Nepieradinātā Vjetnama. Otrā daļa.
|
Anda B.
|
Nu.. vispār izskatījās savādāk. 'Kūku mājiņu', motociklistu un lēta tirgus galvaspilsēta. Lieki teikt, ka taksis mūs piešmauca vismaz par 80 000 dong, bet es to jau sāku uztvert kā vietējo normu. Nonācām.. hosteļu ielā? Pavisam drīz kļuva skaidrs, ka guļvietas atrast ir viegli! Pilna iela ar iekšā rāvējiem un lētākas istabas solītājiem. Mēs mērojām ne vienu vien ceļa gabalu pa šaurām un stāvām vjetnamiešu trepītēm uz dažādu paskatu istabiņām. Es nespēju saprast šo Vjetnamas parādību, bet pieņemu, ka viņas tik šauras un stāvas bija vietas taupīšanas nolūkā. Katrā ziņā, tas bija izaicinājums trausties augšup ar smagām mugursomām uz muguras. Drīz besis lika par sevi manīt un to izmantoja kāds manīgs pārdevējs. Un man pašai neizprotamā kārtā, es jau atkal sēdēju uz nāves ierīces, straujā gaitā traucoties pa šaurām ieliņām. Jāatzīst, ka viesnīca, kur mēs iekārtojāmies no sākuma, man likās nu tāda. Bet kā jau varat noprast – esmu izlepusi. Līdz mirklim, kad es ieslēdzu TV un sapratu, ka man ir Movie Channel, MTV un Discovery!!! Tas arī bija viss, ko man no Hanojas vajadzēja.
Vēlāk, turpmākajās dienās, klaiņojot pa mazajām, netīrajām ieliņām, sāka likties, ka Vjetnamieši nav visai draudzīga tauta. Viņi gan ir apguvuši spēju transformēties gaismas ātrumā, ja ierauga pietiekoši lielu naudas zīmi. Piemēram, cilvēki mūsu viesnīciņā, bija laipnākie džeki apkārtnē. Un tāpēc, ka es no viņiem mēģināju izvairīties kā no mēra, viņi vienmēr uzradās man ceļā, kad es mēģināju tikt atpakaļ uz savu istabu. Teicās precēt. Vai nu kas, šī viņu privātā ierēkšana, mani nemaz neuzjautrināja. Šī paša iemesla pēc, viņi neatstājās no manis līdz pat pēdējai dienai.
Vjetnama ir valsts orientēta uz tūrismu. Viņi ir ārkārtīgi nabadzīgi, pārcietuši dažādus ārzemju iebrukumus un tikai viņu ģeogrāfiskais novietojums spēj nodrošināt lielāko daļu iedzīvotāju ar ēdienu un iztiku. Pie katra slavena objekta stāv pūlis ar dažāda vecuma cilvēkiem, pārdodot pastkartes, ūdeni, sausos kraukšķus par nenormālām cenām. Citi kļūst rupji, ja atsakies maksāt, citi mēģina iežēlināt. Visspilgtāk atmiņā ir kāda aptuveni 10 gadus veca meitene, kas ar lūdzošām acīm stāvēja mums blakus, neatstādamās atkārtoja please, please, pleeeeaaseee. Apburošs bērns.
Brauciens atpakaļ uz Vjetnamas robežu bija jauks. Vilciens sita pušu pat Ķīnas vilcienus ar luksusa gultām (soft sleeper). Satikām vācu pāri, kas bija medusmēnesī un gulēju augšējajās divās gultās, kamēr mēs bijām aizņēmušas apakšējos. Drīz vien mums pievienojās džeks no Irākas, kas nemaz nekautrējās slēpt savus nodomus jau pēc nepilnas 20 minūšu sarunas ar mums. Diemžēl viņam nācās vilties šādā tādā ziņā, lai gan sarunu biedrs viņš bija visai smieklīgs.
Milzīgs prieks mani pārņēma iesoļot Ķīnas teritorijā, kur aiz robežas mūs jau gaidīja jauns autoboss. Nekad nebiju domājusi, ka mani pārņems tāds prieks dzirdēt ķīniešu valodu un turēt rokā juaņas. Mistika.
Atlikusī ceļojuma daļa iekļāva Kunming – pilsētu, kas atrodas 2 km augstumā virs jūras līmeņa un Chengdu, kas slavena ar savām pandām. Apskatījām vietējos darba ļaužu parkus, pandas, pāris tempļus, uzspēlējām boulingu, aizgājām uz bāru un sapirkām suvenīrus Baoji palicējiem.
Nobeigumā es teikšu tā – Āzija ir jāredz vismaz reizi dzīvē, lai saprastu, ka var arī savādāk. Daudzās valstīs tur nemaz nav atļauts sūdzēties par politiķiem un cilvēkiem jāpaļaujās tikai uz sevi, lai spētu nodrošināt iztikšanu. Tajā pašā laikā viņi ir sirsnīgi cilvēki, kas labpāt dalās ar citiem un, lai arī daudzi ir nabadzīgi, viņi nav nelaimīgi. Esmu redzējusi baskājainus bērnus, netīrām sejām jautri lecot klasītes uz ielas, strebjot makaronus kopīgi no vienas bļodas un ielas pārdevējas, patuklākas sievietes, netīriem priekšautiem, taukainām rokām un milzīgiem labsirdīgiem smaidiem sejās. Sajūta tāda kā mājās – ņem, bērniņ ēd, pati Tev taisīju. Protams, ne vienmēr tā ir, bet pacietīgiem un pieklājīgiem ceļotājiem svešās zemes atdara ar labu, ieraujot tās raibo notikumu virpulī un ļaujot saprast, kā tas ir, būt Vjetnamietim.
