Tukānpērtiķīškrokodilzirnekļpapagaiļzeme Costa Rica

23.02.2010
6 min lasīšanai
33 foto

Sākšu ar to, ka mans stāsts būs visnotaļ praktisks un patiesi ceru, ka noderēs tiem, kas šobrīd plāno doties uz lielisko Tukānpērtiķīškrokodilzirnekļpapagaiļzemi.Savukārt tiem, kam praktiskas lietas neinteresē, piedāvāju padalīties ar mūsu iespaidiem un ieskatīties pievienotajā galerijā, lai sajustu daļiņu no burvības, ko tur piedzīvojām.

Uz Kostariku devāmies divatā – es un mans mīļais topošais vīrs (eh.. kā man patīk! :) )Tā kā ceļojumus parasti plānojam paši, tuvojoties braucienam paratsti tiek pārrakts internets, nopirkts vai aizņemts Lonley Planet ceļvedis un ievāktas atsauksmes no draugiem vai paziņām, bet tā kā Kostarika nav populārāko galamērķu sarakstā, nekas cits neatlika kā ķertes klāt derīgas un “pilnīgi garām” informācijas blāķiem internetā. Visvairāk es meklēju atsauksmes, jo tās man šķita daudz vērtīgākas par tūrisma kompāniju ieteiktajiem “must see”. Tieši šī paša iemesla dēļ mēģināšu stāstu par mūsu Kostariku veidot kā ieteikumus ar praktiskiem padomiem un interneta adresēm.

Lidojums(27.janvāris – 6.februāris)

Uz Kostariku no Latvijas dodamies caur Cīrihi un Ņujorku. Lidojums vienai personai turp-atpakaļ izmaksā 450Ls, bet Santa (http://vivalatour.lv/viva/content/?cat=10 – no sirds iesaku!), mūsu lieliskais palīgs atlaižu meklēšanā un biļešu rezervēšanā, saka, ka labi gribot varētu dabūt vēl par kādiem daždesmit latiem zemāk. Viņa ir ģēnijs, jo atrod mums pustukšus reisus abos virzienos un varam izgulēties pa 3 krēsliem gluži kā tie, kas lido pirmajā klasē J. Turpceļā laika maiņa mums palīdz un no rīta gribas celties jau pl.5, bet atpakaļceļā tieši otrādi, teorētiski viss sanāk divreiz ilgāks.

8 dienas, 7 naktis

Pa ceļam satikām cilvēkus, kas šo zemi apceļo jau 2 mēnešus, mēnesi, 3 nedēļas, bet ja laiks ir ierobežots, tiem, kas dodas uz Kostariku, teiktu, ka pats, pats minimālais laiks, ko būšanai uz vietas noteikti vajadzētu atvēlēt, ir vismaz 12 dienas. Mums diemžēl tā nesanāca, jo bija saplānotas šādas tādas lietas Ņujokā un Bagātā krasta iepazīšanai atlika 7 naktis, 8 dienas. Laika tik maz, bet redzēt gribas daudz. Sākumā nevarējām izšķirties – Karību vai Klusā okeāna krasts. 10 reiz mainot domas un galvenokārt balstoties uz vietējo ieteikumiem palikām pie Klusā okeāna krasta un kā beigās izrādījās, tas bija pareizākais lēmums ever – mums Latvijā nosalušajiem saulīte un +32 grādu siltums bija tieši laikā.

Transports

Tiekot ārā no Lidostas noīrējam mašīnu un brauciens var sākties. Iepriekš bijām diezgan sabaidīti par Kostarikas neizbraucamajiem bezceļiem, tādēļ izvēlējāmies 4*4, bet kā vēlāk izrādījās, šobrīd Kostarikā ļoti aktīvi tiek strādāts pie segumu uzlabošanas, tādēļ pilnīgi mierīgi būtu pieticis ar mazu ekonomisku mašīnīti, ko uz nedēļu var nomā dabūt par 200$. Vēl viena laba lieta, ko nomās peidāvā neatkarīgajiem ceļotājiem ir GPS, kurā atzīmēti visi ievērības cienīgie apskates objekti, mēs to atklājām tikai pašās beigās, kad nodevām mašīnu, bet, jab būtu zinājuši ātrāk, noteikti būtu izmantojuši ērtības labad.

Maršruts

Šķiet, ka ikviens Kostarikas ceļojums sākas tur, kur piezemējas lidmašīna, tātad, San Jose. Bet tā kā lielākoties ceļotāju atsauksmēs nav ne kripatiņas sajūsmas pargalvaspilsētu, izlemjam netērēt laiku un jau pirmajā vakarā tikt līdz Quepos, tā ir neliela pilsētiņa Klusā okeāna krastā tieši blakus Manuel Antonio naconālajam parkam. Pa ceļam piestājot pie krokodīlupes (Tarcoles), vairākām tropu augļu lāviņām ceļmalās un okeāna saulrietā, melnā tumsā esam Quepos. Esam noguruši un pilsēta mums šķiet par skaļu, tādēļ pabraucam nedaudz tālāk pa ceļu, kas ved uz Manuel Antonio un prasam naktsmājas mīlīgā Itāļu stila viesnīcā (Mimos ***) http://www.mimoshotel.com. Brīvs viņiem palicis tikai labais numuriņš, bet saimnieks gatavs atdot par pus cenu (90 USD), lai tik mēs paliekam.

Nākamajā dienā mērķis - nacionālais parks Manuel Antonio. Svarīgākās lietas, ko gribētu ieteikt:

-Ja gribas pavadīt dienu pludmalē, ieteiktu paņemt dvieļus, piknika grozu un atpūsties kādā no nacionālā parka idilliskajām pludmalēm. Jā, jāmaksā ieejas maksa 10 USD (to jebkurā gadījumā maksāsiet, ja gribēsiet apskatīt nacionālo parku) unir diezgan daudz cilvēku, bet nav tik pārbāzts kā publiskajā pldudmalē.

-Neizmantojiet gida pakalpojumus nacionālajam parkam. Mēs uzķērāmies, samaksājām 25 USD katrs un solīto 3 stundu vietā gids ar mums pavadīja labi ja 45 min, paraadīja bites kokā, trīs putnus un tas arī viss – diemžēl dzīvnieki šodien esot kaut kur noslēpušies.

-Manuel Antonio parks ir slavens tieši ar pērtiķīšiem un tos var redzēt pie 2.pludmales pusdienas laikā, kad atpūtnieki sāk čaukstināt svietmaižu papīrus un smarža izplatās pa visu mežu. Barot gan dzīvniekus stingri aizliegts, bet kā novērojām aizliegums bieži netiek ievērots.

Pēc parka apmeklējuma meklējām vietu, kur paēst. Lonley planet tajā apvidū vislabāk izsakās par 2 vietām, tās arī pārbaudījām:

El Avion http://www.costaverde.com/avion01.htm, vecā kara lidmašīnā ierīkots bistro. Interesanti. Piemērots ceļošanai ar bērniem, jo tiem vesels piedzīvojums, ka brīvi var izpētīt pilota kabīni, spaidīt pogas un pasēdēt pie lidmašīnas stūres. Bet mums bija prātā kaut kas romantiskāks, tādēļ devāmies izpētīt kāds ir otrs ieteiktais restorāniņš.

Le Papillon ir pasaules slavenas viesnīcas Hotel Mariposa restorāns. http://www.hotelmariposa.com/restaurant.html. Galdiņi vakariņām tur parasti aizņemti viesnīcas viesiem, bet pusdienot brauc arī cilvēki no malas. Cenas pilnīgi normālas. Tā kā viesnīca atrodas augstu klintīs, skats no restorāna terases tāds, kādu grūti aprakstīt… Perfekta vieta, lai noskatītos saulrietu (pl. 18:00). Aizbrauciet, kaut vai tikai lai iedzertu pa Pina Coladai, tās tur gatavo burvīgas. Iesaku!

Laika maz, tādēļ daudz sanāk braukt pa tumsu. Nekādi negribējām palaist garām saulrietu Le Papillon, tādēļ tikai pa tumsu dodamies tālāk uz Dominical – laid back sērfotāju pilsētiņu pašā okeāna krastā. Tur nakņošanai izvēlamies vietu, kas saucas Domilocos http://www.domilocos.com/. Viesnīcas saimnieks Nīderlandietis ierīkojis viesnīcas 1. stāvā mājīgu Itāļu restorānu, kas kļuvis par teju vai populārāko visā pilsētā. Iesaku no rīta, kas tikko uzaususi saule, aizstaigāt līdz pludmalei.. tāds miers un skaistums.

Nākamajā pilsētā Uvita izmēģinājām kanjoningu – tā ir iešana lejā pa kalnu upi un laišanās ar virvēm pa ūdenskritumiem http://www.costacanyoning.com/.Līmenis vidējs – bail ir, bet ja Alex iet, tad es jau nevaru atpalikt J Viens no foršākajiem piedzīvojumiem.

Nākamā pieturvieta Peninsula de Osa. Drake bay atstājam nākamajai reizei un tā kā meklējām kādu foršu vietiņu, kur verētu pavadīt medusmēnesi šovasar, nolēmām caur Puerto Jimenez aizbraukt līdz pašam pusslas galam Matapalo, kas pazīstams ar vairāk kā 10 izslavētiem EKO Lodge resortiem jeb luksus būdiņām džungļos, šis tūrisma veids Kostarikā ir ļooooooti populārs. Faktiski populārs ir pilnīgi viss, kas saistīts ar ekoloģiju, zaļo domāšanu un produktiem. Nu lūk, iebraucām pāris izslavētajās vietās apskatīties – it kā jau forši, bet mums likās pārāk sterili, jo īpaši tajos resortos, kur džungļu vidū iekopts golfa laukuma cienīgs mauriņš, turklāt cenas patiesi astronomiskas līdz pat 400 USD personai par nakti.

Mums paveicās, ka atpakaļceļā arklājām Ojo Del Mar http://www.ojodelmar.com/ – tā ir vieta šajā reģionā, kas pilnīgi atšķiras no iepriekšējām vides, attieksmes, cilvēku un arī cenas ziņā (55 USD cilvēkam par vienu nakti). Jā….. tas ir tas, ko mēs bijām iedomājušies ar vārdu EKO lodge – gulēt būdiņā bez logiem un durvīm, kur gultai pārvilkts vien moskītu tīkls, plikiem mazgāties džungļu vidū saules sildītā dušā un pētīt vabolītes putnus, pērtiķus un visādas citādas radības turpat blakus. Vakariņās tikām aicināti galvenajā mājā, kur kopā ar visiem pārējiem ceļotājiem (kopā 9) tikām sēdināti pie garā galda, kur saimniece bija pagatavojusi zivi ar rīsiem un salātiem. Forši likās, ka viņa pat neprasīja ko jūs vēlētos ēst utt, tikai noskaidroja vai vispār ēdīsim un vai ir kādi ierobežojumi (alerģijas, vegāni, veģitārieši utt.), gluži kā mājās. Ēdām, dzērām vīnu, iepazināmies, pļāpājām, un lieliski pavadījām laiku. Tā kā elektrības tur nav, pēc vakariņām sekojām sveču norādēm, lai atrastu pareizo taciņu līdz mūsu būdai. Ielīdām zem segas un mēģinot pierast pie džungļu skaņām, aizmigām. Nākamajā rītā izstaipīšanās jogas nodarbībā, brokastis un jādodas ceļā. Šī pavisam noteikti ir tā vieta, kur atgriezīsimies uz ilgāku laiku, kad nākamreiz būsim Kostarikā. Ja ir interesanti pašiem ar sevi un dabu, plānojot ceļojumu ieteiktu šai vietai atvēlēt vismaz 4 dienas. Te tu vari iepazīt īsto Kostariku. Un ir tik daudz, ko tur var darīt.

Pārvarot 200 km pa serpentīnu ceļu pāri kalniem gandrīz pie Kostarikas Karību krasta pilsētiņā Sierpe sākas mūsu 3 dienu 2 nakšu piedzīvojums paradīzē – Pacuare lodge - pilnīgā nekurienē lietusmežos, Pacuare upes krastā. Par šo es neko daudz nestāstīšu, lai ir pārsteigums tiem, kas uz turieni kādreiz dosies, tik vien to, ka tā ir skaistākā vieta kādā mēs abi jebkad esam bijuši. Tas vienkārši ir kaut kas neaprakstāms, kaut kas īpašs (jo īpaši, ja palaimējas dzīvot Linda Vista suits). Viņi paši par sevi saka Where luxury and nature goes hand in hand…

http://www.pacuarelodge.com/promo.php

Vēl pāris ieteikumi:

-Ja ir iespēja, noteikti izmēģiniet izjādes ar zirgiem - nekāda mierīgā pastaiga pa skaistu taciņu vai jūras malu tā vis nav - augšā un lejā, pāri upēm un grāvjiem, toties aizraujoši skati un apkārtni iespējams apskatīt no pavisam cita skatupunkta;

-Bezmaz vai katrs, kuram pagalmā aug lieli koki uzsācis Kostarikā tik populāro Canopy tour biznesu – tās ir virves, kas nostieptas starp platformām augstu kokos un tu iekāries karabīnē slidinies pa virvēm. Izmēģinājām un jāsaka, ka nekas diži citādāks par mūsu pašu Tarzānu vai Meža kaķi tas nav. Ja vēlaties action, kādēļ ne, bet nekādu WOW no šī pasākuma gan negaidiet.

-Vienīgā vieta, ko bijām norezervējuši iepriekš bija pēdējā – Pacuare Lodge, pārējās palikšanas vietas atradām pa ceļam, atbilstoši tai vietai, kurā sanāca būt. Un tas bija baigi forši, jo nekādi mūs neierobežoja.