Tinghir, Todra Gorge, Ouarzazate, Aït Benhaddou V

21.02.2010
7 min lasīšanai
281 foto

Iepriekšējais ieraksts atrodams te: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=7798 Tinghir pilsētā mums nebija mērķis kaut ko apskatīties, jo gribējām tikai redzēt Todra Gorge. Bet Grand Taxi pa ceļam mums patrāpījās kaut kāds pļāpīgs vietējais marokānis un tas kaut ko tur stāstīja par tirgus dienu un kaut kādām sievietēm - ka viņas tur ar rokdarbiem nodarbojas un vispār esot ļoti iespaidīgi. Mēs atkal uzķērāmies un domājām, ka jāapskatās ja jau tieši šodien tas pasākums un tepat vien esam. Viņš pat bija tik laipns un parādīšot mums ceļu. Tā mēs devāmies vecpilsētas virzienā pa ieliņām, kur nekas neliecināja par kaut kādu tirgus vai svētku dienu. Jau sākām šaubīties, bet nu lai tak ved. Kad piegājām pie kaut kādas mājas, tad sapratām, ka esam uzķerti uz āķa un ievilināti kārtējā tūristu pasākumā ;-). Uzreiz sakām, ka tas mums neinteresē un tāpat neko nepirksim, jo viss jānes uz muguras un vēl tāls ceļš priekšā. Bet marokānis tik saka, ka neko nebūs jāpērk un varēs tikai paskatīties kā sievietes nodarbojas ar rokdarbiem. Oi, nu mēs nekādīgi netikām vaļā no viņa un piekritām tikai apskatīties. Saimnieks mūs ieveda kaut kādā mazā telpiņā, kur gar sienu stāvēja austas segas un pa vidu bija stelles. Kā to pasākumu ieraudzījām, tā sākām stāstīt, ka te nekā interesanta nav, jo mums pašiem Latvijā šādi auž segas ar stellēm (kaut kā vajadzēja pieklājīgi tikt vaļā). Pastāstījām atšķirību un lai viņš netraucē savas sievietes, jo viss tāpat ir skaidrs. Kādās 5 minūtēs tikām vaļā un laipni atvadījāmies. Devāmies atpakaļ uz Grand Taxi pieturu un domājām, ka būs grūti dabūt kolektīvo taksi, jo tā vismaz bija rakstīts Lonely Planet ceļvedī. Jau bijām sagatavojušies ņemt individuālo braucienu, bet paveicās. Izrādās tur diezgan bieži iet kolektīvais taksis, jo tas ir tikai 15 km attālumā un tur brauc gan cilvēki strādāt, gan arī vietējiem tā vieta dikti patīk – tātad atpūsties. Ceļš vienai personai izmaksāja 10 dirhami. Grand Taxi cenas tuvākiem ceļa posmiem ir viegli rēķināt – aptuveni 1 dirhams par vienu vai pusotru kilometru. Ļoti veiksmīgi nokļuvām viesnīcā, ko jau bijām pa lēto noskatījušies. Vienīgais saimnieks paprasīja par 10 dirhamiem vairāk nekā bija ceļvedī. Tas tāpat bija lēti (70 dirhami uz diviem 60 vietā), un atstājuši mantas, devāmies skatīties Todra Gorge. Tā ir kalnu grēda, kurai cauri ir izgrauzusies maza upīte. Līdz ar to ir palikušas ļoti stāvas klintis no abām pusēm, kas izskatās iespaidīgi (skatīt bildēs). Tā bija viena no apskates vietām Marokā, kur vietējie bija vairāk nekā tūristi. Pilsētas neskaitās, jo tur vienmēr vietējie mudž un viņi tur tik tiešām ir daudz. Tā ieleja bija 40 km garumā, bet mums pietika ar kādiem 5 km pastaigājoties ar kājām. Ļoti skaista vieta un noteikti iesaku aizbraukt apskatīties pašiem. Vienīgais nepatika, ka gar malu klintij, kur bija visskaistākā vieta, kaut kādi tirgotāji bija sataisījuši "lavočkas" ar kaut kādiem tūristu krāmiem. Dēļ tā man nācās celties atkal piecos no rīta un agri doties nofotografēt to ko biju noskatījis iepriekšējā dienā. Tad vietējie vēl nebija pamodušies un nekas vēl nebija izlikts apskatei gar klints sienām ;-). Pēc tam sakravājām mantiņas un taisījāmies doties projām, bet recepcijā īsti neviens vēl nebija pamodies un norēķinājāmies ar kaut kādu jaunu džekiņu. Sanāca, ka iepriekšējā dienā mūs tas saimnieks ielomīja ar cenu 70 dirhami, bet jaunais džekiņš paņēma 60 dirhamus – tā kā turpat recepcijā redzējām bildītē ar visu cenu un tā kā bija rakstīts mūsu ceļvedī. Par divvietīgu numuriņu tas ir ļoti lēti Marokai. Un nedomājat, ka Marokā viss būs par velti. Ārā jau pāris vietējie medīja Grand Taxi un satusējām ar vienu angļu valodā runājošo. Izrādās viņš bija jau izsaucis taksometru un būs tikai priecīgs, ja vēl kāds brauks. Beigās sanāca tā, ka visi netikām iekšā. Labi, ka satusējām ar viņu, jo viņš paņēma tikai savus čomus ;-). Izrādās no rītiem tur diezgan grūti noķert taksometru atpakaļ uz Tinghir, jo tūristi no turienes tik agri vēl nebrauc uz Todra Gorge. Pa ceļam redzējām daudz vietējo, kas gribēja braukt ar mums, bet vietas vairs nebija. Tinghir biju izdomājis, ka gribu nofotografēt pāris ainavas, ko pa ceļam uz Todra Gorge biju noskatījis un tā kā tas nebija īpaši tuvu, tad sarunāju Petit Taxi. Šie tādi izbrīnīti bija, ka man tur jāaizbrauc un tad jābrauc atpakaļ. Beigās saprata, ka gribu tikai nofotografēt un viss. Safotografēju veco pilsētas daļu, kas ir pie upes un lielākajā daļā māla māju neviens vairs nedzīvo. Visai interesanti izskatījās. Arī pilsētas ainava no augšas ar lejā ziedošiem persiku kokiem, ķiršiem un nezinu kas vēl tur ziedēja, bet bija skaisti. Autobusu streiks vēl nebija beidzies un nolemjam braukt ar Grand Taxi līdz Ouarzazate. Pa ceļam izbraucam cauri rožu ielejai, kur tiek audzēti rožu krūmi. No rožu ziediem pārstrādes procesā iegūst rožu eļļu rūpnieciskajām vajadzībām – parfimērija utt. Diemžēl martā tie vēl nebija sākuši ziedēt, jo ziedēšana sākoties aprīļa beigās vai maijā. Pēc 2 stundu brauciena un 160km esam Ouarzazate. Tā kā ceļvedī rakstīts, ka tur nekā īsti nav ko redzēt izņemot to garnizonu, ko pa logu jau redzējām, tad nolemjam pa taisno braukt uz Aït Benhaddou. Tā ir pilsēta, kas celta no māliem un salmiem ļoti skaistā vietā. Arī UNESCO mantojumā ir iekļauta šī unikālā pilsētiņa. Tas noteikti ir tā vērts, lai uz turieni aizbrauktu apskatīties. Tajā pilsētiņā ir filmētas ļoti daudzas amerikāņu vēsturiskās filmas, piemēram, gladiators, mūmija, Kleopatra, Asterix un Obelix (franču) utt. Mēs tur īsti nevarējām sadabūt kolektīvo taksometru (Grand Taxi), tādēļ pēc 1 vai 2 stundu sēdēšanas nācās braukt ar mums jau pazīstamo taksometru šoferi Ahmedu kā kungiem. Izrādās Aït Benhaddou nav īsti populārs objekts uz kurieni brauktu tūristi vai vietējie. Par to bijām dikti izbrīnīti un tā bija viena no reizēm, kad nācās maksāt par Grand Taxi kā par individuālo braucienu – 120 dirhamus vienā virzienā. Ahmeds bija ļoti lādzīgs un pļāpīgs, bet runāja tikai franciski. Tā mūsu komunikācija bija ļoti apgrūtināta, bet daudzmaz sapratāmies. Viņš jautāja kurā viesnīcā mēs apmetīsimies, jo viņam esot tur radinieki vienā sakarīgā viesnīcā un varot mūs uz turieni aizvest. Mēs sakām, ka jau esam pēc ceļveža vienu noskatījuši un kad tiksim pie mantām bagāžniekā, tad pateiksim. Pa ceļam Ahmeds apstājas ļoti skaistā vietā, lai varu pafotografēt. Dabūjām ceļvedi un paziņojām viesnīcas nosaukumu uz kurieni vēlamies braukt. Šis palika vēl divreiz priecīgāks, jo izrādījās tā arī ir viņu radinieku viesnīca. Nu un mēs arī priecīgi braucam tālāk. Apstājamies vēl vienā vietā pafotografēt pašu Aït Benhaddou no kalna. Tā ir priekšrocība, ja braucat vieni paši – var apstāties kur vēlaties un nofotografēt vēlamo. Ja braucat kolektīvā taksī, tad neviens nekur speciāli nestāsies. Viesnīcā sanāca nedaudz cenu atšķirības ar to kas bija ceļvedī, jo kaut kas tur esot pa jaunu izremontēts un visas cenas ir daudz lielākas. Bet tā kā man vakariņas nevajadzēja, sakarā ar vēdera nestrādāšanu, tad tik un tā mums par ļoti labu istabiņu sanāca ļoti laba cena. Vispār beigās tā bija labākā viesnīca mūsu brauciena laikā tieši dēļ iespaidiem, jo gulēšana daudzmaz visur bija vienāda. Par tiem iespaidiem nedaudz vēlāk, jo tie radās pēc vakariņām ;-). Mums bija pāris stundas laika un saulrietā devāmies uz Kasbahu (pašu vecpilsētu), lai iepazītos ar visu no iekšienes. Tur principā bija 4 Kasbahi, kas ir 4 lielas ģimenes – 4 ģimeņu mājas. Un viena vislielākā arī bija izveidojusi tādas skaistas mājiņas ar tornīšiem un tūristiem par to prieks. Pēc tam to pilsētu ģimenes pameta un tagad tur ir ļoti maz vietējo. Bet vēl joprojām dažās mājās dzīvo un uz tūristiem strādā vietējie. Pilsēta tika atjaunota par UNESCO piešķirto naudu un tādēļ tā ir viena no skaistākajām vecpilsētām Marokā. Ir tādas daudz (turpat 5 km tālāk arī viena tāda bija), bet viņas nav tik skaistā vietā un nav tik labi sakoptas/atjaunotas. Tādēļ, ja redzēsiet Aït Benhaddou, tad ar to pietiks. Pilsētiņa atradās kalna nogāzē pāri upītei. Tur uz ēzeļiem jaunieši piedāvāja tūristus pārvest pāri par 10 dirhamiem (vai pat dārgāk), bet mūs tas neinteresēja. Ātri novilkām kurpītes un pabradājāmies pa patīkami vēso ūdeni. Ja kādam nepatīk bradāties, tad turpat tālāk pa straumi uz leju, ir tāds kā neliels tiltiņš, bet viņu īsti nevar redzēt. Turpat pilsētas pakājē bija apmetusies kaut kāda Kasablankas filmu studija un ņēmās ar filmēšanu. Droši vien kārtējais Marokāņu seriāls. Iegājām vecpilsētā, bet necik tālu gājuši, mūs panāca viens un kaut ko stāstīja franciski. Neko nesapratām, bet nojautām, ka ir jāmaksā par ieeju. Tad viņš parādīja uz durvīm drukāto lapiņu, kur arī summa bija minēta – laikam 10 dirhami no deguna. Samaksājam, ejam tālāk, bet necik gājuši un atkal viens marokānis mūs panācis un kaut ko sāk stāstīt un rādīt ceļu. Sapratām, ka kārtējais gids un mēģinājām nepievērst uzmanību. Tas nepalīdzēja ;-). Tad uzkāpuši uz skaistākās mājas jumta vienkārši apsēdāmies un tēlojam, ka atpūšamies un nekur tālāk neiesim. Marokānis tā nedaudz sašutis – tipa, jums gidu nevajadzēs ;-)? Mēs sakām, ka nelūdzām gida pakalpojumus un paši mākam ceļu atrast. Iespējams gids būtu izvadājis pa kādām vēl interesantākām vietām, bet neko jaunu pastāstīt viņš nevarēja. Ar angļu valodu arī tā pašvaki. Tā mēs savā nodabā pa pāris stundām izstaigājām visu krustu šķērsu. Vienīgais nojaukta bija gladiatoru arēna, kas bija uzcelta savā laikā filmēšanai. Redzēju fotogrāfijas un izskatījās iespaidīgi. Atpakaļceļā mēs godīgi atkal pārgājām upīti un priecājāmies kā spāņu tūristi, samaksājuši par vienu ēzelīti, braukāja šurpu turpu un fotografējās tā it kā pirmo reizi ēzelīti būtu redzējuši. Viesnīcā nedaudz pasauļojāmies pie baseina un tad bija lieliskākās vakariņas visā mūsu brauciena laikā. Es gan neko daudz ēst nevarēju, dēļ sava vēdera, bet ēdiens nebija galvenais. Galvenais bija muzikālais pasākums pēc vakariņām. Tā kā marokāņiem ģimenes bija lielas, tad viņi vakaros pulcējas un aiz neko darīt uzdzied kaut ko. Un tā kā mūsu taksistam šī bija ģimenes viesnīca, tad tur savācās vēl pāris vietējo un pat mūsu oficiants, kā rezultātā sanāca ansamblis uz kādiem 8 cilvēkiem. Es kaut ko tik labu nebiju dzirdējis – īsta dvēseliska berberu mūzika (Āfrikas ritmi). Tas ko dzirdēju Marakešas laukumā vispār neskaitās mūzika – tāds kaut kāds tūristu pasākums. Bet te džeki kārtīgi iesila un tā uzvilkās, ka bez maz jau gribējās dejot pa galdiem. Tad mēs vēl pievienojāmies bariņā un bija pavisam jautri. Galvenie mūzikas instrumenti bija dažādas bungas un viens instruments bija līdzīgs kaut kādam bandžo. Nemaz nezināju, ka uz bungām var izsist tik skaistu, ritmisku un ātru melodiju. Arī dziedāšana brīžiem bija un skanēja tik dabiski. Visi dziedātāji un spēlētāji, protams, bija vīrieši ;-). Ar instrumentiem viņi ik pa laikam pamainījās. Un ja gadījumā jums paveiksies tā kā mums, tad sapratīsiet ko nozīmē īsta berberu mūzika tautiskā izpildījumā. Galvenais tas nebija uzspēlēts tūristiem par godu, jo tur bija tikai viņi paši un mēs ;-). Vēlāk atnāca viesnīcas īpašnieks (vismaz tā izskatījās) un ik pa laikam kādu pasauca – izskatījās, lai nomierinātu un apklusinātu, jo viesnīcā gulēja arī citi tūristi. Kādu brīdi izsauktais un sabārtais marokānis uzvedās mierīgi, bet tad atkal pie nākošās dziesmas jau deva vaļā pa pilnu programmu. Mēs arī vēlāk aizgājām gulēt, bet viņi vēl kādu pusstundu tur muzicēja, jo izskatījās, ka sen nebija kopā sanākuši. Vakarā ar taksistu Hassanu sarunājām, ka no rīta viņš mūs ved atpakaļ uz Ouarzazate, jo te diezgan švaki ar transportiem. No rīta viņš mūs jau gaidīja un devāmies ceļā. Pa ceļam apstājāmies pie kaut kādas filmu studijas, kur bija filmēta Kleopatra, Asterix un kaut kas tur vēl. Tagad tur tirgoja ieejas biļetes, lai tos filmēšanas paviljonus apskatītos, kā arī uzcelta tūristu viesnīca, kur iespējams apmesties pa nakti. Tiz n Tichka, Marrakech, Safi VI http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=7869

Tinghir, Todra Gorge, Ouarzazate, Aït Benhaddou V

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem