subjektīvā puzle - L - Aquila

Martins Kalnberzins 14.02.2010 3 min lasīšanai

L - Aquila un Protenzione Civile.

2009 gada aprīlī L - Aquilu pārsteidza pamatīga zemestrīce. Postījumi bija grandiozi. Zemestrīci es pieminu, jo mana atrašanās Abruzzo reģionā ir cieši saistīta ar zemestrīces sekām. Septembra mēnesī mēs, vairāki puiši no Latvijas, ieradāmies Barsiciano, lai sāktu celt pirmo no trim skolām šajā reģionā. Līguma noteikumi paredzēja, ka organizācija, kas daļēji ir arī pasūtītājs- klients nodrošina mūs ar dzīvošanu un ēšanu.

Mēģinot ieekonomēt naudu, es biju izvēlējies braukt pa bezmaksas ceļu Torino – Barsiciano 730 km. Ievadot maršrutu tomtomā, sanāca 7 stundas ilgāks ceļš, bet ekanomija 35 EUR. Maksas ceļi Itālijā ir dārgi, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Uz rīta pusi, nosnaudies atomašīnā, es pašreiz 8 no rīta, samiegojies un visādi citādi ne visai svaigs sēdēju pamatīgā korķī apmēram 25 grādu karstumā, un sašļuku arvien vairāk. Jāatzīst, es vēl vēlāk, divas reizes mēģināju lavīties pa bezmaksas ceļiem, līdz tomēr beidzot sāku lieto maksas autostrādes.

Papētot karti, brīnījos, kā tik mazā pilsetiņā kā L- Aquila var būt tik pamatīgi rīta korķi. Uz to brīdi es vēl nebiju apjautis nesenās katastrofas patiesos apmērus un nezināju, ka praktiski viss pilsētas centrs ir slēgts un palicis tikai viens bezmaksas ceļš, kurš izved cauri pilsētai. Brīnoties un svīstot, es lēnā garā virzījos uz priekšu. Pilsēta ir pamatīgu kalnu ieskauta no trim pusēm, bet DA pusē bija ieleja, ar manu galamērķi nelielo ciematiņu Barisciano. Pati L ‘Aquila atrados kalnu pakājē.

Vecpilsēta bija uzkalnā. Kā reiz tā arī vissmagāk bija cietusi. Vēlēk,vairākas reizes mēģinot atrast kaut ko pēc tomtoma, es atkartoti mēģināju braukt vecpilsētā iekšā, jo mans ceļvedis uzrādīja meklēto biroju vai iestādījumu tieši tur, bet katru reizi es atdūros uz karabinieru posteni, kuri atteicās man ielaist un norādīja man pilnīgi citu virzienu. Centrālo pastu es, piemēram, atradu ārpus centra ceļa malā, iekārtotu milzīgā speciali piemērotā smagās mašīnās piekabē. Pirmajā dienā, pilsētai cauri braucot, radās iespaids, ka tā ir kaut kāda dīvaina. Bija grūti noformulēt sajūtu, tikai tā nabija gleznaina, jauka Itālijas mazpilsēta kā citas, kuras jau biju apmeklējis. Tikai vēlāk, kad acs jau bij uztrennēta, es apjautu, kas tam ir par iemeslu. Pārsvarā visas ēkas pislētā bija ciet un tām blakām bija konteineru, mazu koka mājiņu, telšu un visādu citu materiālu konstrukcijas, kas tad arī bija veikali, dzīvojamās mājas, biroji, bankas utt. Bet, primajā dienā braucot ar auto cauri pisētai, acīm ņirbot svešā vietā spilgtajos saules staros, es tikai brīnījos par pilsētas dīvaino seju.

Izbraucot no pilsētas korķis nesamazinājās un virzība uz priekšu turpinājās kaitinoši lēni. Izbrīnu radīja tas, ka abās ceļa pusēs praktiski visu laiku stiepās nebeidzamas treileru un telšu pilsētiņas. Pievēršot uzmanību ceļam, es tikai palēnām ievēroju nedabīgi lielo dzīvojamo treileru skaitu ceļa malās un tad jau, sākot pētīt apkārtni rūpīgāk, atklāju, ka jebkurš daudz maz līdzens placis bija piebāzties ar tiem. Dažās vietās jau daudz oficiālākā gaisotnē aiz uz ātru roku saslietām sētām varēja redzēt milzīgas telšu nometnes. Nākamā atklāsme bija, ka, ja sāk pētīt satiksmi uz ceļa, tad apmēram 50% no visa transporta bija carabinieri, civilā aizsardzība, ugunsdzēsēji, atrās palīdzības un vēl nenosakāmu organizāciju automašīnas.

Beidzot es ieradzīju uz ceļa zīmi Barsiciano un ar slaidu loku nogriezu no šosejas praktiski uzreiz arī iebraucot vienā no telšu pilsētiņām. Pavasarī biju plānojis,iespējams, iesasitīties Humana org. organizācijā un doties uz Āfriku. „Lūk tev! Arī Tava Āfrika! ” es nodomāju pie sevis , izkāpjot no auto svelošos saules staros un lūkojoties apkārt.

Nometne atradās netālu no galvenā ceļa pirms paša Barisciano ciemata, kurš bija nedaudz augstāk kalnā. Vienā daļā nometnes mitinājāstie ciemata iedzīvotāji, kuru mājas vairs nebija derīgas dzīvošanai. Zaļš krusts uz ēkas nozīmēja, ka to var apdzīvot, bet sarkans bija lieguma zīme. Liela daļa no ciemata ēkam bija ar sarkanu krustu. Otrā nometnes daļā mitinājās visas iespējamās organizācijas, kuras bija saskrējušas sniegt palīdzību. Es, protams, ierados šeit tad, kad jau visas postošakās sekas bija novērstas un palīdzības dienestu darbība uz to brīdi jau šķita kurioza. Ja pieņem, ka puse nometnes vai pat mazāk bija iedzīvotaji, tad otra puse bija palīdzības sniedzēji, kuri viens otru ļoti rūpīgi apkalpoja, savu pienākumu robežās. Cik varēja saprast, visas šīs organizācijas bija pusvalstiskas, uz brīvprātības principiem balstītas. Kaut kas līdzīgs mūsu zemessardzei. Visi brīvprātīgie lepni nēsāja savas formas, kuras krāsu un daudzvedības ziņā bija kopsumā gana krašņs skats. Sestdienās notika darbinieku maiņa un vecos līdzētajus nomainīja jauni entuziasti. Nenoliedzu, ka tas ir cēls žests nākt palīgā saviem tautiešiem no citiem reģioniem un rada tautas kopības sajūtu, bet šinī brīdī tas jau likas nedaudz smieklīgs un vairāk atgadināja treniņu nometni ar atpūtas elementiem. Piektdienās parasti visi pirms prombraukšanas skraidīja apkārt ar jauniepazītajiem draugiem un fotogrāfējās visur, kur vien bija iespējams, iemužinot savus varoņdarbus Abruzzo reģionā, tai skaitā, protams, arī ar mums – eksotiskajiem latviešiem.

Par iesaistīto dienestu noslogojumu var spriest izlasot manu rakstu „Maltīte”, kur, paanalizējot minēto posteņu lietderību, var izdarīt secinājumus. Bet, kā jau teicu iepriekš, iespējams patiešām ir vērts tērēt kaut kādus finansiālus līdzekļus, kuri, pretstatā tam, ka tauta izjūt kopības sajūtu un dod iepēju visiem gribētājiem apliecināt savu labo gribu un soladirātiti, ir salīdzinoši niecīgi.

Nu lūk, tad tam visam pa vidu turpmākajos 3 mēnešos bijām arī mēs- latvieši. Apsteidzot laiku un dažādus krikumus, ko gan jau aprakstīšu citos stāstījuma fragmentos, jāsaka, ka cilvilās aizsardzības nometne ar visu ēdnīcu - klusiņām izkūpēja gaisā kopā ar pirmajiem vēsajiem vakariem novembra mēnesī. Palēnām pazuda pa konteinerim vai teltij, līdz kamēr novembra vidū kā uz burvju mājienu, izčibēja visa pilsētiņa, atstājot milzīgajā laukumā tikai dažus vientuļos konteinerus, kuros palika tie, kuriem laikam patiešām nebija kur sprukt.