Smaids kā bauslis

  • 8 min lasīšanai
  • 60 foto
Raksts publicēts 2009. gada 25. jūlija laikrakstā SestDiena. Ceļojuma dienasgrāmatu un vairāk bilžu skatiet www.ekspoticija.lv! Attīstītāka par Indiju, atvērtāka par komunistisko Ķīnu un, par spīti regulārām demonstrācijām, joprojām mierīgāka par kaimiņu Birmu jeb Mjanmu. Taizeme ir labs sākumpunkts tiem, kas nolēmuši iepazīt Tālos Austrumus. Sastingstam ielas vidū. Ir astoņi no rīta, un no skaļruņiem Ajuthajas vilcienu stacijā, uz kuru steidzamies, atskan karaļa himna. Himnu atskaņo divas reizes dienā — no rīta un vakarā, tad uz brīdi visi pārtrauc darbu un apstājas. Himna skan arī pirms katra seansa kinoteātros. Taizemē mīl karali. Rāma IX valda jau ilgāk nekā 60 gadu. Karaļa un viņa ģimenes fotogrāfijas un plakāti ir katras pilsētas centrālajās vietās — viņa foto ir modes veikalos, restorānos, vilcienu stacijās un, šķiet, katra sevi cienoša taja mājās. Vilciens atkal kavējas. Esam jau pieraduši, ka šeit vilcieni galapunktā nekad nenonāk laikus. Tas lieliski izskaidro pie sienas pieliktos desmit labas uzvedības baušļus stacijas darbiniekiem. Pirmais bauslis vēsta: "Smaidi visu laiku." Smaids patiesi varētu būt vienīgais līdzeklis cīņā ar neapmierinātiem tūristiem. Interesanti ir arī nākamie deviņi ieteikumi: * Runā skaidri, patīkami un pieklājīgi. * Ģērbies tīri un kārtīgi. * Esi jauks, šarmants, lēnprātīgs, pievilcīgs. * Sniedz pēc iespējas labāku servisu. * Tev nav jāsaka jā visu laiku, taču izvairies teikt nē, jo ir daudzi citi veidi, kā to pateikt. * Lai tiktu galā ar sarežģītiem klientiem, iesaki, paskaidro, saki "atvainojiet" vai arī labāk turi muti ciet — atkarībā no situācijas. Nestrīdies, nerunā pretī un nepacel balsi. *Neviens neuzvar strīdā. * Savaldi raksturu, lai saglabātu darbu. * Klientam vienmēr taisnība. Mēs dodamies uz Lopburī jeb tā dēvēto Pērtiķu pilsētu. Lai gan pilsētas nosaukums latviski skan kā saliktenis no vārdiem "lopu" un "būris", pērtiķu kolonija pa pilsētu klejo absolūti brīvi. Atkarībā no diennakts laika tie pulcējas vienā no diviem blakusesošiem tempļiem. Tās ir patīkamas pārmaiņas, jo iepriekšējā dienā apmeklējām Tīģeru templi Kānčanaburī, un, lai arī tur lielie kaķi apmeklējuma laikā nav ieslodzīti krātiņos, tomēr patversmē atrodas ne pēc savas gribas. Viens no pirmajiem pērtiķiem, ko sastopam, tobrīd naski izsaimnieko kāda ielas malā novietota mopēda grozu — bravūrīgi pabīda malā ķiveri, izvelk zem tās atstāto maisiņu un jož prom. Uzreiz noprotam, ka mazie mežoņi šajā pilsētas nostūrī daudzas lietas iekārto pēc sava prāta. Taču vietējie pret to īpaši neiebilst, jo pērtiķu bari ir laba ēsma tūristiem. Turklāt daudzi uzskata, ka pērtiķi ir dieva Kālas bērni, tādēļ tie jāgodā un jālutina. Pie viena tempļa dzīvniekiem pat iekārtotas speciālas peldvietas un regulāri tiek piegādāta barība: banāni, vārītas olas un rieksti. Otra tempļa pakājē reizi gadā vietējie iedzīvotāji pērtiķiem sarūpē īpašu mielastu, pateicībā par pilsētas labklājību. Kopumā izskatās, ka šie dzīvnieciņi Lopburī jūtas visai omulīgi un no cilvēkiem nebūt nebīstas — viens no tiem, laikam košā atstarotāja savaldzināts, pat uzlec manam ceļabiedram uz mugursomas. Lopburī ieturam vienkāršas, bet ārkārtīgi sirsnīgas pusdienas tirgū. Ēstuves īpašnieks gandrīz ne vārda nerunā angliski, taču ļoti tēvišķi mūs aprūpē, pasniedz tradicionālo nūdeļu zupu un aukstu ūdeni metāla krūzēs. Kāda veldze 35 grādu karstumā! Kā jau ierasts, pie ēdiena tiek pasniegti četri garšvielu trauciņi, no tiem mēs lielākoties izmantojam tikai divus — saberztus kaltētos sarkanos čili piparus un etiķi ar svaigu zaļo čili piparu gabaliņiem. Vēl tiek piedāvāts cukurs un sojas mērce. Gastronomiska atkāpe Visā pasaulē izslavētajā taju virtuvē galvenais pavāra uzdevums ir katrā ēdienreizē atrast pareizo atslēgas garšu — asas, skābas, sāļas un saldas — kombināciju. Par pēdējo gan uzreiz var teikt, ka tas noteikti nav saldums latviešu tradicionālajā izpratnē. Lielā daļā vietējo restorānu, īpaši tajos, kas nav orientēti uz tūristiem, ēdienkartē nemaz nav deserta. Visu ēdienu karalis te, protams, ir rīsi. Tas nepārsteidz, jo Taizeme ir lielākā rīsu eksportētājvalsts pasaulē. Lielākoties rīsus pasniedz kā piedevu pie sautējumiem, mērcēm un salātiem. Otra populārākā piedeva ir nūdeles, kas mēdz būt šauras un platas, īsas un garas, biezas un plānas, tumīgas un absolūti caurspīdīgas. Taju virtuvē dominē arī dārzeņi un gaļa, kas papildināti ar pikantām garšvielām un svaigiem garšaugiem dažādās kombinācijās. Garšvielu un mērcīšu daudzveidība vilina un mazliet mulsina. Dārzeņus pasniedz svaigā veidā vai arī pakļauj ļoti īslaicīgai termiskai apstrādei — uzsildot tos un piešķirot spēcīgāku garšu, bet saglabājot svaigumu un kraukšķīgumu. Tā ir taju virtuves vizītkarte. Piemēram, gatavojot zupu, ko baudām Lopburī tirgū, mūsu acu priekšā tirgus vīrs buljonā pie cūkgaļas piemet saplūkātas kāpostlapas, lielos gabalos sagrieztus, spirgtus sparģeļus, mazo, balto pupiņu dīgstus, sulīgus pētersīļu stiebrus un citus zaļumus. Zupa ir gatava gandrīz uzreiz, kad buljons sācis vārīties. Pēc līdzīga principa gatavo arī mērces un sautējumus — pāris minūšu ļoti augtā temperatūrā, un ēdiens gatavs. Nokavēt nav iespējams Pēc pāris dienām dodoties ceļā uz dienvidiem, ļoti nopriecājamies, ka vilciens no Bangkokas stacijas smagi izkustas precīzi biļetē norādītajā laikā plkst.14.47. Vēl stāvot uz perona, sazvanām nakts kuģīša apkalpotājus, lai rezervētu vietu vienpadsmitos vakarā. Gribam tikt no Čhumphonas uz Tau salu. Esam lasījuši, ka dažreiz gribētāju pārcelties uz salu naktī ir tik daudz, ka visiem nepietiek vietas. Sarunājam, ka ap desmitiem vakarā Čhum­phonas stacijā kāds mūs sagaidīs, lai nogādātu līdz piestātnei. Tomēr brauciena laikā top skaidrs, ka arī šis vilciens atpaliks no sava grafika. Turklāt kavēšanās tikai pieaug — ap desmitiem līdz galamērķim palicis vēl 50 kilometru. Vilciens ar divu stundu nokavēšanos piestāj Čhum­phonā tieši vienpadsmitos. Izkāpuši uz perona, cerīgi veramies apkārt tumsā un pamanām, ka pie stacijas izejas, turot rokās lapiņu ar manu vārdu, mūs joprojām, kā sarunāts, gaida sirms vīrs. Žigli lecam mazās autorikšas kulbā un, motoram skaļi rībot pa visu miegaino pilsētu, ātri traucamies uz 15 kilometru attālo piestātni. Tā kā esam jau pieraduši, ka šajā valstī nekas nenotiek laikus, mierinām sevi ar domu, ka labākajā gadījumā pasažieri tikai tagad sākuši kāpt uz kuģīša klāja. Taču kā pēc Mērfija likuma šī beidzot ir tā reize, kad viss noticis precīzi. Ierodamies brīdī, kad kuģītis jau izkustējies. Ieraugot mūs un mūsu šofera izmisīgo vicināšanos, kapteinis griež stūri apkārt, taču ūdeņus jau sabangojusi dzenskrūve, un tikai pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem kuģīti beidzot izdodas pievirzīt tik tuvu piestātnei, lai mēs pa šauru un nestabilu tiltiņu varētu uzšmaukt uz klāja. Uzkāpjot uz kuģīša, atklājas, ka tas ir preču kuģis, kas pārvadā arī pasažierus. Skats, kas paveras mūsu acīm, ļoti atgādināja filmās redzēto par nelegālo imigrantu transportēšanu — mazā, pustumšā telpa no vienas vietas noklāta ar dermatīna matračiem, uz kuriem samiegojušies un izspūruši cilvēki divos stāvos un pat ejās sagūlušies krustām šķērsām. Daļa gulētāju iekārtojušies arī uz kuģīša klāja zem zvaigžņu piebirušajām dienvidu debesīm. Viļņu šūpu ieaijāti, pārguruši, bet priecīgi aizmiegam uz mums izbrīvētā matrača, lai pēc septiņām stundām pamostos jau Tau salas krastā. Bruņurupuču sala Tau salā visu dienu spīd saule, darbs lielai daļai iedzīvotāju ir niršanas stundu pasniegšana tirkizzilajos ūdeņos, bet vakarus var īsināt, iekārtojoties šūpuļtīklā pie petrolejas lampiņas un klausoties, kā līča šalkšana saplūst ar cikāžu ritmisko strinkšķināšanu. Aklimatizējušies uz salas, noīrējam divvietīgu kajaku un dodamies izzināt mazās salas pludmales. Tā kā sala ir tikai 21 kvadrātkilometru liela, labi gribot, tai var apairēties apkārt pat dienas laikā. Ko Tao tulkojumā nozīmē "Bruņurupuču sala". Abos mūsu ceļvežos ir pretrunīga informācija, kādēļ sala ieguvusi šādu nosaukumu. Vienā teikts, ka kādreiz jūras bruņurupuči lielos daudzumos devušies šurp dēt olas, bet otrā — ka salas kontūra atgādina bruņurupuci. Mēs sliecamies ticēt otrajam skaidrojumam, jo salas austrumu krasts, kuru esam devušies izzināt, patiesi atgādina rupuča bruņas, un aiz katra nākamā akmens klinšu izciļņa slēpjas neliels līcītis ar baltu smilšu pludmali. Katrā pludmalē, kur noenkurojamies atvilkt elpu, palmu ēnā izdzeram pa ledus aukstam tropisko augļu kokteilim. Šāda airēšanās, kuras gaitā aiz katras nākamās akmeņu grēdas skatienam paveras jaunas pludmales mājiņas un baltu smilšu strēķītis, liek justies kā nezināmas salas atklājējiem. Mēness dejas Mūsu naktsmājām izvēlētais bungalo atrodas salas dienvidrietumos pavisam nelielā baltu smilšu pludmalē ar nosaukumu Džundžuea. Tā kā pludmale ir diezgan tālu no abiem salas ciemiem un tajā var nokļūt, kādas 15 minūtes ejot pa diezgan stāvu un akmeņainu taku, ikdienā tur uzturas gandrīz tikai mūsu viesu nama iemītnieki — pāris alternatīva izskata vācu jauniešu un divi piedzīvojumu meklētāji pensionāri no Polijas. Viesu nama nosaukums ir Mēness deju bungalo. Vakaros, kad piesēžam uz mūsu pludmales zviļņiem, palmu galotnēs gandrīz ar roku aizsniedzams iekāries bāls mēness siera pusritulis. Iešanu dušā vakaros vai agri no rīta var apvienot ar zvaigžņu skaitīšanu, jo dušai nav jumta. Tikai caurules un sacaurumots kokosrieksts, no kura tek ūdens. Grīdas segums veidots no krastā izskalotiem koraļļu gabaliņiem. Mājiņa celta no bambusa, sienām uzlikts vienkāršs apmetums, jumtu sedz izžuvušas palmu lapas. Uz neliela paaugstinājuma ir matracis, virs kura piekārts moskīts. Nekā cita nav, vēl tikai smalki noausts sapņu ķērājs, divas spuldzītes un ventilators. Elektrība visu diennakti pieejama tikai trijās ceturtdaļās salas teritorijas, un liela daļa viesu namu paļaujas uz ģeneratoriem. Šai iestādei ir divas ekstras: pirmkārt, tā nav minēta nevienā no populārajiem ceļvežiem un tāpēc neslimo ar zvaigžņu slimību, otrkārt, tai ir ļoti ekscentrisks administrators, viesmīlis, dīdžejs un laikam taču arī īpašnieks vienā personā. Puisis allaž smaida, ik pa brīdim iedziedas līdzi paša uzliktajam taju regeja CD un brīvajā laikā vaļojas vienīgajā šūpuļtīklā pie bāra. Tepat mājiņā viesu nama teritorijā viņam ir arī sieva un mazs knauķis, kurš no rītiem ar pliku dibenu sēž pludmales mitrajās smiltīs un šķiro gliemežvākus. Ak jā, un bungalo īre šeit maksā 500 bātu jeb astoņus latus par nakti, un tā nebūt nav zemākā cena šajā apkārtnē. Ir arī lētāki, bet no tiem saulrietā noteikti nepaveras tik brīnišķīgs skats kā no šī. Eņģeļu pilsēta Kad atgriežamies Bangkokā, pēkšņi šī pilsēta sāk šķist saprotama un pazīstama. Šāda sajūta desmit miljonu iedzīvotāju pilsētā, protams, ir maldīga, taču ir jauki būt tā apmānītiem. Bangkokas oficiālais nosaukums sastāv no 43 zilbēm, kuras saīsinātas līdz Krung Thep un tulkojumā nozīmē "Eņģeļu pilsēta". Taču tikpat labi tā ir arī dēmonu pilsēta — pilsēta, kurā viegli aizmirsties, krist izvirtībā un izdomāt savu dzīvi pilnīgi no jauna. Rietumnieku pūļi šeit ierodas izdzīt savus dēmonus. Mūsu jauniegūtais vācu draugs Filips nokavējis lidmašīnu uz mājām. Šķiet, šī pilsēta viņu, gluži tāpat kā daudzus citus, vienkārši negrib laist vaļā. Viņa draudzene mājās aizlidojusi jau iepriekšējā dienā, tādēļ viņš bija devies uz vienu no daudzajiem striptīza bāriem. Tas gan nav iemels, kāpēc vācietis no rīta laikus nebija ieradies lidostā. Viņš vienkārši sajaucis reisus. Pašā rīta agrumā uzkāpjam Zelta kalnā. No mazā tempļa virsotnē paveras elpu aizraujoša panorāma uz visu pilsētu. Izņemot mūs, pie zelta stūpas ir tikai divi budistu mūki, kas skaita lūgšanu, pāris taju ģimeņu un bariņš skolēnu baltās blūzītēs. Ik pa brīdim iezvanās simtiem mazu vēja zvanu ar sirds formas mēlēm. Bangkokas Zelta trīsvienības jeb Karaļa pils, Guļošā Budas tempļa un Rītausmas tempļa ēkās ir tik daudz krāšņuma un detaļu, ka grūti iedomāties, cik daudz cilvēku veidojuši mazās mozaīkas. Katrs tornis, katra kolonna un siena ir no vienas vietas noklātas ar maziem stikliņu rakstiem vai zeltītiem gleznojumiem. 95% taju ir budisti, varbūt ar to izskaidrojams lielais tautas ieguldījums un entuziasms Budas tempļu celšanā un uzturēšanā. Mūsu ādas krāsa arvien mudina taksistus piestāt un uzsaukt no galvas iegaumēto — where you go? Pāris dienās taksometri kļuvuši par iecienītāko pārvietošanās līdzekli Bangkokā. Braucot divatā, sanāk pat lētāk nekā ar gaisa vilcienu vai metro. Vairāk nekā puse no visiem auto Bangkokā ir takši — no parastajiem auto tos atšķir spilgtā krāsa. Dzelteni, rozā, violeti, sarkani, zaļi un zili — Bangkokas nerimstošā satiksmes straume izskatās pēc lielas, plūstošas varavīksnes. Taču šoferu uzsauciens nav tikai vienkāršs jautājums. Vēl guļot Tau pludmales smiltīs, lietoto grāmatu veikalā iegādātajā lasāmvielā uzzinājām, ka šeit, austrumos, hier­arhijas un virziena izjūta ir gēnos. Vietējie savu identitāti būvē, nosakot savu relatīvo atrašanās vietu, salīdzinot ar pārējiem sabiedrības locekļiem. Arī atvadu vakariņās tradicionālo ēdienu bufetē pilsētas nomalē, kad palīdzam bērneļiem ieķeksēt trauciņos saldētavas dziļumā nolikto saldējumu, mūs izjautā nevis par to, no kurienes nākam, bet gan par to, uz kurieni dodamies. To, ka atbilde uz šo jautājumu īstam ceļotājam ir svarīgāka, Taizemē zina pat bērni.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais