Mīlētā, nīstā un mīlētā (nobeigums)

  • 13 min lasīšanai
  • 137 foto
3. oktobrī sākas mūsu tūre pa Izraēlu. Latviešu grupa brauc kopā ar krieviski runājošajiem dalībniekiem. Autobusā mūs apsveic gids Saša, kurš nu jau 30 gadus dzīvo Izraēlā un ceļā mūs iepazīstina ar savas zemes nozīmīgajām vietām un notikumiem. Ceļā vērojam brīnišķīgās kalnu ainavas. Tālāk no Jeruzalemes tie kļūst arvien zaļāki – cilvēku roku apstādīti ar olīvu un citiem kokiem. Vēstures gaitā kristietības vārdā ebreju tautai ir ļoti daudz darīts pāri. Tagad ir vajadzīgs laiks, lai ar darbiem un uzmanību pierādītu, ka kristieši nav ebreju ienaidnieki, bet draugi. Pateicoties VNLN pūlēm dibināt kontaktus, mēs, kristieši, tagad tiekam laipni uzņemti tādās vietās, kur agrāk neviens ar mums nebūtu runājis. Pirmā apstāšanās vieta ir Bētelē (tulk. Dieva nams), kur savulaik Jēkabs sapņos redzēja debesu kāpnes (1. Moz. 28:11-19). Šeit mēs tiekamies ar vietējo rabīnu. Ieejam arī Bēteles nomalē vagoniņā iekārtotā sinagogā. Līdzīgos vagoniņos tur dzīvo arī uz Izraēlu nesen pārnākušie ebreji. Satiekamies ar diviem brāļiem, kuri atbraukuši no ASV. Viens no tiem šeit dzīvo ar sievu un bērniņu. Jautāts, kur ir labāk, šeit vai Amerikā, viņš nevilcinoties atbild, ka šeit. Tālāk braucam uz Šilo – uz vietu, kur senos laikos atradās Saiešanas telts (Jozua 18:1). Vispirms apmeklējam reliģisko zēnu skolu. Visi bērni, kuri šeit mācās, ir cietuši no terorisma vai nu paši vai kāds viņu ģimenes loceklis. Ieejot klasē bērnu sejās to, protams, nevar izlasīt. Visi smaida un kopā ar skolotāju enerģiski dzied savas tautas dziesmas. Bet sirdī cirstās rētas jau mēs neredzam... Noskatāmies arī video par skolas darbu, svētkiem un kopīgo atpūtu ar bērniem. Skolas direktors Dāvids ir arī Šilo mērs. Viņš no ASV uz Izraēlu pārcēlies pirms 14 gadiem. 2001. gadā atceļā no Jeruzalemes uz mājām kopā ar savu trīsgadīgo dēlēnu Rubī piedzīvojis teroristu uzbrukumu. Dāvids tika sašauts kājā. Dēls platām acīm skatījās uz tēti un uz jautājumu: „Vai tev viss kārtībā?” neko neatbildēja. Dāvids nosprieda, ka mazais ir vienkārši pārbijies. Apšaude turpinājās. Dāvids centās iedarbināt apstājušos mašīnu, taču tā nekustējās. Vienīgi pēc piektā mēģinājuma izdevās mašīnu iedarbināt. Braucot ar 175 km/st izdevās nokļūt līdz slimnīcai. Tur atklājās, ka Rubī ir cauršauts kakls. Gan dēlam, gan tēvam bija nepieciešama operācija. Pie Dāvida pienāca slimnīcas administratore un teica: „Jūs esat tūkstošais mūsu slimnīcas pacients, kurš cietis terorismā, bet mēs jūs pasargāsim no uzmācīgajiem reportieriem.” Taču Dāvids atbildēja: „Jums tas nav jādara. Tā nav tikai mana un mana dēla problēma, tā ir visas valsts lieta, un man nav tiesību klusēt.” Dāvids teica, ka Dievam ticējis jau 20 gadus, bet nav ticējis, ka notiek brīnumi. Taču pēc tā, ko viņš un Rubī piedzīvoja teroristu uzbrukuma laikā, Dāvids saprata, ka viņa izglābšanās ir brīnums, tas nav tāpat vien un viņam ir uzticēts kāds uzdevums. Tikai viens milimetrs trūka, lai lode būtu skārusi dēla smadzenes. Pateicoties tam, ka Dāvids bija ievainots kreisajā, ne labajā kājā, viņš varēja turpināt vadīt auto un nokļūt drošībā. Vēlāk no servisa Dāvidam piezvanīja un pateica, ka viņa mašīnai ir 40 ložu trāpījumi. Bet vēl pārsteidzošāk bija tas, ka neviens vairs nespēja mašīnu iedarbināt, taču nevarēja atrast tam iemeslu. Līdz šai dienai neviens arī nav varējis pateikt, kādēļ mašīna apstājās, kādēļ Dāvidam pēc piektā piegājiena izdevās to iedarbināt un traukties ar 175 km/st un kādēļ tad tā apstājās uz visiem laikiem. Dāvids saka: „Šajā zemē nekas nenotiek tāpat vien. Ir divu veidu brīnumi: tie, kas atklāti, un tie, kas vēl paliek noslēpumā...” Pēc pilnīgas izveseļošanās, kas Rubī prasīja divus gadus, Dāvids nolēma darīt visu iespējamo, lai palīdzētu terorisma dēļ traumētajiem bērniem, un 2004. gadā nodibināja Šilo Izraēlas Bērnu fondu, kas veltīts to Šilo bērnu piemiņai, kuri nekad neizaugs lieli... Viens no bērnu fonda mērķiem ir iekārtot vietējos spēļu laukumus, sporta centrus un parkus, jo ģimenēm nav droši sēsties mašīnā un veikt garākus izbraukumus. Izraēlā ir daudzas tādas pašas vajadzības un grūtības kā Latvijā. Izglītības iestādēm trūkst vajadzīgā aprīkojuma, mācību un tehnisko līdzekļu, ir nepieciešams algot īpaši izglītotus darbiniekus un terapeitus, kuri spētu palīdzēt terorismā fiziski un garīgi traumētajiem bērniem. Tādēļ Šilo Izraēlas Bērnu fonds meklē sadarbības partnerus un atbalstītājus, lai varētu rūpēties par lielāko dārgumu, kas cilvēkam uzticēts – par dzīvību un bērniem. Šilo ir sākts veidot Bībeles miniparks. Noskatāmies video, kur redzams 1. Samuēla 4-7 notikums par Dieva šķirstu, ko filistieši nolaupīja, bet bija spiesti atgriezt atpakaļ. Apskatām arī Saiešanas telts maketu. Tālāk Dāvids mūs ved uz daļēji saglabājušos Bizantijas laiku baznīcu. Gabaliņu uz priekšu tiek veikti arheoloģiskie izrakumi bijušās mošejas vietā, kura savukārt celta uz citas senas baznīcas pamatiem. Musulmaņi savas pielūgsmes vietas mēdz celt uz citām svētvietām (spilgts piemērs tam ir Omāra jeb Klints mošeja Jeruzalemes Tempļa kalnā), gribot parādīt, ka viņu dievs ir lielāks. Taču arī šīs celtnes ir pakļautas iznīcībai. Izrakumos arheologi atklājuši skaistu senās baznīcas grīdas mozaīku. Pa ceļu, pa kuru savulaik ziņnesis skrēja priesterim Ēlim pavēstīt, ka Dieva šķirsts ir paņemts kā laupījums (1. Sam. 4:11-17), dodamies uz Saiešanas telts vietu. Ieejam pravieša Elijas alā. Blakus tai ir vīna un eļļas spiedes. Šajā vietā viss savulaik kalpojis Saiešanas telts vajadzībām. Dāvids rāda, kur varēja būt Saiešanas telts vissvētākā vieta un saka: „Tas ir labi, ka esat šurp atbraukuši. Šeit esošais nepieder mums vien, jo Bībelē teikts: „Mans nams būs lūgšanu nams visām tautām. Šilo simbolizē Mesiju. Kad nāks Viņš, tad visas tautas vienosies. Ebreji vēl neapzinās, cik stratēģiski nozīmīga šī vieta ir garīgās cīņas laukā. Arheoloģiski šī ir visvairāk novārtā atstātā vieta Izraēlā. Musulmaņi gan apzinās tās nozīmīgumu. Tādēļ arī biežie terora akti.” Šeit arī noklausāmies stāstījumu, kā Dievs viņu un dēlu ir izglābis no teroristu rokas, ko minēju jau iepriekš. Pēc Šilo dodamies uz Arielu, kur apmetamies ļoti skaistā viesnīcā Ešel Hašomron. Tās apkārtne izrādās īsts augļu dārzs. No rīta pamatīgi saēdamies un pat paņemam līdz vīģes un vīnogas. Vēl nobaudām neredzētas sarkanas garenas ogas, kuru nosaukumu neatceros, un granātābolus. Palmām tiek zāģēti zari, varbūt tuvojošos Sukot- (Būdiņu) svētku (3. Moz. 23:33-44) vajadzībām, varbūt vienkārši tiek kopti apstādījumi. Interesenti var līdz paņemt arī pa dateļu ķekaram, kas gan ir vienīgi kā suvenīrs, jo dateles vēl nav gatavas. Blakus viesnīcai ir izveidotas Jēkaba kāpnes (1. Moz. 28 ), altāris, kur savulaik Ābrahāms gatavojās upurēt savu dēlu Īzāku, bet Dievs viņa vietā deva aunu (1. Moz. 22), Jēkaba aka, ap kuru novietoti 12 akmeņi ar Izraēla 12 cilšu vārdiem. 4. oktobra rītā tiekamies ar Arielas mēru, kurš stāsta par norisēm pilsētā un valstī, par problēmām un vajadzībām un aicina 1) aiznest uz savām valstīm mīlestību uz ebrejiem un Apsolīto zemi, 2) būt par vēstnešiem, kas aicina politiķus neuzbrukt Izraēlai, 3) pastāstīt par ģimenēm, kuras esam iepazinuši, un par to, cik šī zeme ir maza, mazāka par Maskavu, Ņujorku, Losandželosu, un viena atombumba no Irānas to var noslaucīt no zemes virsus... Tālāk pa brīnišķīgu ceļu starp kalniem braucam uz Galileju. Gids stāsta, ka visskaistākais laiks Izraēlā ir no februāra līdz aprīlim. Tad tā jau skaistie kalni ietērpjas ziedu rotā. Šķērsojot Ēfraima un vēlāk arī citas kalnu pārejas, ausīs jūtams spiediens, bet tad drīz arī redzam Jardānas ieleju. Pašu upi no ceļa gan ieraugām krietni tālāk un tad arī tikai uz mirkli. Ceļam vienā pusē kalni, otrā sākas lauksaimnieciski iekoptā ieleja ar nelieliem kultūraugu lauciņiem un siltumnīcām. Tālumā redzami Gilboa kalni, kur krita ķēniņš Sauls un viņa dēli (1. Sam. 31). Braucot tālāk arvien vairāk redzam dateļpalmu, banānu un citrusaugu plantācijas. Banāni sāk ražot otrajā gadā, ceturtajā gadā tos zāģē nost. Gan banānu, gan dateļu ķekari „ieģērbti” speciālos polietilēna maisos, lai būtu labvēlīgāks mikroklimats augļu nogatavināšanai. Neilgi pirms Bet Šeanas ir armijas postenis, kur mūsu autobuss tiek apstādināts, iekāpj sieviete armijas formā un pārskata braucējus. Līdz 1967. gadam, kad bija sešu dienu karš, kurā Izraēla atguva lielu daļu no savām teritorijām, arī Jeruzalemes vecpilsētu, šeit bijusi robeža ar Jordāniju. Tagad abas puses ir Izraēlas teritorija, taču postenis saglabājies. Bet Šeanā filistieši pēc Saula nāves pakāra viņa ķermeni (1. Sam. 31:10), bet Jēzus laikā tā bija viena no Dekapoles pilsētām. Izrakumos atrasts 2500 gadus vecs amfiteātris, romiešu pirtis, fontāni, kapiteļi, kur tagad izveidots Bet Šeanas nacionālais parks. Redzami arī dīķi, kur audzē zivis Izraēlas tirgum. Saglabājies kāds krustnešu cietoksnis. Pārbraucam pāri Tavoras upei. Jardānes augštecē, netālu no Ģenecaretes jeb Galilejas ezera ir Jardenita. Tajā iekārtota kristību vieta. Jēzus gan tika kristīts kādus 100 km uz leju, vienas dienas gājumā no Jeruzalemes, bet tur piebraukt nevar, jo pa Jardānu iet Jordānijas un Izraēlas robeža. Vienīgi augštecē upes abi krasti ir Izraēlas teritorijā. Kristību vietā ūdenī peldkostīmos iet nedrīkst. Tur var iznomāt speciālus baltus tērpus, bet tas maksā pietiekami dārgi. Zinātāji ir līdz paņēmuši otru kārtu drēbju un ūdenī iet ar tām. Citi izmanto nomas pakalpojumus, vēl citi apmierinās tikai ar iebrišanu ūdenī. Mūsu gids iebrien ūdenī, bikses pat neuzrotījis, un lasa no Bībeles stāstu par Jēzus kristīšanu (Jāņa 1). Viņam vēl tikai vajadzētu izlaist astē saņemtos garos lokainos matus, uzvilkt ar jostu ap vidu saņemtu garu tērpu, un būtu īsts Jānis Kristītājs! Ūdenī daudz zivju. Tās sauc par Pētera zivīm, un citur tādu neesot. Ģenecaretes ielejā visu laiku kaut kas ražo. Piemēram, oktobrī ienākas olīvas, pēc tam mango un apelsīni. Braucam garām Tibērijai, kur pabeigts Jeruzalemes Talmuds. Savulaik tā bija nešķīsta pilsēta, jo tika uzcelta kalnā uz kapenēm. 4. gs. tā īpašā veidā tika šķīstīta. Šajā apvidū mājas tiek celtas no šeit iegūstamā melnā bazalta, ne vairs no baltā Jeruzalemes apkārtnē sastopamā akmens. Gids rāda vietu, kur Jēzus no apsēstā izdzina leģionu un atļāva dēmoniem ieiet cūkās, kuras no kraujas iegāzās ezerā (Lūk. 8:26-39), un Migdalu, no kuras nāca Marija Magdalēna. Nākamā apstāšanās vieta ir Tabhā. Tabha tulkojumā nozīmē 7 avoti. Agrāk šeit satecējuši 7 avoti un kopīgā straumē ieplūduši Ģenecaretes (Tiberijas) ezerā. Saskaņā ar tradīciju šeit ir vieta, kur Jēzus ar divām zivīm un piecām maizēm paēdināja vairāk kā 5000 cilvēku (Lūk. 9:11-17). Šajā vietā celtas baznīcas. Patreizējā ir no 1982. gada. No iepriekšējām tajā saglabājusies mozaīka ar divām zivīm un grozu, kurā četras maizes, jo piektā atrodas uz altāra. Šī mozaīka Izraēlā ļoti raksturīga. Tā attēlota uz suvenīriem, skatu kartēm, traukiem u. c. Nedaudz tālāk, pašā Ģenecaretes ezera krastā, ir Svētā Pētera jeb Menza Kristi (Kristus galds) baznīca. Gids Saša tur lasa Jāņa ev. 21. nodaļu, jo šajā vietā Jēzus parādījās mācekļiem pie Tibērijas jūras. Baznīcā redzamais klints bluķis, saskaņā ar tradīciju, ir „galds”, pie kura viņi kopīgi ēda. Šeit Jēzus Pēterim trīs reizes jautāja: „Vai tu Mani mīli?” un deva uzdevumu: „Gani Manas avis”. Baznīcā ir fantastiska akustika, un mēs to varam izbaudīt, klausoties Sašas dziedājumā. Pie šīs baznīcas arī iebrienam Galilejas ezera ūdeņos, paņemam līdz kādu akmeni un dodamies tālāk. Trešā baznīca šajā apvidū ir astoņstūrīgā (arī svētību vārdi ir astoņi – Mat. 5:3-12) Kalna svētību baznīca. Gida lasījumā jau esam noklausījušies Mateja ev. 5. nodaļu, līdzīgi kā apmēram pirms 2000 gadu ļaudis šajā vietā dzirdēja Jēzus kalna svētrunas vārdus. Mūsu tālākais ceļš ved cauri Galilejai uz Nacareti. Redzams 588 metrus augstais Tabora – Jēzus apskaidrošanas kalns (Lūk. 9:28-36), kā arī ieleja, pa kuru Jēzus gāja sabatā caur labību (Lūk.6:1-5). Kalni šeit ir daudz zaļāki kā ap Jeruzalemi. Pārsvarā tie visi ir cilvēku roku apstādīti. Nedaudz ir arī dabīgās priežu un ozolu audzes. Cauri Kānai iebraucam Nacaretē. Jēzus laikā Nacaretē bijušas kādas 10 mājas – 10 ģimenes. Šodien Nacarete ir izaugusi par lielāko arābu pilsētu Izraēlā. Tajā ir 60000 iedzīvotāju, pārsvarā musulmaņi un kristieši. Vietā, kur eņģelis Gabriēls parādījās Marijai un pateica, ka viņai piedzims Dēls un tas būs Dieva Dēls (Lūk. 1:26-38 ), ir uzcelta Marijas Pasludināšanas bazilika. Patreizējā pabeigta 1969. gadā, un tā ir piektā šajā vietā uzceltā baznīca. Lai to uzceltu, 1955. gadā tika nojaukta iepriekšējā. Baznīca ir ļoti liela un labi saskatāma pilsētas panorāmā. Tajā ir daudzu valstu dāvinātās mozaīkas. Bazilika atrodas pilsētas vecajā tirdzniecības kvartālā. Nacaretē pārnakšņojam viesnīcā Plaza. Restorānā jauns arābu bārmenis apjautājas, vai bijām lielajā baznīcā, un rāda to pa logu naksnīgajā pilsētas panorāmā. Arī viņš ir kristietis. Ne visi darba biedri ir kristieši, bet attiecības viņu starpā esot labas. Nākamajā rītā braucam atpakaļ uz Kānu. Jēzus laikos Nacarete bija Kānas priekšpilsēta. Tagad tas ir otrādi. Arī Kāna ir arābu un kristiešu pilsēta. No Kānas ir nācis Jēzus māceklis Nātānaēls, tur bija Sīmaņa Kānānieša māja, kur notika Jāņa ev. 2. nodaļā minētās kāzas. Tajās Jēzus veica Savu pirmo brīnumu – pārvērta ūdeni par vīnu. Šodien Kānā ir Baznīcas iela, kur ir trīs baznīcas un divi klosteri. Jēzus pirmā brīnumdarba vietā uzcelta baznīca, kurā mums tomēr neizdodas iekļūt, jo, kamēr pulcējamies, kāds pamanās iezvanīt pagalmā esošo zvanu. Tas ir nelaikā, un mēs krītam nežēlastībā. Baznīcas durvis mūsu priekšā tiek aizslēgtas. Dodamies tālāk pa suvenīru bodīšu pilnu ieliņu, un daļa grupas dalībnieku „iekrīt” tur uz ilgāku laiku. Mūsu gids ir pārāk laipns cilvēks, lai nedisciplinētos tūristus sauktu pie kārtības. Tādējādi esam krietni pārtērējuši laiku un nevaram vairs paspēt aizbraukt uz Akko kā iecerēts, bet tā vietā braucam uz Cezareju. Pa ceļam redzam ūdenskŗātuvi, kurā tiek attīrīts Ģenecaretes ezera ūdens. Arī Jeruzaleme saņem ūdeni no Ģenecaretes ezera. Tālāk braucam garām kokvilnas laukiem, redzam Karmelkalnu, kas ir liela, gara kalnu grēda. Tur aug dabīgais priežu un ozolu (ne parasto kā Latvijā) mežs. Cezareja nosaukumu ieguvusi par godu Oktaviānam Augustam. Viņš to uzdāvina Herodam Lielajam. Tur daļēji saglabājies Heroda Lielā celtais ūdensvads. Tas būvēts 33 gadus, pabeigts mūsu ēras 9. gadā. Apskatot šo 2000 gadus veco celtni, ieejam arī Vidusjūras siltajos ūdeņos. Krastmala tāda pati smilšaina kā mūsu jūrmalā. Gids ir salasījis un mums uzdāvina keramikas lauskas, kas ir vai nu 2000 gadus vecas, vai saglabājušās no m. e. 7.-8. gs. Tad dodamies uz savu pēdējo pieturvietu – Telavivu – megapoli, kurā dzīvo 1/3 valsts iedzīvotāju. Pa ceļam piestājam Ema Tereh (Ceļu māte) iepirkšanās centrā. Telaviva saplūdusi kopā ar Jafu. Viena no megapoles pilsētām ir Bat Jam (Jūras meita). Tur viesojamies Jam Ahavato (Mīlestības jūra) draudzē. Tā izveidojusies tikai dažus gadus atpakaļ. Daudz ir krieviski runājošo draudzes locekļu. Draudzes mērķis ir „pasludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un Dieva atmaksas dienu, iepriecināt noskumušos, tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, slavas dziesmu noskumuša gara vietā, likt atzelt vecajām posta vietām, uzcelt, kas sagrauts (Jes. 61:1-4). Līdzās garīgajam darbam, draudze reizi nedēļā nabadzīgajiem iedzīvotājiem izdala pārtiku un apģērbu. Mērķis ir paplašināt palīdzības darbu, piemēram, sarūpējot skolēniem grāmatas u. c. skolas piederumus. Ir vēlēšanās izveidot īpašu kalpošanu pusaudžiem. Telaviva ir jauna un augoša pilsēta, kurā ir ne mazums arī mums pazīstamu negāciju: narkomānija, abortu problēmas, cilvēki ar salauztām sirdīm un dzīvēm. Izraēlā, tāpat kā pie mums, tiek vākts apģērbs priekš nabadzīgās iedzīvotāju daļas, organizētas „skolas somas” akcijas. Uzzinot par šīm vajadzībām un iespējām, sapratu, ka būtu varējusi aizvest kādas drēbes, jo čemodānā vietas pietika, un mēs šeit, Latvijā, esam spējīgi ne tikai saņemt, bet arī dot. Šī iespēja jāņem vērā, ja izdosies uz Izraēlu braukt vēl kādu reizi. 50.-70. gadu mājas Telavivā ir vienkāršas, taču jaunākie rajoni ir moderni. Šeit ir austākā celtne Tuvajos Austrumos – debesskrāpis ar 74 stāviem. Telavivā ir arī lielākā dimantu birža. Apmetamies viesnīcā „Dan Panorama” Vidusjūras krastā. Ir jau satumsis, kad aizejam līdz jūrai. Ūdens vairs nešķiet tik silts kā dienā. Jūra spēcīgi viļņojas. Apsēžamies krastā uz akmeņiem pret kuriem lejā triecas viļņi, taču šļakatas līdz mums netiek. Pa viļņiem dreifē mazs kuģītis. Tumšajās debesīs bieži atmirdz ielidojošo un aizlidojošo lidmašīnu prožektori. Arī mūsu aizlidošanas laiks ir pavisam tuvu. Pēdējais vakars Izraēlā... Prātā nāk mājas, ilgas, prieki, sāpes, problēmas, iespējas – reālā dzīve... Jā, viena lieliska izdevība tūlīt būs pagājusi. Cik sekmīgi tā izmantota? Uz to jāatbild katram individuāli. Galvenais ir pamats – Klints, kura stāv, lai kādi viļņi un vētras pret to brāztos. Ja cilvēks stāv uz šīs Klints, viņš vienmēr būs uzvarētājs. Viesnīcas konferenču zālē notiek konventa noslēguma pasākums. Tajā Dāvida Lazarusa grupa no Izraēlas vada fantastisku Dieva pielūgsmi un slavēšanu. Sveicam arī VNLN vadītāju Tomu Hesu un Keitu, kuri pirms konventa, 18. septembrī, nosvinējuši kāzas. Zālē pie manis pienāk viena no VNLN meitenēm un uzdāvina kalendāru priekš manas draudzes. Tas sākas ar septembri (ebreju gada sākums) un beidzas 2007. gada decembrī. Tajā atzīmēti ebreju bibliskie un tradicionālie svētki un katrai dienai dota uz Bībeli pamatota lūgšanu tēma. No latviešu grupas esmu vienīgā, kurai tiek šāda dāvana. Protams, iegādāties šos kalendārus, grāmatas, mūzikas ierakstus, DVD par katru konventa dienu var ikviens. Nevaram palikt līdz pasākuma beigām, jo jau pl. 12.00 naktī autobuss mūs ved uz lidostu. Šķiet, braucam gandrīz stundu. Netālu no lidostas autobusu apstādina drošības pārbaudei. Jau kuro reizi Gints izpelnās īpašu uzmanību. Kā redzams viņa īsi apgrieztie mati, melnais apģērbs un atlētiskā miesas būve ir ievērības cienīga :). Uz manu pusi pārbaudītājs pat nepaskatās :(! Lidojums uz Prāgu ir tikai piecos no rīta. Domājam, ka lidostā būs gaužām ilga nīkšana. Gints iesaka lasīt 119. psalmu. Tā ir garākā nodaļa Bībelē – 176 panti. Taču netiekam nemaz līdz beigām, kad mūs jau sāk aicināt uz „nopratināšanu”. Ir dzirdēts, ka Telavivā ir ļoti stingra kontrole. Izvētot visu bagāžu gandrīz pa atsevišķai vienībai. Man šķiet, ka mūs nu gan tā nekratīs. Un tiešām, viena sieviete no grupas sīki un smalki par visiem tiek izjautāta, kur bijuši, ko darījuši, ko saņēmuši, kur atradās mūsu mantas – vai pie pašiem jeb kāda cita uzraudzībā, vai kāds mums kaut ko ir devis vai dāvinājis u. t. t. Kā konventa dalībnieki saņēmām maisiņu ar dažiem materiāliem. Tad nu gandrīz visiem to bija jāuzrāda, un lidostas darbiniece maisiņu pārbaudīja ar īpašiem aparātiem. Viss jau tiek darīts mūsu pašu un citu pasažieru drošības dēļ, jo, diemžēl, pastāv iespēja, ka kāds līdz ar šķietami pilnīgi nekaitīgu lietu var iedot kaut ko tādu, kas sprāgst vai citā veidā apdraud dzīvību. Kopumā pārbaužu un kontroļu ir diezgan daudz, un laiks paiet ātri, tā ka nedabūjam neko daudz garlaikoties. Lidosta jau ir vesela pasaule ar veikaliem, kafejnīcām un laika kavēkļiem. Lai arī ir nakts vidus, dzīvība tur kūsāt kūsā. Kad mājam ardievas Apsolītajai zemei, austošā saule jau ir izkliedējusi nakts tumsu. Debesīs šur un tur peld mākoņi. Izraēlai tuvojas lietus periods. Lidmašīna ceļas augstāk un augstāk. Ienirst pirmajā mākonī. Migla... Augstāk! Pelēkie mākoņi pārvēršas saules apspīdētās spoži mirdzošās kalnu grēdās. Kaut kas tik skaists kā Dieva tronis! Zemi ielejās vēl klāj krēsla, bet debesīs ir dzidra tāle un spoži apvāršņi. Un tāda jau arī ir mūsu dzīve! Izšķirošais ir tas, cik augsts ir mūsu skatu punkts. Vai spējam raudzīties vien no ikdienības dziļās ielejas uz tumšajiem rūpju, nebūšanu un problēmu kalniem, jeb saprotam, ka esam radīti augstākam mērķim un iespējām, un protam pacelties augstāk, tuvāk Debesīm un paraudzīties no mūžības perspektīvas, kur viens otrs šķērslis un trūkums ieraugāms kā pakāpiens pretim lielākai skaidrībai un pilnībai. Apmēram pēc desmit stundām no vasaras ierodamies mākoņiem klātajā Latvijā. Kad atkal no tiem iznirstam, redzam, ka Pierīgas mežos vēl diezgan daudz zaļās krāsas. Lidosta, bagāžas saņemšana, sastapšanās ar sagaidītājiem, atvadas... Esam atveduši mājās divās nedēļās krātos dārgumus, starp kuriem viena pērle daudziem mirdz īpaši koši – ilgas un cerība atgriezties Apsolītajā zemē. Vai vēl kāds vēlas iegūt šo pērli? Dodiet ziņu! Esmu gatava dalīties! Vairāk bilžu par ceļojumu var apskatīties www.visualstudio.lv fotopasaulē.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais