Garā pupa

  • 1 min lasīšanai
  • 11 foto
Mana Īrija ir zeme no pasakas par garo pupu! Mežu nav. Vienīgi gara pupa! Vietvietām dzeloņaini krūmi, bet kopumā rūtaina seģene tā ira. Tur dzīvo rudmataini vīri un arī apaļīgas sievas. Viņi i naivi. Un pilsētas būvē ar zemām mājām. Ne jau pa kāpnēm debesīs tiksi! Tur tupeņu daudz ira. Tos pasniedz pie ēdiena kā saldējuma bumbas. Un kādas kūkas tie sacepuši. Ja ēstu ar rokām, tad pirksti nost. Bet īri i slinki rokas mazgāt. Tad šie gan sev, gan ciemiņam dakšas un nažus dod. Viņi i laiski ar jūru sildīt, tāpēc visu ziemu peld tai ūdenī, kādu dievs tiem ir devis. Un vienu pati ielu viņi sauc daudzos vārdos. Jo neies taču jaunas būvēt. Un vēl i daudz varoņu šaj zemē, kas milžiem godu laupījuši. Šādiem tādiem taču daudzie pieminekļi nav celti. Mans brālis ar tur bijis. Viņš stāstīja kaut ko par dārdzību un steigu. Meloja laikam! Vienīgi par Īru jūru es viņam ticu! Viņš jūras malā liela kalna piekājē bijis un jūras smaržu nav jutis. Es tur biju! To redzēju no kalna gala. Lūkojos pēc Rīgas, bet tā bija kaut kur aizburojusi. Bij jāskrien pie tās pa gaisu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais