Vāczemē bez valodas zināšanām
|
Rita Kovaļevska
|
Tā nu sanāca, ka bija jātaisa neliels brauciens uz Vāczemi, uz pilsētiņu Mettmann netālu no Diseldorfas.
Biļetes nopirku laicīgi un nav jāstāsta, ka cenas var gadīties tīri ciešamas. Nez kāpēc jau pirms braukšanas vēderā kutināja nojauta, ka nebūs tik vienkārši kā citkārt uz Zviedriju braucot.
Sākās viss pēdējā vakarā pirms izbraukšanas- izrādījās, ka neuzmanības dēļ, atpakaļ ceļam biļeti esmu nopirkusi mēnesi vēlāk nekā man vajag. Labi, ka izdevās nopirkt jaunu un tad sākās sīkās problēmas, vispirms vajadzēja meklēt kur nočekot jauno biļeti, tad aizmirsu mājās telefonu, kurš man ir ļoti svarīgs šoreiz tieši Vācijā. Laimīgi tiku līdz lidostai un lidmašīnai.
Cerēju, ka lidmašīna blakus sēdēs kāds cilvēks, ar kuru parunāt par to, kā īsti no Vēzes nokļūt līdz Diseldorfai, bet... blakus iesēdās lietuvietes, kuras devās uz kādu izstādi un visu ceļu bija aizņemtas ar savām problēmām
Lidostā gribēju sekot kādam bariņam, kuri dosies uz Vēzes staciju, bet visi devās taisnā ceļā uz personīgajiem transportiem, un es viena gāju meklēt autobusu. Kāds vācietis man ieteica kāpt autobusā lidosta- Diseldorfa, bet mani neapmierināja atiešanas laiks. Ja būtu zinājusi, ka pirmkārt, tas ir lētākais variants, un otrkārt vienkāršākais, es būtu to laiku lidostā pavadījusi, bet tā nu devos uz otru autobusu, kurš aizvizināja uz staciju. Tur muļķīgā kārtā, nekādi nesapratu, kurā vilcienā jākāpj, jo kā jau minēju virsrakstā: vācu valodas zināšanas –pilnīgi nekādas. Stacijā tukšs, kurš ieskrien jau uz pienākušo vilcienu, ātri iekāpj, un stāvu es vientuļa uz perona. Laimīgā kārtā ilgāk grozoties sāku izprast virzienus, vilciena sarakstu, sāku jau pētīt biļešu pārdošanas/pirkšanas iespējas, kad parādās sieviete vidējos gados, kura man palīdz iegādāties biļeti, un tad jau sēdu vilcienā. Braucot apgūstu frāzi „Ausstīg reht”, kuru katrā pieturā atkārto skaļrunis.
Diseldorfā galvenā problēma- atrast bagāžas nolikšanu, jo, lai arī man ir tikai viena soma, bet Lāču maizes lielais kukulis un lauku kūpinājums nav viegls nesamais. Kad esmu izgājusi visu tuneli no viena gala līdz otram, tad arī sāku saprast, kur meklēt bagāžas nolikšanu. Šeit nu mazliet palīdz manas nelielās angļu valodas zināšanas un laimīgā kārtā blakus kāda sieviete, redzot manu minstināšanos, ātri palīdz man visu nokārtot un papildus paskaidrot.
Tad sāku savu nelielo ekskursiju pa Diseldorfu, jo man ir noruna, ka uz savu gala punktu došos tikai vakarā, kad beidzas darba diena.
Pirmais gājiens ārā no stacijas ir gan neveiksmīgs, gan veiksmīgs, jo pirmkārt izeju uz, it kā aizmuguri, bet tajā pašā laikā satieku kādu pavecāku krieviski runājošu pāri. Lieki teikt, ka man šoreiz krievu valodas skaņas bija kā mūzika. Aprunājāmies, viņi man ieteica, kur, kā un ko apskatīt, ja man ir tik maz laika.
Devos atkal cauri tuneli/stacijai uz otru, t.i. centra pusi. Labi, ka jau mājās biju izdrukājusi centra karti, jo šeit atšķirībā no Zviedrijas, nekur nekādas tūristu kartes neredz. Jā, uz dažiem ielu stūriem ir stendi ar karti, bet pietiek 2 reizes pagriezties ap savu asi, paiet pa kādu šķērsielu, lai vairs galīgi nesaprastu, kur esi (vismaz man tā ir). No sākuma nekādi nevarēju ieraudzīt ielu nosaukumus, bet tad atklāju, ka tie ir ielu stūros augstu virs galvas, mums pieradušiem zem kājām skatīties, to uzreiz neieraudzīt J .Galvenais uzdevums nopirkt vietējo telefona SIM karti, lai varētu sazvanīties ar maniem sagaidītājiem. Kad nu tādu vietu atrodu, izrādās, ka manas un arī apkalpojošā arāba angļu zināšanas ir nepietiekamas, lai mēs saprastos, bez tam man atkal telefona nav līdz, jo atstāts bagāžā. Palīgā tiek saukts kāds klients, jo šeit ir arī interneta klubs, tā nu beidzot tieku pie sava Vācijas numura, pasēdu arī pusstundu internetā, lai ziņotu uz mājām, kā man veicas, un ka esmu laimīgi jau Vāczemē.
Pa pusstundu, ko pavadīju šajā klubā, ārā galīgi satumsis, lai arī vēl nav pat seši pēc vietējā laika. Kaut kur skan brīnišķīga zvanu mūzika, eju tajā virziena, domāju, ka tas ir stacijas, vai kādā baznīcas tornī. Pārsteigta secinu, ka skan no kādas ēkas, kuras sienu rotā vairāki zvani un dažādi ģerboņi.
Stacijā atkal velns galvu man maisa- mēģinu atvērt ne savu bagāžas skapīt, bet blakus esošo. Kad sāku jau satraukties, ieraugu savu kļūdu un laimīgi tieku pie bagāžas, un arī iepriekš „mūķētais” skapis atdod visus manus eirikus (cik labi, ka Rīgā izdomāju drusku samainīt eiro sīknaudā). Tad jau samainu SIM kartes un varu sazināties ar saviem „vāciešiem”.
Nopērku biļeti automātā, un arī šeit neiztieku bez palīdzības, jo automāts neņem pretī 20 eiro naudas zīmi, bet tad izrādās, ka cena ir tik maza (salīdzinoši ar šo 20 eiro), ka man pietiek sīkās naudas. Tikai vēlāk uzzinu, ka esmu braukusi vilcienā pa zaķi, jo biļeti vēl bija jākompostrē. Bet neziņa mani glābj no uztraukuma. Tumsā uz kaut kurieni braucot, baidos nokavēt savu „Ausstīg reht” . Tomēr viss ir kā vajag.
Tad jau vakars, pastaiga pa Mettmann, nesekmīga viesnīcas meklēšana, jo tuvākā ir vispār slēgta, laikam nav sezona, vai arī kāds remontiņš, bet otra, kuru atrodam ir slēgta, jo ir jau pavēls vakars.
Tad es pasaku, ka man ir pilnīgi vienalga, kur gulēt, kaut uz grīdas, un dodamies uz vietu, kur pārnakšņot iznāk tiešām uz grīdas. Labi, ka ir ko apakšā paklāt, labi, ka telpa ir ļoti silta, un labi, ka kopumā ietaupu kaudzīti eiro. J Arī nākošā dienā nemeklēju vairs citu naktsmītni.Otrā diena, tā ir sestdiena, sākas ar pilsētas apskati. Pilsētiņa it kā neliela, bet platības ziņā varbūt ir tikpat liela, kā mūsu Liepāja vai Jelgava, un ļoti veca, jo nosvinēta jau 1100. gadu jubileja. Pilsētas kartē skatoties neizjūti kāds ir reljefs, bet staigājot pa veco pilsētas daļu, rodas tāda doma: „Ja kāp pa ielu uz augšu, tad nevari zināt, vai aiz stūra nebūs ceļš vēl augstāk, bet, kad esi ticis augšā, 100% būs atkal jāiet uz leju.” Atgādina mazliet Smilteni vai Talsus. Nostaigājoties tikai jūti, cik patiešām esi spējīgs, cik labi tev apavi, un kā tava sirds darbojas.
Pārsteidz- māju apdare, laikam jau dabīgais šīferis, kurš vecajām ēkām, neskatoties uz tumši pelēko krāsu piešķir burvīgu mājīgumu, individualitāti. Gar aplodām izveidoti dažādi ornamenti, fasādēs grezni veidojumi.
Otrkārt pārsteidz banku un aptieku daudzums tādā it kā nelielā pilsētā.
Vēl pārsteidz baznīcu zvani- tie skan ik pa brīdim, tikai īsti nesaprotu vai katru stundu un pusstundu, jo telpās tos nedzird. Zvans skan arī kaut kādos brīžos 15 min. pāri stundai.
Ielās daudz metāla- laikam jau bronzas piemiņas zīmes, interesantas strūklakas pa nogāzēm, kāpnes no vienas ielas uz paralēlo augstāk vai zemāk. Nav mums nevienam pietiekošas vācu valodas zināšanas, lai saprastu, kam īsti par godu tās veidotas.
Pārtikas lielveikali centrā divi, tālāk vēl trešais. Dārgs, vidējs un lēts, izvēlies kā vēlies. Pēdējais brīdis iepirkties, jo veikalus 14-os slēdz, bet mājās mani gaida ar kaut vai nelielām, bet dāvanām. JSvētdien pamodos no tā, ka zvans skanēja 7-os no rīta. Iedomājos, kā mums trakotu daži, ka nevar gulēt, bet šeit tā laikam ir tāda tradīcija, kuru ne vienam neienāk prātā apstrīdēt.
Apmeklējam vecpilsētu, kura ir tiešām ļoti jauka. Svētdienās pilsētas ielas ir samērā klusas, tāpēc mēs varam doties, kur deguns rāda. Ieklīstam arī kapos, kur pārsteidz nelielie piemiņas akmeņi. Lai arī kapus sedz sniegs (pilsētā tā nebija), var saskatīt, ka mēs esam aizguvuši ļoti daudz no vācu kapu kultūras.
Svētdienas pēcpusdienā braucam uz Diseldorfu, jo man laiks doties mājupceļā.
Ryanair lidojums uz Rīgu ir tik agri, ka nav daudz iespēju nokļūt lidostā vajadzīgajā laikā. Izlemju darīt tā, kā man ieteica Delfos- sagaidīt autobusu 3.30 uz lidostu Diseldorfas stacijā. Tā nu ap 16-iem esam ar manu pavadītāju vilcienā, tur noskaidrojas, ka derīga mana (”zaķa”) biļete, kuru varam tagad kompostrēt un abi par vienu biļeti (svētdienas tarifs) braukt.
Diseldorfā sākumā domājām aiziet līdz Reinai, bet tad pēc apmēram stundu iešanas un grozīšanās, lai kaut ko interesantu apskatītu, saprotam, ka tā bija kļūda- vajadzēja ar U-bāni aizbraukt līdz upei tuvākajai stacijai un tad nākt atpakaļ. Tagad nu izvēlamies pastaigāt tikai pa pilsētas galvenajām ielām. Protams, aizejam līdz Kȍ nings allee, par kuru domājām, būs galīgi tukša. Bet, pārsteigti konstatējam, ka tā ir šejieniešu izklaides vieta, Staigā labi kptas dāmas un kungi, skatās bagātajos skatlogos, kuros preču cenas pārsniedz stingri skaitļus ar 3 nullēm.Tā klīzdami nonākam, pie veikala Seven, kura gaiteņos var pastaigāties, tad ieklīstam slavenajā Blusu tirgū. O, jē! Liekas, ka visa vecā vācu muižniecības un birģeļu mantinieki mēģina uzlabot savu materiālo stāvokli- Meisenes porcelāns, kristāla glāzes, vāzes, sudraba galda rīku komplekti, kažokādas, un zeltlietas, pērles un dārglietas, dažādas lādītes, un citi sīkumi. Tirgotāji kolorīti ģērbušies, viens otrs tiešām senatnīgā stilā, cits bavāriešu uzvalkā. Man žēl, ka burzmas dēļ nevaru neko nofotografēt.
Tad jau diezgan pavēlu ieejam kādā interneta kafejnīcā, lai atpūstos. Tur iepazīstoties ar jaunāko informāciju, apkārt skanot dažādām svešām valodām, galvā nāk uzmācīga doma- Vai tikai Latvijā jaunatnei nav jāsāk mācīties turku valoda?
Starp citu, Diseldorfā uz ielas krievu valodu var dzirdēt tik bieži, ka brīžam liekas, ka esmu Rīgā.
Tad aizvadu savu pavadītāju uz Mettmann un pati palieku stacijā.
Stacijā pavadīju jauku pus nakti. Skatījos nakts dzīvi tādā lielā stacijā. No vakara pa staciju diezgan daudz jaunatnes bļaustījās, jo laikam bija beigušies kaut kādi sporta pasākumi, jo daudzi bija ģērbušies lielos sporta kreklos, bet dežūrē daudz kārtības sargātāju.
Pirmos slēdza modes veikaliņus, tad dažādus kioskus, tad avīžu/grāmatu tirgotavu. Beigās atvērts palika tikai Makdonalds.
Tad stacijā uzradās amizanta kompānija - pavecāki kungi un dāmas kā no vēsturiskas grāmatas lappusēm izkāpuši - vīrieši bavāriešu cepurēs ar spalvām, dāmas cepurēs ar kaut kādiem eksotiskiem rotājumiem. Viņi gribēja apmeklēt restorānu, bet tas arī bija ciet.
Visu nakti strādāja uzkopēji- sākot ar veikalu, kafejnīcu, bufetīšu, tad arī stacijas tīrītāji pa 3 lāgiem posa visu. Kādā vietā arī kaut ko remontēja, bet vissirsnīgāk ņēmās 2 vīru brigāde, jo uz eskalatora bija izliets kaut kāds sacietējis šķidrums. Tur tika likta lietā ķīmija un karstā tvaika mašīna, bet tie cietie traipi varonīgi turējās pretī.
Pa staciju siroja pudeļu lasītāji. Viena tukša pudele-gan PET, gan stikla maksā 25 centi, tā nu viņi tur nāca viens pēc otra.
Ja uznāca snaudiens, tad ik pa laikam dārdošā balsī tika ziņots par vilcieniem- uz Ķelni, Parīzi un vēl kaut kur.
Kad apkārt visi jau snauduļoja, ieradās kārtības sargi un izdzenāja. Man gan nepienāca klāt, laikam neizskatījos pēc bomža. Nelielajā uzgaidāmajā telpā pa laikam iebrauca ar lieliem veikala ratiem kāda slima invalīde, kuras izrīcība atgādināja Bīna gājienus - papīrus saplēsa druskās, tad tos ostīja, slaucīja rokas, krēslus, lika visur un atkal sākās to lasīšana kopā, ostīšana un purpināšana.
Vislabāk man patika, kad blakus man apsēdās 2 panki ar rozā kurpju kastīti rokā. Attaisa to vaļā un tur 2 baltas žurciņas. Izņem tās ārā un nu tik mīlinās. Man bija sevi jāsavalda, lai neiesmietos, kad sāka viens viņas tur bučot. Pienāca vēl 2 tādi līdzīgi jaunekļi un izrādīja baigo interesi par šīm žurciņām.
Tā nu nosēdēju līdz 3.10 un gāju uz autobusu.
Ja brauciens ar vilcienu no lidostas izmaksāja 18,50, tad autobuss tikai 14 eiro.
Tad jau lidosta un pēc „lētām brokastīm: - tikai 4,70 eiro par berlineri (bulciņa ar ievārījumu) un tējas krūzi, gaidu iekāpšanu.
Lidmašīna sākas „joki”- mani stjuarts pārsēdina reizes 4. Nez kāpēc vienmēr nav kaut kas kā viņam patīk. Tad vēl kāds iereibis viesstrādnieks, kurš laipni tiek lūgts izkāpt, kad nu stīvējas, pakaļ atbrauc policija. Tā nu viņu tur pārējie draugi pameta, bez valodas zināšanām vienu pašu, jo tas, kas valodu prata no šīs kompānijas, negribēja kāpt ārā, lai palīdzētu reibušajam sazināties ar policiju.
Un tad jau mājas.
http://picasaweb.google.lv/Hopelv2/MetmenaUnDiseldorfa?authkey=Gv1sRgCKO8j8ywmrbAqQE#
