Leduskritumu varā

  • 6 min lasīšanai
  • 54 foto
Šodien ir 31. marts un pavisam droši ziemai varam teikt ardievas uz ilgāku laiku, bet cik nu tur sen - pirms pāris nedēļām naktīs vēl bija sals, savukārt pa dienu – pavasarīga saulīte. Šajā interesantajā brīdī, kad sniegs un ledus vēl nav nokusis, tomēr visas šūnas tevī un visā apkārtējā pulsē, dīdās un sauc, ka pavasaris jau klāt, sev un cilvēkiem, kas ikdienā ir ap mani, sarīkoju vienu nelielu ekskursiju. Sev tādēļ, ka šis pasākums sanāca gandrīz vai manā vārdadienā. Pārējiem tādēļ, ka gribas arī viņiem kādu prieciņu sagādāt. Pārgājienos lielākā daļa Latvijas tautas parasti dodas vasarā, tādēļ dažam labam uzaicinājums vilkt kājās ko piemērotu brišanai pa sniegu, ielikt somā lieku vilnas zeķu pāri un doties skatīt dabas jaukumus šķita diezgan neparasts. Bet Latvijā ir kas tāds, ko vasarā nu nekā neieraudzīsi un tie ir leduskritumi. Jā, tieši ledus, nevis ūdenskritumi! Kas tie tādi, kāds varbūt vaicās. Ir tā, ka ziemas salā viens otrs ūdenskritums tikmēr šļakstās ar mazām ūdens lāsītēm, kamēr uzsaldē sev apkārt pamatīgas ledus grēdas, bet apbrīnojami dažādu formu un krāsu ledus veidojumi tajā pat laikā uzrodas arī tādās vietās, kur upju krastos slejas klintis vai stāvas kraujas, bet pāri tām vasarā nemanāms čalo kāds mazs avotiņš. Tas, kas paveras acīm, temperatūrai kādu laiciņu pieturoties zem nulles, pārsteidz ar savu skaistumu un neatkārtojamību. Ziemas beigas leduskritumu skatīšanai ir pats piemērotākais laiks tādēļ, ka tad tie ir uzauguši vislielākie. Ar leduskritumu skatīšanu ir tāpat, kā ar vienu otru citu atkarību – kamēr nenogaršo, tikmēr ir vienalga, bet pietiek ar pirmo reizi, lai gribētos vēl un vēl. Ir sestdienas rīts tūlīt pēc skolas žetonu vakara. Ceļā dodamies no Burtniekiem (kā nekā esmu burtniecietis un nemaz ar neuztraucos, par to, ka neesmu ierakstījies rīdzinieku saimē). Esam savākušies pilns vietējā autobusa tilpums, t.i. 24 + šoferis Jānis, kas arī ir savējais. Uzreiz varu teikt, ka tieši tādā pat skaitā atgriezāmies arī mājās un ja nu kāds tomēr līdz savas mājas slieksnim nav nokļuvis, tad tas, visticamāk, ir uz jau minētā žetonu vakara rēķina. Lai nokļūtu pie kārotā, iesākumā sanāk gandrīz pusotru stundu braukt. Pirmā apstāšanās ir pie Braslas zivju audzētavas. Pulkstenis rāda pusdesmit un saule jau krietni augstu debesīs. Pirmā tikšanās ar lediem un acu pieradināšana sanāk pie Braslas aizsprosta, kur, ūdenim krītot un šļakstoties, uzaudzis pamatīgs ledus kalns. Kādus 100 metrus uz leju sākas Kraukļukalna iezis un upes līkumā paēnā iezilganā krāsā dižojas apmēram septiņus metrus augsts leduskritums – īsts skaistulis! Šeit abi ar Dagmāru pirms pusotra mēneša jau esam bijuši, tādēļ ir interesanti salīdzināt. Tā vien šķiet, ka leduskritums pa šo laiku ir nedaudz paaudzies! Guntis sadomā nokļūt uz mazas apledojušas saliņas. Prom tikt izdodas, bet atpakaļceļā kājas slapjas gan! Šoreiz atrodamies ieža pusē, bet jāatzīst, ka ir vērts paieties pa pretējo, kreiso, upes krastu, jo labākā skatu vieta uz skaisto ledus stabu un diviem mazākiem blakusesošajiem leduskritumiem ir no sērītes upes līkuma iekšmalā. Pamielojuši acis, un samērojuši savus rumpjus ar nelielu alu, gar klinšu augšmalu dodamies meklēt nākošo leduskritumu, kas dažviet literatūrā apzīmēts ar skaistu nosaukumu Kraukļukalna ieža leduskritums Nr 2. Nekur tālu nav jāiet. Virs klintīm kādas graviņas gultne visa apledojusi. Esam virs apskatītā ledus staba. Turpat metrus 50 uz priekšu atrodas vēl viena apledojusi graviņa, bet priekšā tāds kā neliels bezdibenis. No augšas neko daudz saskatīt nevar, tādēļ jākāpj lejā. Rāpšanās sanāk tīri nopietna un vienam otram sniedz īstu adrenalīna devu, jo nogāzes slīpums sasniedz grādus septiņdesmit ja ne vairāk! Dažs labs kāpienam tā arī nesasparojas, bet grūtības pārvarējušie tiek atalgoti ar pasakainu skatu. Acīm paveras apmēram četrus metrus augsta ledus siena, kas uzaugusi pāri smilšakmens nišai. Zem tās izveidojušās divas mazas ar ledus ērģelēm atdalītas zālītes, bet grīda gluda kā Ledus karalienes ballē. Turpat blakus arī paprāvs akmens. Nepilnu pus kilometru tālāk Braslas labajā krastā slejas Jāņa vārtu klintis un šeit meklējams viens no skaistākajiem Latvijas leduskritumiem. No sākuma ātrākos gājējus pamanos aizvest ne pa tām takām un nonākam pie elektrolīnijas, bet nav ko nožēlot, jo arī tur paveras skats uz skaistām, sarkanām klintīm. Tur mūsu uzmanību vairāk piesaista saules un ūdens rotaļās gar ledus malu uzsalušas dīvainas ledus “sēnes”. Tās apjūsmojuši, dodamies atpakaļ meklēt īstās klintis, bet izrādās, ka tie, kas gājuši lēnāk un no mums atpalikuši, jau priekšā. Vieta patiešām iespaidīga! Pilnīgam labskatam nedaudz traucē iepriekšējās ziemas vētru sagāztie koki, bet tas nekas – ko daba sastrādājusi, to sastrādājusi. Mēs šeit esam tikai ciemiņi. Siena noaugusi ar visdažādākajiem ledus veidojumiem, no gludi spīguļojošiem, kā greizo spoguļu karaļvalstī, un lāsteku adatām apaugušiem kokiem līdz izteikti sarkanam, varenam leduskritumam. Zem tā pa šauru eju no kreisās malas var nokļūt nelielā, sarkanā istabiņā. Viena siena no ledus, otra no smilšakmens, bet priekšā ledus logs. Izpriecājušies par dabas neatkārtojamību, dodamies atpakaļ uz autobusu, jo pulkstenis jau pāri vienpadsmitiem, bet priekšā vēl daudz skatāmā. Nākošā pieturvieta jau kreisajā Gaujas krastā netālu no Siguldas – Raganu katls. Dacei, kā jau valodniecei, par šo vietu papildus interese, jo te pirms gadiem trīsdesmit pēc Alberta Bela stāsta motīviem uzņemta Streiča(?) filma “Būris”. Tāds psiholoģisks gabals, kas tagad divpadsmitajiem esot jāapgūst obligātajā literatūrā. Ejam skatīt, vai arī šeit ūdens un sals nav kaut ko izveidojis. Nav gan, bet milzīgā smilšakmens piltuve stāvajā kraujā liek dziļāk ievilkt elpu tā vai tā. Patiešām, ļoti piemērota vieta, kur spīganām pulcēties! Piltuves dziļumā vēl arvien stāv arī filmas galvenais atribūts – liels, sarūsējis krātiņš. Dabas ainavā tas tomēr diez kā neiederas un nezinātājam var likt aizdomāties, ka vietējie tur paslepus lāčus audzē. Tālāk braucam uz netālo Daudas ūdenskritumu, kuru daudzi dabas draugi atzinuši par skaistāko visā Vidzemē. No ceļa nepilnu pus kilometru jāpaiet ar kājām. Tuvojoties vasarā jau pa gabalu dzirdama ūdens dunoņa. Šobrīd nekā… Ejam vēl tuvāk un skatāmies. Ūdenskritumam pāri uzaudzis ledus vāks. Zem tā saklausāma čurkstoņa un burbuļošana. Tik vienā vietā izskalojušās un ar daudzām mazītiņām lāstekām apaugušas divas arkas. Nosmejam, ka pat šeit jau McDonalds paspējis ielauzties! Skaista, mīļa vietiņa kā ziemā, tā vasarā. Kā nākošais pieturas punkts mūsu ceļojumā iecerēts Katrīnas iezis Gaujas krastā pie Līgatnes, bet esam spiesti veikt nelielas korekcijas savā maršrutā, jo neesmu rēķinājies, ka baltā ziemā, meža vidū mazā kases būdiņā pirms Līgatnes mācību un atpūtas parka kāds gribēs no mums iekasēt naudu. Mūsu mērķis šoreiz nav minētais parks, liekas naudas arī lielākajai daļai nav, tādēļ griežam autobusiņu apkārt un braucam pie nākošā ieža. Visu jau tāpat vienā dienā nav iespējams apskatīt, tomēr mazliet žēl, jo Katrīnai savā vārdā nosaukto iezi apraudzīt gribējās un zinu, ka ziemā arī šeit ir jābūt kādam ledus veidojumam. Septiņus kilometrus no Līgatnes Cēsu virzienā majestātisks stāv Ķūķu iezis. Starp mums un vareno sienu iezaļganus mutuļus veļ Gaujas straume. Pavasara saulīte silda un sniegs augstajā dienvidu puses kraujā jau gandrīz nokusis. Dažviet pa stāvo nogāzi lejup steidz čalojošas tērcītes. Pāris vietās pie klintīm brīdi pa brīdim atskan tādi kā pļekšķi. Tur virs sarkanās smilšakmens sienas ne tik stingrajos mālainajos slāņos veidojas noslīdeņi, kas pār klintīm krīt ūdenī gandrīz vai kā govs pļekas. Atrodam arī meklēto. Vairākās vietās klinšu siena izrotājusies ar baltiem leduskritumiem, bet dažviet tos paspējusi sasmērēt pavasara dubļu kārta. Tāpat vien izceļas arī pikošanās kariņi, kas vienam otram beidzas ar sniega pilnām ausīm un krietnu atvēsinošu porciju aiz krāgas. Ūdens tūristu apmetnes vietā Amatas krastā iekuram ugunskuru. Paldies cilvēkiem, kas, sezonu gaidot, jau sagatavojuši malku! Cepam pirms tam Turaidā veikalā iepirktās desas, uzdzeram kvasu, priecājamies par skaisto, saulaino dienu un ievelkam elpu, jo piedzīvojumi vēl nav beigušies. Ar laiku mums patiešām ir noveicies – nākamajās divās dienās pār Latviju skrēja nemīlīgs vējš un uzpilēja arī viena otra lietus lāse. Kad nokļūstam līdz Vizuļu iezim, saule jau dodas uz rietu un dziļajā Amatas gravā sāk krēslot, tomēr leduskritums šeit gana iespaidīgs, krāsas mijas starp zilganu, baltu un pelēku. Augstumu noteikt nav nemaz tik vienkārši, jo iespaidīgā dolomīta siena apaugusi ar dažādiem ledus veidojumiem. Kreisā puse, pēc skata visskaistākā, atkal atgādina kāda ledus skulptora darinātas piecus metrus augstas ērģeles. Dažviet ledus sajaucies kopā ar dīvainas formas mazmazītiņām ledus piciņām, kas liek ieskatīties rūpīgāk un atstāj fantastiska, smalka dabas meistardarba iespaidu. Turpat blakus pa labi, kā no burvja zižļa sastinguši, no pus klints veļas ārā milzīgi ledus viļņi. Vislielāko jautrību gan rada nokļūšana pie šī dabas brīnuma, jo pamats zem kājām ir no tīra ledus, ieslīps un slidens, bet turpat blakus mutuļo draudīgā Amatas straume, kas mirkli vēlāk pazūd zem neizkusuša ledus vāka. Nu nemaz negribas tur nokļūt, tādēļ drošākais un ērtākais ceļš pie ledus sienas ir tikai un vienīgi četrrāpus. Ne mazāk uzjautrinoša ir nokļūšana atpakaļ pie autobusa, jo vispirms jāuzrāpjas augšā pa stāvo, apledojušo krauju un dažam labam viss notiek pēc principa – viens solis uz priekšu, divi atpakaļ. Galu galā visi tomēr veiksmīgi esam tikuši līdz savām mīkstajām sēdvietām un dodamies māju virzienā. Pa ceļam vēl piestājam pie Kazu gravas. Šeit Septiņavotu strauta ūdenskritumiņi pa ziemu tādi kā panīkuši, gaida pavasara atgriešanos. Tad varēs uzmutuļot ar jaunu spēku. Tomēr skaisti arī tagad. Pēdējā dzelzceļa uzbēruma nogāzē pirms atgriešanās autobusā vēl uzrīkojam kārtīgas šļūkšanas sacensības, jo, pārvarot daudzās gravas, stāvumus un slīpumus ne vienā vien ir pamodies Rubeņa talants. Tad pēdējo reizi notraušam sniegu, uzmetam acis vakarīgajām debesīm, secinām, ka diena ir aizskrējusi neiedomājami ātri, un pirmo reizi iedomājamies par siltu tēju, kas gaida mājās.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais