams, ladyboys, bāros iekšā rāvēji, un īpašo piedāvājumu par go go šoviem un ping-pong šoviem izteicēji uzdarbojas. Mazliet skumji skatīties uz it kā solīdajiem kungiem, kas iet ar patiešām lēta paskata tajietēm pie sāniem... vai tad tiešām, ja pa lētu naudu, tad štrunts ta kādas!? Un viesnīcā bija kaut kāds Patongas gids – manuālītis – pilns ar reklāmiņām – visādām (lielākoties jau protams – tādām), bet jautrākās bija biežāk lietojamās frāzes tajiešu valodā, kas visas kā viena bija par iemīlēšanos tavās acīs, par pareizo komplimentu izteikšanu un stulbiem solījumiem par lielāko dzīves laimi satiekot tevi... bļin!!! Priekš kam tūristam šādas frāzes zināt tajiešu valodā... un vēl Patongā?!
Ielasgalā atrodu vienu smuku bāru priekš sevis un nobaudu tur dzīvo mūziku un vienu mohito (kas stipri atpaliek no LV bārmeņu ražojumiem), neiedziļinājos, kas dzied – puisis vai meitene! :) tāpat diez vai atšķirtu... un pēc neilga apkārtnes vērošanas brīža eju gulēt... jātiek vaļā no kaut kādas mistiskas saaukstēšanās sajūtas.
Ap 7 rītā viesnīcā sastopu ceļabiedru, kas klīdis apkārt visu nakti un tajā brīdī ieskrēja viesnīcā pēc naudas un atkal pazuda ielās. Agrās rīta stundās bija pamatīga lietusgāze ...pa izmērcētajām Taizemes ieliņām dodos pretī kruīzam pa salām.
Kruīziņš ir labs, vienīgi, ja rīta lietus pārgāja ātri, tad pēcpusdienas gāziens gandrīz nogāza no kājām. Brauciens interesants – ar jūras kanoe izvizina cauri visādām sikspārņu alām, kuriebraucot un izbraucot horizontāli jāpieplok laiviņai. Uz borta piedāvātie ēdieni gana gardi un James Bond salas apkārtne gana eksotiska un vizuāli baudāma. Līst pamatīgi – tā ka man pat ir pa daudz... pie salas no kuģīša mūs ar lielo longtailboat aizveda līdz krastam... labi, ka laiva ar nojumi grūti pasargāt fotoaparātu no izmirkšanas. Bet skaisti – daba ir lieliska (protams, tūrisma izdustrija dara savu un nokrāmēta vesela rinda ar suvenīru bodītēm, kas manuprāt tur ir lieki).Sapazinos ar citiem tūristiem – ķīniešiem, malaizieti un vāciešiem – vārdus nevienam neatceros. Gana interesants pasākums bija, kad kuģīša apkalpe baroja jūras ērgļus un vesels bars šo lielo putnu plivinājās nopakaļ kuģītim, ķerdami gaisā pamesto barību un pikējot tai pakaļ... un atkal man nav teleobjektīvs. Esmu jau atpakaļ Patongā un dienas rezumē - ekskursija ir rekomendējama, kas gan neattiecas uz notestēto pankūku ar kokosriekstu un šokolādi... ar Ao Nang pankūku pat salīdzināt nevar, arī Phi Phi bija labas, bet šeit netrāpīju uz īsto. Un kilometriem garā izstaigāšanās Patongas ieliņās bija uzjautrinoša, uz visādiem izteiktajiem piedāvājumiem un jautājumiem atbildot pilnīgas muļķības (piemēram, ka esmu no Zimbabves utt). Vakariņās atkal nedaudz jāviļās – seafood-a vietā dabūju kaudzīti ar kalmāru gredzeniem un vienu garneli – galīgi negodīgi un viss garšoja nevis pēc Taizemes, bet pēc Indijas.
Vēlreiz atgādinu – Puketa (Patonga) stipri atšķiras no pārējās Taizemes burvības...
Ņemot vērā manu īpašo attieksmi pret Patongu nākamai dienai atkal norezervēju tūrīti. River raftings un Elefant raidings. Saposos un paspēju pirms skriešanas pie gida aizdot ceļabiedram mazliet naudas un izskriet caur dr.lv. Busiņa šoferis šoreiz gadījies īstens crazy driver – austrāļi blakus smagi iešokējas par viņa braukšanas stilu. Pirmā pietura – Monkey cave. Saslēpju somā visu viegli atņemamo un nopērku pērtiķiem zemesriekstu paciņu no tajietēm, kas pa gabalu, saucot visādus saukļus tūristu pievilināšanai, izklausās pēc varžu kora! Ala skaista – ar gulošo budu iekšienē un sikspārņi arī nāk komplektā... smaidīga tekelēju apkārt un priecājos par drauga aizdoto platleņķa objektīvu. Gide ļoti izpalīdzīga – sabildē mani, padod rociņu... grib dzeramnaudu... J
Raftings. Jau pēc tā vien spriežot cik elementāras ir instrukcijas, skaidrs, ka raftings nebūs traks. Laivā 2 gidi un 4 tūristi. Tieku komplektā ar krievu ģimeni, kur māte jau pirmajā minūtē pazaudē airi, bet meita spiedz un baidās no ūdens šļakatām un lietutiņa, kas mazu brīdi uzsmidzina, tētuks arī visas elementārās instrukcijas šķiet īsti nav sapratis vai vienkārši stresa brīžos airē nepareizajā virzienā. Upe neliela. Viņu taktika šāda – sadzen tūristus laivās un ver vaļā slūžas, tad tikai normāls raftings ir iespējams. Izkrist no laivas ir iespējams, ja neturas ar kājām un komplektā iegūst sadursmi ar akmeni vai citu laivu, ja ‘veiksmīgi’ izkrīt var arī satraumēties – īpaši, ja citas laivas uznesās virsū! Ja neskaita sastrēgumus, kas brīžiem izveidojas laivām sastrēgstot uz akmeņiem kādā šaurākā vietā, man kā iesācējam šis pasākums ir labs un tik siltā ūdenī nebūtu iebildumu izmēģināt kaut ko jaudīgāku.
Pēc izbrauciena uz ūdenskritumu, kura nosaukumu jau esmu aizmirsusi, pusdienas un ziloņizbrauciens. Tūristus pa diviem sēdina uz ziloņiem un es jau atkal esmu izņēmums - man neatrodas pārītis – palieku trijatā ar austrāliešiem pie pēdējā ziloņa, stūrmanis atdod man savu vietu uz ziloņa kakla un pats iešot līdzi kājām... forši, stūrēt īsti nemāku, bet iemācos „gāzes pedāļa” saukli – Ui! Pēc lietutiņa ir slidens un nevaram pārāk dzīties pa džungļiem... bik bail, ka mūsu braucamais neaiziet pa pieskari kādā stāvākā nogāzē. Jā, zilonim ir baigi cieti un reti mati, uzjautrinos par to; vispār šī te – „ui! ui!” saukšana ir ļoti komiska, vienīgi mani piemeklē bažas par to vai ar papēžiem neiespiežu pa stipru kaklā. Gribas samīļot ziloni! Kad ziloņi iet caur upi, es iedodu fotoaparātu savam ziloņzellim, kurš pa megadubļiem seko nopakaļus un uzmana savu ziloni. Interesanti, ka pat bez jebkādas paskaidrošanas, šim izdodas tīri labi sabildēt... būs jānosūta bildes arī austrāliešu pārītim.
Vakardiena noslēdzās ar pāris pastaigām pa Patongu un pāris pirkumiem. Patongā vairs savu kunģi izmēģinājumiem nepakļāvu, pārtiku no zināmiem augļiem.
Šodien vēl paspēju rīta agrumā paskriet gar jūru, nopeldēties un līdz 12 saķert rīta sauli. Tad bija jādodas izčekoties no viesnīcas, kur man pakaļ ieradās busiņš, uzsākot manu garo pārbraucienu uz Bangkoku. Jau tūristu salasīšana pa viesnīcām un svaidīšana no viena busa citā ir visai interesanta. Pārsēšanās punkts Surat Thani it kā ir jāsasniedz trijās stundās – tieši pēc piecām esam tajā vietā. Pieturā, kas no autobusu pārpilnības (arī tādu, kurus rotā uzraksts Bangkok) izskatās pēc centrālās autoostas, gribu kāpt ārā, bet šoferis saka, ka te nav īstā vieta (kā nav? izskatās, ka ir!) šoferis skaidro, ka mana pietura būs pēc 10 minūtēm un pēc 15 minūtēm izlaiž mani kaut kādā parastā tumšā krustojumā, kur tuk-tukists jau vienā rokā tur manu koferi un tūlīt pat aizvedīšot mani uz autobusu. Lai arī situācija ir visai aizdomīga, tomēr sekoju savam koferim, kas veikli tiek stiepts prom ap stūri; mierina fakts, ka ar mani ir vēl viens tūrists. Izrādās, ka viņa galamērķis ir cita pilsēta un šis saceļ paniku kā rezultātā pirmais tuk-tukists pazūd tumsā, parādās nākamais un sākas stāsts par 180 batiem, kas man jāmaksā par transfēru uz autobusu... uz ko es nopietni ieprotestēju, jo esmu jau samaksājusi par visu transfēru no Patongas uz Bangkoku... šis nomet uz 100 un stāsta, ka varu vairs nepaspēt uz autobusu... mani šī iebiedēšanas taktika patiesi sadusmo... taču savaldīgi uzsāku audzināšanas lekciju par to kā nav pareizi apieties ar tūristiem un ka tā viņš pats paliks bez darba, jo tūristiem nepatīk krāpšana un tad vairs viņi uz Taizemi nebrauks (realitātē teksts ir 10 reizes garāks). Tad stingri uzstāju, lai ved mani uz autobusu un to vai un cik samaksāšu redzēsim galapunktā. Mana taktika nostrādāja... Atveda. Vairs neko nejautāju – iedevu 60 batus. Tā pietura jau arī komiska – izskatās pēc nelielas tūristu apmetnes – ar nojumi, tualeti un pāris galdiņiem. Autobuss ir klāt pēc 5 minūtēm un no rīta ap pieciem mani izlaidīšot uz Koa San road... hmmm... nu tad jau manīšu!
Bangkokā izkāpšana tiešām ir solītajā laikā 5:00 no rīta, pie izkāpšasnas vēl pārjautāju vai šeit ir Koh San road? Ir, ir! J nu protams, ka īstā vieta ir 15 minūšu gājiena attālumā, lai arī draugi tuk-tukisti varētu nopelnīt. Kopā ar 2 angļu džekiem nokaulējam cenu uz 60 batiem un pēc mirkļa jau esmu pie Sleep Within viesnīciņas. Numuriņa cena ir 950 bati un meitene ļauj man iečekoties jau tagad (nevis no 14:00), neprasot papildus samaksu. Kaut gan aiz loga jau mostas rīts, nosnaužos vēl pāris stundiņas, pēc dušas jūtos perfekti restartējusiesun iemetot aci kartē, lai būtu skaidrāki vēlamie virzieni, esmu gatava Bangkokai!
Dodos upes virzienā, kur ar vietējo transportu pārceļos pāri uz Wat Arun templi, kurā var uzkāpt augšā pa ļoti stāvām trepēm (arī šeit kailos plecus ir jāpiesedz ar īrētu lakatu). Pie piestātnēm ir izveidojušies jauki tirdziņi, kur saņemos notestēt vietējo vistas nūdeļu zupu, ar lielām platām nūdelēm un asniem. Apkalpo mani sieviete ar pus seju, pat nesaprotami kā ar tik lielu caurumu galvā cilvēks vispār var dzīvot...
Dragon fruit sula no super jauka tajiešu onkuļa arī ir rekomendējama – nu vismaz vienreiz dzīvē jānobauda kas tas ir!
Upju kuģošana, ko biju iecerējusi paņemt ostiņā, izrādījās maksā vairāk nekā aviobiļete no Puketas uz BKK – par 2000 batiem bija piedāvājums vizināties pa upi un kanāliem. Paldies! Zinot Taizemes cenas, neadekvātie piedāvājumi automātiski tiek izslēgti no saraksta.
Ceļā uz Po Wat templi lielā laukuma mala bija pārvērtusies par budistu mūku telšu pilsētiņu, kur viņi vadīja seminārus, dziedāja, tirgoja grāmatas un mūziku. Tādā smaidošā pozitīvismā ejot garām mūku nojumēm, pēkšņi kāda sieviete man grūž rokās paciņu ar kukurūzu, es neņemu... viņa ir ļoti uzstājīga – rāda, lai izberu kukurūzu putniem. 5 reizes mēģinu paskaidrot, ka mani tas neinteresē un cenšos to kukurūzas paciņu atdot viņai atpakaļ. Nieiespējami. Ok, 5 sekunžu jautājums – izberu paciņas saturu uz asfalta – viss darīts – dodu viņai 10 batu monētu, šī man buldurē, ka par maz un prasa 150 batus... viņas uzstājīgums ir tracinošs. Es smaidu pretī un saku, lai ņem 10, vai arī nedabūs neko, jo es tos putnus pat negribēju barot, ka viņa pati mani piespieda un pie tam, es zinu ka tā kukurūza nemaksā pat pusi no 10. Tantuka komanda pieaug lielumā un visas mēģina man izspiest vismaz sotaku... smaids no manas sejas pazūd, kādu laiku nācās ar kundzītēm diskutēt, līdz atkal palīdzēja teikums – don’t cheat on tourists, tourists will not come to your country! ... Tos 10 batus tomēr paņēma ar skābu seju... un es devos tālāk ar gandarījumu par vēl vienu labu skolnieci!
Aizgāju līdz lielajam gulošajam budam – nu jā... liels! Apkārtējā teritorija interesanta – skaisti sabildējama.
Izstaigājos vēl krustu šķērsu pa netūristu ielām un parkiem un tad, kad sapratu, ka mana pastaiga jau ilgst 4 stundas un esmu izdzērusi jau vairāk nekā 2 litrus šķidruma (ūdeni, apelsīnu sulu, dragon fruit sulu, ledustēju) saprotu, ka man vajadzīga atslodze pie baseina – dodos uz viesnīcu un kāpju uz jumta terases pazvilnēt pie baseina un saķert vēl mazliet iedegumu.
Komiska bija situācija, kad kāds angliski runājošs pārītis, kas zvilnēja manā baseina malā, centās atminēt, kas es esmu. Sākumā nepievērsu viņiem uzmanību, redzot, ka viņi par mani kaut ko sačukstas. Tad mākoņa ietekmē noņēmu saulenes un cepuri un iegāju baseinā atveldzēties – meitene strauji piebakstīja džekam – „Skaties tagad, tagad viņa ir bez saulenēm!” ... tad abu acu skatieni kādu laiciņu cītīgi sekoja man.... interesanti, ko viņi vēlējās atpazīt!? J
Vakara gājienam ielās manā plānā bija China Town (kas patiešām izceļas ar īpaši šauru tirdziņu sistēmu vairāku kvartālu platībā, man kaut kā tur neko sapirkties negribējās un visi tirgotāji jau krāmējās nost) un pāris shoppingcentri, kur arī ar iepirkumiem neaizrāvos – sapirkos garšvielas – uz tām man ir dullums... unatklāju garšīgus jūras aļģu snackus. Super ir tas, ka vismaz vienā Bangkokas rajonā jau orientējos diezgan labi. Koh San ielas rajonā sapērkos dāvaniņas mājiniekiem, jau baiļojoties par kofera ietilpību.
Diena pirms Eiropas! Ir pienācis prombraucamās dienas rīts, kas sākās ar rīta sauli pie baseina. Šķiet, ka varētu pat censties aprēķināt tveices spēju izdzīt no mana organisma ūdeni – tas varētu būt aptuveni 50 ml 10 minūtēs. Nepārtraukti kursēju pa sakarsušajām flīzēm uz baseinu un atpakaļ. Koferi dabūju ciet ar lielām pūlēm un pie izčekošanās mani pārsteidza apkalpojošais personāls, jo redz viņiem gribas man iečārdžot par dvieļa iekrāsošanu – nu kaut kas jau zils tur bija ietonējies no tepat svaigi pirktā bikini. Es gan viņu teorijai par to, ka to nevarēs izmazgāt, nepiekritu, bet tāpat nočārdžoja... J
Pēc dedzinošām pusdienām devos pārgājienā uz Zoo, kurā vide ir skaistāka par Rīgas Zoo, bet dzīvniekiem lielāka šaurība. Šis gan nav priekš tūristiem, jo 80% te ir vietējo ģimenes. Viens govsādiņās pieticīgi tērpts kenijietis ar perfekti uztrenētu bodiju ātri pierunāja mani noskatīties Āfrikas akrobātu šovu, kas papildus biļetei zoo (100 bati) izmaksāja vēl tikai 40 batus + cenā arī ziloņu šovs. Kenijas akrobāti iznesīgi nospēlē šovu „Hello Africa!” un jāatzīst ir visai labi savā jomā! Tikai tās komiskās govsādiņas – nu ok – tas tak priekš bērniem... vienīgi pietiekami pieticīgi ietērpti, neslēpjot atlētiskās miesas... izejot no arēnas, kenijietis jau gaida un dežūrē – es neskopojos ar atsauksmēm un piebilstu, ka pa taisno no šejienes viņus var sūtīt uz čipendeilu šovu (nācās gan arī paskaidrot, kas tas tāds ir...) Zilonīšu šovs – arī ok. Zoodārzs – ok, priekš atpūtas ar ģimeni un maziem bērniem – ļoti labs. Priekš klejojošā tūrista – nekas īpašs – der gadījumos, ja visa tūristiskā vide jau noriebusies. Jūtu, ka jāsāk virzīties atpakaļceļā... krietns gabals vēl līdz viesnīcā atstātajam koferim... smaidoši tā – Taizemes ceļojumu noslēgt ar gotiņādās tērptu afrikāņu cirku!
Bangkokā palika tik daudz neiepazītā... tas priekš atgriešanās, lai būtu citādāk.
Lidosta. Nogurums. Priekšā garš lidojums. Dirnēšana Helsinku lidostā.
Resumē – jābrauc vēlreiz... vairāk jādzīvojas pa mazajām salām. Jāizvairās no Puketas. Jānotestē Similian salas un noteikti jāatkārto Phi Phi apmeklējums vismaz 4 dienu garumā.
