ĀFRIKA
|
ramona treilona (mennika)
|
Atļaušos zem sadaļas Uganda pabāzt apakšā arī savus pierakstus par Keniju un Tanzāniju (tai skaitā Zanzibāras salu), jo visas šīs valstis apceļoju vienā piegājienā.
Nu tad aiziet!
5 mugursomas, no kurām viena pildīta ar fototehniku un ir smagāka par pašu tās nesēju. 4 guļammaisi, kas aizņem vien nieka 600 gramus no somas svara.. Ceļotāju Bībele – Lonely Planet, jo mēs vēl nezinām, kur gulēsim un ēdīsim. B. un M. Gržimeku grāmata „Serengeti nedrīkst mirt” – iedvesmai pirms lielās tikšanās ar savvaļas zvēriem. Mēs, protams, neko nevaram paredzēt, arī to, ka sarīsimies daudz daudz sarkanu un pelēku putekļu, gulēsim teltīs, savannā, zvēru ielenkumā. Pusi ceļojuma mums nebūs elektrības. Dažkārt paliksim bez ēšanas. Tiks nozagta soma ar visu „iedzīvi”. Dosimies medībās ar Bušmeniem. Redzēsim fantastiskus dabas skatus. Iespaidīgus ciemus un ciltis. Būsim tik ļoti iespaidoti par katru dienu, ko pavadīsim fantastiskajā Āfrikā. Mūsu visu laiku iespaidīgākajā ceļojumā!
Sākas ceļojums.
Pirms vēl paspēju sev uzdot jautājumu, kāpēc mani nepārsteidz fakts, ka saņemam personīgu uzaicinājumu iekāpšanai lidmašīnā, laimīgā kārtā tomēr jau sēžu savā vietā un iepazīstos ar lidmašīnas drošības instrukciju (lidmašīna ir pārbāzta ar cilvēkiem, pat krēslu nevar atliekt!!!). Izkāpjot Nairobi, mani apņem jau piemirstā, sirdi purinošā, tropu sajūta. Silti, smaržīgi, priecīgi… To, ka mūsu sagaidītājs nejauši ir aizbraucis ar kādiem citiem iebraucējiem, uztveram pavisam mierīgi, jo savulaik esam apceļojuši arī Indiju… Nolīgstam draudzīgāko taksistu un jau pēc pusstundas esam Wildebeest nometnē, lai pāris stundas atpūstos. Atkal neraža, Austrālietis (nometnes saimnieks) negrib mūs atpazīt. Varbūt to kavē fakts, ka pulkstenis ir 4 no rīta, varbūt bērna raudāšana naktī. Bet varbūt viņam vienkārši grūti atzīties, ka „labāk zīle rokā, nekā mednis kokā”, jo uz šo nakti nometnē pretendēja vēl daži ceļotāji, kas ieradās pirms mums. Joprojām saglabājam mieru, un pēc nelielas atpūtas, novēlēdami viņam visu to labāko, iekāpjam pašu uzmeklētā Matatā (Āfrikā izplatīts busiņš) ar šoferīti, un braucam aplūkot Kenijas ezerus – Baringo, Bogorija un Nakuru. Seko pirmā saskatīšanās ar vietējiem iedzīvotājiem. Jāatzīst gan, ka sākotnēji uz visiem Kenijas iedzīvotājiem raudzījāmies ar lielu pietāti… bieži jau negadās sastapt tik vizuāli no mums atšķirīgus cilvēkus, turklāt tik daudzus vienkopus!! Vēl tie nolāpītie stereotipi par „bīstamo zemi”, kur zog un griež rīkli. Droši vien tieši šīs, kā vēlāk sapratām, nepamatotās bailes mums nogrieza tikšanos ar pirmo redzēt ieplānoto cilti – Pokotas ciemā. Tātad ezeri. Tos izdaiļo apkārtesošā daba, tai skaitā – dzīvnieki. Krokodili, begemoti, zebras, bifeļi, degunradži un vēl un vēl, un visam pāri klājiens ar rozā krāsu gar Bogoria ezera malu. Flamingo! Ja kas, decembra vidū tos velti meklēt pie Nakuru ezera, kur tos ierasts redzēt vislielākā pulkā, arī ierastā ainā uz pastkartītēm. Šai laikā lielākā daļa krāšņo putnu ir devusies uz Tanzāniju perēt mazuļus.
Pēc 3 dienām atkal jau esam Nairobi. Kāpjam satiksmes autobusā, lai turpmākās 11 stundas „kratītos” (tieši tā arī bija) uz Ugandu. „Vai tiešām arī Uganda?!? Jūs esat traki?!?”. - Nē, neesam. Vienkārši gribam redzēt arī Āfrikas zaļāko un sarkanāko daļu. Par zaļo ir skaidrs, bet sarkans – jo zeme Ugandā, pateicoties lielajai māla koncentrācijai, ir liesmojoši sarkanā krāsā. Un vēl gribējām redzēt arī savus senos senčus – šimpanzes. Tātad kratamies autobusā – CEĻI/NECEĻI IR ĀRPRĀTĪGI BEDRAINI!! Nu ļoti ārprātīgi!! Uz mirkli mēs nožēlojām, ka neviens pieredzējušais mums neieteica rokasbagāžā turēt arī respiratoru. Tik daudz putekļu, cik sarijāmies 3 nedēļu laikā Āfrikā, diezinvai būtu savas dzīves laikā kā citādi uzņēmuši... Tomēr ir vairāk kā skaidrs, cilvēks ir unikāls. Ja vien prāts ļoti nepretojas, tad samierināties var arī ar putekļiem uzturā. Tiklīdz iestājās tumsa, esam galā. Tiekam izsēdināti nekurienes vidū, benzīntankā, kur jau vairākas dienas benzīna vienkārši nav. Tā viņiem bieži gadās. Bet mums jau benzīnu nemaz nevajaga. Mums ir jāatrod kādu vietu, kur pārlaist nakti. Tomēr apkārt nav ne cilvēku, ne mašīnu, ne elektrības… Autobuss ar pārējiem pasažieriem aizbrauc tālāk uz centru ( mēs apzināti gribam palikt ārpusē). Baisa ir sajūta, ka pēkšņi no nekurienes uzrodas un mūs ielenc 6 mopēdi. Pirmā doma – atdosim visu nesvarīgo un laidīsimies. Otrā, beigās izrādījās tā pareizākā,- palūgsim, lai mūs nogādā kādā backpacker viesnīcā. Tas ir ļoti baisi un līksmi, matiem plīvojot, tumsā un nekurienē kaut kur traukties. No rīta ar skaidru prātu dodamies pastaigā pa Jinju. Maza pilsētiņa, kur upe Nīla sāk savu garo ceļu no Viktorijas ezera uz Vidusjūru. Vieta, kuru daudzo ūdenskritumu un krāču dēļ ir ļoti iecienījuši raftingotāji. Nākamo nakti pavadam Ugandas galvaspilsētā Kampalā. Atkal jau pārliecinamies, ka katra jauna diena Āfrikā mums atnes kaut ko jaunu. Daba un cilvēki mainās atkarībā no vietas, bet vieta mums katru dienu cita… Tomēr vismazāk par visu mēs gribam redzēt lielpilsētas, tāpēc šajā ceļojumā tām ir tīri funkcionāla nozīme – autoostas. Satiksmes autobuss ir mūsu galvenais transportlīdzeklis. (3 nedēļu laikā, apceļojot 3 valstis- Keniju, Ugandu un Tanzāniju - autobusā kopā pavadām kādas 24 stundas.)
Semliki ieleja Ugandā. Daba fantastiska! Kalni un ielejas sulīgā zaļumā, un tam visam pāri miljoniem sarkano putekļu, jo pa līkločaino ceļu bieži aiztraucas vietējie satiksmes vāģīši, piestumti pilni ar cilvēkiem, dzīvniekiem, grabažām, paunām.! No kalna virsotnes tālumā var redzēt savannu un upi, kas robežo Ugandu ar Kongo. Ir jau jokaini te stāvēt un apzināties, ka rokas stiepiena attālumā norisinās karš. Tad seko spilgtākais dienas iespaids – Pigmeju ciems. Te mitinās Pigmeju cilts, kas parastos apstākļos būtu dzīvojuši mežā, pārtiktdami no pašu samedītā un salasītā. Tomēr civilizācijas ievazātās slimības un lielā bērnu mirstība pamazām veda cilti uz iznīcību. Valsts pieņēma mērus. Ar Eiropas savienības atbalstu šai ciltij tika sakleksēts ciems (lasi: saceltas kleķa būdiņas). Sameklēti pa mežiem un atvesti uz jaunuzcelto ciemu, jaunie iemītnieki tika apdakterēti un nedaudz apskoloti. Pavisam viņu te ir 85. Cilts ļaužu ārējā spilgtākā iezīme ir mazais augums. Par cilts vadoni, vai kā viņi paši saka – karali, tiek kronēts augumā visīsākais vīrietis. Tā ir kā motivācija cilts vīriešiem meklēt sievas savas cilts ietvaros, jo ārpusē sievietes ir garākas. Beidzot mana ceļabiedrene, iesaukta Maziņš (1,62m) sajūtas liela, jo karalis sniedzas tikvien kā līdz viņas plecam, par ko tad mēs visi arī ļoti priecājāmies. Nav jau pārsteigums, ka te valda milzīga nabadzība, kas vienlaikus sadzīvo kopā ar ciltscilvēku tā arī nespēju pieņemt jaunos, viņiem tik neierastos apstākļus. Slimības nu ir mazāk, bet joprojām dzimst vai nu sakropļoti vai nedzīvi bērni, ko sekmē lielais incestu skaits. Uzpīpējam miera pīpi. Zālīte tiek sarūpēta no tuvējā marihuānas krūma, kas, kā vēlāk izrādās, ir uzstādīts tieši virs kādas nesen apglabātas cilts sieviņas. Seko minikoncerts, kas dod mums nelielu ieskatu cilts kultūras dzīvē. Protams, neizpaliek arī tirgošanās ar dažādiem pašu roku darinājumiem. Vēl kādu laiku aiz mūsu mašīnas nopakaļus skrien Pigmeju cilts bērneļi. Mums ir daudz jaunu iespaidu. Braucam tālāk. Nākamā diena mūs iepazīstina ar Bigodi ciemu un tās iedzīvotājiem. Šeit mēs noklausamies divos stāstniekos. Ciema sieviņa stāsta par precību un attiecību paradumiem, savukārt kāds vīrs-šamanis liek mums saprast, ka bez burvestības un dziedniecības nav spējīgs pastāvēt neviens Āfrikas ciemats. Precēt var vairākas sievas, cik vien rocība (pareizāk sacīt, govju skaits) to atļauj. Sievai vēlams nebūt gudrai, pretējā gadījumā viņa izdomās iet algotā darbā, atstājot novārtā ģimeni un pavardu, kas ir viņas galvenie pienākumi. Vīrs ļoti rūpējas par sievas noturēšanu mājās – gandrīz ikgadu ģimenei pievienojas pa mantiniekam. Turpretī vīra galvenais uzdevums ir uzturēt ģimeni. Tikai līdz šim brīdim nesaprotu, kā iespējams nopelnīt kādu šiliņu, sēžot lauka malā un vērojot garāmgājējus vai ko vēl interesantāku. Droši vien man vienkārši nebija palaimējies ieraudzīt kādu vīru cītīgi strādājot.
Atslodzei dodamies uz Šimpanzu mežu, apsveicināties ar saviem priekštečiem. Jāpiebilst, ka šimpanzu populācija pamazām sarūk, un tas ir iemesls, kāpēc tūristam ir jāpieliek zināmas pūles, lai pie viņiem nokļūtu. Ir jāsarūpē speciāla atļauja (dienā tādas tiek izsniegtas tikai 30 apmeklētājiem, un jāsamaksā prāvs žūksnītis. Tā kā mēs ļoti ļoti gribējām savus senčus redzēt, visi nepieciešamie papīrdarbi jau tika veikti krietnu laiciņu pirms došanās uz Āfriku. Paldies dievam mēs arī sastopam dažas šimpanzes, jo, kā izrādās daļa apmeklētāju tā arī nostaigā pusi dienas pa mežu, nesastopot nevienu pašu. Mums tas prasa ap 3 studām. Esam jau tuvu tam, lai padotos, kad pēkšņi – re, skaties!!!
Kad viss Ugandā padarīts, dodamies uz savu nākamo galamērķi – Zanzibāru. Te nu bez lidmašīnas neiztikt, kaut kā tie ūdeņi tak ir jāšķērso. Tomēr, pirms nonākam vietējā lidostā, mums atkal jāmēro 7 h ceļš ar nu jau tik ierasto satiksmes autobusu. Dievs gan mums dod mājienus, ka šoreiz labāk ņemt mazāku busiņu – būs ātrāk (autobuss neatiet ātrāk, kamēr nav piepildīts ar pasažieriem!!!!! Gaidi kaut dienu…) un vieglāk, kaut arī nedaudz dārgāk. Baigi jau saguruši bijām… Somas jau bija ielādētas Dieva ieteiktajā busiņā, kad pēkšņi tam blakus piestāj lielais!!!! Kaut arī nav līdz augšai piepildīts, šis tomēr braukšot!!! Nu kas mums lika pamest mazo un kāpt lielajā?!?! Kas par neklausīšanu?!?! Ātri no mums, kā tūristiem, tiek noslaukta dubulta cena par biļeti + vēl kaut kāds mistisks vīrelis izspiež no mums naudu par bagāžu??? Nu labi, kas zināja, ka tā nav ierasta kārtība.Ak, jā, un lielajos autobusos bagāža jātur lejas nodalījumā.? Viss beidzas ar to, ka, nonākot galā, Kampalas autoostā, konstatējam, ka viena no mūsu somām ir …. Izgaisusi. Nu vienkārši tās vairs nav. ŠOFERIS ILGI UN AKTĪVI SKATĀS TUKŠAJĀ BAGĀŽAS NODALĪJUMĀ, it kā kādreiz būtu gadījies, ka šādi soma varētu atkal uzrasties…Jāatzīst gan, ka arī mēs savā sākotnējā uztraukumā ik pa laikam atkal un atkal ieskatāmies tajā pašā tukšajā bagāžniekā. Nekas nemainās.Uģis nu ir brīvs no mantām. Brīvs! Šis starpgadījums mums vietā atgādina viedu gudrību, ka mantas cilvēkus tikai lieki sasaista. Nu kādam par to vairs nav jādomā. Seko izskaidrošanās vietējā policijas „iecirknī”, lai dabūtu vismaz kaut kādu papīrgabalu, ko uzrādīt apdrošinātājiem. Maza būdele, 6 kvadrātmetri, kurā vieta atrodas gan „inspektoram”, gan cietušajiem, gan noziedzniekiem. Arī šoreiz aiz restēm sēž pārītis grēkāžu, inspektors, un mēs visi 4. Tā ir jauna pieredze!! Nekāda papīra, protams, nav. Tad lūdzam, lai sameklē. Atrod ar kādu pusaprakstītu. Pieraksta visu. Sakām, ka vajaga zīmogu. Sabijāmies, ka prasīs, kas tas tāds, bet neko, viss labi. Tiek atsaukts sūtnis, kas skrien uz kaut kurieni pakaļ zīmogam. Zīmogs nāk 2 stundas, Pa to laiku inspektos uzstājīgi lūdz, lai ņemam viņu līdz uz Latviju. Šis mākot ēst gatavot, māju uzkopt un tamlīdzīgas lietas darīt…. Neapsolam.
Nākamā apciemojamā valsts –Tanzānija.
Esam vietējo pārlidojumu lidostā. Sākam uztraukties, ka nekur sarakstos neparādās mūsu norezervētais lidojuma reiss. Kāds no mums atkal grib izspiest mistisku nodokļa maksājumu, tad par bagāžu, tad… mēs prasām, kur mums jāiet, kur ir lidmašīna, neviens īsti nemāk pateikt?!?!?. Beidzot nonākam mazā istabiņā, kur esot īstā check - in vieta. Iekāpjam 30vietīgā lidmašīnā un ar pāris nosēšanām esam galā. Stone Town. Vakara pastaiga pa pilsētu. Ļoti musulmaniska vieta. Te ir valdījuši vairāki sultāni, un tā ietekme ir redzama gan arhitektūrā, gan valdošajā dzīvesstilā. Vēl šo vietu varētu nosaukt par Stown Townas Maroku. Tā kā mūsu mērķis ir būt pēc iespējas tuvāk autentiskajam, kāpjam autobusā, kas ved uz piejūras ne-tūristu galu. Atkal jau sajūtu vietējo tuvo plecu un padušu aromātu. Tas, ka busā reāli ir tikai kādas 10 vietas, nemazina iespēju salīst tajā kādiem 25!!. Nedrīkst piemirst arī par bagāžu, dzīvniekiem, kravas mašīnas riepām u.c. līdzbraucējiem. Nākamās 3 dienas kā paradīzē! Skaista tā Zanzibāra! Nekur neesmu redzējusi tik izteiktu paisumu un bēgumu. 2x diennakts laikā okeāns atkāpjas līdz pat 3 kilometriem! Tad arī paveras prātamnetverams skats. Okeāna dibena plantācijas. Cilvēki nāk te strādāt, audzē un novāc jūras zāles, ko vēlāk pārdod uz Eiropu kosmētikas ražošanai. Kā lieli tā mazi, vismaz 6 stundas rāmi notupušies knibinās gar sasietajiem zāļu kušķīšiem. Atpūšamies, izbrienamies pa rifu, izpriecādamies par jūras radību krāšņumu. Saēdamies zivis un astoņkājus, sadzeramies alu un izguļamies. Labākais, ka saprotam, nu esam pavisam imūni pret „uzmetieniem”, jo, kā izrādās, uzmetēju netrūkst arī paradīzei līdzīgās vietās. Neliels pārlidojums un esam Arushā. No šejienes sākas mūsu nedēļu ilgais Safari ceļojums. Mūs gādīgi sagaida džips ar šoferi un mūsu personīgo pavāru. Viņi jau laicīgi ir brīdināti, ka savvaļas zvēri nav mūsu galvenais mērķis. Vietējos cilvēkus dodat!! Šoferis malacis, visu saprata. Jau pirmajā safari dienā apciemojam Masaju cilti. Iegriežamies vienas ģimenes sētā. Viena ģimene viņiem nozīmē – vīrs ar vismaz trim sievām, pulka bērneļiem un mazbērneļiem. Mums ir tas gods ielūkoties šīs ģimenes „virtuvē”. Kleķa būdiņas (~ 3kvm), kurā viņi gan guļ, gan ēd, gan mīlējas. Bez logiem, vien maza lūka, pa kuru iet ārā dūmiem, kad tiek gatavots ēdiens. Cilvēki priecīgi un interesanti. Sievietes ar lieliem caurumiem ausīs. Jo lielāks caurums, jo krutāka sieva. Visas ietinušās īpašajos Masaju tērpos – krāsainos kokvilnas pledos, rūtotos un svītrainos. Netrūkst arī rotaslietu! Arī vīri ietinušies jau minētajos apmetņos. Kājās – no autoriepām izgatavotas primitīvas sandales. Pie rokas vienmēr spieķis. Turklāt, atbilstoši vecumam un nopelniem, katram spieķi izmēros ir atšķirīgi. Pie sāna – nazis, lai varētu aizsargāties un aizsargāt no savvaļas zvēriem. Masaji to pieprot ļoti labi. Ne velti viņi tiek uzskatīti par tādiem kā cilvēku miesassargiem. Parasti Masaji apsargā arī tūristu mītnes. Kaut miesās viņi ir ļoti kārni, tomēr sīksti gan. Viņi bieži mēro garus ceļa gabalus, pat līdz 30km dienā, jo viņu pamatnodarbošanās ir lopu ganīšana.Masaju kuplā ģimene mums gan uzdzied, gan uzdejo (tobiš palēkā – tā izpaužas viņu deja – lecot uz augšu).
Cilvēki nedaudz redzēti, tagad varam nodoties dabai. 5 dienas ceļojam pa Tarangires Nacionālo parku, Ngorongoro krāteri un visubeidzot – Serengeti Nacionālo parku. Daba fantastiska! Krāteris milzīgs (20km diametrā). Tajā dzīvojošie zvēri ārā no krātera nemigrē. Tā viņiem ir kā paradīze. Redzam itin visus šeit sastopamos zvērus, izņemot vienu – leopards tā arī mums nepieteicās. Serengeti parks – vieta, kurp atbraukt lolo ikviens zvēru mīļotājs un pētītājs. Šeit ir tapušas neskaitāmas filmas par savvaļas zvēru dzīvi, ko esam redzējuši dažādos populāros TV raidkanālos. Šeit ir pētīta un analizēta zvēru uzvedība un paradumi. Par šo vietu ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas, starp tām, arī mūsu līdzpaņemtā B.un M. Gržimeku grāmata „Serengeti nedrīkst mirt”. Un to visu mēs redzam ar savām acīm!! Te mēs pavadam vairākas naktis, gulēdami teltī – savannā starp zvēriem!!!
Kad zvēri ir gana redzēti, mums atkal ir vajadzīgi cilvēki!! Pēc pašu plāna, gribam redzēt vēl divas ciltis – Datogas un Hadzabes (bushman). Datogasir vienīgā cilts, kas izgatavo rotas lietas no metāla. Bija pamats mūsu jautrībai, ka uzzinājām no kā metāla sakausējums tiek dabūts. No Ķīnā ražotajām atslēgām!! Tā tik ir optimizācija! Ķīnā ļautiņi godīgi strādā pie lielām, dārgām mašinērijām, kur tiek ražotas jau minētās atslēgas, Datogas tās iepērk, iemet ugunskurā, izkausē un primitīvā veidnītē izloka rokassprādzi!! Arī šī cilts mūs sagaida laipni, parāda savu iedzīvi un, protams, sniedz arī koncertu!
Un tagad – saldais ēdiens. Ir patiešām vērts kratīties 10 stundas pa absolūtu bezceļu, lai sastaptos ar 21.gadsimta primitīvāko cilti. Tie ir Hadzabes, jeb, kā vēl viņus sauc – bušmeni. Ceļamies 6 no rīta, lai ar pirmo gaismiņu apciemotu cilti. Pusstunda bezceļā, un tālumā caur krūmiem pamanām ugunskuru. Esam uz pareizā ceļa. Piebraukuši tuvāk, uzejam ciltsiemītniekus brokastojot. Brokastīs, protams, svaigi nomedīta, nedaudz uz uguns apcepta dikdika (mazākā antilope) gaļa. Šis rīts cilts iemītniekiem ir sācies veiksmīgi, ģimenēm ir sarūpēta gaļa. Bieži vien bušmeniem tas prasa dienas, pat nedēļas, lai nomedītu dzīvnieku, ko var atnest mājās. Visbiežāk viņiem izdodas nošaut kādu vāveri, putnu vai citu maza izmēra dzīvnieku. To, saprotams, nav vērts pārnest mājās, jo visiem tāpat nepietiks. Tad nu mazais medījums turpat krūmos arī tiek notiesāts. Diemžēl neveiksmīgu medību gadījumā, ģimenes cieš badu. Toties, kad ir sadabūts kāds lielāks zvērs, ciltsļaudis var uzlīksmot. Vispirmāmkārtām savu badu remdē vīriešu kārtas pārstāvji, un tikai tad, ja kas paliek pāri, savu tiesu saņem arī sievietes un bērni. Ciltij savi likumi. Jāizdzīvo stiprākajiem. Lieki piebilst, ka gaļa ir viņu pamatēdiens. Gluži kā pirms vairākiem gadsimtiem – mednieki ogu lasītāji. Medī viņi ar bultām – mazākus dzīvnieku ar noasinātām koka bultām, lielākus – ar metāla uzgaļiem.. Nakts parasti tiek aizvadīta vai nu krūmos, vai alā. Reiz valdība bija nolēmusi, cilts saglabāšanas nolūkos, arī viņus pārcelt to uz tuvējo ciemu. Paklausīgi viņi devās ar. Taču jau pēc pāris diennaktīm no bušmeniem tur vairs nebija ne vēsts. Nevarot viņi izturēt tos mākslīgos apstākļus. Arī troksnis ir pārāk liels. Tā nu viņi turpina vadīt savas dienas pirmatnējos apstākļos, prom no kņadas un ļaužu bariem. Un, šķiet, es viņus pilnīgi labi saprotu!
Šī ir mūsu pēdējā ceļojuma diena, un savu mūžu mēs nevarētu iedomāties, ka tā izvērtīsies tik iespaidīga. Esam medībās!. Kopā ar bušmeniem nomedījam vāveri, un turpat krūmos, pašu spēkiem sarūpējot uguni (kā viņi to dara), to uzcepam. Ar visām iekšām un spalvām!!! Tiesa gan mēs nepacienājamies, jo, zināmu iemeslu dēļ, nav daudz tur ko ēst. Dikdiku gan pagaršojam, garša līdzīga mūsu meža buka gaļai. Vispār jau man ir sajūta, ka skatos kādu filmu National Geographic, bet, iekniebjot sev, saprotu -es te esmu, esmu!!!
Tagad, kad esam jau kādu gabaliņu tuvāk savām mājām, CIVILIZĀCIJAI, GLOBALIZĀCIJAI, mēs saprotam, ka esam kļuvuši nedaudz savādāki. Āfrika mūs sapurināja. Izpurināja no mums daudz liekā. Tiešām daudz!
