Maroka 2010! 2. daļa - tuksnesis
|
Laura Omm
|
19. februāris
Tuksnesis
Autobuss brauc lēnām, ik pa laikam bremzē un stājas. Man miegs īsti nenāk. Klausos marokāņu mūziku iPodā, ik pa laikam palūru pa logu – kārtējie plūdi uz ceļa.
Aizsākuma doma mums bija doties nevis uz tuksnesi, bet Marakešu un no tās uz Ouzoud ūdenskritumu – manu mīļāko vietu uz planētas, bet vietējie zināja teikt, ka ziņās izskanējusi info - ceļš uz Marakešu esot briesmīgs, brīžam slēgts un mēs nolēmām neriskēt, un braukt uz vietu, kur varētu būt pēc iespējas mazāka varbūtība, ka noslīksim. Ceļā pavadam apmēram 8h. 6.00 no rīta esam Quarzzazete un pārsēžamies uz nākamo autobusu uz Zagoru. Paliek arvien siltāks un siltāks. Miestiņā Agdz buss apstājas pačurināt braucējus. Agata arī izlec no autobusa. Man beidzot nāk miegs un nekur nelecu, lūru pa lodziņu, pētu cilvēkus, cilvēki pēta mūs. Pamanu, ka Agata jau sašņorējusi kādu vietējo un pļāpā aizgūtnēm. Pa gabalu omcis izskatās pēc cilvēka, kurš ved tūristus uz tuksnesi - tas viņiem ir sejā rakstīts. Man ir taisnība, jo autobusā Agata atgriežas ar vizītkarti. Omcis piedāvā savu ģimenes biznesu – tuksnesī došanos. Zagorā izlecam no autobusa un mūs sagaida jauniņš puisis no tieši šīs tuksnešu firmas. :D Kāda sakritība... :D Lai arī kā pūlējāmies no viņa tikt vaļā, sakot, ka dosimies pie cita cilvēka, puisis ar savu uzstājību, skriešanu līdzi pusi ceļa, mūs pārliecināja gala beigās „iemest aci” viņa kantorī :D . Pat izsauca savu mašīnu, lai nav ar taksi jābrauc. Sarunājām braukt tuksnesī uz 1 dienu, ar nakšņošanu, stundu garu ekšenu kamieļa mugurā (man no domas vien, ka tas varētu būt ilgāk, šermuļi pār kauliem skrēja, atceroties pagājušā gada 3 dienas kamieļa mugurā :D), vakariņas un brokastis iekš cenas un ceļš turp arī. Šis bija mūsu dārgākais pasākums – 20Ls no katras. Turp braucām ar mistisku, baltu zapiņveida mašīnīti, kurai pie katras stūres straujākas kustības sāka riteņi čīkstēt. "Romantiski", nebeidza atkārtot Agata! "Piedodami", nodomāju es :D Nekad nebūtu domājusi, ka zapiņš ala piecdesmito gadu Renault, ir spējīgs iebraukt pa milzu akmeņiem iekš tuksneša. Braucamais gabaliņš pa neceļiem bija kādi 10 km, mēs ar Agatu pa šauro aizmugurējo sēdekli ik pa laikam teju ar galvu griestos triecāmies, ja šoferītim sanāca uz akmeņa uzbraukt. Man ienāca prātā palūrēt vai šim autiņam vispār riepas ir bet, kad bijām galā, es biju tik laimīga iztikt no šama laukā, ka par riepu pārbaudi aizmirsu. Romantiskā Agata gan visu laiku ķiķināja un sapņaini atkārtoja :”Cik romantiski! CIIIIIK romantiski!” :D Vilšanās nometnē man sanāca paliela, jo, pirmārt, bija ļoooti auksti, otrkārt dienu pirms mūsu ierašanās esot lijis lietus, bijusi pamatīga vētra (kura, starpcitu, norisinājās arī, kad mēs ieradāmies), visa telts ar smiltīm un kaifa nekāda. Mūsu šefs mūs mierināja – pēc saulrieta vēji rimsies. Līdz saulrietam mēs sēdējām kopējā teltī zem segām, kasījām no ausīm, acīm, deguna un matiem laukā smiltis un miedzām ar acēm vietējiem.... šie ķiķinādami lūrēja pretī, nāca runāties pa kluso, bet laikam dabūja pa ausi no šefa, kurš viņus mums klāt vakara gaitā vairs nelaida. Brokastīs gan šie kā tādi tuksneša runči līda uz brokastu tepiķīša pie mūsu galdiņa cienāties ar tējiņu (šefs nebija „mājās” :D). Rīts bija fantastiski mierīgs, kluss, silts. Pilnīgs pretstats iepriekšējam vakaram un naktij. Nakti pavadījām katra zem 3 segām, kuras bija tik smagas, ka zem tām lāga pakustēties nevarējām. Pirms gulētiešanas, kad katra savā migā, kuras drošības labad sastūmām kopā, centāmies atrast ērtāko gulēšanas pozu, lai smiltis nepūš sejā pa telts šķirbām, tinot ap galvu lakatus, maucot uz sejas kapuces, smējāmies par visu tā kā nekad mūžā nebijām smējušās. Novēlām to uz iepriekšējās dienas piepīpēto istabu, jo laikam vēl dūmu iedarbība nebija izgājusi no galvas.:D Vakariņas kopējā teltī – pustumsā - bija dievīgas un ļoti bagātīgas - hariri zupa, tažīns un saldajā apelsīni. Bez mums bija vēl 4 ārzemnieki, kuri arī baudīja mieru, vēja rimšanos un atmosfēru kā tādu:)
