12 dienas

Edgars Vaikulis 03.03.2010 13 min lasīšanai

Maņī, maņī (nauda, nauda (no angļu val. money)) – maza, netīra roķele grābstās gar bankomāta naudas muti. Padzenam nost mazo ubagu meiteni, kas jau pāris reizes ir paguvusi nolaistīt mūsu kājas ar kokakolu, kuru viņa nez kāpēc mēģina pārliet no pudeles kaut kādā bundžiņā tieši pie mūsu kājām. Gan nosmulētās meitenes, gan mūsu gaidīšana uz bankomātu jau ir ieilgusi – tas norija mūsu Visa karti un bez dzīvības pazīmēm netaisās mums to atdot. Pēc apmēram minūti garas satraucošas gaidīšanas bankomāts tomēr atdzīvojas un noskaita mums vietējos manatus. Mazā netīrā roķele atkal spraucas garām mūsējām: Maņī, maņī!

Nakts vilciens Baku – Astara

Vilciena biļetes mums neviens bez pasēm pārdot negrasās. Kad vēlreiz esam atpakaļ ar pasēm, par Ls 3 katram nopērkam biļetes līdz Azerbaidžānas-Irānas robežpilsētai Astarai – apmēram 300 km attālumā. Vilciena plackartē būs jāpavada visa nakts – 10 stundas.

Vilcienā nez kāpēc ir tumsa. Spraucamies cauri tumsai un garām ziņkārīgām sejām un mēģinām saskatīt mūsu vietu numurus. Tur kāds jau ir iekārtojies uz gulēšanu. Pēc īsas biļešu pavicināšanas viņš pārvācas uz bagāžas nodalījumu ar visu mūsu matraci un spilvenu. Vēl pēc īsas sarunas viņš atdod arī matraci un spilvenu.

Dočeņka, vi otkuda? (meitiņ, no kurienes jūs esat? (no krievu val.)) – kāda sieviņa nenolaiž acis no Janīnas un uzcienā viņu ar piparmētru karamelēm.

Vilciens sāk kustēties, un parādās arī gaisma. Mūs nopēta daudzi redzokļi zem biezām uzacīm, arī pusaudžu futbola komanda, kas dodas izbraukuma spēlē – acīmredzami esam neierasta parādība šajā maršrutā. Sievas pārmaina kleitas pret nakts halātiem un pošas uz guļu. Iepazīstamies ar uzbāzīgi draudzīgu futbola komandas treneri, kas pieskata pusaudžu komandu. Tiekam uzaicināti pie galda vagona otrā galā – blakus guļvietās esoši futbolēni ir aizdzīti patālāk, nosēžam divas stundas līdz diviem naktī un ātrāk prom netiekam laisti, pirms neesam noēduši viņa mājās ceptu vistu un citus gardumus.

Emins - izbijis profesionāls futbolists, tagad treneris pusaudžiem, kādreiz spēlējis komandās Azerbaidžānā, Krievijā un Irānā, pēc traģiskas autoavārijas ar 63 lūzumiem bijis spiests pamest sportista karjeru. Bijis arī bokseris, jo visi viņa radi ir bokseri.

- Kļjanus bogom (zvēru pie Dieva (no krievu val.)), - saka Emins, - būtu agrāk jūs saticis, dotu braukāšanai savu mersedesu ar izvalbītajām četrām acīm. Es pelnu daudz, vedu ģimeni uz Maskavu ekskursijās.

Par savu mobilā telefona numuru viņš samaksājis 235 dolārus, jo tam ir laba ciparu kombinācija. Kopā viņam ir 7 labi numuri, kurus visus viņš ir nopircis par dolāriem. Dažus viņš pēc tam uzdāvina citiem.

- Varbūt Latvijā ir vajadzīgi futbola treneri? - viņš jautā un pieraksta mūsu telefona numurus un e-pasta adreses. Braukšot ciemos. Vai mums esot māja, kurā apmesties? Pirms četriem gadiem avārijā bojā gāja viņa līgava. Desmit gadus kopš traģiskās autoavārijas vairs nelieto alkoholu. Pats turpat kupejā uzvelk dūmu. No Emina mēs uzzinām daudz arī par Azerbaidžānu un Irānu. Tikai, jo vairāk viņš stāsta, jo vairāk mūs pārņem šaubas, vai viņa stāstītajam vispār var ticēt. Viņš stāsta par kriminogēno Baku, kurā pirms četriem gadiem vakaros uz ielām droši nevarēja justies neviens. Viņš stāsta arī par jauno Azerbaidžānas prezidentu – izbijušu svarcēlāju, kurš sasaucis visus pilsētas bandītus pie sevis un pavēlējis 72 stundu laikā pamest valsti. Emins mums varētu palīdzēt nokārtot Irānas vīzu, ja būtu tāda vajadzība. Lai to dabūtu, mums vajadzētu nodot asinis pārbaudei, vai neesam aplipināti ar bīstamām slimībām...

No rīta vagona tualešu smaka ir sasniegusi arī mūsu guļvietas. Nolemjam kāpt ārā no vilciena nedaudz pirms pierobežas pilsētas kopā ar mūsu treneri un futbola komandu. Izrādās, bijām braukuši vienā vilcienā ar cietumniekiem, kurus tagad pārsēdina policijas mašīnās.

Länkäranas pilsētiņā vēl iemalkojam tēju kopā ar mūsu treneri, kurš izdala futbolēniem dzimšanas apliecības ar citiem vārdiem – lai četrpadsmitgadīgos spēlētājus pataisītu par divpadsmitgadīgiem. Interesanti, kur viņš dabūja šīs dzimšanas apliecības?

- Cik jāmaksā par tēju? - jautājam.

– Tā nav jūsu problēma.

Tirgū atrodam žiguli - taksometru, kas par Ls 5 ved mūs uz 50 km attālo kalnu ciematu Leriku, no turienes plānojam kalnu bezceļa braucienu.

Irānas robeža ir tepat netālu, bet tai labāk netuvoties: paņems mūs vēl ciet par vēlmi nelegāli šķērsot robežu.

Pateicoties sausajai vasarai un sausajai kalnu augsnei, varam mēģināt izbraukt 50 km garo ceļu (jeb pareizāk – neceļu) starp Leriku un Yardimli. Vienīgais transporta līdzeklis, kas to varētu izbraukt, ir Uaz jeb bobiks. Bet daudzo bobiku īpašnieki Lerikas pilsētelē purina galvas un saka, ka tas nav iespējams. Pēc ilgāka meklējuma tomēr atrodas daži, kas par 100 dolāriem, vēlāk jau par 70, ir gatavi mūs vest. Galu galā atrodam vienu, kas mūs sola nogādāt galā par 40 dolāriem. Uaziks, izrādās, ir visurgājējs! Braucam pa stāviem akmeņu krāvumiem, lietus izdangātām mālu risēm, kalnu smiltīm un akmeņiem. Tagad top skaidrs, kāpēc vairums šoferu kratīja galvu un teica: nav iespējams. Asas izjūtas un piedzīvojumu garša ir garantēta.

Mūsu šoferis ir paķēris līdzi kādu vīru, kurš nemitīgi no priekšējā sēdekļa skatās atpakaļ uz mani, nopēta apģērbu, fotoaparātu un uzdod neskaitāmus jautājumus: no kurienes esmu, kāpēc ceļoju un kādas valodas es zinu. Janīna viņu galvās ir kļuvusi par manu tulku. Tad Uaziks apstājas un šoferis ilgi runā pa telefonu. Par mums interesējas Drošības komiteja: kāpēc mēs šeit ceļojam pie pašas Irānas robežas. Ar Drošības komiteju otrā galā runā gan šoferis, gan viņa līdzbraucējs. Esot jāgriež atpakaļ, bet viņi neklausīšot, vedīšot mūs tālāk. Tad mums ataust gaisma: līdzbraucējs pats ir no Drošības komitejas. Visu atlikušo ceļu viņš mūs izprašņā: kā es nenosalšu naktī kalnos ar pusgarajiem šortiem, vai mums ir radi Rīgā, kurā gadā mēs esam dzimuši, ar ko nodarbojamies, vai esam te pirmo reizi, pie kā paliekam Baku...

Šis Dienvidazerbaidžānas Tališas rajons līdz 1993.gadam bija grūti pieejams arī pašiem azerbaidžāņiem: vajadzēja atļaujas, lai šeit iekļūtu. Irānas robežas tuvums padara aizdomīgus retos tūristus, kas iemaldās šajos grūti pieejamos kalnu rajonos.

Šeit ir sava valoda un dabas skati, kas no garlaicīgas Kaspijas piejūras stepes pamazām pārtop kalnu mežos, aitu ganāmpulkiem noklātās ganību nogāzēs, ar iespaidīgiem kanjoniem un skarbām kalnu virsotnēm. Rudenī, lietus sezonas laikā, mālainie kalnu ceļi kļūst neizbraucami. Pat Uaz visurgājējiem.

Runā, ka šeit zeļ degvielas un narkotiku kontrabanda, ko var nemanīti pārtransportēt pa neskaitāmajām kalnu taciņām, kas atklāšanu vai notveršanu padara ļoti grūtu.

Atceļā uz Baku nolemjam pamēģināt autostopu. Lielceļa malā mūs paņem izbijis azerbaidžāņu armijnieks, kas nesenajā karā pret armēņiem zaudējis īkšķa galu.

- O, latvieši ir forša tauta! Arī lietuvieši un igauņi. Krievi gan ir sliktāki pat par mums pašiem, aziātiem. Krieviem nav skaidras izcelšanās vēstures, viņi ir laupītāji. Ar krieviem draudzība ir iespējama tikai vienā veidā: viņi tevi no sākuma izvaros un tikai tad ar tevi draudzēsies. Mūsu šoferis neieredz krievus. Viņš ir dienējis Baikonurā masu iznīcināšanas ieroču armijas daļā.

- To var tikai krievi: izgudrot tādus ķīmiskos ieročus kā zarīnu, ar ko iznīcināt veselas pilsētas.

Iebraukšana atpakaļ uz Baku cauri putekļainai stepei un industriālajām Baku priekšpilsētām ir atmiņā paliekoša. Kaspijas jūrā redzamas naftas platformas, ceļmalas pilnas ar naftas un gāzes pārstrādes rūpnīcām, caurulēm un visvairāk – ar putekļiem. Putekļi ir visur. Bet, sākoties lietum, tie pārtop par dubļiem, kas noklāj pilnīgi visu - ceļmalas, krustojumus, grāvjus utt. Kā varētu šeit uzņemt kādu eksotisku bandītu filmu...

Baku naktī ir tumša, gandrīz bez gaismas. Paziņas mūs brīdina par tumsas briesmām: uzmanieties no kāju izmežģīšanas bedrēs un caurumos. Tā arī ir – jāuzmanās.

Pārtikas veikalos vietējo produkciju ir grūti atrast. Baku centrā, it sevišķi naktīs, ielas ir pilnas ar dārgām mašīnām. Satiksmes noteikumi un braukšanas kultūra mums lielākoties nav saprotama.

Guba un Hnaliga

Gubas pilsēta ir bēdu ieleja valsts ziemeļos, kas nez kāpēc ceļvežos ir minēta kā obligāta apskates vieta. Pilsēteles ielās vīri uzvalkos strādā ceļa darbus – asfaltā ierok plastmasas caurules, kas būšot jaunais gāzesvads. Citu cilvēku ielās nav. Pēc vājprātīgās kratīšanās no Baku pa bezceļiem - liela topoša autoceļa malā šī vieta mums liekas kā ņirgāšanās. Kas gan tūristiem būtu redzams šajā Sedas-tipa-tikai-divreiz-nolaistākajā pilsētiņā!?

Atrodam māju, kurai ir piedēvēts viesnīcas apzīmējums. Vīrs aiz lodziņa mums atļaus apmesties šeit par 2,5 latiem no katra, ja mēs gulēsim atsevišķās istabiņās. Sievietes un vīrieši guļ atsevišķi! Uz mūsu pārsteigumu un apgalvojumu, ka mēs esam vīrs un sieva, viņš prasa „zagsa” apliecību. Citādi nevarot, jo kā viņš varot zināt, ar ko mēs nodarbosimies, guļot vienā istabiņā. Pēc vairākkārtējiem piktiem mūsu iebildumiem viņš tomēr paņem mūsu pases un noslēpj savā atvilktnē. Tur priekšā jau ir trīs citas Latvijas pases. Uz mūsu pārsteigumu viņš atbild, ka pie viņiem braucot daudzi latvieši...

Mūsu piecu latu istabiņā uz durvīm ir divi uzraksti angļu valodā – viens pie cauruma durvīs vēsta: Warning! Every room has a spy hole. (Uzmanību! Katrā istabā ir spiegu caurums (no angļu val.)). Otrs uzraksts: Zģes biļi mi: Watanabe Tomoseki, Bermet Asanbaeva. 18.08.07. (Šeit bijām mēs: Vatanabe Tomoseki, Bermeta Aambajeva (no krievu val.).) Tagad ir arī trešais uzraksts: What brings people to this place?? (Kas cilvēkiem liek doties uz šejieni? (no angļu val.))

Naksnīgā pastaiga arī nekādus jaukos priekšstatus par pilsētu nedod. Daži mazi veikaliņi, kuros diez ko nopirkt nevar.

Atrodam mazu tējnīcu, kurā vīri spēlē galda spēles. Uzspēlēju divas šaha partijas, tad dodamies uz guļu. Vēl pirms tam pieklauvējam pie latviešu istabiņas durvīm un pārsteidzam, uzrunādami viņus latviski. Puiši apceļo Azerbaidžānu līdzīgā veidā kā mēs.

Gulēšana izrādās apgrūtināta, jo pusi nakts aiz loga plosās suņi.

Nākamais rīts tomēr mums nes pārsteigumu. Tā ir turpat pāri upei esošā kalnu ebreju pilsētiņa ar dīvainu nosaukumu - Krasnaja Sloboda.

Azerbaidžāna bija pirmā musulmaņu valsts pasaulē, kas tika pakļauta eiropiešu kolonizācijai 1813.gadā. Un kaut arī tā un Irāna ir vienīgās valstis pasaulē, kur dominē šiītu musulmaņu vairākums, Azerbaidžānai ir gara vēsture, kā tā kļuva par islāma liberālas interpretācijas zemi. Savu artavu tam deva arī Padomju savienības okupācija. Ar visu to tāpat paliek neskaidra šīs ebreju pilsētiņas izcelšanās vēsture. Iespējams, tā ir vienīgā pilsēta pasaulē ārpus Izraēlas, kur dzīvo tikai ebreji. Valda uzskats, ka viņi ir tiešie pēcnācēji "pazudušajām ciltīm", kas tika izmētātas pēc Jeruzalemes tempļa iznīcināšanas 722. gadā pirms Kristus. Cita teorija apgalvo, ka viņi ir pēcnācēji ebrejiem, kas bēga no Irānas 17. gadsimtā, cita teorija apgalvo, ka viņi ir vietējā hazāru tautība, kas pieņēma jūdu ticību, lai kļūtu neitrāli un paglābtos no naidošanās starp kristiešu un musulmaņu komūnām. Komunistu ēra nebija labvēlīga šai vietai – tā iznīcināja 10 no tās 11 sinagogām, Staļins aizliedza ivrita lietošanu un uzspieda vietējiem cūkkopību. Tagad apmēram 6000 cilvēku lielā pilsētiņa ir absolūts kontrasts otrpus upei esošajai nabadzīgajai Gubai. Ielas ir tīras, brīžiem bruģētas, notiek bagātu savrupnamu būvniecība. Saglabājusies ir senā koka balkonu arhitektūra. Pie kādas no šādām celtnēm sastaptais vīriņš augstprātīgi atbild: mēs esam bagāti, jo strādājam. Jums taču Latvijā arī ir bagātie un nabagie, vai ne?

Pulksten divpadsmitos mums ir sarunāts kārtējais Uaziks braucienam kalnos. Pilsēteles centrā, kur gaidām mūsu auto, bariņos stāv vairāki desmiti vīru, kas, šķiet, visas dienas garumā, rokas viens otram uz pleciem uzlikuši, sarunājas. Atgādina kādreizējos kolhoza laikus Latvijā, kad vīri savācās kopā un gaidīja brigadiera rīkojumus. Tikai šeit Gubā brigadieri paši stāv bariņos un grauž saulespuķu sēklas.

- Jūsu pelēkais Uaz nebūs, būs cits - zaļā krāsā, – mūs uzrunā kāds vīrs. Visi laikam zina visu par mūsu ceļojumu. Tad viņš pajautā, vai mums ir dāvanas bērniem. – Kādiem bērniem? – es jautāju. – Tādiem te! – viņš ar roku rāda, cik gariem. – Manējiem bērniem. Nē, dāvanu mums nav, un viņš aiziet. Pēc minūtes ir klāt mūsu pelēkais Uaz, tātad viņš sastāstīja pekstiņus par mūsu mašīnu, lai varētu no mums izdiņģēt dāvanas!

Ceļš uz Hnaligu ir pārsteidzoši labs un iet cauri satriecoši skaistām kalnu ainavām. Kā vēlāk uzzinājām, asfaltētais ceļš, kas brīžiem gan pārtop par bedrainu, dubļainu un ūdens izskalotu eju aizas malā, ir uzliets par godu prezidentam, kuram arī vajadzēja nokļūt mūsu galamērķī, tikai pirms diviem gadiem. Tas šo nomaļo kalnu ciematu, kur pirms tam, lai nokļūtu, bija vajadzīga vesela diena, ir savienojis ar ārpasauli. Labi, ka prezidentam bija darīšanas šajā ciematā...

Aiz Hnaligas ciema vairāk nekā nav – tikai kalni ar tūkstošgalvainiem aitu ganāmpulkiem un vientuļiem ganiem, kas nekad dzīvē nav bijuši 300 kilometru attālajā Baku. Vēl tālāk ir valsts ziemeļu robeža ar Krieviju. Vasarā šeit ir patīkami silts – 25 līdz 30 grādi, bet ziemā temperatūra var noslīdēt līdz pat mīnus 40 grādiem. Tuvojoties ziemai, aitu tūkstoši kopā ar to īpašniekiem dodas mēnesi garā pārceļojumā pa kalniem dienvidu virzienā. Pēc astoņiem mēnešiem viņi ir atpakaļ. Tie bērni, kuru vecāki dodas līdzi aitām, skarbajos ziemas mēnešos dzīvo vietējās jaunuzceltās skolas internātā, kurā skolotāji ir ar rugājiem apauguši onkuļi. Kad jautājam Timuram - nerunīgam vīram ar pakausī īsi apgrieztiem un pierei pāri pārsukātām matiem, pie kura paliekam pa nakti, - ar ko viņi šeit nodarbojas ziemā, viņš atbild: neko, paēdam un guļam, atkal paēdam un guļam.

Pašos skarbākajos janvāra un februāra mēnešos vilki novācas baros un izsalkumā var uzbrukt arī cilvēkiem. Ciematā ar kādām 200 mājām mīt 500 suņu. Viņu uzdevums ir aizsargāt aitas no vilkiem arī vasarās. Viens vilks pusstundas laikā var nokost 100 aitas.

Timurs izmitina mūs savā guļamistabā. Bez daudzajiem paklājiem pie sienām un uz grīdām un trim mēbeļu gabaliem mājā nekā cita nav. Logu nav, tikai caurumiņi griestos, un tie paši ziemā tiek aiztaisīti ciet.

- Cik samaksāsiet, tik būs labi.

Šī frāze izrādās māneklis, kuru pēc tam nākas dzirdēt arī citur Azerbaidžānā. Tā Timurs mums atbildēja uz jautājumu, cik būs jāmaksā par naktsmājām. Viesnīcu, saprotams, te nav, tāpēc vienīgā nakšņošanas iespēja ir sarunāt naktsmājas pie kāda vietējā. Šeit ir arī muzejs, bet neviens nevar atrast atslēgas, tāpēc tā apmeklējums mums iet secen.

Timurs nav īpaši runīgs. Divu dienu garumā viņš tā arī mums neuzdeva nevienu jautājumu, kas ir neraksturīgi azerbaidžāņiem. Bet Hnaligā dzīvo kalnieši, kas laikam neizceļas ar pļāpīgumu.

- Cikos jūs ēdat vakariņas?

- Cikos sagribam.

- Cikos jūs ejat gulēt?

- Tad, kad uznāk miegs.

Šāda veida sarunās mēs izvilinām informāciju no Timura. Toties viņa 12 gadus vecais dēls vēl nav kļuvis par īstenu kalnieti – viņš, dziedādams un pats ar sevi sarunādamies, izrāda mums ciematu. Viņš gan runā mums nesaprotamā valodā. Acīmredzami tas puikam ir liels gods. Viņa aizraušanās ir baidīt daudzās ciemata vistas.

Pēc nakts Timura mājās, ar tītaru izdvestām dīvainām skaņām, no rīta dodamies augstāk kalnos ar zirgiem. Timurs ar dēlu ir atraduši divus zirgus, un mēs dodamies apskatīt Ateshgašu – mistisku vietu dziļāk kalnos, kur no zemes laužas ārā uguns. Šī uguns deg dienu un nakti, vasaru un ziemu. Šeit nokļuvuši, mēs sarīkojam pikniku: virs uguns saliktas akmens plātnes, kur uzcepam šķēlītēs sagrieztu un sasālītu liellopa gaļu kalniešu gaumē.

Kad laiks doties prom, ir pienācis arī laiks tikt skaidrībā, cik tad būs jāmaksā par naktsmājām. Protams, piedāvātā summa, Timuraprāt, nav pietiekama. Cik-gribēsiet-maksāt-tik-būs-labi viņam ir par maz. Pirms gadiem pie viņa esot palikuši amerikāņi, kas, acis nemirkšķinot, esot samaksājuši 100 dolārus.

Kā vakarā no Gubas tikt uz Baku

Ceļš ir pilns ar policijas posteņiem. Mums ir paveicies, ka ceļš tagad ir vaļā. Izrādās, apkārtnē ir ieradies prezidents, viņam kaut kur šeit ir vasarnīca, tāpēc visu dienu satiksme bija paralizēta. Ir pārāk vēls sabiedriskajam transportam.

- Es esmu vienīgais jaukais cilvēks Azerbaidžānā, tāpēc paliksiet pie manis pa nakti. Dievs mūs saveda kopā, vai ne?

Nekādi iebildumi, ka mēs gribam šovakar nokļūt Baku, šķiet, neatstāj iespaidu uz celtniecības inženieri, kurš ar savu Audi 100 piestāja ceļmalā, lai pavestu mūs 40 km līdz savai pilsētai pa ceļam uz Baku.

Inženieris brauc ap 50 km stundā, mūs apdzen žiguļi un volgas, bet mūsu labvēlis, izskatās, tīšām gaida tumsas iestāšanos, lai mēs nevarētu atrast citu mašīnu un būtu spiesti palikt pie viņa pa nakti. Viņš pat piestāj pie ceļmalas tirdziņa, lai papļāpātu ar pārdevējiem.

Janīna izmanto izdevību, izkāpj no auto un pretēji inženiera apgalvojumiem, ka tik vēlu mašīnas uz Baku vairs nebrauc, desmit sekunžu laikā nobalso žiguli, un mēs lidojam uz Baku. Kādas sulu rūpnīcas ābolu sagādnieks laikam ir aizmirsis ieslēgtu gludekli. Viņa žigulis bez drošības jostu aprīkojuma traucas ar 130 km stundā garām pārējām automašīnām, brīžiem pa pretējo joslu, brīžiem zem „ķieģeļa” zīmēm. Ir iestājusies piķa melna tumsa, gāž lietus, bet žiguļa ātruma spējas tas neietekmē. Vēlā vakara stundā Baku ir pamatīgi sastrēgumi: valstsvīri pēc vakariņām un pirts braucot mājās, tāpēc ielas ir slēgtas.

Šeki - Lahiča

Vēl viena nakts vilcienā. Tur jau ir priekšā iepriekš satiktie latviešu puiši, kas, izrādās, arī dodas tajā pašā virzienā. Varam nosist kādu nakts stundu piedzīvojumu stāstu apmaiņā. No rīta esam vēl vienā obligātajā apskates vietā – halvas pilsētā Šeki. Te ir savādāk nekā citur. Te var atrast senāku pilsētas daļu, ar skaistām mājām un hana pili ar fantastisku mozaīkveida priekšpusi. Nekā tamlīdzīga neesmu iepriekš vēl redzējis. Tiešām skaisti! Tas arī izskaidro daudzos džipus ar dzeltenajiem naftinieku numuriem ielās un divas ļoti šikas viesnīcas pilsētā. Te ir arī šaha skola, kas darbojas jau vairāk nekā 30 gadus un esot labi apmeklēta. Tradicionālā Šeki halva krietni atšķiras no mūsu priekšstata par šo saldumu. Tā, cita starpā, ir viena no retajām azerbaidžāņu lietām, ko var vest mājās kā foršu cienastu.

Izmalušies cauri trim murgu pilsētiņām ar cerībām atrast pieklājīgu viesnīcu, esam miestā, kurā vietējais policists sagrabējušā žigulī piedāvājas mūs aizvest uz netālo krievu ciematu Ivanovku. Vairāk nekā dīvaini. Ārā jau krēslo, un mēs labi zinām, ka tumsā šeit ir tiešām tumšs. Arī mazos ciematos. Uz Lahiču mēs diez vai tikšot, ir sācies lietus, kas no kalniem ripina akmeņus uz vienīgā ceļa Lahičas virzienā.

No rīta mēģinām šā vai tā. Lahiča ir kalnu ciemats, kur var nopirkt izslavētus kādreizējo persiešu tradīcijās aizgūtus vara izstrādājumus.

Nokaulējuši cenu līdz minimumam, nobalsotajā žigulī braucam atkal augšā kalnos.

- Ā, jūs esat no Latvijas! Tāpēc jūs zināt vietējās cenas! – nospriež mūsu šoferis.

Sagribēji, Latvijā balsotājiem naudu neprasa vispār...

Raušamies augšā kalnos, kas ir tiešām skaisti. Savādāki nekā dienvidos un ziemeļos. Un uz ceļa tiešām mētājas akmeņi. Tad ieraugām arī pamatīgus ar svaigu zemi aplipušus klints bluķus. – Vai ir gadījies arī kādam dabūt pa galvu? – mums kļūst neomulīgi. – Jā, gandrīz. Nesen paziņam mašīnas jumtā viens akmens izsitis caurumu un uz tukšā blakus sēdētāja sēdekļa nosēdies.

Brauciens uz Lahiču ir tā vērts. Tas acīmredzami ir iecienīts tūristu apskates objekts. Vairāk gan vasarā, kad ir silts un lietus neiekustina uz galvas krītošos akmeņus. Vienīgajā un bruģētajā ciema ieliņā ir atvērtas visas četras vara izstrādājumu darbnīcas, kurās var nopirkt dažnedažādas krūkas un traukus ūdens glabāšanai un pārnešanai. Mums par lielu nepatiku neviens īpaši neizrāda vēlmi kaulēties. Tas ir neraksturīgi šai valstij. Tūrisms ir darījis savu. Ar kārām acīm drasēdami no vienas darbnīcas uz otru un atpakaļ, lietojam visu savu viltu un kaulēšanās spējas. Pēc 30 minūšu centieniem mums izdodas iekustināt vienu pārdevēju, kas galu galā no nenolaižamās 100 manatu cenas ir ar mieru pieņemt mūsu 50 (apmēram 25 latus). Priecīgi pasituši padusē mūsu bronzīgo vara ūdens un piena glabāšanas trauku (mums tā būs puķu vāze), domājam, kā tagad tikt atpakaļ lejā. Bažīgi skatāmies uz lietus mākoņiem, kas sāk karāties virs mūsu galvām, un domājam par tiem akmeņiem uz ceļa. Stulbi būtu priekšpēdējā ceļojuma dienā dabūt ar akmeni pa galvu!

Ikri

Milzīgais kaviāra bizness Azerbaidžānā notiek valsts institūciju paspārnē. Privātajiem zvejniekiem kaviāra iegūšana un tirgošana ir aizliegta. Tas ir tāpēc, lai pasargātu vērtīgās zivis no izzušanas, un arī cenu politikas diktēšanai un milzīgās peļņas gūšanai. Piesārņotā Kaspijas jūra un maluzvejniecība ir dramatiski samazinājusi kaviāra iegūšanas apjomus. WWF prognozē, ka viena no kaviāra zivīm – store - šajā jūrā būs izmirusi ap 2020.gadu. Līdzīgas prognozes tiek dotas par kaviāra vērtīgāko zivi – belugu. Kaspijas jūras kaviāra ieguves apjoms 1981.gadā bija 16 800 tonnas, bet 2003.gadā - vairs tikai 800 tonnu.

Tazā tirgū Baku vīriņi mums čukst ausī, vai nevēlamies kaviāru, un ved mūs uz kādu slēgtu istabu, kurā no ledusskapja tiek vilktas ārā burciņas ar melnajiem ikriem. Ir iespēja nogaršot un tad - kaulēšanās par cenu. Istabiņu ar ledusskapi atstājam ar 100 gramu kaviāra burciņu un bez 65 manatiem (apmēram 32 latiem). Jau atbraukuši Rīgā, veikalā nopētījām, ka tāda paša lieluma burciņa pie mums maksā 60 latus.