subjektīvā puzle - maltīte !
|
Martins Kalnberzins
|
Itālija ir slavena pasaulē ar ļoti daudziem saviem ēdieniem , kurus mēs esam iecīnījuši ikdienā. Picas, lazaņjas, pastas, ravioli , bolognas mērce un galu galā kečups ir itāļu tomātu pastas amerikāniskā atrauga.Man ir paveicies, jo es esmu izbaudījis diezgan plašu ēdināšanas klāstu Itālijā. Kā pirmo vēlos sniegt jums nelielu stāstiņu par barošanos humanitārās palīdzības nometnē L- Aquilas rajonā.
Virtuves personāls vēl rosījās gar kastroļiem un priekšlaicīgi sanākušie cilvēki bija daļēji sastājušies rindā vai apsēdušies uz soliem gar galdiem, kuri bija vairākās taisnās rindās izvietoti milzīga teltī. Ārā bija pamatīgs karstums un visi ēst gribētaji apmierināti baudīji brīdi , kad tevi neskāra tiešie saules stari.
Beidzot maizes vīrs Postenis Nr. 1 ceremoniāli svinīgi sāka savu darbošanos. Šīs bija viens no, manuprāt, smieklīgākajiem posteņiem savā vienkāršībā, ja neskaita posteni numur 4 un 5, bet , neskatoties uz to, tieši šim darbam katru nedēļu trāpījās kāda īpaši kolorīta personība. Šoreiz postenis bija ticis puisim , kurš pirmajā dienā ,laikam no priekiem, ka bija ticis uz nedēļu prom no ikdienas rutīnas, vīnu bija samalkojies tādā daudzumā, ka, pieņemot šo posteni no iepriekšējā atbildīgā, galvu kustināja sekojot stāstīja žestiem - līdzīgi kā apdullis gulbis ar pāris sekunžu intervāla nobīdi un nespējot to laicīgi apstādināt. Skatu papildināja uz pakauša lepni atbīdīta formas cepure , līdzīga mednieku hūtij ar garu spalvu sānos.
Grūti bija novaldīt smieklus, kad , līdzīgi kā ar specefektiem bagātā videoklipā, vispirms bija runātāja žests, tad ar nelielu intervālu žestam sekoja klausītāja galva attiecīgajā virzienā, un tad sekoja spalva. Brīdī, kad klausītājs bija nofokusējis savu uzmanību uz runātāja pieminēto objektu, stāstītājs jau sen rādīja kaut ko citu, un specefekts turpinājās- vispirms bremzēja galva, tad spalva un, jau iekavējot lielāku laika sprīdi, galva - spalva mēgināja fokusēties uz nākamo žestu.
Tātad, „ spalvas galva” sāka dalīt ārā paplātes, uz kuras rūpīgi sakārtoja salvetīti, plastmasas dakšiņu, nazīti , karotīti un uzlika maizes gabaliņus tik, cik palūdza. Priekšā kā vienmēr bija izgrūstījusies kāda dāma, kura , šķiet , mājās mēģināja barot veselu bataljonu. Tai mūždien līdzi bija kaudze ar maisiem un traukiem, kuros tā diņģējas, lai viņai liek vēl un vēl. Liekas , ka pastāvīgajos virtuves darbiniekos, kuri bija vietējie iedzīvotāji , viņa izraisīja nepatiku, bet tas nemaisīja viņai vienmēr pārspīlēti skaļi diņģēties un triekt kaut kādus jokus.
Katrs, kurš dabūja paplāti, rindas kārtībā palēnām rātni virzījās tuvāk kastroļiem un pannām no kurām dalīja pārtiku. Parasti rinda veidojās kā raiba čūska , jo visi dalījās pa frakcijām . Ugunsdzēsēji savos tumši brūnajos formas tērpos, sanitārais dienests un glābēji koši dzeltenajos un sarkanajos, mēs, jaukā, mākslinieciskā krāsu raibumā, un vietējie iedzīvotāji.
Postenis Nr. 2. Pirmajā ēdienā parasti bija pasta. Ar tomātu mērci, tunci, balto mērci vai nelielu gaļas klātbūtnes nojautu. Mērces praktiski katru dienu bija citas , bet tomēr pastas netika gatavotas ar izteiktu mērču klātbūtni līdzīgi mūsu „ makaroni pa flocki”. Tik vien daudz kā garšas nojauta par to,ka gaļa ir bijusi tuvumā . Retāk tika pasniegta pasta šķidrumā, par zupu gluži to nenosauksi , bet nu gandrīz vai. Tad klāt tika parasti piemaisītas ari pupiņas. Šoreiz mums tika spageti ar balto mērci. To mēs uzskatījām par gardumu.
Postenis Nr. 3 . Tuvojoties kastroļiem no kuriem tika dalīts otrais ēdiens, es ar sajūsmu nokonstatēju, ka šodien tiek doti vārīti kartupeļi, kas bija retums un, šķiet, ka vistas gabaliņi mērcē. Vistais gaļas gabaliņiem klāt gan bija nedabīgi daudz ādas ļērpatas, bet, nu kas tad to lai zina kā viņiem te ir pieņemts to gatavot. Par ēdienu kopumā sūdzēties nevarēja, jo praktiski katru dienu bija kaut kādas citādākas variācijas. Bieži vien gaļas gabals ar salātiem vai kukurūzas putru. Tas, kā viņi mācējā gatavot paprikas sautējumu, ir vienkārši fantastiski un, ja vēl klāt tika jēra gaļas sautējums, tad bija vienkārši ideāli. Bet nu šoreiz bija kartupeļi un vista. Ar žestiem norādot, ka esmu sajūsmā par dienas ēdienkarti un, izmantojot jau nedaudz apgūtos vārdus, es samangoju sev milzīgu porciju.
Kamēr Posteņa Nr. 4 atbildīgais darbinieks , kura vienīgie pienākumi bija apbārstīt ar parmezāmas sieru visus pastas porcijas šķīvjus, bija aiznjemts ar manu pastu , es uzbēru pamatīgu sarkano saberzto piparu devu savai vistas mērces porcijai un apmierināts devos pie mūsu kompānijas galdiņa. Pa ceļam, Postenī Nr. 5, saņemot bumbieri un ūdens pudeli .
Apsēžoties pie galda ievēroju, ka pārējie puiši ar aizdomām baksta vistas gabalus un ošņā mērci. Pagaršojis to atskārtu, ka vista tā jau nu nav. Bet, kas tas bija, īsti nevarēja saprast. Garšas kārpiņas brīdināja par pilnīgi līdz šim neiepazītu garšu, bet kopumā ņemot tomēr ēdamu. Diskutējot par to, kas vērtu būt nomaskējies vistas veidolā ar nepazīstamo garšu , mēs , apmierināti ņurdot, cīnījāmies ar pastas porciju.
Ka parasti pie mūsu galdiņa pienāca vietēja ciemata māte Terēze, kā viņu bijām iesaukuši. Mūķene, kura mūždien bija smaidīga, sveicinājās un runājas ar visiem ieskaitot mūs , kaut gan no viņas teiktā ar mūsu Itāļu valodas zināšanām reti kad ko spējām saprast. Izmatojot izdevību, sākot atdarināt visu zināmo dzīvnieku rukšķienus, klukstienus un māvienus mēģinot noskaidrot , kas mums ir pasniegts otrajā ēdienā. Pie mana izteiksmīgā „Mū... Mū....”, mēs sapratām ,ka lieta grozās ap liellopu.
Mūķene paziņoja „mumuka” un gardi smejoties skaļi atkārtoja manu Mū... Mū.. , piesaucot par lieciniekiem manam nožēlojamajam komunikācijas viedam visus klātesošos, kas smaidot lūkojas uz mūsu pusi. Atkārtojot vārdu „mumuka” un glaudot savu vēderu, cik varēju saprast, tā interesējas vai mums iet pie sirds šis uzkodiens. Liels bija mūsu pārsteigums, beidzot saprotot, ka vēdera glaudīšana nenozīmē mūsu gastronomisko apmierinājuma pakāpi, bet gan to, ka uz gardajiem, dzeltenajiem, vārītajiem kartupeļiem mēs visi negausīgi esam izdiņģējusī milzīgu porciju ar liellopa kuņģi mērcē.
Šeit nu vēderi lielākai daļai no mums sagriezās augšpēdus un , tai skaita arī es , uzreiz izjutu netīkamu piegaršu mūsu viltus vistai. Ar sastingušu smaidu uz lūpām es , muļķīgi mūminot , mēģināju pieklājības pēc apēst vēl dažus gabalus - mierinot sevi ar to , ka pārējie ēdnīcas apmeklētāji gardi ar maizi uzslaucīja jau notiesātās kuņģa mērces atliekas no šķīvjiem. Vēl nedaudz paknakstījušies gar kuņģi mēs kautrīgi lavījāmies projām pie miskastēm ar mūsu pus izēstajām porcijām.
Tikai viens no mums , kura devīze bija „ ēdams ir viss , kas nerunā pretim” lepni varēja nest savus tukšos šķīvjus uz atkritumu konteineriem , nebaidoties aizvainot virtues personālu, kurš bija centies mūs šodien tā iepriecināt.