Kanjonus un ūdenskritumus meklējot

  • 13 min lasīšanai
Kanjonus un ūdenskritumus meklējot

2009. gada oktobra vidū, sakrāvuši laivas un airus piekabē, mēs pametām drēgnā rudens dūmakā tīto Latviju par sākotnējo pieturas vietu izvēloties Guilestere Francijas Alpu nostūrī. Naktī ko pavadījām Guil upes krastos mums pa pēdām drīz vien sekoja vējš un lietus, bet augstāk kalnos jau sniga sniegs. Bija vēss un piedzīvojumu alkstošie prāti, pēc iepriekšējās dienas brauciena pa Guil upi mūs dzina uz dienvidiem, Castellane, Verdonas krastos. Tikai dažus kilometrus lejpus šīs klusā pēcsezonas mierā slīgstošās kalnu mazpilsētas sākās viens no Eiropas dabas brīnumiem – 25 km garais Verdonas kanjons, ko ieskauj līdz pat 700m augstas kaļķakmens sienas. Pirmskanjona posms no Castellane līdz Point Sublime mūs priecēja ar plašu, saules staru pilnu pielietu ieleju, krasta koku lapu raibo krāsu paleti, kalnu upēm vien piemītošas krāsas ūdeni, dzidri zilām debesīm un majestātiskām kalnu smailēm pie apvāršņa. Saulains un mierīgs Alpu pēcpusdienas ielejas brauciens, kura pārtraukumā mūsu krasta atbalstītājs Castellanes (bulanžērijā) maiznīcā bija sarūpējis Francūžu meistarīgi gatavotos kruasānus un eklērus.

Klinšu kāpējiem Verdonas kanjona sienas domājams ir tīrā paradīze, līdz pat 1500 dažāda garuma un grūtības maršrutu. Tā kā kanjonā tek upe, tad arī šī vieta manā airēšanas vēlmju sarakstā bija salīdzinoši augustā rangā. Mēs zinājām, ka tas ir izdarāms astoņu stundu laikā un ka tas ir grūti un bīstami. Vispirms izbraukuši 15 km garo pirms kanjona posmu līdz vietai, kurā tieši no ūdens debesīs slejas kanjona sienas un atpakaļ ceļa vairs nav mēs iemēģinājām spēkus. Mums tas izdevās viegli tāpēc nākošajā dienā bijām gatavi doties iekšā Verdonas kanjonā. Pabeiguši braucienu ielūkojamies klintī izcirstajā tunelī, kas savulaik ierīkots hidroelektrostacijas būvniecības vajadzībām, bet vēlāk piemērots tūristiem, kuri vēlas aplūkot aizu, jo HES celtniecība netika uzsākta lai saglabātu šo dabas pieminekli. Tunelī ir izcirsti divi logi pa pirmo var redzēt upi, pa otro šķiet sākas kāds klinšu maršruts un skats vairāk uz klintīm. Tā kā mums interesēja stāvoklis upē tad savu ziņkārību mēs remdējām ieraugot ne sevišķi ātru straumi labirintus starp klints bluķiem un starp tiem iestrēgušus baļķus.

Nākamajā rītā, gatavojot brokastis no ceptām olām, bekonu un baltu kafiju, pārbaudījām līdzi ņemamās lietas - rezerves airis, pirmās palīdzības komplekts, lukturi, telefons, dzeramais ūdens un enerģijas bārs. Ar mašīnu piebraucām tuvāk kanjonam, tā lai būt mazs iesildīšanās posms. Paceļam pārlasām vēlreiz aprakstus un mūs uzjautrināja tas ko teikuši, iepriekšējie braucēji: „Upes caurplūdums viņus nav biedējis” bet, apziņa, ka dambī augšup pa straumi virs mumsvar jebkurā mirklī tikt atvērtas slūžas, par to arī vēsta pie upes izvietotā informācija, kā dēļ ūdens caurplūdums upē var dramatiski mainīties radīja bažas. Saģērbāmies un sākām braucienu. Augstu virs mums majestātiskus lokus mezdami laidās klinšu ērgļi mēs atkārtoti nobraucām ieejas krāces, ūdens salīdzinājumā ar iepriekšējo dienu bija nedaudz krities. Pamājām ardievas pavadītājiem un ielūkojāmies aiz klinšu sienas pagrieziena. Milzīgi klintsbluķu labirintam ar iestrēgušo baļķi sekoja milzīga klinšu pārkare - grota un aizlīkuma ieskriedamās upe sniedza pirmo pārsteigumu – visa straume nepielūdzami griezdamās pazuda zem kanjona sienās upes līmenī iestrēguša akmens, tur bija ierauti koki ar visām saknēm. Patvērušies atstraumē, kurā pietiek vietas ne vairāk kā pāris kajakiem domājam kā virzīties tālāk. Es izkāpju uz maza klints plaukta un palīdzu pāršļūkt pār to otrai laivai. Pēc pirmā sifona kanjons ir visgrandiozākais ar klinšu sienām tieši no upes līmeņa. Vērojam kā pa tām rosās alpīnistu tandēms skaļi sasaucoties. Upe vairākas reizes metot līkumus pazūd zem gigantiskām klinšu pārkarēm un izjūtas ir mazliet nospiedošas lielās dabas varenības priekšā. Kanjonā mēs neesam vienīgie, krastos ir ierīkotas takas tāpēc laiku pa laikam redzam trekerus, bet mēs esam vienīgi kas brauc ar laivām un mūsu ceļā ir krāces ar episkiem nosaukumiem Estella, Niagāra, Giljotīna, Ciklops, Stiks, kas tulkojams kā Elles vārti. Pie krācēm, Stiks to izlūkojot un Haoss Imbutā apnesot aizas aizgruvumu, mēs satiekam vairākas grupas trekeru un apmaināmies ar iespaidiem. Brauciens ir smags, daudzviet jāizkāpj no laivas un jāiet uz priekšu skatīties kur braukt ar laivu. Tā arī darām pirms krāces Haoss Imbutā, kas piepeši sākas pēc maldīšanās klints bluķiem labirintos piestājam uz oļaina sēkļa. Krāce iesniedzas šaurā aizā, kuras griestus viedo akmens bluķu aizgruvums, straume tur kļūst rāma. Tā kā upes aprakstā bija kaut kas minēts par braukšanu pazemē tad cerībā, ka varēsim ieraudzīt dienas gaismu braucu iekšā. Ir šauri, griesti augstu, tos veido klints bluķu krāvums, starp kuriem ielaužas reti gaismas kūļi. Izlavierējis starp straumes iesprostotiem koku stumbriem līkumā atduros pret akmens aizsprostu zem kura upe pazūd, nākas airēt atpakaļ uz ieeju. Izairējot seko grūta laivu apnešana ložņājot starp gigantiskiem kaļķakmens blokiem atsevišķās vietās lietojot virvi, lai laivas nolaistu pār tiem. Pēc gandrīz astoņām stundām mēs esam paveikuši šo leģendāro braucienu un vakarā pēc atelpas, malkojot alu, daloties ar iespaidiem jau turpinām kalt plānus par brauciena turpmāko daļu – Portugāli, līdz tās sasniegšanai mums jāpārvar apmēram kā 1,6 tūkst. km cauri Francijai un Spānijai. Portugāles pilsētu Amarante, Rio Tamegas krastā mēs sasniedzam aiznākošās dienas agrā rītā.

Šeit aplūkojamas Verdonas kanjona brauciena bildes -

http://mezmalaslaivas.lv/new/?pg=101&id=88

Nākošo dienu vēl ar vien mēs pavadām mašīnā meklējot ūdeni, jo Rio Tamegā tā ir par maz un mazā upīte Olo ņirdzīgi zibināja akmeņainus smaidiņus. Tāpēc mēs devāmies okeāna piekrastes virzienā cerībā pasērfot līdz lietiem ko laika prognozē solīja uz nedēļas beigām, bet pa ceļam piestājām pie Rio Paiva. Tā izskatījās cerīgi tāpēc nolēmām palikt un braukt Paivas piekto posmu.

Rio Paiva sākumā tāpat kā daudzas citas upes, pie kurām bijām piestājuši gausi plūda dziļā, eikaliptu ieskautā ielejā. Jā, ja piemin eikaliptus tad zināšanai, tos introducēja daudzās valstīs, arī Portugālē no Austrālijas un šobrīd plašos apgabalos dabīgos ozolu un priežu mežus aizstāj eikaliptu skrajā lapotne un tas nomāc apkārtnes dabas šarmu. Apstājoties, pie pirmās krāces, kur upes plūdumu aizšķērsoja granīta bluķi, ar dalītām domām vai jau atkal sāksies tas, kas Verdonā, daļu no tās braucām, un pēc tā mūsu pirkstu kauliņus un laivu sānus klāja nobrāzumi, pārējo krāces daļu apnesām, jo upe pazuda zem klints bluķa. Ne velti šo krāci sauc „Kaulu zāģis”. Turpinājumā upes ieleja kļuva ar vien skaistāka – kailas granīta sienas plaša ieleja, un pāri akmens krāvumiem plūstoša straume.

Kādā no Paivas upes kritumu kaskādēm ieplīsa viena no laivām. Tas bija nepatīkami, bet priekšā tobrīd atradās šī upes posma garākā un sarežģītākā krācē. Kamēr tika veikts laivas remonts – iekausējot plaisas galos caurumus, lai plaisa „neaugtu” garāka, visu rūpīgi nožāvējot un noklājot ar armēto līmlenti no abām pusēm, varējām izplānot kā braukt šo krāci. Krāce bija gara un tajā bija trīs kritumi, kas katrs atsevišķi bija vienkārši, tomēr viss kopā tas prasīja zināmu sevis pārvarēšanu un uzticēšanos savām airēšanas iemaņām. Turpinājumā upe kļuva rāma un tās krastus klāja biezi krūmi, pilni ar dzeloņainām liānām, kuras vietām ieliecās arī upē. Mierīgo upes plūdumu drīz vien pārtrauca ūdens dārdi ūdenskritumā, kas arī saucās „Kritums” pēc tam seko krāces Kāpnes, S, Trīs pakāpieni. Kritumu mēs apnesām jo viena laiva jau bija salauzta tāpēc arī otru salauzt pret ieejas renes akmens zobiem nešķita sevišķi vilinoši, varu vien piebilst, ka krāce mazliet līdzinās Kaukāza upes Belaja krācej „Taporiki”. Upes posma beigās krāces Trīs pakāpieni izejas mucā ar krīkinga laivām taisām sveces un piruetes. Posma beigās pie Espiuncia ciemata tilta salasām ēdamos kastaņus un paklīstam pa ciematiņa vienīgo ielu, kuras malā divi vīri no dabīgā slānekļa plāksnēm prasmīgi tos tikai kraujot vienu uz otra ceļ kraujas nostiprinājuma. Mazais miestiņš šķiet pilnīgi pamests un kluss, vien ielas malās skraidošie, un guļošie suņi, upes pretējā krastā ganībās izlaistās kazas liecina par tā apdzīvotību, klusumu pārtrauc baznīcas zvani sākumā nospēlējot melodiju un tad nositot stundas. Miers, kas te valda ir fantastisks, varētu uzkavēties, bet mums ir jātiek līdz okeānam.

Nākamajā dienā mēs braucam uz okeāna piekrasti, tā izpēte meklējot piemērotu pludmali ar pareizajiem viļņiem sērfošanai mūs aizved līdz Roka ragā, kas ir tālākais Eirāzijas rietumu punkts, kurā atrodas savdabīga pilsēta - Sintra. Izbraukājam Sintru un apskatām parku ar pilīm, sekvojām visādiem ozoliem un vakariņās baudām grillētas sardīnes, makreles un kalmārus, desertā uzkožot atdzesētu mango. Turpinām sērfojamo viļņu mekas meklējumus, bet pareizo viļņu nav ne pirmajā nedz arī n-tajā pludmalē, un nekur nav vietējo sērfotāju, tāpēc sūtam ziņas ar jautājumiem kad sāksies lietus un liekamies slīpi okeāna krastā.

Nākošās dienas rīts sākas kartupeļu pankūku brokastīm okeāna piekrastes kraujā un turpinās ar piemērotu viļņu meklējumiem. Pēcpusdienā saņemam ziņu, ka lietus sāksies šonakt, nesteidzīgi virzāmies uz Portugāles ziemeļu pilsētiņa Cabrill pusi Rio Cavado tuvumā Vakarā brauciens pārtop par pietiekoši azartisku orientēšanos Portugāles ceļos, kas ir sabūvēti ļoti labi un daudz, bet absolūti bez norādēm un bez nosaukumiem tā, ka pat atsevišķos mirkļos Ivars Tomtomā mulst, nerunājot jau par Baibu, kurai iecienītākās frāzes ir „Eu, Vecīt! Tu mani dzirdi? Ieņem otro kreiso! Dārgumiņ apgriezies kad iespējams!” Krietni noņēmušies, vienreiz iebraukuši meža stigā ar konkrētiem apvidus pārvarēšanas šķēršļiem un trīs reizes vaicājot ceļu vietējiem mēs nonākam Vilarinho pie Cavado upes. Piekabi mēs atstājam hidroelektrostacijas laukumā un braucam uz upes sākumu. Iedomāties pie mums neko tādu nevaram, bet HES apsargs ir laimīgs, paskatās novērošanas kamerā apmierināti smaida pasauc Frančesko kurš runā angliski un viss tiek sarunāts.

Kāda ir Rio Cavado aprakstīt nav iespējams. Upes foršo daļu slēpj grūti laivojmie upes sākuma un beigu posmi, dažu brīdi laivas jāpastiepj gan pa akmeņiem, gan pa ērkšķainām liānām. Atsevišķās vietās laivas ir jāpārceļ akmeņiem cik to ir daudz, bet tas ir tā vērts, jo tad kad ir sasniegts upes posms kur tā gāžas no viena otrā balta granīta karstos ieskautos baseinos mūsu sejās parādās patiess gandarījums. Cik vien tālu redzams upes ielejas krasti ir lēzena kaila granīta klints, gaiši zilās debesīs peld lieli balti mākoņi, ūdens kristāldzidrs un balti sakults – Iekniebiet man! Vai tas nav sapnis? Viennozīmīgi šī upe, Rio Cavado ir manā upju TOP 3! Visas krāces - slidkalniņi, renes, siles, kāpļveida kritumi un ūdenskritumi ir braucami, un tas ir patiesi episki! Zeltrači laikam saka „atrast ādrei” un mēs pēc šī brauciena Portugāles kalnu upju zelta āderi bijām uzgājuši. Gribējās braukt vēl un braukt tur kur ir vēl vairāk šādu dabas brīnumu tas nozīmē vēl vairāk uz ziemeļiem, uz Rio Castro Labeiro. Paceļam mums atradās Rio Vez un Rio Muro tāpēc sākumā devāmies Sistello virzienā.

Sistello pilsētiņa atrodas Rio Vez krastā un šai upei ir četri no kajakošanas viedokļa interesanti posmi. Tā kā esam ieradušies vēlu naktī tad apkārtnes tālāku izpēti atliekam nākošajam rītam, kas kā izrādās ir vareni apmākusies un lietaina. Lietus, protams, ir vajadzīgs, bet tas parasti līst visnepiemērotākajā laikā. Tātad mēs braucam uz Porto Cova ciematiņu apmaldāmies daudzajos līkumainajos ceļos un iebraucam strupceļā Padrao ciematiņā, jo pēc kartes sanāk tam braukt cauri, bet nogriežoties ne tur kur vajag nokļūstam šaurā ieliņā no kuras ne uz priekšu ne atpakaļ un mums vēl līdzi velkas piekabe. Par laimi priekšā ir neliels laukums, tas, protams, nav horizontāls, bet vienā malā atāķējam piekabi un tā otrā stūrī apgriežam mašīnu. Kamēr rosāmies izrādās, ka ciematā ir arī iedzīvotāji uz ielas iznāk melnās drānās tērptas sievietes sarunājas savā starpā un uzkomunicē arī ar mums baskājainiem, gaišmatainiem bārdaiņiem. Mēs laikam esam notikums. Dāvinām no Latvijas līdzpaņemto „Ķelmēnu„ ceptuves rupjmaizi un laipni smaidām, jo neko nesaprotam tomēr Portugāļu valoda ir ausīm patīkama.

Porta Cova ciematā vairs nevēlamies ņemties ar iestrēgšanu šaurā ielu bezizejā tāpēc atstājam mašīnu stāvlaukumā un dodamies pa gadsimtiem senu no akmeņiem izliktu kalnu taku starp kukurūzas lauku terasēm uz Romas laika tiltu. Tikai senās Romas impērijas pilsētu drupu vārtu ejās es biju redzējis akmens plātņu klājumā „iegrauztas” ratu riteņu sliedes, arī uz šī tilta tādas ir. Lietus līst pamatīgi, ūdenskritumi izskatās labi, upe „uzrunā pozitīvi”, kaut arī atsevišķās vietās izskatās pietiekoši episki. Atgriezušies no izlūkgājiena visi esam līdz vīlei slapji, rodas vēlme pēc siltuma. Sēžot zem autobusa pieturas nojumes un gaidot kad pāries lietus, vērojam kā no ciemata savā starpā sarunādamies uz stāvlaukumu nāk kāda ģimene vairākas vecas sieviņas un pusmūža kungs. Vīrietis mūs uzrunā, jautā no kurienes esam, ko darām, piedāvā iegādāties māju šajā ciematā un beigās vēsta, ka šeit ir tikai četri pastāvīgi iedzīvotāji. Viena no večiņām uzzinājusi mūsu plānus braukt pa Rio Vez sašutusi iesaucās „Rio Vez no, no”, krata ar pirkstu, satraukti šūpojot galvu un smagi nopūšoties ar vārdiem „Pobre senhores!” sēstas mašīnā. Kaut arī man šķiet, ka piemērotāka momenta braucienam pa šo upes posmu nevarētu būt mēs dodamies uz Muro upi ar nodomu atgriezties Rio Vez pēc pāris dienām kad ūdens upē būs pielijis vairāk. Līst visu ceļu līdz Ponte de Cela, ir svētdiena un ļaudis pulcējas pie baznīcām, ap tām ir daudz mašīnu un tāpēc mēs tā īsti nevaram izgrozīties ielu šaurībā, lai novērtētu situāciju upē pie finiša. Posma sākumā ūdens šķiet, ka varētu būt vairāk un tāpēc atgriežamies Merufe, ko ievērojam šurp ceļā, te šogad pie kapelas ierīkota nojume ar granīta galdiem un grillēšanas pavardiem. Nojume ir īstā lieta, kas mums ir vajadzīga un tā kā esam vienīgie tās apmeklētāji tad nekautrējoties ieņemam to gandrīz visu. Vakarā un naktī turpinās lietus, bet tā kā esam zem svaigi celtā jumta tas mūs tikai iepriecina.

No rīta piebraukuši pie Rio Muro acīmredzams, ka ūdens līmenis ir pacēlies, šeit viss ir tā kā vajag uzreiz ir krāces un upe ir interesanta ar kritums-baseins, maz gludo posmu, upīte šaura ar skaistiem neskartas dabas krastiem. Redzam ūdru, zivju dzeni un salīdzinoši daudz pelēkos zivju gārņus. Ļoti brīnišķīga upe ar vienu ūdenskritumu un neskaitāmām kritumu kaskāžu un ūdens virāžu krācēm. Atsevišķās vietās ir straumē iegāzušies koki un nospriežam, ka labprāt vēlētos, lai šāda upe plūstu tuvāk mājām, jo kritušie koki atsauc atmiņā Latvijas upes. Pēc brauciena pa Muro nolemjam palūkoties kas tad ir Rio Minho – Portugāles slavenā pleispota upe.

Rio Minho ūdens tiešām ir pietiekoši daudz, atbilstoši aprakstam caurplūdums var mainīties no 25 līdz 600 kubikmetriem sekundē, to regulē HES. Pārbraucam Spānijas pusē un ejam mielot acis, pleispota tilta tiešā tuvumā nav. Upes krastos sabūvēt nenosakāmas nozīmes gultnes sašaurinājumi, pirms tilta mutuļo viena krāce, slīps slieksnis ar mucām un atstraumēm vidus brīvs, tālāk upe ietek zemā kanjonā. Pleispots esot 500m lejpus tilta, un lai no tā atgrieztos ir jāairē pret straumi. Pret straumi airēt mums negribas, bet vilni redzēt gan. Tāpēc sākumā ejam lēkājot pār akmens bluķiem vēlāk mazliet paplosāmies pa akācijām un dzelkšņainajām liānām, līdz pašam vilnim nonākot tas īpaši neuzrunā – lēns, lēzens vilnis. Atgriežamies stāvlaukumā pie tilta pa Spānijas dzelzceļa gulšņiem pirms tam pārvarot piecu metru platu dzeloņu joslu tā uzbērumā. Mums nekas cits neatliek kā beidzot doties uz Castro Laboreiro.

Desmit no desmit – granīta valstība, pilnmēness, klusums un vakariņās pašu pagatavots steks. Pa naktī līst, bet no rīta skaidrojas, ātras brokastis un laivas pārceļam džipam uz jumta, jo paredzami „bezceļi”. Norādes uz ceļiem nav, un tas nav brīnums, jo vai tad tādas ir redzētas Latvijā uz meža stigu krustojumiem, bet momentā kad šķiet esam galīgi nost no kursa ieraugam mazu baltu dēlīti ar melniem burtiem ESPANA. Esam uz pareizā ceļa, arī tilts ir un ūdenslīmeņa atzīme ir atbilstoša. Satraukums ir, jo upes posmā paredzams 15m augsts nebraucams ūdenskritums. Šobrīd mūsu gatavošanās satraukumu braucienam raksturo kāda pipara teiciens: „Ūdenskritumus gribās lekt sēžot dīvānā un skatoties kajakinga filmas.” Sākumā upe ir pilnīgi mierīga, kaut gan atsevišķās vietās ir daži kritumi, rodas jautājums vai esam pareizajā upē. Esam gan!

Pirmā krāce kombinācija no četriem 3- 4 m augstiem viena aiz otra sekojošiem slidkalniņiem ar 15- 20m plūstošas straumes starpposmu līdz 4m divpakāpju ūdenskritumam. Fantastiskākā krāce visā šī brauciena laikā. Krāces izpēte aizņem vairāk kā stundu. Sākumā koncentrējamies uz pēdējā krituma mucu, izskatās nīgra. Arī trešais kritums lepojas ar divām vienas aiz otras esošām mucām. Otrais kritums ir slidkalniņš ar mēli, kurā tālāk tekošais ūdens uzņem ātrumu un nesās iekšā trešajā kritumā. Starp pirmo un otro kritumu ir atstraume. Pārceļamies uz pretējo krastu tur tiek atjaunotas vecās dzirnavas, uz tās jumta darbojas viens vīrs. Izpētām krāci. Varam drošināt tikai krāces beigās. Brauciens norisinājās kā iecerēts. Kamēr darbojāmies nepamanījām kā atnāca cienījama izskata kungs, dzirnavu īpašnieks laikam, un mums velta nepārprotamu žestu, kurā tiek izmatots pirksts un galva. Tā kā ir jau pietiekoši vēls un redzam, ka upei var piekļūt pa taku kas ved uz dzirnavām nolemjam, ka šai dienai ar to arī pietiks. Atgriežamies Castro Laboreiro bāzes nometnē, vēl tikai pa ceļam mēģinot apskatīt slavenos ūdenskritumus, bet neizdodas. Pārgājiens beidzas tumsā bradājot pa dzelkšņiem, maldoties pa akmens žogos apjoztiem aplokiem vienlīdz bieži iekāpjot govju pļekās, strautāvai peļķēs.

Arī nākošajā rītā mēs dodamies uz Castro Laboreiro, tikai šoreiz no Spānijas puses, pa jau zināmo ceļu. Ideja sekojoša – no posma beigām uznest laivas līdz ūdenskritumiem un nobraukt no tiem. Tā arī darām, no Olelas ciemata varam piebraukt samērā tuvu upei un nākas novērtēt džipa priekšrocības pārvietojoties pa šādu apvidu. Pārgājiens stiepjot laivas gar upi uz augšu var rasties tikai ļoti spožiem prātiem un ik pa laikam klūpot pāri dzeloņainām liānām sekojot takai mēs atduramies kanjona sienā. Taka beidzās, var aplūkot nereālu kritumu kombināciju, kurā bez variantiem, bet īsto ūdenskritumu nav. Tie ir virs nebraucamā monstra. Atstājam laivas un rāpjamies augšā starp granīta stabiem un bluķiem pieturoties pie korķozolu maigajiem stumbriem. Uzlīduši upes līkuma paugura virsotnē priecājamies par ūdenskritumiem vienlaicīgi arī saprotot, ka nedz spēka nedz arī gaišā dienas laika nepietiks, lai uzstīvētu augšā laivas nolektu ūdenskritumus un atkal apnestu nebraucamo, pēc ūdenskritumiem sekojošo kaskādi. Atgriežamies pie laivām. Nav spēka pat nostiept tās līdz upei. Galu galā esam ar laivām un ne jau tāpēc, lai staipītu tās pa dzelkšņainiem krūmiem. Braucam! Upe ir forša ar katru noairēto metru organisms jūt atgriežamies spēku, ir daudz jauku krāču, neizpaliek arī pāris asāki momenti, bet pēdējo pirms satekas ar Rio Peneda mēs braucam divas reizes. Mūsu bāzē kur jau divas dienas bez uzraudzības novietota piekabe un teltis ierodamies tumsā un lietū. Lietus turpinās visu nakti.

Mēs atgriežamies uz Sistello pa ceļam atkārtoti nobraucot Rio Muro un apskatām tās Bonus posmu, tas izskatās vareni iespaidīgi kā Gonačhiras kanjons Kaukāzā. Pēc brauciena pa Rio Muro apmetamies jau zināmajā nojumē pie Merufe kapelas. Mūsu rosīšanos ievēro kāds vietējais zemnieks, kas ar traktoru vālē šurpu turpu pa ciema centrālo ielu, beigās viņš neiztur un piestāj aprunāties. Kāda gan tur runāšana! Viņš zina četras valodas portugāļu, spāņu, franču un itāļu arī mēs zinām četras valodas latviešu, krievu, vācu un angļu, bet sakritības nav. Izdodas saprast, ka vīrs agrāk strādājis par augstspriegumu līniju darbu vadītāju Francijā un Itālijā, šobrīd viņam ir neliela saimniecība ar pāris gotiņām un divi hektāri vīnogulāju. Vaļasprieks viņam ir makšķerēšana un medības. Nākošajā rītā Senjors Tonijs apciemo mūs vēl vienu reizi un rāda fotogrāfijas, kurās redzamas pamatīgas foreles un makana mežacūka, vel viņš Eiro savienības kartē lūdz mūs parādīt no kurienes mēs tādi. Foreles viņš apgalvo esam noķēris gar kapelu tiekošajā upē, bet ruksi nogāzis Rio Vez ielejā, kas ir tepat pāri kalnu grēdai, atvadāmies un braucam uz Rio Vez.

Nonākuši pie upes ieraugām, ka dambis, pie kura iepriekšējā reizē nakšņojām ir applūdis tāpat kā nelielais laukums kur tika būvētas teltis ir zem ūdens un joprojām līst. Nolemjam nemaz nebraukt skatīties uz upes augšējo posmu, bet startēt tur pat no Aflitos kapelas. Brauciens ir foršs un spēcīgs to mēs paveicam līstot lietum, bet tad kad beidzam braucienu uzspīd saule. Mēs peldamies pārplūdušās upes mierīgajā posmā pie Porte de Neval tilta, sakrāmējam laivas piekabē un dodamies caur Spāniju, Franciju, Vāciju, Poliju un Lietuvu uz mājām paceļam vēl piestājot vairākās vietās pie okeāna un vērojot tā varenību. Mājupceļā saņemtā ziņa vēsta, ka Latvijā jau ir uzsnidzis sniegs, bet pārrodoties bija mazliet žēl, ka pirmais sniegs jau bija nokusis un ceļojums ir galā.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais