...saulriets, kurš mums seko, saullēkts - kurš pavada... 2.daļa
|
Raimonds Gudrups
|
3.Diena
Siers, augļi - mani ceļotāji ir tiešām labi sagatavojušies un gatavi tālajam ceļam - arī tekila nav aizmirsta un savā pirmajā pārbraucienā ērtajā ADO autobusā, pēc nepilnu 3h ceļa pieturam Chichen Itzas arheoloģijas centrā.
UNESCO kultūrvēstures un pasaules 7 brīnumu sarakstā iekļautā senā pilsēta apbrīnu izraisa ikvienā tās apmeklētājā. Nesteidzīgi, lēni klīstot starp akmens tempļiem iepazīstinu Lindu ar bērniem, ar tās apbrīnojamajiem celtniekiem - Maiju tautu. Kad Eiropa grima pelēcībā - 1.gs.m..e. šeit valdīja milzu kultūras uzplaukums. Arhitektūras, fizikas un astronomijas kokteilis, matemātika - līdz kādai vecajam kontinentam nācās gaidīt gadsimtiem vai pat pazemībā tās priekšā nolaist galvas. Apbrīnojamā akustika jauniešiem sagādā pārsteigtu prieku - kad Kukulkana piramīdas pakājē lieku sastāties visiem kopā un plaukšķināt - piramīda atbild ar putniņa čiepstu... Tas ir Maiju svētais putns - Ketcals, kurš ''dzīvo'' tempļa virsotnē.
Gan tirgus laukumu, un tūkstoš kareivju templi, gan observatoriju un Venēras templi, cenotes un Pok ta Pok (Maiju rituālās bumbas spēles laukumu - Lindas mīļi iesauktu par ''gurniņbumbu''), nu vien apdzivo tikai ķirzakas un kāda neiznīcināma vēstures aura... Šur tur kāds krāsas traips, zīmējumi un akmenī grebti simboli. Kā uz mirkli sasaluši akmens pelēkā stingumā... Tolteku kareivji, jaguārs un ērglis ar cilvēku sirdīm nagos - vien Kukulkana čūska divreiz gadā atgūst savu dzīvības elpu un nesteidzīgi lēni nokāpj no debesjuma pie savas tautas (raksts ''Kukulkana atgriešanās'')
''Es jums rādīšu Meksiku tādu - kādu es to esmu iemīlējis - neskartu un tūristu nesabojātu - noslēpumainu un krāšņu...'' es piekodinu maniem ceļabiedriem - ''aizveriet acis, iztēlojaties'' es mudinu, ''ik katra taka šeit senas un varenas civilizācijas basajām kājām mīta.'' ''Simtiem, desmitiem ikdienas tūristu pamana un apbrīno vien akurātus akmens bluķus - es vēlos, lai jūs redzētu vairāk!''
Un viņi skatījās ar dvēseli savu...
Šie ceļotāji redzēja vairāk...
'Cik maksā latviešu gids'' pēkšņi mūs pārsteidz skaidra latviešu balss. Nejauši satiktie tautieši, klīstot pa „tirgus placi” pamana savējos. Pārmijot pāris vārdus, šķiramies. Esam maza tauta, bet visur...
Lai gan aizrautā baudā klīstam starp piramīdu drupu un aleju labirintiem, pienāk laiks atvadīties un turpināt nu tikko iesākto ceļu. Noķeram taksi un laižam atvēsināties uz netālo Ik Kil cenoti nopeldēties. Cenote ir pazemes ezers, aka - savā laikā tādas tika izmantotas kā ūdens rezervuāri. Nesen kāda milzu cenote tika atklāta Gvatemalas džungļos pie Tikal piramīdas - tās tilpums 42milj., kubikmetru - lietus sezonā uzkrātais ūdens nodrošināja tās apkārtni un iedzīvotājus ar ūdens rezervi sausajā sezonā. Bieži tādas pazemes akas tika izmantotas arī reliģiskos rituālos, upurējot tajās cilvēkus, tāda ir arī mūsu nupat apmeklētajā pilsētā, bet Ik Kil cenote, kurā grasāmies nopeldēties ar vēstures ierakstiem palepoties nevar, toties ar brīnumskaistu ietērpu gan...
Sārti krāšņie krūmi un milzu koki košzaļām lielām lapām, liānas un dzeltenie ziedi neprasmīgi slēpj milzu akas muti... Acis slīd pa koku zariem, kas svara un laika nesaudzēti liec savus smagos lapu zarus pār ūdens bedri... Liānas un vītenes. Kā brūni zaļa gadsimtu bārda, tās atspīd zaļajā ūdenī metrus 25 zem mums. ''Un mēs tur peldēsim?'' pārsteigtā izbrīnā man jautā Toms. Un jau pēc mirkļa visa trijotne veldzējas vēsajā ūdens akā. Akrobātiski salto no 10metru augstuma Toma izpildījumā izsauc ovācijas, citiem oāzes baudītājiem. ''Tik neuzlec haizivīm uz galvas'' es smejos norādīdams uz kādām teju mākslīgām 15-25cm. lielām, melnām zivīm, kuras pēc izskata nudien atgādina slaveno plēsējzivi - tik šī nekustīgi un slinki plunčājas ūdens virspusē. Akas dziļums ir ap 40metriem - tādēļ ik viens droši mēģina lēcienus no augstajām akas malām.
Kad visi ir guvuši spirdzinājumu, kaut nedaudz vēsajā ūdensbaļā, mūsu ceļš turpinās un dodamies uz Meridu, lai no tās tālāk dotos garā nakts pārbraucienā uz Palenque.
Meridā mums ir pāris stundas laika, kuras izmantojam, lai pavakariņotu, lētā, prastā un vienkāršā - ļoti tipiskā Meksikāņu ēstuvītē... bet - pie MILZU plazmas platekrāna televizora skatoties kādu vecu Meksikāņu šausmu filmu un dzerot svaigi spiestas arbūza, ananāsa un meloņu sulas...
4.Diena
Labi paēduši, mēs dodamies garākajā pārbraucienā - Merida-Palenque. No baltās koloniālās pilsētas Jukatanās pašos ziemeļos uz Meksikas sirdi un dvēseli - Chiapas štatu centrālmeksikā.
Līdzpaņemtais siers un tekila līgani iešūpina latviešus sarunās par senās kultūras noslēpumiem un nezināmo... Ceļa līkumu, nakts melnumu un sarunu gurdināti ceļabiedri pēc brīža, katrs ir miega vadīti un sapņu ietīti, cieši iemiguši... iespējams, ka tieši šajā vietā sākas mūsu Meksikas sapnis...
Viens pēc otra smagi miegainie acu plaksti veras. Teju nedrošībā par redzamo - iesaucos - ''Esam klāt!'' 8 stundu nakts ceļš ir labi, saldi nogulēts. Vēsi kondicionētais autobusa gaiss paliek aizmirstā pagātnē, kad kā bieza suta - mitrs kalnu džungļu gaiss mūs iesūc sevī... Ar somām plecos, mēs pusnomodā stāvam klusajā rīta pilsētā. Es noķeru taksi un norādu virzienu - viesnīca ''Margarita''.
Pulkstenis rāda 7 no rīta. Pelēki dzidra jauna diena. Pēc pāris līkumiem nogriežamies no galvenā ceļa un iebraucam mežu, krūmu un puķu ielokā. Mežs un rīts vēl guļ, bet putni, modušies rīta dziesmā, aicina celties jaunai dienai...
Taksists mūs izsēdina nelielā placītī zem milzu banānlapām un norādot virzienu dziļāk dabas ielokā, pa šauru taku, atklāj ceļu uz mūsu viesnīcu.
Koku un krūmu, banānu un liānu ieskauta taka ved pār upīti, aiz kuras koša, bet pavisam necila divstāvu mājiņa ar norādi - ''Uzņemšana otrajā stāvā''. Durvis, aizkariņi, zvana poga uz kuru neviens neatbild - ''Liekas, jau ka vēl guļ'' - nolemjam - ''pus 8 no rīta, taču!'', līdz pamanām necilu uzrakstu - No Vacancy - Vietu Nav!
Būdami ceļotāji un baudītāji, ne tūristi un praktiķi, ceļojam bez iepriekšējām rezervācijam, tādēļ panikā nekrītam un matus neplēšam, bet dodamies meklēt jaunu apmešanās vietu. Tālu gan netiekam, jo nez no kura krūma mūsu priekšā parādās jauna sieviete un piedāvā naktsmājas - divus atsevišķus bungalo ar kopējo, publisko dušu un tualeti vai vienu, lielo ar privātām labierīcībām un dušas telpu. Izvēlamies otro un apmetamies 4 gultu namiņā - ''Mandarina'' - Mono Blanco (Baltais Pērtiķis), viesnīcā. 4 sienas, 4 gultas.
Lieli plaši logi ar moskīttīklu segti, griestu vietā tāds pat tīkls aiz kura jumta dzega un simtiem biezu zirnekļutīklu, kas istabiņas interjerā nemaz nešķiet biedējoši, bet pat akcentē stila ieturēšanu. Pavisam vienkārši un jauki. Mazais koka namiņš atrodas līdzās seklai, sausai upītei, kura vijas caur zaļo viesnīcas teritoriju. Koku, krūmu ielenkti, šauru taku saistīti, šur tur pa retam namiņam, kāds lielāks, kāds mazāks, kāds aprakstīts baltiem simboliem, uz cita maiju piramīdas tēls... Veļas māja agrajā rīta stundā snauž savā neskartībā ar savu darba dienu gaidošām veļasmašīnām un vietējais restorāniņš ar lapeni un ērtajiem plastmasas krēsliem... Tāda kā ''puķubērnu'' pasaulīte - neskarta un vienkārša.
Duša un apauti ērti apavi, un kājas mūs jau nes virzienā uz Meksikas mistiski skaistāko vietu - Palenkes piramīdu kompleksu.
Tiklīdz nokļūstam uz galvenā ceļa - divi atraktīvi kungi mūs teju ierauj savā baltajā ''tautas vāģa'' busā - ''transportēšot mūs uz izvēlēto galamērķi''! Padodamies piedāvājumam un pārliecināmies par dzīves izkārtoto kārtību - drīz vien jau vienojos ar šoferiem, ka nākamajā dienā tie mūs privāti vedīs uz šī reģiona skaistākajiem ūdenskritumiem, par diezgan izdevīgu samaksu. Nogādāti šīs dienas galamērķī - pie Palenkes arheoloģijas centra vārtiem - ar kungiem šķiramies, lai tiktos nākamā dienā 8 no rīta.
Iegādājušies biļetes - tādas šeit ir divas - gan par iebraukšanu nacionālā parka teritorijā, gan ieeju arheoloģijas zonā, nolemjam, ka būtu jauki izbaudīt piedāvāto tūri pa Palenkes džungļiem uz vēl neatklātajām piramīdām un taku labirintiem, liānu, putnu un mērkaķu sargātām...
''Es esmu Tarzāns'' - atsmej mūsu džungļu gids Haime - ''ar mani jūs būsiet drošībā!'' Nolauzis katram pa stingram zaram, mietam uz kura balstīties, pavadonis liek sekot dabas varenības pasaulē...
No piķa upes, slīpā kalnu nogāzē, kurai abpus biezs džungļu vainags, Haime nogriežas no ceļa. Pašķīris zaru slēģus, viņš aicina doties dziļāk... ''Čūskas, indīgi zirnekļi'' - es drošības labad un Baibas mudināts jautāju - ''Ir, Ir - neejiet tikai nost no takas un cieši sekojiet man'', gids piekodina.
Vien solis caur zaļo krūmu sienu un pavisam cita pasaule kļūst par tavu... Gaiss tik svaigi biezs un gaisma no koku lapām līst, un tek kā dzīvības sula pa tumšbrūnajiem koku stumbriem, putnu balsis kā dziesma un mērkaķu rēcieni tālumā...
Mēs dodamies dziļāk biezoknī, zem milzu kokiem un akmeņu krāvumiem, kas reiz senu roku skarti, slejas senos tempļos...
Bez iztēles un prāta zīmējumiem - es redzu valstību, es skatos pasaulē, kur valdīja citas vērtības. Kur nogrimis templis laika smiltīs, kur laukuma vietā dzīvības mežs, cilvēku balsis nu putnu dziesmās un viss, kas vien runā un skatās manī, tām pat acīm - ir šis apsūbējušās akmens sienas...
Pastaiga, nu jau par šīs svešās civilizācijas mītajām takām mūs aizrauj. Gan senie akmens vraki, gan milzu koki un daba... Pateikušies par pavadīšanu - attopamies sarkanās karalienes tempļa pakājē - galvenajā piramīdu parkā Palenkes teritorijā...
Skaidri zilās debesis un saulē mirdzošie maiju tempļi maniem ceļabiedriem, liek vienlaikus iesaukties '' Vauuuu....!''
Šīs noteikti ir vienas no skaistākajām un apbrīnojamākajām maiju kultūras relikvijām. Biezu džungļu ieskautas, augsta kalna nogāzē slejas reģiona viena no varenākajām senajām pilsētām - Palenque. Noslēpumi, tikpat biezi kā mežs, kas to sargā, liek pētniekiem lauzīt galvas un minēt - kāda nozīme bija šai tik slavenajai Maiju un Pakala pilsētai - karaļa, kurš sevi uzskatīja par vienu no Dieviem.
Tā mēs klīstam starp piramīdām un to ejām, pagalmiem un telpām... Bet, kad pievarētas kādas augstas kāpnes un uzkāpts Krusta templī, mēs visi klusumā pazūdam. Zem mums akmens nami snaudienā dus, pakalns un templis aizmidzis viens, bet aiz tā cik acis tver... kur horizonts ar mākoņiem saplūst vienā milzu piepildījuma jūrā...
Tā mēs peldam sapnī un jūrā no tumšzaļu mežu un zilu kalnu viļņiem, līdz ideja dzimst... - ''Cik fantastisks saullēkts te būtu!'' - kāds neapdomīgi izmet - Linda to vien likās bija gaidījusi - ''Bet patiesšām - davai ceļamies un nākam no rīta uz šejieni - ceļu taču pa džungļu taku arī mums jau parādīja!'' neviens nav īpaši skubināms un tiek stādīts plāns rīta agrumam - piramīdu iekarošanai... Te jāpiebilst, ka saule lec pirms 6 no rīta, kad parks vēl ir slēgts un ceļā mums jāpavada vismaz stunda vai pat divas pa tumsu un krēslu - tāpēc tiek cītīgi domāti labākie varianti... Pat ''nejauša nomaldīšanās'' un pārnakšņošana kādā no piramīdām...
Bet te pēkšņi pamanām piramīdu parka teritorijā līdz zobiem bruņotus armijniekus. Šajā brīdī Baiba mūsu trijotnei novēl veiksmi avantūrā un no turpmākās dalības un agrās rīta misijas savu dalību atsauc. Nolemjam, ka neba armija ieradusies saullēktu sargāt, un teritoriju pametam pa džungļu taku, lai to vēlreiz kārtīgi iegaumētu. Arī tālāko un garāko atpakaļceļu līdz viesnīcai, no kalna pa džungļu ceļmalu dodamies kājām, lai zinātu aptuveni ar kādu laiku rēķināties.
Pa ceļam piestājam iedzert svaigu arbūzu sulu kādā nelielā restorāniņā, kura saimnieks, starp viesu galdiem trenkā krietni izplūkātas vistas, nedaudz tālāk mūs atkal pārsteidz bruņots armijas postenis, virs kura koku zaros laiski valstās melns mērkaķis, bet turpinot ceļu, mūs nostāk pasauc, kāds jauns puisis un piedāvā halocigēnās sēnes un marihuānu...
Arī bez sēnēm mūsu ceļojums (angl.trip) ir gana košs un izvēlamies labāk to baudīt skaidru galvu un acīm, izbaudot pilnību kādu sniedz katra tā nianse...
Tādas sniedz arī Meksikas īstās virtuves baudīšana - un izsalkuši no garā ceļa, taujāju taksistam pēc labas ēstuves pilsētā - kurš iesaka restorānu Las Tinajas - uz to arī dodamies.
Plašs, gaišs - vaļējām sienam ar skatu uz mazajām, šaurajām Palenkes ieliņām. Vairāki galdiņi ar vietējiem pilsētniekiem, ir kā zīme, ka ar šo vietu viss ir kārtībā. Tā ir kā formula, pēc kā izvēlēties ēstuves - vietējais cilvēks vienmēr zinās, kur ir laba ''manta'' un ja ap kādu no tām spieto tumsnējie meksikāņi - un vēl ar ģimenēm - tad tāda vieta noteikti būs ievērības cienīga un vērā ņemama...
Izvēlamies lielu galdu zāles malā pie loga. No plašās ēdienkartes drīz vien mūsu izsalkušajos vēderos krīt garda zivs, garneles sviestā, fajitas un banāna sacepums pikantā mērcē man. Katrs samaksājam ap 3-4Ls par porciju ar svaigām arbūzu, meloņu, apelsīnu un guabanas sulam.
Labi paēduši - ripojam tālāk pa pilsētiņas ielām. Gardais Meksikas saldējums pilnai labsajūtai, līdz pamanām, ka centrālajā laukumā - krēsli, skatuve - tiek regulētas gaismas, noskaņoti mikrofoni... Sarkana roze, no nejauša Meksikāņu ''macho'' kunga Lindai, liek mums atcerēties - ''8.marts!''
Jā - arī šeit to zina, un sieviešu diena Meksikā arī liek apsveikt un atcerēties par mūsu sievietēm. Kā 4 balti zvirbuļi, starp melnajām tumsnējām galviņām, ieslīdam krēslu rindā, lai apsēstos un nedaudz pavērotu notiekošo... Pilsētas mēra skaista un dziļdomīga apsveikuma runa ''mūsu ciema sievietēm'' un ''lauku kapellas'' dzīvā uzstāšanās. Ļaudis bauda. Kāds dzied līdz, kāds laižas jautrā dejā. Ģimenes ar bērniem un iemīlējušies pārīši... Brīdi izdzīvojot līdzi vietējiem ''šlāgerritmiem'', vienīgie tūristi pilsētā (patiešām - 3 dienu laikā nemanījām tajā nevienu citu ceļotāju) pamet svinību vietu, lai iepirktu augļus, un dotos tālāk svinēt uz savu džungļu hipijviesnīciņu, jo nākamā diena mums jāsāk ar saullēktu palenkes tempļu virsotnē...
