Amerikas iespaidi
|
Līga Smildziņa-Bērtulsone
|
Kārtojot ceļasomas pēc pirmās viesošanās ASV īpaši sajūsmā neesmu, tomēr ceru, ka šoreiz izdosies piedzīvot labākus iespaidus. Tā arī ir.
Vašingtona sagaida lietaina, kas maijam ir visai neparasti. Līst pirmās piecas dienas, bet laiks ir silts. Šī pilsēta, neskaitot lielākos must-see objektus un Džordžtaunu, neliekas sevišķa – platas ielas un viena otrai līdzīgas monumentālas pelēki brūnas ēkas. Tomēr pirmais iespaids izrādās maldīgs. Aiz Dupont Circle sākas pavisam citāds – skaists un pievilcīgs rajons, vesela iela ar dažādu valstu vēstniecībām, ap kurām zied smaržojoši krūmi un puķes. Džordžtauna ir skaists vaibsts šajā pilsētā, atgādinot kādu no Londonas rajoniem. Adams Morgan atkal ir cita rosība, tur vakariņojam pirms prombraukšanas. Vēl ievērības cienīgi ir izcilie Smithsonian muzeji, kas apmeklētājiem pieejami par baltu velti – man izdodas apskatīt Native American, kosmosa, Hiršhorna un mākslas muzejus. Visus muzejus pilnībā apskatīt nav iespējams, bet izvēlos kaut ko konkrētu katrā no tiem, piemēram, impresionistu kolekciju mākslas galerijā.
Vienu vakaru aizstaigājam līdz Vjetnamas memoriālam, kam vakarā piemīt neparasta aura, liekas, ka gaisā sakoncentrējies milzu smagums un lielās, gluži kā telefonu grāmatas ar kritušo vārdiem liek apstāties un padomāt, vai karam jebkad rodams attaisnojums.
Ņujorka – pilsēta ar savu kolorītu, lielais ābols, kur dzīve rit steigdamās. Apmeklējot otro reizi, esmu pārliecināta, ka man ar šīs pilsētas ritmu pilnīgi pietiek dienas trīs-četras, lai dotos tālāk. Stress un alkas pēc panākumiem – tā varētu raksturot šo metropoli. Tajā pašā laikā ir arī jaukas un mierpilnas vietas kā, piemēram, Centrālparks. Pilsētas drudžaino steigu var labi sajust, stāvot uz Bruklinas tilta un veroties mašīnu nebeidzamajā plūsmā un tūkstošiem izgaismotu punktiņu debesskrāpju panorāmā. Šī mirkļa skaistumā ienirstu kā smilšu graudiņš varenā okeānā.
Dienvidkarolīnas štata skaistākā pilsēta Čarlstona mūs sagaida ar nelielu lietutiņu. Ir ļoti silts un mitrs. Mitrums ir dominējošā sajūta, izkāpjot no lidmašīnas. Smags gaiss, pirmajā brīdī pat šķiet, ka grūti elpot. Pilsēta ir brīnumjauka, skatām vairāku gadsimtu vecus namus ar tradicionālo ASV dienvidu štatiem raksturīgo arhitektūru – koka apbūvi ar lielām terasēm un kolonām. Krāšņi zied magnolijas, baltie nami aristokrātiski izslējušies palmu pavēnī. Būna plantācija ar majestātiskajiem ozoliem un ķērpjiem veido aleju, cauri gadsimtiem atgādinot, ka arvien atrodamies ceļā. Senās vergu būdiņas šeit satiekas ar saimnieku stalto namu, nesot sevī Amerikas daudzveidību, bet nenoliedzot arī sāpīgākās vēstures epizodes.
Pie okeāna pavadām pēdējo rītu, pirms ceļš mūs aizsauc tālāk. Mazliet par daudz stipras saules un sāļa ūdens, kā izrādīsies vēlāk. Tas pat īsti negrib ļaut peldēt, uzstājīgi pauzdams savu spēku, gāžot mani no kājām pat nelielā vējā.
Kontrasts pēc Ņujorkas steidzīgās un ātrrunīgās sabiedrības ir nenoliedzams. Čarlstonā dzīve rit lēni un mierpilni. Cilvēki smaida, aprunājas viens ar otru un, kā liekas, nemaz nesteidzas.
Čikāga ir pilsēta, kurā es varētu arī dzīvot. Graciozas violetu tulpju dobes, milzīgais Mičiganas ezers, pār kuru izskrieties palaisti visi pasaules vēji. Augstceltnes organiski iekļaujas pilsētas ainavā, Tūkstošgades parka lielajā pupā mīl spoguļoties gan pilsētas viesi, gan bērni. Kādā no Čikāgas blūza klubiem pavadām līksmu vakaru – baudām skaistu mūziku Grana Louise izpildījumā. Viens no mūsu grupas puišiem gan nosaka, ka šai lēdijai uz ielas grieztu ceļu, tomēr viņas izpildītās dziesmas ir neaizmirstamas.
Sietla ir ceļojuma pēdējais pieturas punkts. Kaut gan jūtos iespaidu nogurdināta, vēl jāapskata šī nedaudz savādā pilsētā. Šeit, atšķirībā no citām iepriekšredzētajām, klejo daudz savādnieku. Tajā pašā laikā Sietlā ir piedzimis Starbucks, kur baudu savu ik rīta un pēcpusdienas kafiju, Amazon un Microsoft. Lai izbaudītu amerikāņu ikdienu, dodamies uz Safeco stadionu noskatīties beisbola spēli. Lai gan spēles noteikumus mums, eiropiešiem, mēģina izskaidrot divi amerikāņi, spītīgi paliekam savās ierakumu pozīcijās – šo spēli mums nav lemts izprast. Līdzko mums šķiet, ka saprotam noteikumus, spēkā stājas kāds līdz šim vēl neizskaidrots izņēmuma gadījums, līdz ar to spēles gaitai izsekot ir sarežģīti. Tā vietā pievēršamies karstu desiņu un aukstu dzērienu vilinājumam, kuru baudīšana izrādās neiztrūkstoša spēles sastāvdaļa.
Pēdējā dienā pirms tālā mājupceļa izbraucam ar kuģīti. Noraugāmies kalnu ainavā un Sietlas adatā, izstaigājam saliņu, kas nosēta tradicionāli baltām ēkām, atgādinot vasarnīcas kādā no Skandināvijas valstīm. Līcītī noenkurojošās simtiem jahtu. Liekas, ka esam nevis Klusā okeāna piekrastē, bet kaut kur netālu no Zviedrijas krastiem tepat pie Baltijas jūras. Pavisam drīz būšu savas jūras krastā, bet šo mirkli otrā pasaules malā ieslēdzu sirdī.
