Kā latvieši Austrijā skaloja zeltu un piedziedāja bavāriešu krogus

  • 5 min lasīšanai
Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni - tas nu būtu pilnīgi skaidrs. Par to jūlija beigās un augusta sākumā pārliecinājās arī paliela latviešu ceļinieku grupa, kas "Relakstūres" gides Evitas vadībā devās iekarot Bavāriju un Zalcburgas Alpus. Bet nu par visu pēc kārtas. Pirmā lielā pieturvieta ir Vācijas pilsētiņa Meisene, kurā top skaistie, slavenie un visnotaļ dārgie porcelāna izstrādājumi, ko no citiem atšķir firmas zīme - divi zili sakrustoti zobeni. Tiesa, pašā ražotnē neviens tūristus nelaiž, lai neiznāk kā teicienā par ziloni trauku veikalā un neizspiegojam kādus noslēpumus. Taču par tūristiem ir padomāts - četrās zālītēs sēž rūpnīcas un speciālisti un visai uzskatāmi parāda, kā no baltās porcelāna masas tiek veidotas vāzes u.tml., kā tie tiek izrotāti ar ziediņiem un pēc tam krāšņi izkrāsoti. Kad tu, cilvēks, redzi, cik daudz laika prasa viena šķīvja vai vāzes izgatavošana (kura cena rūpnīcas veikaliņā dažkārt tiek rakstīta ar trim cipariem), tad jautājumi vairs nerodas. Mierinājumam turpat kafejnīcā apēdam dikti garšīgu jogurta torti un iedzeram īstu espreso no īstām Meisenē tapušām krūzītēm, un varam doties tālāk. Otrs spilgts akcents neapšaubāmi ir Berhtesgādenes sālsraktuvju apmeklējums. Jāpiebilst, ka šajā reģionā sāli iegūst joprojām, turklāt lielos apjomos. Lai nu kā, raktuvju apmeklējuma rītā mūs ieģērbj visai fifīgos kostīmos, sasēdina vilcieniņā, un gida Tonija vadībā dodamies pazemē. Starp citu, lai tiktu līdz visām iekārtām, divreiz jāšļūc pa slidkalniņu - gluži tāpat, kā to savulaik darījuši raktuvju strādnieki. Tikmēr Tonijs kliedz "Dn't Break!", bet mēs viņam iemācām latvisko "Nebremzēt!". Kad esam pazemē, klausāmies audiogida stāstītajā (var izvēlēties angļu, krievu, spāņu, itāļu u.c. valodu), aplūkojam iekārtas, bet daži ziņkārīgie pat aplaiza sienas un secina - jā, ir gan sāļš. Pēc visa dzirdētā un redzētā rūpnīcas suvenīru veikaliņā roka gluži neviļus stiepjas pēc maciņa, lai iepirktu ar dažādām piedevām - pat zaļo tēju! - bagātināto sāli... Turpat Vācijā, Augsburgas viesnīcā, kārtējo reizi secinām, ka desmit pie galdiņa sēdoši un vienu alus kausu iztukšojuši latvieši ir spējīgi pārdziedāt veselu baru vācu kungu, kuri mierīgi iemet šņabīti un tam virsū aliņu. Vietējie mēģina, mēģina, taču kopīgā dziesmā viņiem vienoties neizdodas, lai gan skandinām arī "Rozamundi" un "Pie Dzintara jūras". Nu, ja nekā, tad nekā; tomēr domājams, ka mums atmiņā paliks viņu gardais alus un milzīgās ēdienas porcijas, bet viņiem - mūsu dziedāšana. Starp citu, tie braucēji, kas palika savos numuriņos, otrā rītā pilnīgā neizpratnē jautāja, kas lejā esot tik skaisti dziedājis... Veselu dienu veltām pilsētiņām gar Alpu Romantisko ceļu - Vircburgai un Rotenburgai. Par pilsētu vēsturi, kas iesniedzas gadsimtos un arhitektūru vispār nav ko runāt - ko skaistāku un sakoptāku grūti iedomāties. Taču daudzus pārsteidz fakts, ka no nelielās Rotenburgas, kuras simbols ir "sniega bumbas" - bumbveida smilšu mīklas cepumi ar dažādu pildījumu - nācis gan slavenais Riekstkodis, gan Lācītis Tedijs, gan tepat atrodams Ziemassvētku muzejs un lielisks Ziemassvētku rotājumu veikaliņš. Ir jau dīvaini vasaras vidū domāt par eglīti, vecīti u.tml., tomēr rotājumus iepērkam biezā slānī, atceroties teicienu par ragavu kalšanu vasarā. Otru dienu pilnībā veltām Austrijas un Vācijas dabas jaukumiem - 75 m augstajam Gollingas ūdenskritumam, kur cilvēks kļūst slapjš no augšas un apakšas, jo rasina ne tikai no ūdenskrituma, bet arī no debesīm, un Lihtenšteinas aizai, kurai nav nekāda sakara ar pilsētvalsti Lihtenšteinu. Katrā gadījumā apmēram kilometru garā un vietumis tikai 2-4 m platā aiza ir kolosāls dabas veidojums, kuru var izbaudīt, nesteidzīgi pastaigājoties pa mazliet slidenām koka laipām un kāpnītēm, domās pateicoties firstam Lihtenšteinam, kas šo aizu savulaik atklājis un licis labiekārtot. Starp citu, uz visiem dabas objektiem ieteicams doties no rīta, jo vēlāk tie zināmā mērā sāk atgādināt frikadeļu zupu vai mangustu koloniju, kuras iemītnieki (respektīvi, tūristi) vairojas ģeometriskajā progresijā. Un tad vairāk ir jādomā par paša un pārvietošanās drošību, kā dēļ neatliek laika jūsmot par apkārt redzamo ainavu. Vēl viens neaizmirstams piedzīvojums ir zelta skalošana. Lai ar to varētu nodarboties, jādodas uz Rauris dabas parku un ar pacēlāju (no skata visai nedrošiem un maziem vagoniņiem) jāpaceļas apmēram pusotra kilometra augstumā. Tur iekārtots vesels laukums ar diviem milzīgiem, dubļaina ūdens pilniem kubliem, pie kuriem bars tūristu nolēmuši tikt paši pie sava zelta. Tas šķiet mazliet neticami, taču, kad pieredzējis skolotājs vai šova vadītājs savā skalojamā bļodā ieliek čupu dubļ un un jau pēc minūtēm divdesmit parāda iznākumu - starp smiltīm mirdzošus zelta graudiņus - viens otrs skeptiķis ir gatavs pats pļančkāties pa ledaino ūdeni, lai vēlāk ieguvumu ar skolotāja palīdzību iedabūtu mazās, ar viskozu šķidrumu pildītās ampuliņās un tad palepotos - sak, es esmu zelta īpašnieks!!! Jāpiebilst gan, ka šādai izklaidei ieteicams iegādāties Zalcburgas zemes karti, kas dikti atvieglo daudzu tūrisma objektu apmeklēšanu - piemēram, brauciens kalnā ar pacēlāju citādi izmaksātu 16 eiro, bet pati zelta skalošana - vēl 6 EUR. Tad nu rēķiniet paši... Un noteikti vēl ilgi mūsējie neaizmirsīs ledus alas apmeklējumu - gan tādēļ, ka pašiem pa visai slīpu kalnu taku nācās uzkāpt gandrīz kilometra augstumā, pa ceļam secinot, ka atveras gan otrā, gan trešā elpa, gan, protams, redzētā dēļ. Jo noteikti bija vērts pārvarēt vēl 700 pakāpienus augšup un lejup, lai priecētu sirdi un acis ar fantastiskajām, gadu gaitā tapušajām ledus skulptūrām, kolonnām, lāstekām utt. Jāpiebilst, ka alās NAV elektriskā apgaismojuma (acīmredzot, lai ledu no kušanas pasargātu pēc iespējas ilgāk), tādēl jāizlīdzas ar gidu izdalītajiem kalnraču lukturīšiem un jāgaida brīdis, kad gids kādu no ievērības cienīgākajiem objektiem izgaismos pats. Vēl jāņem vērā, ka daudzos objektos - arī šeit - fotografēt ir aizligts, par ko gids ik pa brīdim atgādina, aurojot "No Photo and video!", taču ik pa brīdim skaistākās lietas tomēr paamanāmies iemūžināt, jo paša fotografētai bildei, kā zināms, ir cita vērtība. Runājot par estētiskām un skaistām lietām, noteikti jāpiemin vāciešu mīlētais karalis Ludvigs II, ko tauta, šķiet, pat dēvējusi par pasaku karali. Viņa devums vēsturei un kultūrai vis nav kādi iekarojumi, bet gan divas absolūti fantastiskas pilis - Noišvanšteina un Linderhofa. Pirmā uzcelta uz 200 m augstas klints un pa gabalu tiešām izskatās pēc kādas izrādes dekorācijas, taču uzrāpjoties (precīzāk sakot, ar autobusu uzbraucot) kalnā un aizejot uz Marijas tiltiņu, var tikai apbrīnot karaļa fantāzijas un celtnieku meistarību, kuri uzcēluši kaut ko tik filigrānu un skaistu kalna galā. Diemžēl pāragrās un mīklainās nāves dēļ Ludvigs II no iecerētajām 260 istabām paguva iekārtot vien 18, kas tagad nodotas tūristu vērtējumam. Savukārt otra pils - Linderhofa - atrodas turpat netālu un nedaudz atgādina Versaļu (tāda bijusi arī Ludviga II iecere). Skaistums bezgalīgs un, ja gribat gūt kaut nelielu priekšstatu, tad Rundālē, Versaļā un un Ziemas pilī redzamo pareiziniet ar 4. Un kur nu vēl lielā strūklaka pils priekšā, kas sāk darboties visnegaidītākajos brīžos, skatu padarot vēl krāšņāku. Jāpiebilst, ka gan Noišvanšteinu, gan Linderhofu (parkā atrodama arī mākslīgā grota, kurā tiešām savulaik iestudētas krāšņas operu izrādes) Ludvigs II cēlis savam draugam un elkam - komponistam Rihardam Vāgneram - cerībā, ka tas savas operas uzvedīs šajās pilīs. Taču, šķiet, no šā nodoma nekas nav iznācis, jo karalis pāragri aizgāja mūžībā, savukārt komponists pilīs diez vai ir spēris kāju. Vēl nevar nepieminēt Hitlera Ērgļa ligzdu - mītni Alpos, ko savam šefam dāvājis viņa uzticamais palīgs un sekretārs Bormans (te gan vairāk uzturējusies Hitlera mīļotā sieviete Eva Brauna, kura vismaz divreiz pamanījusies mēģināt izdarīt pašnāvību). Bunkuros gan nevienu nelaiž un pašā ēkā izvietojies padārgs krogs, no kura paveras fantastisks skats uz Ķēniņa ezeru un apkārtējām kalnu virsotnēm, kas ik pa brīdim slēpjas mākoņos un miglā. Un tomēr augšā pabūt ir vērts, kaut vai uzrāpjoties visās pieejamajās klintīs, lai nofotografētos uz to fona. Vēlāk var doties lejā un ar kuģīti pabraukāt pa Ķēniņa ezeru. Ja paveiksies, svētā Bartolomeja salā varēsiet nogaršot tikko svaigi kūpinātas lašforeles (viena paliela zivs, maize un sviests maksā apmēram 6,50 EUR + alus 2,50 EUR), izstaigāt saliņu, iegriežoties baznīcā, bet atpakaļceļā, ja paveiksies, kuģīša kapteinis paņems trompeti un iepretī atskaņu klintij uzspēlēs, pēc tam labu brīdi ļajot baudīt ļoti precīzo atbalsi... Vārdu sakot, brauciens bija patiešām krāšņs un neaizmirstams, un uzrakstīt par to nav viegli, jo patiesībā tas viss jāredz savām acīm. Un to, ko tu esi redzējis un piedzīvojis, Tev neviens nevar atņmemt...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais