Neplānoti un pēdējā brīdī. 1.diena.

  • 2 min lasīšanai
pašlaik tiek atrakstīts no ceļojuma pierakstiem, tāpec biš laiki klibo. stāsts vairāk domāts draugiem, radiem, paziņām,protams arī pārējiem, kam interesē. Būs gari, tāpēc pacietību :) Kā zināms, tās fiksās idejas vienmēr ir pašas labākās. Tā nu ceturtdien nolemju, ka jau pirmdien došos uz Ukrainu pievienoties brālim, kurš jau nedēļu ceļo pa turieni. Lidmašīnas biļete uz jebkuru vietu Ukrainā nežēlīgi dārga, nolemju lidot uz Varšavu un tālāk ar vilcienu uz Ļvovu, kur arī sarunājam tikties. Plānošana nekad nav bijusi mīļākā nodarbe, tāpēc arī tagad par tālāko nolemju domāt, kad būšu Varšavā. Pirmdiena, 14.08. Varšava-Ļvova. Izkāpju no lidmašīnas, sagaidu bagāžu un ceļojums ta pa īstam sākas. Pie izejas stāv vīriņi ar uzrakstu LVIV. Pēc skata varbūt ne īpaši uzticami, taču saku sev, ka nevajag baidīties. Par braucienu ar busiņu uz Ļvovu prasa 50_. Ja godīgi, pat īsti nezinu, cik tālu līdz turienei, un cik vajadzētu maksāt. Tomēr esmu ar mieru, jo doma, ka jātiek uz centru, jāmeklē stacija, tad vilciens , īpaši iepriecinoša neliekas. ( jau vēlāk gan noskaidroju, ka ar vilcienu brauciens maksātu 22 Ls, tā kā īpaši bēdīga nejūtos). Šoferīts krieviski runā ne īpaši labi, nez kāpēc viņš ir pārliecināts, ka saprotu ukrainiski. Ari man pašai ar laiku sāk likties, ka saprotu diezgan labi :). Tiesa, brauciens gan nebija pa taisno uz Ļvovu kā runāts. Pa ceļam ievedam kādam paziņam kasti ar šņabi. Pēc tam nogriežamies no ceļa un braucam velns zin kādā ellē. uz jautājumu, kāpēc nogriežamies , šoferīts atbild skaidrā ukraiņu valodā un smaida. Es gan vairs nesmaidu, un paliek tā neomulīgi, taču cenšos sev iestāstīt, ka būs labi. Variants lekt ārā no busa un palikt nezināmā poļu nostūrī arī neliekas labs. Finālā jau viss labi, izrādās pa ceļam bija jāsavāc vēl daži ukraiņi, kas piepielnās Polijā un tagad brauc mājās. Pielādējam pilnu busiņu ar ukraiņiem, somām, ābolu un ķiršu kastēm un beidzot tad nu braucam uz Ļvovu. Kompānija lustīga, skan ukraiņu mūzika, tiek dziedāts līdzi un skaļi komentēti šoferīša manevri uz ceļa. Par ukraiņu un poļu braukšanas stilu gan pavisam atsevišķs stāsts :) Polijas-Ukrainas robeža, gandrīz jau pusnakts. Rindas nežēlīgas, mašīnas uz priekšu kustas knapi. Kā jau vienmēr atrodas daudzi, kuri uzskata, ka viņiem nav jāstāv rindā un viņi var tikt citiem priekšā. pēc kādām 2 stundām tiekam Polijas robežpunktā, viss solīdi, bez problēmām. Interesantāk jau ir pie ukraiņu robežsargiem. No visiem savāc pases, taču manējo neatzīst par labu esam.Cik noprotu, viņiem rodas aizdomas, ka persona pasē un es neesmu gluži viena un tā pati. Tiek pieaicināti vairāki robežsargi, vienojas tomēr, ka tā neesmu es. Tiek uzdoti dažādi jautājumi, man liek kautko pateikt latviski, prasa, kas ir Latvijas prezidents, kas es esmu pēc horoskopa, kurā gadā beigusi skolu utt. Mani uzjautrina pasākums, taču pieļauju arī variantu, ka varu viņus nepārliecināt. Beidzot ļauj man iet uz busiņu, taču pēc pāris minūtēm tieku izsaukta vēlreiz, viņi neticot, ka tā ir mana pase. Piedāvāju parādīt autovadītāja apliecību, ilgi tieku pētīta, taču beidzot viss ir labi, varam braukt. Kopumā uz robežas 3 stundas, no kurām vismaz pusstunda tiek veltīta īpaši man. Nu, ko, sveicināta Ukraina !! Ļvovā esmu 3:30 naktī. šoferītis ved mani uz viesnīcu, ko esmu noskatījusi internetā. Pārliecība, ka būs brīvi numuri nav. Piebraucam, viss tumšs, pēc zvana tomēr parādās šveicars, paldies Dievam smaidīgs un saka, ka ir brīvi numuri. Esmu laimīga.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais