Savāda pēcpusdiena

  • 1 min lasīšanai
... kad, birojā sēdot, pulkstenis jau velkas uz pēcpusdienas pusi, ir apnicis strēbt kafijas, lai arī cik garšīgas tās būtu, arī visi puņķi jau nezin kuro reizi ir pārkrāmēti no vienas nāss otrā un atpakaļ, bet par neglābjami darāmo darbiņu ir koši skaidrs, ka tas noteikti padarīsies rīt no paša agra rīta, un tā nemaz nav koķetēšana par tēmu - nedari šodien, ko vari atlikt uz rītu -, kā viltīga lapsa piezogas visnotaļ aušīga doma. Doma, kas iesākumā tikai un vienīgi slapstās visriņķī uz visapkārt, bet tad kļūst aizvien uzstājīgāka un uzstājīgāka - vajag kādas īpašas izjūtas... Un tad pēc divi ar pus stundām no tā brīža, kad esi ierausies auto beņķī, situācija ir visnotaļ mainījusies, jo neglābjami jātraušas augšā tai stāvajā Drusku pilskalnā. Jā, jā - pirms tam ir laidiens pa Vidzemes šoseju - līdz Siguldai vēl pilnu pilsētas domu, tad tālāk kādu strēķi - ceļa remontu. Un tad jau pieCēsu paugurainie jaukumi. Bērzkrogs. Raunas pagrieziens. Un draiskais laidiens līdz Kornetu līkumam... Tam kalnam un vidučam vispār ir kaut kas tāds ar tāluma sajūtu visapkārt. Ar kāpienu pa otru pusi lejā uz Pilskalna ezeru. Ūdensrozēm pilnu. Un, jādomā, ka taisni uz šo pusi Dievam nācies to zemi tā gruntīgi kruņķēt, lai zem kļūmīgi mazās debesu velves apakšā dabūtu - kā nu teiku ezis tam reiz ieteicis... Meklējot Kornetu - Peļļu gravu, aizkulties līdz Ilgājam un samanīt Igauniju priekšā. Izdomāt, ka līdz Naudas akmeņam nekulsies vis, toties paraudzīt Dieva kalnu un Māras akmeni. Samanīt, ka ceļš līdz Apukalnam sarucis vai uz pusi, toties ozoli nav ne par matu mazāk zaļi kļuvuši, padzenāt ķirmjus baznīcas vecajos grīdas dēļos un paraudzīt kādu kalēja kaltu naglu... Atceļā vēl iecilpot Gaujienā, nokāpt līdz Anniņām un tad pa estrādi atkal uz augšu, lai skolai apkārt apietu... Un vakarā būt mājās. Un nākamajā rītā būt darbā. Noglabājot izjūtas kaut kur dziļi, dziļi kā nezin kādu dārgakmeni...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais