Maroka 2010! 3. daļa - Tuksnesis, Zagora un "pielūdzēji"

  • 3 min lasīšanai
  • 36 foto

20. februāris

Tuksnesis, Zagora, „pielūdzēji”

Kad nu esam pieveikušas brokastis, safočējušas teltis, vietējos dzīvniekus un cilvēkus, sākam rosīties un meklēt kādu, kurš mūs vedīs prom, jo kārtējais plāns ir pa dienu tikt no Zagoras atpakaļ uz Quarzzazeti un ar nakts reisu laist atpakaļ uz Agadiru.

„Runči” murrā uz paklāja, nesteidzīgi, mierīgi, relaksēti kā driģenes saēdušies..... Pēkšņi tālumā parādās auto, „runči” sarosās. Liels ir mūsu pārsteigums, redzot 4x4 džipu un mūsu šefu no tā izkāpjam. Mazais, baltais zapiņš par džipu pārvērties?:D anbelīvabal:D

Protams, ar džipu braukt pa akmeņaino Nekurieni ir daudz patīkamāk un romantiskāk. Kur gan Agata ar savu:” Cik rooooomantiski!” palikusi?:) Dibens vietā, nieres vietā, nekas nav atdauzīts. Piestājam miestā, kur mūs savāca pirms tuksneša.Līdz Zagorai būtu kāds gabals ar taksi jābrauc, BET mums tiek paziņots, ka tālāk tikšana ir laika jautājums, jo upe pie Zagoras ir pārplūdusi un tilts slēgts, neviens transports nekursē vairs. Piesēžam pie āra galdiņiem, pacienājamies ar tēju. Šefs ik pa laikam izskrien uz ciemata galvenās ielas nostopēt kādu mašīnu. Pagājusi apmēram stunda un šefs noķer kādu džipu, šoferis nosauc summu – 300 dirhami (apmēram 19 Ls). Piekrītam. Braucam pa apvedceļu, caur tuksnesi. Ceļš garš, fonā skan Stings, miksēts ar Enigmu un kaut ko āfrikānisku. Agata atkal „aizpeld” romantismā un pieprasa dziesmu uzlikt vēlreiz :D

Pēc stundas esam Zagorā. Izmet mūs krustojumā, pilsētas centrā. Stāvam un domājam kurp doties un ko darīt. Nolemjam nedomāt, bet apsēsties kafenē un sarunāt palīdzību. Kā jau pieredze mācījusi, palīdzība pati atnāk, ja to gaida. Tā arī notika. Pie blakus galdiņa sēž melna puiks un izskatās, ka grib uzsākt sarunu. Ļaujamies. :D Kamēr Agata ar šo franciski buldurē, es rakstu twītus, zvanu uz Agadiru hostam Ali, lai vienotos par ierašanās laikiem. Beidzu sarunu, atgriešos pie galda un ir jau piebiedrojies vēl viens marokānis. Atkal esam jau „sadalītas” :D „Mans” puiks nerunā angliski. Nice. :D Sarunājam atstāt somas pie viņiem mājās un viņi mūs izvadās ekskursijā pa miestu. Sacīts, darīts. Parādīja mums Zagoru no visām pusēm. Agatas pielūdzējs gadījās ar nepareizu pavešanas taktiku – pārāk daudz gribēja pārāk tiešā veidā, attiecīgi nedabūja NEKO..... savukārt man ar manu „pielūdzēju” bija pietiekami viegli nepārprasties – žestu valoda, bez stresa un pārpratumiem un uz visiem „aicinājumiem” es sāku runāt latviski un skaļi lamāties. Pēcpusdienā šie uzaicināja ciemos uz vakariņām un čaju. Piekritām, pirms tam noskaidrojot cikos autobuss :D . Bijām ciemos pie Agatas pielūdzēja un šausminājāmies, ka TĀ var dzīvot. Istaba (ar grūtībām to bija iespējams par istabu nosaukt) bez pilnīgi nekā. Tepiķis un stūrī pelēks, caurumains porolona matracis. Vannas istaba ieturēta minimālisma stilā - apvienota ar tualeti, dušu un izlietni vienlaicīgi ( marokāņu stila caurums zemē kaksīšanai, blakus trauciņš ar zobubirsti un turpat virs cauruma duša. :D). Vakariņās pliekans tažīns ar 1 vistas stilbu uz 5 cilvēkiem :D Pavedinātāji:D Aš ģībām :D Sajutāmies izlutinātas :D Mans pavedinātājs atved mūsu somas no viņa mājas un katrai pa čupačupsim. Tas izsauca aplausus un tādu smieklu vētru, ka ilgi nespējām nomierināties.

Mums bija nenormāli bails nokavēt pēdējo busu, pietam vienubrīd šķita, ka mūs nafig nelaidīs prom. Ja man trāpījās izpalīdzīgs puiks, kurš abu somas stiepa pat, tad Agatas pielūdzējs bija mērķēts tikai uz to, ka MUMS PA NAKTI JĀPALIEK ZAGORĀ. Šassssss. :D Sagribējās:D Izkļuvām no viņu ķepām bezmaz ar mukšanu, jo džeki autobusā ieleca pat un knapi ārā dabūjām :D

Miers, relakss un naktsmiers. Laižam uz Quarzazeti. Iebraucam naktī, nākamais autobuss uz Agadir esot ap 1. naktī, tātad pēc stundas. Makā mums zero, katrai pa 70 naudiņām skaidrā naudā + sīcene. Pietiek tikai, lai nopirktu biļeti, pietam kaulējoties, jo turpceļā tā maksāja 80 naudiņas. Bankomātu tuvumā nav. Autoostā aiz lodziņa 3 veči, pieprasa no katras 100 dirhamus par biļeti. :D Ķipa nakts tarifs. Agata sāk jau dusmoties, ķeksē no kabatām iepriekšējābrauciena biļeti, kur virsū cena 80dirhami. Džeki iespītējas, ka lētāk nebūs. Nolieku Agatu pie ratiem un lieku atslābt, jo ar dusmošanos neko nepanāks. Sāku miegt šiem ar aci, rādu, ka kabatas tukšas, izkratu visu kapeiku uz galda, saku, ka- viss, tā mums pēdējā, ka mums jātiek līdz pilsētai, ka autobuss takš būs tukšs naktī droši vien. Atkal miedzu ar aci. Viens vecis aicina mūs iekš kambara jau „ciemos”, Agata dusmīga kā pūķis, es tik miedzu ar aci. Beigās katra samaksājām 75 naudiņas pirms tam prasīto 100 vietā un kambarī negājām.

Gaidījām mazliet ilgāk par stundu, nosalām baisi. Kad ielecām busā, tas bija PILNS līdz malām ar melniem večiem, NEVIENAS brīvas sēdvietas. Agata kautri vaicā :”Ko mēs darīsim, ja nedabūsim apsēsties?” HA! Mēs un nedabūsim? Izsperamies cauri busam un skaļi izrādam nepatiku, ka nav kur apsēsties. Atskrien konduktors, aizsperas uz busa beigām un izrauj no pēdējās rindas sēdvietām laukā divus pusaizmigušus vietējos, kuri pilnīgā neizpratnē tiek aizsūtīti sēdēt uz tumbočkas :D Jūs varat iedomāties ko tādu Latvijā????? Pie mums mēs pašas uz tumbočkas dabūtu sēdēt.

Pateicamies par izrādīto laipnību, ieņemam vietas un laižamies letarģiskā miegā, jo nogurums ir pamatīgs.

Dienas beigas.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais