Mīlētā, nīstā un mīlētā (turpinājums)

Ausma Melluma 24.02.2010 8 min lasīšanai 84 foto

Ne pārāk karstās dienas ir nomainījis vasaras vidus cienīgs karstums. Arī vēsās Jeruzalemes naktis kļuvušas siltas. Izraēlas saule rudenī joprojām ir ļoti iedarbīga. Blakus viesnīcai ir sporta centrs ar baseinu, saunu, džakuzi vannām un fitnesa klubu, ko visu varam izmantot bez papildus maksas. Tur dažs labs paspēj nosauļoties tik sarkans, it kā būtu iznācis no uguns cepļa. Viena sieviete pat dabū otrās pakāpes apdegumus. Piektdienu rītos no pl. 8.00-8.30 Jeruzalemē pie galvenā pasta gaida gide, kura vada bezmaksas ekskursijas pa Jeruzalemi. Mēs šo izdevību izmantojam 29. septembrī. Gide saka, ka ir +35o ēnā. Braucot ekskursijās mums tiek piekodināts ņemt līdz ūdeni. Tiešām, pēc kāda laika jau jūtam slāpes, un bez dzeršanas mēs nodarītu ļaunumu savam organismam. Arī galvassegas tādās reizēs ir apģērba neatņemama sastāvdaļa. Es nemēdzu staigāt cepurē un arī šoreiz to neesmu paņēmusi. Tādēļ man ap galvu tiek aptīta līdzpaņemtā šallīte, un dažs labs saka, ka nu es izskatoties līdzīga arābietei. Svārki un šallīte varbūt, bet ne es pati ar saviem rozā matiem. Daži ir paņēmuši līdz lietussargus un zem tiem sekmīgi slēpjas no karstajiem saules stariem. Tomēr dienā pūš Jeruzalemei raksturīgais vējiņš, un tas nedaudz veldzē. Izstaigājam vairākas vietas ārpus pilsētas mūriem un arī vecpilsētā. Apskatām vietu, kura tiek uzskatīta par ķēniņa Dāvida kapa vietu. Pie lielā sarkofāga sievietes un vīrieši drīkst pieiet katrs no savas puses. Vīriešiem, pretēji kā Latvijā, jāuzliek galvas sega. Daudzās vietās vai vismaz to tuvumā, kur risinājušies Bībelē aprakstītie Jēzus dzīves notikumi, ir uzceltas baznīcas. Viena no tām ir arī augstā priestera Kajafas māja. Tur Jēzus tika aizvests pēc sagūstīšanas Ģetzemanes dārzā. Tagad šajā vietā ir Svētā Pētera baznīca. Kāpjam pa trepēm, pa kurām, iespējams, toreiz veda Jēzu. Baznīcas pagrabā ir apakšzemes cietums, kur varbūt bija iemests arī Jēzus. Šī bija liktenīgā vieta, kur māceklis Pēteris trīs reizes aizliedza Jēzu (Mat. 26:31-35,69-75). Ir divas versijas par Jēzus krustā sišanas un kapa vietu. Vispirms iegriežamies dārza kapavietā un angļu jeb Gordona Golgātā. Dārza tālākajā stūrī paveras skats uz klinti, kuras sienā jaušams cilvēka sejas veidols ar acu dobumiem, degunu un pieri. Golgāta tulkojumā nozīmē pieres vieta. 1882. gadā angļu ģenerālis Gordons nāca pie secinājuma, ka šī ir ļoti ticama Jēzus krusta nāves vieta. Ēnainajā dārzā rodam patīkamu pavēni un atveldzi no tveices. No skatu laukuma dārza stūrī pa ziedošu krūmu un koku ieskautu taku ejam garām vietai, kur joprojām notiek arheoloģiskie izrakumi un nupat esot kaut kas jauns atklāts, ko vēl tur noslēpumā, un arī gide par jaunumu vēl nav informēta. Tātad šajā vietā vēl jāatgriežas! Arheologi šeit jau atklājuši vairākas eļļas cisternas un arī lielu ūdens rezervuāru, kura tilpums ir pietiekams, lai sausajā sezonā aplaistītu lielas platības. Pie ieejas dārzā ir arī vīna spiede. Šīs senatnes liecības apstiprina, ka šajā vietā ir bijis dārzs, gluži kā Jāņa ev. 19:41 teikts: „Tanī vietā, kur viņus bija krustā situši, bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta.” Un tik tiešām, 1867. gadā šeit tika atklāta mūsu ēras sākuma laiku kapa vieta. Ieejas priekšā tai ir izveidota gultne akmens velšanai. Pa grupiņām ieejam tukšajā kapā. Pie tās iekšējās sienas redzams krusts. Iespējams, ka tieši šī ir vieta, kur eņģeļi sievietēm jautāja: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem?” (Lūk. 24:5.) Miervaldis, viens no mūsu grupas aktīvākajiem fotogrāfiem un filmētājs, iznākot no kapa stāsta, ka redzējis no augšas plūstošu gaismu, ko varējis nofiksēt arī filmā. Pēc šīs vietas apskates dodamies uz tradicionālo Golgātas un Jēzus kapa vietu - uz Kunga kapa baznīcu. Gide iecerējusi mūs vest cauri Damaskas vārtiem. Atkārtoti tiekam nobrīdināti visu vērtīgo turēt sev cieši klāt un neielaisties nekādās sarunās ar vietējiem. Kabatzagļi esot tik veikli, ka aptīrīs tevi pilnīgi nemanot un negaidot. Un nav ko cerēt viņus noķert! Cenšoties to darīt, var iekulties vēl lielākās briesmās. Damaskas vārtos ir arābu tirgus, un caur tiem pēc dievkalpojuma iet arī Al-Aksa mošejas apmeklētāji. Un tiešām, kad nonākam Damaskas vārtu tuvumā, redzam, ka caur tiem plūst tādas ļaužu masas, ka gide neriskē mūs vest pa šo ceļu. Ir piektdiena – musulmaņu svētā diena, un laiks, kā redzams, sakrīt tieši ar dievkalpojuma beigām. Bez tam ir sācies Ramadans – gadskārtējie musulmaņu svētki, kad viņi, saskaņā ar Allaha norādījumu Korānā, ka visiem cilvēkiem gadā noteiktu laiku jāgavē, to dara 30 dienas, kad no saules lēkta līdz rietam atturas no ēšanas un dzeršanas. Mēs dodamies pa apkārtceļu caur Jaunajiem vārtiem un esam unikāla skata aculiecinieki. Gide mūs mudina: „Fotografējiet, jo tādus skatus mēs Jeruzalemē ne vienmēr redzam.” Iela ir policistu pilna. Turpat stāv arī ar acu un kāju aizsargiem apgādāti policijas zirgi. Kā redzams, lai arī viss šķiet pilnīgi mierīgi, Ramadans, piektdiena un laiks pēc musulmaņu dievkalpojuma beigām pie Damaskas vārtiem ir reize, kad jābūt īpaši modriem. Gide mūs domās aizved apmēram 2000 gadus atpakaļ: „Toreiz jau bija līdzīgi: piektdiena, svētku laiks, Jeruzaleme cilvēku pilna. Caur Damaskas vārtiem (tie vēsturiski atradās tajā pašā vietā) plūst ļaužu pūlis. Karavīri. Situācija saspīlēta. Jādara viss, lai neizraisītos sacelšanās. Un Kāds nes krustu...” Kunga kapa baznīcā mūs sagaida spožums un greznība ar mozaīkām un piemiņas altāriem. Krustā sišanas vietas altārī redzama arī Golgātas klints daļa. Kāpjot lejā uz Kristus kapa vietu, izrādās, ka viena no grupas sievietēm nedrīkst ieiet šajā svētajā vietā, jo viņai mugurā blūze bez piedurknēm. Taču šo kļūmi iespējams labot. Es noņemu savu improvizēto galvassegu – šalli – un iedodu sievietei aplikt ap pleciem. Pa mazām grupiņām nokāpjam pie Kristus kapa, kurš bez vārdiem stāsta par lielāko uzvaru, kādu pasaule pieredzējusi, par Kristu, kurš uzvarējis nāvi, un katram, kurš Viņam tic, devis mūžīgo dzīvību. Ir dzirdēts, ka šajās vietās ir liela drūzma, steiga un nav iespējams ļauties tām izjūtām, kas rodas nokļūstot tur, kur debesis tik tuvu nākušas zemei. Bet mums ir tā lielā svētība apmeklēt šīs vietas laikā, kad cilvēku tur maz. Dārza kapavietā bijām vienīgie apmeklētāji, jo tikām tur ielaisti pusdienlaikā. Un arī citur Izraēlā tūristu šobrīd nav daudz. Kādreiz tik ļoti apmeklētās vietas ir it kā nedaudz aizmirstas. Nereti dzirdējām pateicību par to, ka esam atbraukuši, ka neesam nobijušies. Šajās reizēs mani pārņēma izbrīns par tādu attieksmi. Šķita, ka pateicību parādā esam mēs, un par tām bailēm... Jā, tas nu katram ir individuāli. Bet miers un drošība, ko dod Dievs ir dziļš kā jūra. Protams, nezinu kā būtu jutusies, ja blakus atskanētu šāvieni un spridzināšana, bet ne reizi man nebija sajūta, ka atrodos vietā, kur varētu draudēt kādas briesmas. Nu pilnīgi nekādu baiļu! Ekskursijai beidzoties, dodamies uz autobusu, lai brauktu uz viesnīcu. Jau pa gabalu redzu, ka uz ielas kaut kas nokritis. Pie sevis nodomāju: „Varētu būt maciņš.” Eju tuvāk, un tas tiešām izskatās pēc maciņa! Domāju, ko darīt, vai celt jeb kāds cits to izdarīs. Blakus iet Sarmīte, ielas malā stāv taksometri, citu cilvēku tuvumā nav. Neviens maciņu neredz. Noliecos un paceļu. Abas ar Sarmīti palūram iekšā. Daži papīri, nedaudz šekeļu un citā nodalījumā, šķiet, arī papīra naudiņa. Nolemju viesnīcā izpētīt un bāžu maciņu tik dziļāk somiņā. Tikai dažas dienas vēlāk iedomājos, ka, iespējams, cilvēki neuzdrošinās pacelt uz ielas nokritušas mantas, baidoties, vai tur iekšā nav spridzeklis vai cita veida apdraudējums. Man tas, protams nenāca prātā un nebija jābaidās. Viesnīcā bez naudiņas atrodu maciņā arī vienu papīru, kur minēti daži īpašnieces dati. Šķiet, arī viņa ir ārzemniece. Lūdzu VNLN darbinieci Natāliju, kura ir atbildīga par krieviski runājošajiem dalībniekiem (latviešu grupa arī tiem pieder), palīdzēt sameklēt maciņa īpašnieci. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka pēc vairāku dienu nesekmīgiem meklējumiem maciņš tā arī palika manā īpašumā. Nu... nav man raksturīgi atrast maciņus vai naudu. Bet raksturīgi ir tas, ka Dievs par mani gādā. Un šī ir īpaša reize. Naudas līdz nebija pārāk daudz. Bet bija vairākas iespējas ziedot cilvēkiem un vajadzībām, kuras ir ļoti aktuālas. Tādās reizēs es negribu skaitīt, cik naudas paliks pašai. Pie sevis Dievam teicu: „Tu redzi situāciju, un Tu vari palīdzēt.” Un gaidīju, kas būs. Jā, tā ir patiesība, ja dzenamies pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, tad mums pārējās lietas tiek piemestas (Mat. 6:33). Sestdien, 30. oktobrī, mēs daži ar taksometru dodamies uz 7 km attālo Betlēmi. Tā kā ir sabats, strādā tikai arābu šoferi un arī maksa ir lielāka. Betlēme tagad pieder palestīniešiem. Jau no savas viesnīcas varējām redzēt mūri, kas tiek celts ap to. Izraēlas taksometrs nevar braukt pa taisnāko ceļu cauri robežkontrolei, bet jāmēro krietni garāks apkārtceļš. Taksītis mūs pieved pie suvenīru veikala, kur šo to iegādājamies, tā atbalstot Betlēmes arābu kristiešus, kuriem pieder šis veikaliņš. Kopš Betlēme nonākusi palestīniešu rokās un pie varas nācis Hamasa režīms, iedzīvotājiem iet ļoti grūti. Nav darba, tūrisms panīcis, un līdz ar to nav arī ieņēmumu. Jau gandrīz mēnesi ir slēgtas daudzas valsts iestādes, pat skolas. Gids stāsta, ka agrāk viņš vadījis vairākas ekskursijas dienā, tagad, ja pareizi atceros, mēs esam otrie šajā nedēļā. Pie suvenīru veikaliņa gids mūs iesēdina busiņā un aizved uz Kristus dzimšanas baznīcu. Tajā ir armēņu, grieķu, pareizticīgo un katoļu daļas. 614. gadā persieši iznīcināja visas citas, izņemot šo baznīcu, jo te ir mozaīka ar austrumu zemes gudrajiem, no kuriem viens persiešu apģērbā. Dzimšanas grotā sudraba zvaigzne norāda Jēzus piedzimšanas vietu. Netālu redzama vieta, kur, saskaņā ar tradīciju, Marija guldījusi Jēzu silītē. Kristus dzimšanas baznīcai piekļaujas Svētās Katrīnas baznīca, no kurienes tiek pārraidīti Ziemassvētku dievkalpojumi. Iekšējā pagalmā redzama sv. Hieronīma statuja, kurš šeit iztulkoja Bībeli latīņu valodā. Sv. Katrīnas baznīcas teritorijā ir arī sv. Jāzepa kapella vietā, kur, saskaņā ar tradīciju, viņam parādījās eņģelis un kopā ar Mariju un Jēzu lika bēgt uz Ēģipti, kā arī ķēniņa Heroda nogalinātajiem bērniem veltītā kapella. Busiņš mūs aizved atpakaļ uz suvenīru veikaliņu, kur gaida mūsu taksometrs. Tas tāds kopējais bizness. Mēs samaksājam taksometra šoferim, un viņš, savukārt, norēķinās ar gidu. Atpakaļ braucam pa īsāko ceļu cauri robežpostenim, taču neviens mūs neapstādina un dokumentus nepārbauda. Mūsu šofera vārdos klausoties, islams šķiet pavisam miermīlīga reliģija. Viņam ir draugi gan ebreji, gan arābu kristieši, tai skaitā mūsu gids. Šoferītis stāsta, ka musulmaņi nedrīkst dzert neko alkoholisku, nedrīkst krāpt sievu, islamu nedrīkst nevienam uzspiest, tāpat kā jebkuru citu reliģiju nē. Ja visi domātu un rīkotos tāpat kā viņš, tad nepastāvētu terorisms un konflikti arābu un ebreju starpā. Realitāte diemžēl ir pavisam savādāka. Nākamajā dienā dzirdam, ka Betlēmē sākušies nemieri. Šoreiz paši palestīnieši sacēlušies pret savu valdību neciešamo dzīves apstākļu dēļ. Vakarā mācītājs Lans Lamberts izkliedē ilūzijas par tāda veida mieru Izraēlā, ko cenšas panākt cilvēki: „Neticiet nevienam starpniekam, jo islama piekritēji uzskata, ka jūdu vieta ir ellē, viņi tic pēdējam lielajam karam, kurā islams uzvarēs.” Miers Izraēlā nav panākams ar cilvēku spēkiem. Karā ar Libānu pierādījās, ka nevis Allahs ir tas, kurš glābj savējos, bet gan Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs. Uz Izraēlu tika izšauti 4000 šāviņi, bet nogalināti tikai daži duči cilvēku. Raķetes kritušas neapdzīvotās vietās, un bijusi reize, kad tā, virzoties uz cilvēku pilnu vietu, bez kāda iemesla mainījusi trajektoriju un ietriekusies jaunceltnē, kur neviena nav bijis. Un līdzīgi brīnišķīgi jūtamas sargāšanas gadījumi tiek stāstīti vēl un vēl. No 30. septembra uz 1. oktobri Izraēlā pāriet uz ziemas laiku, un nu turienes laiks vienu mēnesi ir stundu vēlāks nekā Latvijā. Desmitajā jaungada dienā, šogad 2. oktobrī, Izraēlā ir Salīdzināšanās diena (2. Moz. 23:26-32). Dzīve Izraēlā pierimst 1. oktobra pēcpusdienā, un Salīdzināšanās dienu sāk svinēt līdz ar saulrietu. Šajā dienā Izraēlā neskan radio, nerāda TV, nekursē pilnīgi nekāds transports, ne privātais, ne sabiedriskais, netiek darīti nekādi darbi. Šo dienu ievēro un tajā gavē gan ebreji, gan arābi – musulmaņi. Mūsu viesnīcā ir liels ļaužu pieplūdums, matrači gulēšanai salikti arī koridoros un atpūtas stūrīšos uz grīdas, apstādījumos uzceltas teltis, jo šajā dienā konventam pievienojas cilvēki no tuvākām un tālākām vietām. Laiks atkal ir kļuvis vēsāks, un naktis vairs nemaz nav tik siltas. Vakarā, pulcējoties skatu laukumiņā, redzam, ka tam iepretim pakārts beigts putns. Taču kādam nepatīk tas, kas šeit notiek! Kamēr kavējamies pārrunās un lūgšanās gan par Izraēlu, gan Latviju, garām nobrauc arī policijas mašīna, pastājas pie beigtā putna, bet tajā vakarā nekas netiek pasākts. Putns nozūd tikai nākamajā dienā. Daudz klausāmies klusu, mierīgu ebreju mūziku, 2. oktobra pēcpusdienā visi dalībnieki var baudīt Svēto vakarēdienu, kas ir liecība tam, ka Jēzus pats Sevi par mums upurējis, lai mūsu grēki varētu tikt piedoti, kad to lūdzam. (Turpmāk vēl.)

Vairāk bilžu par ceļojumu var apskatīties www.visualstudio.lv fotopasaulē.