Gambijas piezīmes
|
Zane Corlett
|
Pirmo vakaru mēs pavadījām izpētot viesnīcu un pludmali un noskatoties vietējo deju priekšnesumu, kura laikā nez no kurienēm uzradās miljoniem baltu tauriņu un apmetās uz skatuves spožo gaismu dēļ.
Otro dienu pavadījām gulšņājot pie pludmales un peldot baseinā un okeānā. Kā arī apskatījāmies Thomas Cook ekskursiju piedāvājumus, no kuriem izvēlējāmies trīs: Roots River Cruise, Discover Senegal un Makasutu Magic. Nākošajā dienā devāmies Roots River Cruise – braucienā ar laivu pa Gambijas upi, kas jāsaka ir milzīga, ja nemaldos, tad kādi 13km platumā. Šā brauciena galamērķis bija apskatīt Albreda un Juffureh ciematus. Juffureh kļuva slavens ar 1970.tajos gados uzņemtajām sērijām, pēc Alex Haley, Kunta Kintes pēcteča grāmatas „Roots”, jeb „Saknes”. Tā stāsta par Kunta Kintes sagūstīšanu viņa ciematā Juffureh un nosūtīšanu uz Ameriku verdzībā 200 gadus atpakaļ. Albredas ciematā ir mazs muzejiņš veltīts verdzībai, kurā arī tiek pieminēta mūsu nākamā pieturas vieta – James island jeb Džeimsa sala. Mūsu pašu Hercogs Jēkabs 17.gs vidū nopirka šo salu no portugāļiem un uzsāka būvēt vēl joprojām stāvošo, lai arī pussagruvušo cietoksni, kas kādus 10 gadus vēlāk nokļuva britu rokās un vēlāk tika izmantots vergu ieslodzīšanai un kā sākumpunkts vergu izvešanai uz Ameriku. Kopumā šī brauciens bija interesants, bet daudz par dārgu priekš piedāvātā, līdz ar to, kad nokļūstot viesnīcā mums pateica, ka mēs nevaram doties uz Senegālu, jo man ir vajadzīga vīza, kas aiņemtu vairākas nedēļas, lai nokārtotu, izlēmām atcelt abus atlikušos ceļojumus un sarunāt ar turpat esošajiem gidiem nākošos braucienus – lēmums, ko mēs ne mirkli nenožēlojām. Vēl viena kļūda, ko pieļāvām ir – pirmajās dienās mēs ēdām vakariņas viesnīcā, kas bija nenormālīgi dārgas un ne īpaši labas. Bet mūsu tur iepazītie ceļa biedri uzzināja par turpat pie viesnīcas esošo restorānu – „Nefertiti”, to es tiešām varu ieteikt – garšīgs ēdiens, tuvu viesnīcai, ar labiem skatiem uz Atlantijas okeānu, draudzīgs personāls un boss, kuru mēs arī iepazinām. Tātad trešajā dienā mēs kopā ar mūsu jaunajiem draugiem Robertu un Dimitriju paņēmām gidu un apstaigājām Gambijas galvasspilsētu Banjul. To es noteikti visiem ieteiktu, kas brauc uz Gambiju. Banjul nav īsti jūsu tipiskā galvaspilsēta, bet ļoti interesanta tik un tā, šeit var tiešām sajust Gambijas būtību, cilvēki šeit ir fascinējoši, lai gan tāpat kā citur Āfrikā ielas nav no tām tīrākajām un ik pa laiciņam mums garām paskrēja kazu bariņš :D Vispirms lēnā gaitā devāmies uz vietējo tirgu, kur nopirkām dažus suvenīrus, kā arī iegājām zivju un gaļas kioskos. Teikšu tikai to, ka es ļoti cerēju, ka mūsu viesnīca un apmeklētie restorāni nepirka pārtiku no šejienēm – higiēnas kā tādas tur nepastāv. Pusdienas mēs ēdām Ali Babas restorānā un par spīti iepreikš redzētajiem skatiem es ēdu barakudu. Šeit jāpiebilst, lai arī es neesmu īpaši liela zivju ēdāja, zivis Gambijā bija tik nenormālīgi garšīgas, ka es to vien ēdu gan pusdienās, gan vakariņās. Nākošajā dienā mūsu jauniegūtie draugi aizbrauca uz Senegālu, bet mēs ar vīru paņēmām viesnīcas apsargu kā gidu - tas ir viņa darbs ārpus darba laikā . Mūsu pirmā pieturas vieta bija Abuko Nature Reserve, kur tiek izmitināti savvaļas dzīvnieki, kas tikuši turēti kā mājdzīvnieki. Tur ir daudz dažādu mērkaķīšu,antelope, pāris hiēnas un maitu lijas. Ieeja gan šajā, gan arī citos nacionālajos parkos ir apm. 1 Ls. Pēc tam mēs aizbraucām uz Lamin Lodge – restorānu mangrovju ielenkumā. Kur arī satikām vietējo kādreizējo ziepju operu zvaigni – Mr. Cheap, kas tagad pārdot suvenīrus tūristiem. No viņa mēs arī nopirkām vairākus suvenīrus, un projām ejot, viņš man pēkšņi aplika kaklarotu un teica, ka tā ir dāvana no viņa. Par šo kaklarotu es pastāstīšu nedaudz vēlāk. Pēc pusdienām mūsu gids aizveda mūs uz savām mājām un iepazīstināja ar ģimeni, daudzajiem brālēniem, viņa jauko sievu un tikko piedzimušo meitiņu. Tas bija ļoti jauki, jo redzējām tieši viņu dzīves veidu. Kā izrādās viņš ir musulmanis, tāpat kā kādi 90% Gambijas iedzīvotāju, un viņa tēvam bija 4 sievas, bet viņš izlēma, ka viņam pietiek rūpju ar vienu, jo starp šīm sievām ir greizsirdība (saprotami), bet vilsielākās problēmas esot starp šo sievu bērniem, jo jaunākajai paadzei daudzsievība vairs neiet pie sirds. Pēdējais brauciens, kurā devāmies bija uz krokodilu parku, mērkaķīšu parku, zvejotāju ciematu, kamieļu audzētavu, Paradīzes pludmali un vietējo liķieru ražotni :D Tā pēdējā nebija mūsu maršrutā iekļauta, bet gids tāpat mūs tur aizveda. Pirmā pieturas vieta bija Kachikally Crocodile Pool – šeit varēja staigāt apkārt pieaugušiem krokodiliem, un parka vadītaju uzraudzība arī pieskarties vienam no šiem. No sākuma mes, aiz bailēm, aizstigām tikai asti, kas ir ļoti cieta, kā akmens, bet pēc tam pataustījām arī pakaļkāju :D , kura ir pārsteidzoši mīksta un maiga. Zvejotāju ciematā mēs nogaršojām turpat žāvētas zivis, kamieļu audzētavā nofotogrāfējāmies ar pāris ne īpaši veselīga izskata kamieļiem, Bijilo Forest Park – kas ir pilns ar mērkaķīšiem, barojām viņus no rokas ar zemesriekstiem, Paradīzes pudmalē sauļojāmies, paēdām pusdienas un peldējāmies, un mūsu pēdējā pieturas vietā – Kim Kombo liķiekru ražotnē, krietni vien iereibām garšojot visus piedāvātos liķierus un mēģinot izlemt, kuru pirkt.
Pēc tam jau vairs bija palikusi tikai viena diena, kurā mēs atpūtāmies, peldējām un sauļojāmies uz nebēdu! Es pieminēju, ka izstāstīšu sīkāk par to kaklarotu... Kā vēlāk izrādījās, tā ir auglības kaklarota, Mr. Cheap laikam izlēma, ka tā kā mums nav bērnu, tad vajag nelielu palīdzību Es nezinu vai tā biji kaklarota, kuru es cītīgi pēc tam nēsāju, vai arī visdrīzākais atpūta fantastiskā zemē prom no stresa un ikdienas, bet 2 nedēļas vēlāk es paliku stāvoklī un tagad mēs ar smaidu sejā atcerēsimies mūsu pēdējo ceļojumu divatā. Ne velti Gambiju sauc par „Smaidīgo krastu”...
