Maroka 2010!
|
Laura Omm
|
Pirms 2 gadiem biju Marokā pirmo reizi, pirms gada otro.... Izbaudīju gan dārgas riādas, gan lētus hosteļus, gan dzīvošanu ģimenē. Agata brauks pirmo reizi. Nolēmām par nakšņošanu nemaksāt ne dirhamu. Laidīsim kur acis rāda un paliksim kur pagadās:)
17. februāris
Lidosta. Agadira. Hostu nav....
Sākas mūsu mazais un trakais trips uz Maroku.
Sākšu ar to, ka jau pašā sākumā, kad izkāpām no lidmašīnas, viss sagriezās kājām gaisā un visa ceļojuma laikā nekas nenotika tā kā mēs bijām plānojušas. Viss notika spontāni un forši. Saplānot tik labi nebūtu pat izdevies :D
Pirmā doma bija fiksi izkļūt laukā no lidostas un mesties kopā ar kādu tūristu, ķert taxi un kopā doties uz centru. Pie ielidošanas trāpījām neritīgajā rindā, kurā visus pēc kārtas čakarēja.
Kad beidzot tikām iekšā Marokā, „blondo” mani valūtas maiņā izsmēja pamatīgi, jo es savā blondīnismā nedadomājos LV uz eiro samainīt laicīgi kaut kur un vecis aiz valūtas maiņas lodziņa paziņoja :”Your monay is verry, verry bad monay!” Pa skaisto! Burvīgi!:) Zvans uz Rīgu, lai aizdod naudu un ieskaita kartē. Atkal tērējam mūsu dārgo laiku. Kamēr gaidu naudu, zvanu hostam. Neceļ. Zvanu otram – tur paceļ kaut kāds puiks, ņefig anglisi nesaprot un padod telefona trubu pa apli vēl kādiem 4 puikām. Pēdējais paziņo, ka es neesmu pareiz piezvanījusi. Pagājušas kārtējās 10 minūtes. Zvans hostam nr.1 vēlreiz. Šis saka, ka atrodas Agadiras piepilsētas miestā – 40km braucienā un, lai laižam pie šama. Metamies uz takšiem. Neviena tūrista lidostā vairs nav. Tikai 5 žandarmi, 2 lidostas darbinieki un 7 taksisti :D Izmetamies pa lidostas durvīm – šoks – gāž lietus kā no spaiņiem. Taksists rāda pie lidostas piekarinātajā tabelī, ka līdz mūsu village taxi izmaksās 300 dirhamus, bet Agadiras nakts cena – 200 dirhami. Nozviedzamies, ka viņi ir traki un mums tādas naudas nav ko tērēt. Sakām, ka gulēsim lidostā :D Šie arī smej, jo apzinās, ka ņefig negulēsim, bet piķosim. Nepiķosim VISS:). Nometam somas pie durvīm un apspriežamies par iespējām. Hosta nav, taksista nav. Līdz pilsētai 20 km, ārā gāž, auksts, tumšs. Diezkas nav. Pēkšņi pamanām, ka mums aiz muguras stāv, pīpē un visu notiekošo vēro kāds pieklājīgi ģērbies džeks, melnā mētelītī ar portatīvā somu uz pleca. Glābiņš? Maybe:). Diezgan konkrēti pajautājām, vai var mūs aizvest līdz centram. Šis pasmaida un saka :”Ok, why not...?”. Metamies uz viņa autiņu, mums pakaļ joņo satrakojies taksistu pūlis. Bļaudami, kliegdami, rokas pa gaisu. Viņš tak klientus nocēla..... :D Bēgam. Mūsu glābējs atrauj autiņu, salecam iekšā un bēgam.Braucam, runājam. Izstāstam, ka mūs hosts piečakarējis un džeks iepleš acis, ka viņš arī ir no cauchserferiem. Sakam, ka šodien klejosim pa Agadiru un meklēsim mājas. Mums par lielu izbrīnu glābējdžeks piedāvā savas mājas. :) .Niiiiiice:). Protams, ka piekrītam. Dzīvo viens, vienistabas dzīvoklītī 5 min gājienā no okeāna. Iedalīja mums ar Agatu savu dīvānu, pasūtījām no kafenes vakariņas, atkorķējām viņa vīnu un pirmais vakars bija sācies un beidzās veiksmīgi. Visu nakti ārā plosījās vētra, dzīvoklim logi vien grabēja. Mums ar Agatu naktī silti, guļam zem viena deķa, džeks gan no rīta pamostas zilpelēks un pārsalis savā divduļamajā gultā – viens :D
18. februāris
Taghazout. Ali. Party.
Paķeram no rīta diezgan dārgu taksi un laižam uz Taghazout miestu tikties ar pirmo sazvanīto un nesatikto hostu Ali.
Līst, viss pludo. Izgāžamies no takša. Ali nāk mums pretī smaidīdams kā maija saulīte un uzaicina uz cafe iedzert tēju. Ik pa laikam pievienojas un atvienojas dažādu tautību cilvēki no visām pasaules malām. Mūs aizved pie kāda Ali čoma, nogaidīt, kad pāries lietus. Un tad nu sākas party visas dienas garumā. Mazajā, šaurajā istabiņā, kurā ir pa istabas perimetru izkārtoti 4 matrači sāk pulcēties vietējie jaunieši. Sāk tīt pīpītes un riktēt uz galda lielo ūdenspīpi. Istaba piepildās ar dažādiem aromātiem – zemeņu ūdenspīpes smarža jaucas ar hašišu un parastām cīgām. Ķipa visiem jautri. :). Mums ar Agatu arī. Tā tā diena, kad laukā nav ko darīt, šiem paiet – tusiņos un busiņos. Mēs ar Agatu tikām „sadalītas” un līgavaiņi tad nu centās kā tādi pāvi mūs apburt. Kas tad mums – lai jau bur. Ieradās pat kāda vietējā meitene, kura visu dienu trekterēja no mazmazītiņas glāzītes anīsa šnabi ar kolu. Trekterēja un reiba, reiba un akal trekterēja. Neviens cits, izņemot viņu, alko nelietoja:).
Nepagāja ne puse dienas iekš mazās istabiņas, kad sapratām, ka jālaižas prom, citādi sapīpēsimies tā, ka ne rītu, ne vakaru vairs nesapratīsim.
Mums tiek izsaukts spešalī šoferis, kurš mūs aizved līdz Agadiras autoostai. Pērkam biļeti nakts reisā uz Quarzzazat, cerot, ka tur būs siltāks un mērķēsim uz tuksnesi, lai vismaz vienu dienu pavadītu siltumā. Ali mūs pavada. Daudz runājam. Par Ali, viņa dzīves uztveri, attiecībām ar Allahu un reliģiju ir atsevišķs stāsts, kuru iespējams nepubliskošu, jo pārāk personisks.
Ielecam autobusā, ieņemam vietas pašā aizmugurē katra pa 2 beņķiem, lai ērtāk, jo tomēr būs jābrauc visa nakts. Pāris vietējie tirliņi izdomā sēdēt mums blakus, bet autobusa vadītājs slaidā solī šos padzen no mums un liek ievērot pamatīgu distanci. Pēc pāris stundu brauciena pa nekurieni, melnā tumsā, autobusā iedegas gaismiņas un konduktors atnāk un pārbauda vai mums viss kārtībā. Sīkums, bet patīkami:)
Otrās dienas noslēgums.... Turpinājums sekos.
