Izjust Barselonu jeb pagājušās vasaras plezīrs spāņu stilā (26. - 30.08.2009)
|
Ilze Bruņeniece
|
Mani ar Barselonu saista īpašas attiecības, varam to saukt par patiku, pieķeršanos, simpātijām, mīlestību galu galā.. Jo tiekamies jau trešo reizi. Un pasaulē vēl otras tādas vietas nav, kur būtu plānoti braukusi atkārtoti 3 reizes, jo parasti vēlme redzēt ko jaunu uzvar, tikai ne pret Barselonu. Un šoreiz man iespēju tur pabūt vēlreiz pagādāja veiksme. Pirmo reizi dzīvē laimēju loterijā un pie tam tieši biļeti uz Barselonu!!!
Līdz šim Barselonu esmu redzējusi tikai decembrī, Ziemassvētku noskaņās, tādēļ nolemju, ka nu ir laiks iepazīt tās krāsas, smaržas un garšas vasarā, sezonas laikā. Esmu noilgojusies pēc saules un Vidusjūras zemju lēnīgā un mazliet slinkā dzīves ritma un šoreiz ļaujos tam, vēl vairāk - no visas sirds mēģinu iejusties Barselonā, tā it kā es tur dzīvotu, tā it kā tā būtu mana ikdiena.. Tieši tāpēc par apmešanās vietu izvēlos ne viesnīcu vai hosteli, bet esmu priecīga, ka man ir izdevies sarunāt naktsmājas pateicoties Couchsurfing ceļotāju tīklam. Lai vēl vairāk attālinātu šo ceļojumu no citiem iepriekš pieredzētajiem - tūrisma objektu skaitu ierobežoju līdz pārītim dienā.
Pilsēta mani sagaida. Barselonas lidostā nolaižamies ap 13.00, Terminal 1 un daudz nedomājot meklēju transportu ceļam uz pilsētu. Līdz vilcienam (renfe) mani aizvizina lidostas autobuss. Mani piedzīvojumi sākas jau vilcienā – apsēžos pretim 2 tumsnējiem indiešu izcelsmes jauniešiem. Un pēc brīža mēs jau čalojam, satiktie ir ceļotāji no Londonas. Apmaināmies kontaktiem un sarunājam satikties vēlāk, jo dzīvosim atšķirīgos pilsētas rajonos. Šeit tas ir tik vienkārši, it kā pats no sevis, it kā nekas ārkārtējs. No Barcelona Sants stacijas līdz manai mājvietai uz turpmākajām 4 dienām Barceloneta rajonā veikli tieku ar metro (tren). Metro satiksme ir ļoti ērta, it sevišķi, ja ir vēlme izskraidīt pa dažādiem apskates objektiem vai vienkārši krustu šķērsu izbraukāt pilsētu.
Manas mājas. Barcelonetas ieliņas mani apbur un ne tāpēc, ka tajās būtu atrodama īpaši skaista arhitektūra vai kādi ievērojami apskates objekti. Nē! Tā apbur ar savu vienkāršību un tuvumu Vidusjūrai, kuras sāļo gaisu vējš pa mazajām ieliņām dzenā, cik nu +30 C grādos spēj. Diezgan ātri atrodu savu mājvietu, kur mani sagaida mājas „saimnieks” Tito, brazīļu puisis, kas uz gadu „aizķēries” Barselonā, ierāda man istabiņu, gultas vietu.. Tajā brīdī saprotu, ka manai komforta zonai būs mazliet jāpieraujas, jo man ir atvēlēta guļamvieta istabā, kur dzīvo vēl kāds, turklāt arī jāiztiek bez gultasveļas un spilvena (mazu spilventiņu gan tomēr iegādāju tuvējā veikalā par pāris EUR) . Ātri vien saprotu, ka Tito un pārējiem tas neliekas neparasts, jo viņi tieši tā arī dzīvo, vienkārši viņi sevi neapgrūtina ar liekiem priekšmetiem. Mazliet pārsteigta no lielā karstuma (un ne tikai) un sagurusi no brauciena, ātri sameklēju dušu un tik pēc tam esmu tā pa īstam runājama.. Tito izrāda māju, tur bez mums dzīvo vēl 1 meitene no Somijas un 1 puisis no Brazīlijas, kas tajā brīdī devušies uz Tomatina festivālu Valensijā. Galvenā un svarīgākā vieta šinī mājā un šajā ceļojumā ir jumta terase. Brokastis, pusdienas, siestas snaudiens, grāmatu lasīšana, mūzikas klausīšanās, gaļas cepšana, alus un Tinto Verano dzeršana, pļāpāšana.. īsāk sakot – dzīves baudīšana notiek tieši tur!!!
Vidusjūra. Pirmais, kas Barselonā jāizdara ir.. Uzminiet nu! Protams, ka jāiebrien Vidusjūrā!! It sevišķi, ja tā atrodas 10 minūšu gājiena attālumā no mājām. Gar pludmali aizstaigājos līdz Port Olimpic, kur jahtu mastu zvanīšana man liek aizkavēties, ieklausīties, aizmirsties..
Pilsētas parks. Paskatoties kartē saprotu, ka pavisam netālu ir Parc de la Ciutadela (Pilsētas parks), kuru man līdz šim tā arī nav izdevies iepazīt, tādēļ lēnā garā klīstu uz to pusi. Gar jaunceltnēm, vecām mājām, tūristiem, mašīnām, strūklakām.. Vietējie sēž zālājā kopā ar draugiem, ar mīļotajiem, ar ģitārām, grāmatām.. spēlē, dzied, lasa, mācās žonglēt, nodarbojas ar jogu.. Dzīvo!! Un tā sajūta ir tāda, mazliet lipīga. Gribas piesēst blakus kādam bariņam, lai sajustu, kā tas ir, lai iemācītos tā.. Mierīgi.. Viegli.. Dienvidnieciski..
Kļūt par savējo. Izsalkums mani aizvilina atpakaļ uz Barcelonetu, uz mājām, kur Tito no tā, kas ledusskapī (un nekā daudz tur tiešām nav) pagatavo risoto, uz grila sacep gaļu un tā arī mēs vakaru pavadām uz jumta terases, ēdot, dzerot alu un pļāpājot. Es, Tito, vēl 2 brazīļi un 1 čīlietis – Tito draugi. Tieši šeit es pa īstam un beidzot saprotu Barselonas internacionālo dabu, un to, kāpēc tu nekad nevari zināt, kurš ir ceļotājs un kurš vietējais, jo patiesībā tā robeža ir tik nenosakāma un trausla, viņi paši to nezin.. Un arī es sajūtos kā savējā, gandrīz vietējā jau pēc 4 dienām.. Šī pilsēta vienkārši ir ārkārtīgi viesmīlīga!!
Manas tradīcijas. Barselonā dzīvojoties man ātri uzrodas tradīcijas, jo tās man dod iespēju sajusties tā, it kā es tiešām būtu vietējā.. Katru rītu es sāku ar 2 kruasāniem brokastīs, kuras baudu uz vientuļa soliņa ar skatu uz Port Olimpic! Un pati par to priecājos kā mazs bērns!! Kurš gan zin, kā vēl skaistāk iesākt dienu Barselonā? Lai gan - katram savi prieciņi.. Pēc tam – līdz pusdienlaikam sildos (uzpildu savas latviešu baterijas) saules staros pludmalē kopā ar vietējiem un tūristiem, kas apmetušies tuvējās viesnīcās (no tiem šeit izbēgt visai grūti). Ar prieku vēroju, kā spāņi uz pludmali nāk veselām ģimenēm, sievietes vismaz 3 paaudzēs, padzīvojuši pāri.. Vietējās sievietes bez jebkādiem aizspriedumiem sauļojas toplesā, atnākušas baudīt sauli, jūru un vasaru. Kad saules staru baudītājus, mani tai skaitā, vairs neveldzē ne vējš, ne sāļais jūras ūdens, kas ir tikai mazliet vēsāks par gaisu, ap pusdienas laiku dodos atpakaļ uz Barcelonetu. Pa ceļam tuvējā veikaliņā pie pārdevēja, kas jau otrajā dienā smaida man kā senai paziņai, iepērku augļus un ūdeni pusdienām, jo neko citu nemaz latviešu vēders +30 C neprasa. Un pusdienlaiku vislabprātāk pavadu uz terases, lasot šo to no mājām līdzi paķertu - atzīstos, vēl joprojām latviski, pļāpājot ar Tito, vai galu galā – saldi paguļot, lai tā līdz galam izprastu, kas ir siesta! Un ziniet - man šķiet, ka izdevās!! Vēlās pēcpusdienas es atvēlu pilsētas apskatei, fotografēšanai, klaiņošanai.
Barselonas krāsas. Pirmajā dienā pēc siestas snaudas gar jūru aizklīstu līdz Kolumbam (piemineklim), pa ceļam mani nedaudz pārsteidz mūsu stacijas rajona iemītniekiem līdzīgi tipāži, kas mani uzrunā ar tekstu – hash, kok, marihuana, - kāda baltā sieviete, pāris melni puiši.. Arī tāda ir Barselona.. Ieraugu Las Golondrinas (kuģīšus), par kuriem esmu lasījusi tūristiem domātā grāmatā par Spāniju. Lai nu būtu arī kāds tūrisma objekts, galu galā - Rīgā ar kuģīšiem vizinās arī vietējie! Par biļeti 1,5 h braucienam gar Barselonas piekrasti samaksāju turpat kasē un ieņemu labāko vietu uz kuģīša skaistākajiem skatiem un bildēm. Vējš patīkami atdzesē, skati priecē. Rezultātā – smaids „līdz ausīm” un pilns aparāts ar bildēm. Ir kļuvis mazliet vēsāk arī krastā, tuvojas vakars un man prātā ienāk mana vis vis vis vieta Barselonā – Montjuic strūklakas. Protams, ka tās jāapciemo arī šoreiz!! Gar veco labo LaRamblu eju uz Placa de Catalunya, ar metro (tren) ātri un viegli nokļūstu Placa de Espanja. Tur sākas strūklaku pavadīta avēnija, kas ved tieši uz Palau Nacional. Tās priekšā arī atrodas burvīgā, šalcošā, krāsainā un mūzikas pavadījumā dejojošā strūklaka, kas manu uzmanību spēj piesaistīt stundām.. Un ne tikai manu, skatītāji vienmēr ir visās malās, kur nu kurais, bariem vien, gan ziema gan vasarā.. Un bauda prieku, ko šī pilsēta sniedz par baltu velti.. Mazliet dusmojos uz sevi, ka neesmu noskaidrojusi līdz cikiem strādā metro (nu jau tagad zinu, ka līdz 2.00), tādēļ nemiers un nogurums mani dzen mājās..
Garneles un sangrija. Pa ceļam saprotu, ka visi veikali slēgti, kas nozīmē, ka man šovakar būs vakariņas restorānā. Izsalkums neļauj daudz domāt un es eju iekšā pirmajā Barcelonetas restorānā, kur mani aicina iesirms viesmīlis (kā viņiem tas piestāv!!). Izvēlos galdiņu nomaļus no pārējiem tūristiem, jo iespēja komunicēt ar iedzērušiem vāciešiem vai spāņu sievišķu kompāniju, kas nododas svinībām, mani šobrīd nevilina. Es labprātāk pavēroju šos atpūtniekus, svētku dalībniekus un priecājos, ka arī viņiem šī diena ir izdevusies! Ir grūti atrast sliktu dienu Spānijā. Vizmas tad, ja ir izvēle no 4ām, tad noteikti! Vakariņās baudu savu mīļākos ēdienus Barselonā – grillētas garneles un labi sagatavotu tradicionālo sangriju. Manuprāt ir grēks būt šeit un tās nepagaršot!! Vismaz tiem, kas mīl jūras mošķus.. Jo te ir GARNELES.. Lai gan Tito tomēr apgalvo, ka GARNELES ir tikai Brazīlijā.. Vakariņas notiesātas, sangrija izdzerta, šai dienai tā kā varētu likt punktu, ne?
Pārdomas. Rīts. Beķereja. 2 Kruasāni. Port Olimpic. Nāk prātā anekdote: „Sēž zem palmas melnais, tam pienāk klāt biznesmenis. Abi uzsāk sarunu par dzīvi. Biznesmenis stāsta, cik tam veiksmīgs uzņēmums, cik ilgi un daudz tas strādājis, lai varētu atbraukt atpūsties, vienkārši sēdēt zem palmas, neko nedarīt un baudīt sauli, jūru un skatus. Uz ko melnais atjautā – kādēļ tad tā jāstrādā? Es tāpat sēžu zem palmas, neko nedaru un baudu jūru, sauli." Hmm.. neviļus aizdomājos - un kādēļ gan mēs tā strādājam? Un ne jau par palmām te runa..
Atgriežoties no pludmales mani sagaida māja pilna ar cilvēkiem – tās iedzīvotāji ir atgriezušies no festivāliem, kempingošanām un citām aktivitātēm.. Un jautrās čalas piešķir šai mājai tik īpašu auru!
Siestu es pavadu uz slavenās terases, pārskatot iepriekšējo dienu fotomirkļus, pļāpājot ar Tito par politisko situāciju Dienvidamerikā, paguļu dīvānā un palasu žurnālu, klausos Brazīļu mūziku un baudu.. Jo nekas cits pat prātā nenāk..Vasaras un brīvdienu sajūta absolūta!!
Montžuika. Pēcpusdienā es saņemos aizbraukt un iepazīties ar Montžuikas dārziem. Ceļam izvēlos gaisa tramvaju, kas man paver iespējas baudīt Barselonas panorāmu no neierasta skatu punkta. Esmu galā un samulstu.. Jo manu visu 4 dienu būtu par maz, lai to lēnā garā izstaigātu.. Atlieku pastaigas citai reizei, vien izmetu loku, lai saprastu, kas, kur un kā..
Ielu svētki. Vakarā plānots iepazīt Barselonas ielas svētku tradīciju – Tito mūs ved uz Fiesta Majore de Sants (Sants rajona ielu svētki). Veselā kvartālā katrā ielā ir skatuve, notiek koncerti, ielas pilnas ar dažādu izmēru, krāsu un jautrības (un reibuma) pakāpju cilvēkiem. Visi dejo, staigā, priecājas par svētkiem kopā ar draugiem! Un atmosfēra ir pavisam cita nekā ārzemnieku piebāztā klubā. Svētki notiek līdz rītam, līdz pat pirmajai gaismiņai. Redz kā ir - spāņiem pietiek ar 1 mazu ieliņu, lai svinības notiktu veselu nedēļu!!
Sestdiena. Rīts. Jūra. Sestdiena. Un Barselonā tas nozīmē, ka katrs, kam ir iespēja, izbrauc jūrā savu jahtu, jahtiņu vai laiviņu, to ir pilna krastmala!! Sestdienas pēcpusdienu veltu klīšanai pa La Ribeira rajona šķībajām, mazajām ieliņām starp veikaliņiem, krodziņiem.. arī tūristiem, bet tas sezonā ir neizbēgami.. un te aiz katra stūra mani sagaida kāds skvēriņš, āra terase, kur spēlē kāds ielas muzikants un cilvēki izbauda sestdienu.
Atvadas. Pēdējais rīts. Saulīte no manis slēpjas lielos mākoņos. Es pludmalē ēdu brokastu kruasānus un pēc 2 stundām man ar čemodānu ir jādodas uz lidostu. Gribas vēl pāris kadrus, vēl pāris piedzīvojumus.. Lai gan saprotu, ka viss, kas man šoreiz bija jāpiedzīvo, jāredz, jāizbauda, man arī tika pārpārēm. Tagad tikai vēl brīdi ļauties viļņu šalkām, saulītei un Vidusjūras vējam. Kruasāni brokastīs un līdz pilnai laimei ir pavisam tuvu..
