Mīlētā, nīstā un mīlētā

Ausma Melluma 24.02.2010 12 min lasīšanai 189 foto

Beidzot pienācis ilgi gaidītais rudens (parasti to negaidu), kad no 21. 09. – 06.10. dodos uz Izraēlu, uz Visu Nāciju Lūgšanu konventu (VNLK). Tā ir arī lieliska iespēja paildzināt Latvijas ne pārāk garo vasaru. Grupā esam 14 cilvēki no dažādām Latvijas vietām. No Rīgas lidojam uz Prāgu, kur vairākas stundas jāgaida lidmašīna uz Telavivu. Izmantojam laiku, lai nedaudz apskatītu Čehijas galvaspilsētu. Aizbraucam uz vecpilsētu, izstaigājam jūdu kvartālu, kur ir visvecākās sinagogas Eiropā. Pie Kārļa tilta mums piedāvā par 13 $ pavizināties ar kuģīti pa Vltavu. Ir jau satumsis, un pilsēta zaigo savā krāšņajā nakts rotā. Upe ir vēl daudzu citu lielāku un mazāku mirdzošu kuģīšu pilna. Krastos esošajās izgaismotajās pilīs un katedrālēs redzam vai visu Prāgas vēsturi, ko mums lieliski izstāsta kuģa kapteinis. Ekskursijai beidzoties, burvīgo skatu iepriecināti, dodamies pa naksnīgajām pilsētas ielām braukt atpakaļ uz lidostu. Izrādās, paši nemaz īsti nezinām, kurā pieturā jāizkāpj. Taču pie mērķa nokļūstam sekmīgi, lai arī nākas veikt mazu pārgājienu pa milzīgo lidostas kompleksu. Prāga ir par vienu stundu tālāk uz rietumiem nekā Latvija, un pēc turienes laika mūsu reiss ir pl. 11.55. Ar interesi vērojam hasīdisko ebreju grupu – bārdainus vīrus melnos tērpos, ar melniem cilindriem galvās un divām garām spirālē sagrieztām matu šķipsnām sānos, kamēr pārējie mati noskūti. Šie cilvēki, tāpat kā mēs, saprot, ka lidojumam jālūdz Dieva svētība un apsardzība. Tas arī tiek atklāti darīts lidostas uzgaidāmajā telpā. Lidmašīnā manā redzeslokā sēdošie vīri ar Tanah – Bībeles Vecās Derības daļu – klēpī saldi guļ, nepiegriežot īpašu vērību tam, ka lidojuma vidū stjuarti atnes speciāli pasūtīto košer naktsmaltīti. Es gan nevaru atrast īsto aizmigšanas pozu un bez nepatīkamas vajadzības mosties sagaidu tuvošanos mūsdienu Izraēlas valsts pirmā premjerministra Dāvida Benguriona vārdā nosauktajai lidostai. Sirdij straujāk liek iepukstēties dzeltenu un zilganu gaismiņu virknes, kas iezīmē Telavivas ielas, un mirdzošu laukumu un namu pudurīši. Lidmašīnas piezemēšanās brīdī atskan aplausi. Daļa pasažieru ir pārbraukuši mājās, vēl citi jūtas it kā būtu ieradušies mājās. Izraēlas laiks sakrīt ar Latvijas laiku. Ir apmēram pieci no rīta. Izejot no lidostas, šķiet, ka esam nokļuvuši siltumnīcā. Jā, te vairs nav Latvija! Pie mums tik silts un glāsmains gaiss 22. septembrī ap pl. 5iem no rīta nemēdz būt. Lielā, komfortablā autobusā braucam uz Jeruzalemi. Esmu pārsteigta, ka Izraēlas debesīs redzami arī mākoņi. Vēl lielāks brīnums ir tad, kad mākonītis kā vīra plauksta norasina dažas lietus lāses. Taču tas ir arī pirmais un pēdējais Izraēlā piedzīvotais lietus, jo lietus periods sākas tikai pēc mūsu aizbraukšanas. Pa ceļam paveras Izraēlai tipiskās kalnu ainavas. Ap Jeruzalemi klani ir akmeņaini, ceļš reizēm vijas augšup, reizēm iegraužas pašā kalnā, un abās pusēs slejas stāvas klinšainas sienas. Nokalnēs redzami olīvkoku dārzi. Ebreji, atgriezdamies savā tēvzemē, ir iestādījuši milzum daudz koku. Ir paveikts grandiozs darbs apūdeņojot novārtā pamestās teritorijas, tā ka atkal zaļo tuksnesis un izkaltusī nora. No Jeruzalemes apkārtnes kalnos pārpārim iegūstamā baltā akmens tiek celtas mājas, kas satupušas nogāzēs cita pie citas. Ebreju mājām raksturīgi sarkani slīpie jumti, arābu mājas vairāk ir ar taisnajiem jumtiem. Uz jumtiem ir ūdens boileri. Ūdens tiek sildīts ar saules enerģiju. Melnie boileri esot arābu mājām, gaišie – ebreju. Vēl kāda atšķirība: ebreju mājas celtas ciešāk cita pie citas, arābu – atstatāk, ar piemājas dārziņu. Sirdi priecē rudenī nepierasta aina – daudz ziedošu krūmu un puķu. Daudzām sugām tā ir 2. ziedēšanas reize, un zaros vienlaicīgi rodami gan augļi, gan ziedi. Protams, pavasarī ziedēšana ir krāšņāka, bet latvieša acij septembrī ieraudzīt kaut ko tādu ir liela greznība. Jeruzalemē apmetamies Ramat Rahel hotelī pilsētas nomalē. Tur notiek arī daudzie konventa pasākumi un sapulces. Man blakus guļvieta tiek ierādīta Elizabetei no Nīderlandes. No viņas plūst kūsājoša dzīvība un enerģija. Elizabete stāsta par lielo pārmaiņu, kāda ienākusi viņas dzīvē pēdējo divu gadu laikā, kad Dievs viņu ir atradis. Pirms tam Elizabete bija ģimenes locekļu seksuāli izmantots bērns, vēlāk kļuva par prostitūtu, tad piedzīvoja sāpīgas pārestības no sava vīra. Sekmīgi trenējās karatē, kļuva melnās jostas īpašniece un divkārtēja Nīderlandes nacionālā čempione. Viņa pat izveidoja pati savu karatē skolu. Taču mieru, laimi un mīlestību šie panākumi nedeva. Cilvēkiem nebija vajadzīga pati Elizabete, vien viņas skaistā āriene un panākumi. Jau 12 gadu vecumā Elizabete bija dabūjusi Bībeli, bet mamma toreiz neļāva to lasīt. Tomēr Elizabete uzzināja, ka Dievs viņu mīl. Vēlāk sākot lūgt lūgšanu „Mūsu Tēvs debesīs” Elizabete piedzīvoja lielu tumsas spēku pretestību. Viņa kļuva kā paralizēta un nokrita pie zemes, pazuda balss, bet Elizabete turpināja čukstēt lūgšanu. Balss atgriezās un radās arī spēks piecelties. Elizabete saka: „Šī lūgšana ir stiprāka par karatē.” Elizabete vēl vairākas reizes piedzīvoja ļauno spēku uzbrukumus, izjūtot ārkārtīgi spēcīgu spiedienu nogalināt savu vīru. Kad viņa atteicās to darīt, sātana balss viņu mudināja izdarīt pašnāvību. Īstu brīvību Elizabete ieguva tikai tad, kad lūgšanā visus savus grēkus un sāpes uzticēja Jēzum un kad par viņu aizlūdza, lai Jēzus atbrīvotu no visām važām un saitēm. Tagad gan Elizabete, gan viņas vīrs ir kristieši. Sāpes, vilšanās un salauzta sirds ir pagātne. Elizabete izstaro prieku un aizrautību par Dieva darbiem viņas dzīvē. Šodien Elizabete kalpo cilvēkiem, kuri ir nomākti un cieš līdzīgi kā viņa agrāk, un rāda tiem brīvības ceļu pie Jēzus. Viņas sajūsma izpaužas gan dziesmā, gan dejā Dievam par godu. Elizabetes attiecības ar Jēzu ir tik īstas un reālas, ka viņa sajūt Dieva vadību, kad un kur doties, ko darīt, kad un ar ko runāt, kad klusēt un gaidīt. Nevar atstāt nepieminētas mūsu ēdienreizes. Tās ir divas – no rīta un sākot no pl. 5.00 pēcpusdienā. Bet kādas! Zviedru galda princips. Ejam un ņemam ko un cik daudz sirds kāro. Liela salātu un mērču bagātība, pēcpusdienā siltie ēdieni – gaļas, zivis, piedevās kartupeļi, makaroni, rīsi, burkāni ar zirņiem. Vienmēr augļi, svaigi un konservēti, dažādi saldie un mīklas izstrādājumi, jogurti, džemi, medus, sulas un neiztrūkstoši ūdens ar ledu. Arī tēja un kafija. Pirmajā reizē neaptvēru, ka var taču ņemt vairākus šķīvjus, tādēļ mana salātu kaudze bija iespaidīga. Jau pirmajā reizē pamanījos uz olīvas kauliņa nodrupināt zobu. Bet ēšanas prieku tas, protams, nemazināja, un kā citi teica, ja nemaitā skaistumu, tad nav skādes. Turpmāk daudzās ēdienu šķirnes jau tika ievietotas vairākos šķīvjos, un ne vainas! Vajag tikai ievērot pareizu ēdienu secību: vispirms augļi, tad saldie, kas ātri iet ārā no kuņģa, pa vidu dārzeņi un noslēgumā gaļiņas un sēnītes, kas pārstrādājas tikai 4-6 stundu laikā. Kurš brīnās, lai brīnās. Kurš grib pamēģināt, lai sāk jau tagad un nākamruden dodas uz Izraēlu izbaudīt šos priekus. Šogad ebreju jaunais gads – Roš Hašana un Tauru svētki, par kuriem rakstīts 3. Mozus grāmatas 23. nodaļā no 23.-25. pantam, bija 23. septembrī. Ebrejiem svētki sākas līdz ar iepriekšējās dienas saulrietu un beidzas līdz ar svētku dienas saulrietu. Tādēļ Roš Hašana sākam jau svinēt 22. septembra vakarā VNLK atklāšanas pasākumā un kopīgi sagaidām 5767. gadu. Tiek prezentēti Jeruzalemes 12 vārtu karogi un pūstas šofaras – āžu ragu taures. Vienlaicīgi skanot daudziem ragiem, iespaids ir varens. Šogad VNLK tēma: „Dieva valstība ir atnākusi! Sagatavosim ceļu Godības Ķēniņam!” Esam sabraukuši gandrīz no 150 valstīm. Apmēram 2/3 ir Āfrikas un Āzijas valstu pārstāvju. Redzamas visdažādākās ādas krāsas, vaibsti un tērpi. Īpaši eksotiski izskatās no sīkākām un rupjākām bizītēm veidotās melnādaino sieviešu frizūras un melno vīriešu garie, krāsaini rakstainie tērpi. Roš Hašanas rīts sākas agri, kad latviešu grupa jau pēc pulksten sešiem sanāk uz rītlūgšanu skatu laukumiņā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Jeruzalemes kalniem un Betlēmi. Tagad daudz uzskatamāk var uztvert tās vietas Bībelē, kur runāts par Izraēla un Jeruzalemes kalniem un tajos notikušo. Naktis Jeruzalemē ir vēsas. No rītiem un vakaros nākas uzvilkt biezāku jaciņu. 23. septembra rītā no viesnīcas lūgšanu torņa atskan fantastiska dziedāšana. Tur no pl. 6.00-8.00 lūgšanu un Dieva slavēšanas sardzē pulcējas Zelta vārtu valstu pārstāvji. Kā jau minēju, Jeruzalemē ir 12 vārti, un pasaules valstis ir sadalītas pēc šo vārtu principa. Latvija līdz ar Baltiju, Somiju, daļu Zviedrijas un Ukrainu ietilpst Samuēla vārtu sektorā, un mūsu lūgšanu sardzes laiks ir no pl. 14.00-16.00. Bet Zelta vārtu sektorā ietilpst Pakistāna, Indija, Koreja, Papua-Jaungvineja un citas apkārtējās valstis. Šo zemju pārstāvji stāsta par atmodu savās valstīs, lai arī ir vajāšanas un lielas grūtības. Kad šie ļaudis sāk lūgt un slavēt Dievu, tad remdenajiem eiropiešiem atliek vien kauna sārtums vaigā. Roš Hašana dienā pirmo reizi baudu brīnišķīgu dziesmā un dejā paustu ebreju Dieva pielūgsmi. Vairāki dalībnieki savu prieku un pateicību Dievam dodas paust dejā ar dažādiem karogiem. Skan arī iespaidīgais šofaru koris, ko izveidojuši tie, kuri jau agrāk vai nupat iegādājušies sev piemērotāko un patīkamāko šofaru – vai nu lielāku spirālveidīgo vai mazāku līko radziņu. Svētdienas rīts atkal sākas ar fantastisku saullēktu, kas pamazām liek atkāpties nakts dzestrumam. Latviešu mācītājs Agris sirsnīgi aizlūdz par Latviju, nožēlo latviešu tautas grēkus pret ebrejiem, okultisma un citus grēkus, lūdz, lai nāk ticības degsme. Pēc tam izmantoju iespēju pabūt vienatnē. Sēžu skatu laukumiņā un baudu svētdienas rīta mieru. Bībelē uzšķiras pravieša Ecehiēla grāmatas 35. un 36. nodaļa. 36. nodaļā rakstīts par Dieva apsolījumiem Izraēla kalniem: jūs atkal zaļosiet un nesīsiet augļus manai Izraēla tautai, jo tā drīzumā pārnāks. Tas rakstīts apmēram pirms 2600 gadiem, bet tik labi raksturo mūsu laika notikumus! Vēl Dievs Savai tautai apsola piešķirt jaunu sirdi un jaunu garu, apveltīt ar Savu Garu un šķīstīt no visiem traipiem un elkakalpības, tā ka svētība būs redzama ikvienam garāmgājējam. Jā, šie apsolījumi vēl gaida savu piepildījumu, lai varētu īstenoties arī tālāk apsolītais, ka apkārtējās tautas nāks pie atziņas, ka Dievs ir tas, kurš uzceļ to, kas bija sagrauts, apdēsta to, kas aizlaists, un izpilda to, ko solījis. Lūk, Irānas, Irākas, Libānas, Sīrijas u. c. apkārtējo tautu atrisinājums un cerība! No lūgšanu torņa atkal viļņo brīnišķīgas dziesmu skaņas: „He is Lord, He is Lord, He is risen from the dead and He is Lord. Every knee shallo bow, every tongue confess That Jesus Christ is Lord.” Tur pl. 8.00 lūgšanu sardzē stājušies Betlēmes vārtu pārstāvji – dalībnieki no Āfrikas valstīm: Sudānas, Kongo, Zairas, Angolas, Zambijas, Dienvidāfrikas u. c. Pāri pakalniem šurp plūst baznīcu zvanu skaņas: no Betlēmes puses, no vienas baznīcas, tad no citas, tad no Jeruzalemes... Lai ātrāk pienāk laiks, kad baznīcas Izraēlā vairs nebūs kā izolētas salas, bet arī ebreju acis būs atdarītas redzēt savu Mesiju Jēzu – Ješua Hamašiah, kuru viņi tik ilgi jau ir gaidījuši! Patreizējā laika realitāte ir bruņoti karavīri Jeruzalemes ielās. Mūsu viesnīcai ik pa laikam garām nobrauc policijas mašīna. Viss ir mierīgi, bet cilvēki nepārtraukti ir cīņas gatavībā... Pēcpusdienā aizejam uz netālajiem arheoloģiskajiem izrakumiem. Tur nojaušamas gan senas armijas kazarmas, gan vīna spiedes, gan augstdzimušu ļaužu mājokļi ar vannas istabām un arī baznīca. Vakars nāk ar jauniem iespaidiem par Ķīnu un Honkongu. Honkongā daudzi kinoteātri pārvērsti par baznīcām un evaņģēliju var sludināt visās malās. Toties Ķīnā ir teiciens: „Ja esi bijis cietumā, tad esi mācītājs.” Ķīnieši ticības dēļ ir gatavi nest un nes upurus. Ķīna vairs nav misionējama zeme, bet pati izsūta misionārus. Arī uz Jeruzalemi ir atbraukusi liela delegācija no Ķīnas, un Dieva pielūgsmes laikā visi dalībnieki iznāk priekšā, dejo, un zālē sēdošie tiek aizrauti līdz. Ķīnieši mācās kā nest evaņģēliju musulmaņiem un ir saņēmuši Dieva aicinājumu kalpot Vidējos Austrumos. Ķīniešu vakara noslēgumā vārds tiek dots exmusulmanim, exhesbolatam – irāņu mācītājam Marko, kurš patreiz dzīvo Nīderlandē. Marko atgādina, ka Irāna, senā Persija, ir ķēniņienes Esteres, pravieša Daniēla un citu Bībelē minētu cilvēku zeme. Tagad velns ir nozadzis Irānu, bet Bībelē apsolīts, ka Dievs desmitkārtīgi atdod to, ko velns nozog. Nebaidieties, musulmaņi būs Jēzum! Marko runa izvēršas par aizraujošu izlīdzināšanos starp bijušajiem musulmaņiem un ebrejiem un par savstarpēju aizlūgšanu vienam par otru. Lūgšana, lai nāk izlīdzināšanās starp Ismaēla pēcnācējiem – arābiem un Īzāka pēctečiem – ebrejiem ir viens no konventa vadmotīviem. Pirmdien, 25. septembrī, tiekam pārsteigti, cik aizkustinoša var būt arfas un čella mūzika. Piedzīvojam vārdos neizsakāmas izjūtas. Arfa ir pielūgsmes, miera un prieka instruments. Ne velti, Dāvidam spēlējot arfu, ļaunais gars atkāpās no ķēniņa Saula. Arfai ir ļoti daudz stīgu. Lai varētu noturēties tonī, tām visām jābūt pareizi noskaņotām. Tāpat mūsu dzīvē ir ļoti daudz jomu, un tām visām jābūt noskaņotām uz Dievu, lai dzīve būtu kā skaista mūzika. Savukārt čellists pastāsta, ka trīs dienas atpakaļ viņa mazais dēls ir lūdzis to aizvest uz Hinoma ieleju Jeruzalemē. Zēns teicis, ka vēlas nolikt puķes visiem tiem bērniem, kuri tur kādreiz ir upurēti elkiem. Tad mazais puika aizgājis, apsēdies un sācis nožēlot un lūgt piedošanu par visu to grēkiem, kuri tur ir upurējuši bērnus, ieskaitot ķēniņa Manases grēku, kurš tur apmēram 2700 gadus atpakaļ upurēja savu dēlu (2. Ķēn. 21). Neviens cilvēks šo zēnu uz to nebija mudinājis... Ko darām mēs ar saviem un savas tautas grēkiem? Mācītājs Norberto Karlini no Argentīnas stāstīja par fantastisku dziedināšanu pēc šausmīgas avārijas. Pēc brīnumainās izveseļošanās Dievs viņu turpināja lietot varenā spēkā, kā rezultātā arī pilsēta, kur viņš dzīvoja, piedzīvoja tikpat neticamas pārvērtības no politiskā, sociālā un ekonomiskā sabrukuma uz tādu uzplaukumu, kam ekonomisti un politiķi nespēja rast izskaidrojumu. Tas bija Dieva brīnumdarbs, kas nāca pēc tam, kad kristieši, sākot ar mācītājiem, sanāca kopā, savstarpēji izlīdzinājās un piedeva viens otram, lūdza Dievu salauzt jebkādu elkdievības varu un visu pilsētu nodeva Dieva rokās, un šīs izvēles priekšā nostādīja arī pilsētas autoritātes, kuras akceptēja to, ka pilsēta ir veltīta Jēzum Kristum. Bez tam valsts un pilsētas vārdā pilsētas galvenajam rabīnam tika lūgta piedošana par grēkiem pret Izraēlu. Pēc šādiem radikāliem pasākumiem nāca arī radikāla Dieva palīdzība, piemēram, līdz tam osta bija slēgta 15 gadus, bet 48 stundas vēlāk uz 30 gadiem tika noslēgts sadarbības līgums ar Spāniju, un šodien ostā strādā 5000 cilvēku. Pēcpusdienā ar vairākiem autobusiem braucam uz Jeruzalemes 12 vārtiem. Reizē arī vērojam pilsētas ainavas, redzam arī minēto Hinoma ieleju, kura agrāk bijusi atkritumu izgāztuve, no tās cēlušies smirdīgi dūmi, un šī vieta bijusi kā elles simbols, taču šobrīd tā ir sakopta un neko šausmīgu neatgādina. Mūsu autobuss aizbrauc arī uz Golgātas arābu baptistu draudzi Bethaninā. Tā ir neliela apdzīvota vieta pie Jeruzalemes. 95% iedzīvotāju ir musulmaņi. 7 gadus atpakaļ Dievs šo vietu ielika sirdī jaunajam arābu mācītājam Stīvenam Knouri. 2004. gadā tur tika uzcelta baznīca. Tā ir vienīgā draudze šajā apvidū, bet nekādu vajāšanu un uzbrukumu pēdējo 2 gadu laikā nav bijis. Tomēr kristiešiem, īpaši arābu, grūtības ir ļoti lielas: nav darba, līdz ar to nav naudas pat visnepieciešamākajam: ēdienam, elektrībai, bērnu skološanai. Daudzi pazaudē darbu un bērni skolas tieši tādēļ, ka kļuvuši par kristiešiem. Citi arī fiziski cieš un pat zaudē dzīvību. Jaunieši dzīvē neredz perspektīvu, nav iespēju mācīties un dabūt darbu. Dievam ir izeja jebkurā bezizejā, taču mēs esam aicināti darīt labu, it īpaši ticības biedriem (Gal. 6:10). Lai arī pašiem iet ļoti grūti, mācītājs mums iedod draudzes e-pasta adresi, sakot, ka viņiem patīk aizlūgt par citiem un aicina mūs sūtīt savas lūgšanu vajadzības. Uzrunājot konventa dalībniekus, nigērietis Sandejs Adeladže, kurš ir Eiropas lielākās draudzes Kijevā mācītājs, saka: „Kad atradu Jēzu, atradu mīlestību; kad mīlu, tad dzīvoju... Nožēlojami, ja cilvēks to, kam jābūt 1. vietā, noliek 2... Mūsu misija ir darīt Jēzu populāru... Ja būsim pilnīgi veltījušies Dieva valstībai, tad Dieva valstība būs pilnīgi veltīta mums (Mat. 6:33).” Ja tu to nesaproti, bet vēlies saprast, tad meklē, un tu atradīsi! Pēc tam klātesošos uzrunāja no dažādām valstīm atbraukušie valdības pārstāvji. Viņi stāstīja par savu zemju sasniegumiem un vajadzībām, par kurām tad arī īpaši tika aizlūgts. Daudzās valstīs, tāpat kā tolaik Latvijā, tuvojās vēlēšanas, un Dievam tika lūgta gudrība un vadība, lai jaunās valdības būtu tādas, kuras spētu savu zemi vest pretim mierīgai un uzplaukuma pilnai dzīvei, kādu Dievs mums katram vēlējis (1. Tim. 2:1-4). Kādēļ gan arī mūsu valdības pārstāvji nevarētu Jeruzalemē nest Latvijas priekus un vajadzības Tā priekšā, kurš ir spēcīgs uzcelt to, kas sagrauts, atjaunot to, kas aizlaists postā, dot cilvēkiem jaunu sirdi un garu? Konventa ietvaros notika arī biznesa līderu tikšanās. Pieredzes apmaiņa, jauni sakari un apvāršņi. Latvija šogad šīs iespējas neizmantoja. Kā būs nākamgad? Nedēļas gaitā veicam ekspedīciju pa Jeruzalemes bodītēm. Jā, suvenīru un Izraēlas raksturlietiņu tik, ka nespēj vien izvēlēties. Nevajag pirkt viesnīcas veikaliņos. Vislētāk to pašu preci var dabūt tirgū vai arī no ielu tirgotājiem, kuri klientu paši uzmeklē. Un, kā jau zināms, jāliek lietā andelēšanās māka. 28. septembrī braucam uz Eļļas kalnu, kur atrodas Visu Nāciju lūgšanu nams. Tur, gaidot Mesiju un sagatavojot ceļu Godības Ķēniņam, Dieva pielūgsme un aizlūgšanas notiek 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā. VNLN veido kontaktus ar vietējām ebreju kopienām, ar ebrejiem citās zemēs, veicina aliju – ebreju atgriešanos savā Tēvzemē, organizē konferences un seminārus. Nezinu kā vietējie arābu tirgotāji „saož”, kur pulcēsies lielas tautas masas, bet jau ceļā mūs sagaida vīri un pavisam jauni zēni, kuri piedāvā skaistus plakātus ar Jeruzalemes panorāmu, skatu kartes un auduma somiņas. Arī mums tas ir izdevīgi, jo varam šīs lietas iegādāties lētāk kā daudzās citās vietās. Un pie VNLN mūs jau gaida kamielis un ēzelītis ar saviem saimniekiem. Zinātāji stāsta, ka pagājušajā gadā kamielis kādu aplaimojis ar savu spļāvienu. Šogad gan tāds prieks nevienam netiek, bet uzsēsties kamieļa mugurā un dažus soļus pajāt gan. Uzkāpjot VNLN tornītī redzama lieliska Jeruzalemes panorāma. Baltām mājām apbūvētie pakalni mijas cits ar citu, atklājot gan senas vēsturiskas vietas, gan jaunus, mūsdienās celtus kvartālus. Tempļa kalnā senajā Tempļa vietā tagad saulē vizuļo Omara mošejas zelta kupols un nedaudz tālāk Al-Aksa mošeja. Lūkojoties uz citu pusi, redzama lielākā ebreju kapsēta, tālāk vīd Ebreju Universitāte. Pēc iepazīšanās ar VNLN dodamies lejup no Eļļas kalna uz Ģetzemanes dārzu. Lai arī Eļļas kalns nav pārāk stāvs, tomēr gludi nobrauktais asfalts ir tik slidens, ka spiežamies pie malas, kur dažs labs nokaltis zāles stiebrs dod drošāku pamatu zem kājām. Varam vien apbrīnot šoferus, kuri savus braucamos sekmīgi vada augšup un lejup pa līkumainajām ieliņām. Nolīstot lietum, braukšana kļūst vēl sarežģītāka, un vienīgi ar Latvijas pieredzi tas droši vien būtu grūti. Ģetzemanes dārza eļļas koki ir ap 2000 gadus veci, un, iespējams, ir auguši jau toreiz, kad šeit Dievu lūgt nāca Jēzus, arī savā pēdējā naktī pirms krustā sišanas. (Turpmāk vēl.)

Vairāk bilžu par ceļojumu var apskatīties www.visualstudio.lv fotopasaulē.