kā mēs braucām uz Livigno

Ināra Fedotova 17.02.2010 5 min lasīšanai

Laikam jau uzreiz jāpasaka, ka viss kas varēja notikt, ar mums arī notika. Sākās jau ar to, ka sarunāto mikrobusu mums nerādīja apskatīt. Bija atrunas, kavispirms nebija Latvijā, pēc tam, ka remontā. Pienāca pēdējā dienapirms izbraukšanas, nu un tad mums paziņoja, ka bussir un 19.00 mēs to varēsim saņemt pie Vienības gatves Maksimas. Īsi pirms šī laika, kad gribējām sazināties ar izīrētāju, izrādījās, ka telefons ir atslēgts. Nedaudz nervu spriedzes, tomēr pēc kāda laika izdevās sazināties. Nu it kā viss kārtībā, ap plkst. 20.00 buss ir mūsu rīcībā. Pirmā apskate liecina, ka buss ir netīrīts, degviela bākā tik vien, kā aizbraukt līdz tuvākajam benzīntankam, aizmugurējās riepas ar ļoti nodilušu protektoru. Bet nu esam priecīgi par to vien, ka buss ir. Sakrāmējam visas daudzās mantiņas-somas, slēpes, dēļus uttt. un ejam gulēt, jo rīt agri no rīta izbraukšana 2100 km tālajā ceļā. Protams, gulēju slikti, jo murgos rādījās tās sliktās busa riepas un kalnu serpentīni, pa kuriem mums būs jābrauc. Tātad, ceļamies pusseptiņos, 7.00nolikta izbraukšana. Pirmais darbiņš no rīta aizbraukt līdz benzīntankam pēc degvielas.Te nu arī sākās visas nepatikšanas. Busu nevarēja piestartēt. Ar savu mašīnu aizbraucam un nopērkam piestartēšanas vadus, pēc tam mēģinām iedarbināt ar tiem. Nekādas reakcijas. Laiks rit. Zvanām SOS , tie sola ierasties pēc pusstundas,bet ierodas pēc stundas. Mēs tikmēr dzīvoklī dzeram jau nezin kuro rīta kafiju. SOSdzeltenā mašīnīte atkal mēģina ar vadiem piestarēt, dara to kādu pusstundu, bet rezultātu nekādu. Tie paņem no mums 10 latus un dodas prom, bet mums jāmeklē jauns akumulators. Zvanām busa iznomātājam, no tiem parastā atbilde-mēs jums atzvanīsim. Gaidām atzvanu, dzeram kafiju, pie mums ierodas atbalsta grupa(kuri lidos ar lidmašīnu nākošā dienā), noskaņojums nu tāds, nezinām, smieties vai raudāt. Pie mums piebrauc mūsu otra kompānija ar BMW, tiem negribas neko gaidīt, tie dodas tālajā ceļā bez mums. Mēs jau apzvanām busu nomas firmas, varbūt kāda var mums tā pēkšņi iznomāt kādu busu uz nedēļu. Izrādās, nav tik vienkārši, praktiski visi busi ir iznomāti, viens it kā būtu, tas būšot dabūjams uz vakarpusi. Vismaz kaut kas. Tikmēr atzvanītājs ir ieradies ar jaunu akumulatoru, ātri apmaina, piestartē un ...jā, ir. Plkst 11.00, četras stundas pēc noliktā izbraukšanas laika, mēs varam beidzot doties ceļā. Ātri prom līdz pirmajam benzīntankam pēc degvielas, logu tīrīšanas šķidruma un tad beidzot esam ceļā uz Itāliju. Visai drīz braucot konstatējam, ka riepas nav nobalansētas, buss braucot vibrē, bet ko nu vairs, braucam tik tālāk. Polijā viss normāli. Vācijā naktī uz autobāņa atkal problēma, gāzes pedālis grīdā, bet buss neiet, ātri braucam nost no bāņa, tieši gadījās benzīntanks ar atpūtas vietu. Skatāmies, kas par lietu, visi rādītāji it kā normāli, apgriezieni uttt. Vienojāmies, ka problēma ir ar turbīnu. Apskatām pie reizes riepas, un protams, viena jau nolaidusi gaisu, to piepumpējam. Piestartējam atkal busu, it kā viss kārtībā, buss iet. Braucām atpakaļ uz bāņa, drīz jau Minhene. Tai izbraucam cauri, jau parādās Alpu piekalne, skatāmies degvielas rādītāju, tas rāda, ka drīz jāmeklē benzīntanks. Vienam pabraucam garām, jo tam mums nepatika nosaukums. Datorā sameklējam, kur nākošais, līdz turienei apm. 5 km, tātad aizbrauksim mierīgi. Bet..... aiz līkuma uz bāņa Alpu piekalnē pēkšņi sastrēgums. Skaidrs, ka sastrēgumā mums tajā 5 km posmā degvielas nepietiks, tāpēc vienīgā izeja ir stāties nost bāņa malā (kas ir aizliegts Vācijā). Nostājamies malā, saslēdzam uguņus, domājam,ko nu darīt. Garāmbraucošie ar izbrīnu mūs aplūko, dažs jau kaut kur zvana, laikampolicijai ziņo, vai. Kaut kas ir jādara. Mūsu vīrieši ņem 4 litru logu ūdens kanniņu un dodas pa bāņa stāvo nogāzi lejā uz vietējās nozīmes ceļu, kur mēģina stopēt kādu mašīnu. Trešā mašīna apstājas ar un aizved līdz tuvākajam vietējam benzīntankam, atlikušo logu šķidrumu salejam glābējmašīnai, kanniņā tiek nopirkta degviela 4 litri un glābējmašīna atved atpakaļ līdz bānim. Paldies viņiem.No plastmasas pudeles sameistarojam piltuviun iepildām dārgos 4 litrus degvielas busā. Nu varam doties sastrēgumā iekšā un laimīgi sasniedzam benzīntanku. Nu jau esam Alpos, kur arī izrādās ir sastrēgumi abos virzienos, palēnām virzāmies uz priekšu. Šveices kalnos atkal problēmas ar busa turbīnu, tās esam iemanījušies atrisināt, piestājot un izslēdzot motoru uz kādu brīdi. Un tad jau serpentīns augšup uz Livinjo tuneli un atkal buss neiet....augšup, pa serpentīnu un aizas turpat......nervi....Busā iestājies klusums. Par laimi, tieši pusceļā ir kabata, kur dzen iekšā visas mašīnas, lai neveidotu sastrēgumu augšā pie tuneļa. Tur kādu brīdi nostāvam, tad mūs laiž turpināt ceļu augšup. Nu jau galamērķis ir tuvu un to arī sasniedzam pēc 29 stundu gara brauciena. Esam laimīgi atbraukuši Livigno, nomazgājamies un pirmajā restorānā iekšāēst picas un lazanjas un vīnu dzert....Nākošā rītā uz trasēm, slēpošana bija lieliska visu nedēļu, ēšana arī lieliska, kā jau Itālijā un vēl Taxfree zonā un protams, alko..... Dažas dienas pirms atpakaļceļa sameklējam vietējo remontdarbnīcu, kur pārbaudām riepas. Un izrādās, ka divas riepas ir tādā stāvoklī, ka ar tām vairs nedrīkst braukt, neriskējot ar dzīvību.Divu riepu nomaiņa maksās 260 EUR. Zvanām uz Latviju iznomātājfirmai,ko darīt, atbilde jau pierastā-mēs jums atzvanīsim. Pēc pāris stundām atzvana un saka, ka kompensēs tikai daļu, tas ir 200 EUR. Mums ir izvēle, maksāt vai nemaksāt un riskēt ar dzīvību. Pareizāk sakot, mums nav izvēles, jo skaidrs, ka ar tādām riepām braukt ir pašnāvība.Riepas, protams, nomainām.Un tā pēc loti labi pavadītas nedēļas Livinjo dodamies mājup agri no rīta 5.00.Un atkal problēma,mūsu busu uzŠveices robežas paņem kompleksai pārbaudei (izkratīšanai), jo braucam taču ārā no Taxfree zonas. Tas mums nozīmēja to, ka viss līdz pēdējam centimetram rūpīgi sakrāmētais busiņa saturs bija jāizceļ ārā un pēc tam jāsaliek atpakaļ. Protams, liekais alkohols tiek arī atrasts, jo īpaši arī neesam to mēģinājuši noslēpt. Jāpiezīmē, ka Šveices muitniekibija ļoti laipni, strādāja baltos cimdiņos un beigās sarēķināja, lai mums būtu mazāk jāmaksā. Samaksājām akcīzi un soda naudu, nu varam atkal braukt tālāk piedzīvojumos.Alpu pārejās atkalsākas kārtējie sestdienas sastrēgumi, šoreiz pavisam nopietni, vairāk stāvam nekā braucam, pretim arī nāk mašīnu bariņš, pēc tam ilgu laiku tukšums, liekas, ka priekšā kaut kas ir noticis.Vēlāk izrādījās, ka nekas tur nav noticis, vienkārši viņiem tur tāds braukšanas stils. Snieg sniegs, priekšējāsmašīnas sabremzējas, nākošāsto pašu un tā tālāk jau ģeometriskā progresijā, veidojas kilometriem gari sastrēgumi, kaut arī priekšā nekā nav, braukšanas vaina. Tai garajai kolonnai pa vidu un uz beigām jau cilvēki dzīvo sastrēgumā. Lasa grāmatas, pīpē, guļ, pastaigājas, starp mašīnām jau sniegs sasnidzis, tātad jau ilgāku brīdi stāv. Latvijā tādus skatus neredzēt, lai kādi būtu laika apstākļi, cilvēki brauc, kaut arī lēnāk, bet brauc. Vācijā busa turbīnas problēmu dēļdabūjām pastāvētvēl kādu reizi un tad jau esam Polijā. Te nu atkal netālu no robežas stāvējām neizkustot no vietas 45 min, izrādījās priekšā bija fūre grāvī un policija bija nobloķējusi ceļu abos virzienos.Tie tad arī bija mūsu pēdējie kreņķi atpakaļceļā . Iepriekšējās dienas sniegputeņi Polijā un Lietuvā jau bija beigušies, tad nu mums bija salīdzinoši viegli ceļa apstākļi . Un tomēr, atpakaļceļā pavadījām jau 35 stundās kopā. Lietuvā pa ceļam saskaitījām aptuveni 10 avāriju vietas (iepriekšējās nakts sniegputeņa sekas). Ceļojums it kā galā, bet vēl buss jānodod. Un atkal problēmas, protams...Iznomātājs ierodas saņemt busu, bet iemaksātās drošības naudas(100 Ls) viņam līdz nav. Par busa remontā iztērētās naudas atgriešanu mums pat runa nav. Jo viņam nav tās naudas un pārskaitīšot nākošnedēļ. Ko nu? Busu neatdodam, bet vēlāk visu pārdomājot, uzrakstām papildus vienošanos pie nomas līguma un braucam vēlreiz uz tikšanos, jo gribam no tā nelaimīgā busa tikt vaļā. Vienošanos viņi paraksta, sola naudu pārskaitīt 2 dienu laikā..... Divas dienas beigās pārvēršas nedēļā un vēl nedaudz. Kad jau zaudējam cerības, nauda beidzot tiek samaksāta, gan ne pilnā apmērā un tomēr vismaz kaut kas...Ko no tā mums mācīties? Iesakām rezervēt mašīnas no pazīstamām firmām, kaut tas ir krietni dārgāk, bet drošāk gan. To mēs citu gadu arī darīsim.