Pārsteigumiem bagātā Itālija. Slēpošana Itālijas Dolomītos.
|
Agnese Etarmof
|
Nu redzi nu – šogad tāda branga ziema, bet tomēr tie Alpi pievelk. 15.01. paredzēts izbraukt. Tija uztraucas, sadzirdējusi ziņās, ka ceļi pieputināti, milzīgi korķi, vajadzētu izbraukt ātrāk. Tātad – naktī uz piektdienu, vienojamies par plkst. 3.
Ivo ir pie manis ar Tiju un Jāni, bet paziņo, ka Ivčiks ir ķēdes aizmirsis. Ej nu sazin – varbūt nevajadzēs, bet var gadīties kā tas mēdz ar lietussargiem – kad nepaņem, tad vajag. It īpaši – ka mūsu viesnīca ir kalnos, tad tomēr var noderēt. Nu neko – izbrauksim un savāksim visus braucējus, tad laidīsim uz Ogri pakaļ ķēdēm.
Izbraucam visus pasažierus, bet vienu nevaram sazvanīt – neceļ nevienu trubu. Piedzīvojums var sākties, jo kreņķi – ko tad nu?! Esam savākušies, viss saorganizēts, viss saplānots, bet 1 braucējs kā nav, tā nav dabonams. Esam jau visu izdomājušies, kā būs braukt ar „iztrūkumu”. Neviens tā pārlieku precīzi arī nezina, kur Guntars dzīvo, tik māju un varbūt kāpņu telpu.
Nolemjam vispirms braukt pakaļ ķēdei, pa tam lāgam mēģinot sazvanīt Gunču. Bet neizdodas. Esam jau atgriezušies no Ogres, bet Gunča neceļ. 2 h jau pagājušas.
Mēģinām kursēt viņa mājas virzienā. Māju atrodam, kaut kā arī kāpņu telpu. Bet kurš dzīvoklis? Tija sazvana kādu viņa draudzeni, kurai noprasa, kurš dzīvoklis. Nr. laikam nezināja, bet stāvu pateica un domofona kodu. Atmūķējām durvis, spaidot 3 dzīvokļu numurus, un tiekam iekšā. Zvanam pie durvīm, bet arī ilgi nenāk...līdz beidzot!!!! Atver samiegojies.... ar lielu izbrīnu „Ko – mēs jau klāt?!?” :D:D:D
Sadevām pa mizu. Esot svinējies vakar ilgi un 3 modinātājus nedzirdējis. 30 neatbildēti zvani arī nedzirdēti. :D
Labs, kas labi beidzas un mēs varam kustēt prom no Rīgas.
Pa ceļam nebija tik traki ar korķiem, bija vienuviet lielāks sabiezējums un palēninājums, bet nekas traks. Drīzāk traki daudz maksas ceļu.
Bija vienā vietā Vācijā ceļa sašaurinājums dēļ tā, ka sniegs uz ceļa. Saliktas zīmes utt. Ja LV darītu tāpat, tad iebraucot Latvijā būtu jābūt zīmei par piesnigušiem ceļiem.
Pa ceļam pusdienas ierastajā poļu ēstuvē ar latvisko menu. Piedzīvojuma turpinājums – pirmo reizi mūžā esmu atstājusi karti bankomātā Latvijā. Nu neko – jānorēķinās ar kredītkarti.
Braucām mēs kopumā kādas 30 stundas. Viesnīca tiešām ir kalnos. Vieta saucās Passo Pinei – Priedaine. 5 km līdz tuvākajam miestam St.Ortisei. Taču ķēdes nevienu dienu tā arī nenoderēja. Laikam tāpēc, ka bija. (giggle)
Viesnīcā uzzinām, ka nedēļu pirms mums laikapstākļi esot bijuši necik labie – apmācies, migla un pat lietus. Bet pašlaik – saulaināk nemēdz būt.
Izkrāvušies aizbraucam līdz St.Ortisei. Miestam cauri tek upe, uz kuras strūklakas. Ziemā smuki sasalušas, bet vietumis tek spurdzītes.
Man jāatrod serviss, kurā apkopt slēpes. Visur, kur jautā, slēpes var atstāt vakarā un savākt no rīta. Austrijā serviss bija labāks – pērn Bad Gašteinā 1 vakara laikā slēpes dabūjām gatavas, tb., pāris stundu laikā. Šeit man nācās no rīta otrajā slēpošanas dienā patusēt slēpju servisā, gaidot, kamēr uzasinās ar mašīnu. Tas maksā tikpat, cik meistara asinātas – dārgāk kā Austrijā – 25 euro (Austrijā – 15) par standarta apkopi = asināšana + ievaskošana.
Ja atklāti – kantis turējās 2 dienas, pēc tam – pļukš – nekā.
Pirmā diena – mums jānopērk ski pasi visiem reģioniem. Izrādās, ka pacēlāja kasē to izdarīt nevar. Miestā esot kioks – būdiņa – kur var nopirkt Dolomiti Superski pacēlāju karti. 3 no mums gāja meklēt. Nu sasodīti ilgi, kopumā vairāk kā stundu gaidījām! Ieradušies bijām laicīgi, bet līdz braukšanai augšā tikām tik pēc 10tiem. Kādu stundu mūsējie meklēja to būdiņu, kura ir būdiņa šī vārda burtiskā nozīmē un bez norādēm un jebkādas informācijas.
Pirmajā dienā slēpojām pa Alpe Di Siusi/Seiser Alm reģionu. Bija OK, bet otrreiz turp nebraucām. Bija pāris normālas trases, bet milzīgu iespaidu neatstāja.
Likās, ka Latvijā sniega vairāk kā tur. Pēdējo reizi te esot snidzis 11. janvārī – centimetri desmit.
2 no mums bija GPS – kam I-phone, kam – Garmin. Tad nu intereses pēc tika mērīti ātrumi, ar kādiem mēs braucam. Šķiet, pirmajā dienā max ātrums, kas uzrādījās, bija ~70 km/h. Tas ir maksimālais, ko kaut kādā brīdī GPS uztvēris.
Pa dienu, kad ieskrējuši krogā, satikāmies ar citu letiņu grupu. Man zināms, ka 1 draudzene ar 1 dienas nobīdi arī pa šo pašu reģionu slēpos, tad – ej nu sazin – visādi gadās, varbūt ar sanāk satikties.
Pēc slēpošanas visi uz pirtīm. Visu cieņu viesnīcai – vesels SPA komplekss ar saunu, turku pirti, infrasarkano, kontrast-masāž-dušu kājām, džakūzī, baseinu ar masāžas strūklu, ūdenskritumu un kaudzi ar zvilņiem. Ikvakara rituāls pirms vakariņām, jo pirtis iekļautas cenā.
Otrajā dienā – no St.Ortisei līdz pat Passo Gardena. Seceda, Ciampinoi utt.
Trases ir ļoti cietas, uz dienas beigām arī ļoti ledainas. Taču diezgan normālas. Patika tā sarkanā (un arī mazā melnā), kas iet no Rif Dantercepies, kā daļa no Sella rondas apļa, patika tā diezgan garā, kas iet no Seceda virsotnes līdz 4v krēslinieka apakšai. Gar mazo krēslinieku iet melnā, kas arī ļoti patika. Un vēl 10kilometrīgā trase bija feina. To es vairāk izbaudīju 5. dienā, kad atkārtojām to kalnu un izbaudīju to rīta pusē – gara, ar foršu reljefu utt. Bet viņa „samaitājas” ātrāk kā tā, kas iet gar krēslinieku.
Dažas sarkanās trases šai reģionā likās visai zilas. Pēcāk skatoties bildes, ieraudzīju, ka realitātē trase apzīmēta ar zilo „šaibu”, bet kartē – ar sarkanu līniju. Laikam jau velti man tā nelikās. Nu melnās pārsvarā ir kā melnās, bet lielais vairums – īsas.
Vēl kāds novērojums – Austrijā ir labāki pacēlāji – daudz ir apsildāmu krēslinieku, bet arī citādi – jaunāki un labāki. Dolomītos atceros tikai 1 siltu pacēlāju.
Daudziem krēsliniekiem ir stikls, ko aizstumt priekšā, ja vējš, bet visur, kur tas bija – nebija nepieciešamības pēc tā. Turpretī Seceda 4v krēslinieks nebija aprīkots ar aizslietni, taču šeit tas bija nepieciešams kā nekur – pūta pamatīgi, vaigi sasala. Braucot lejā bija silti, bet nosalt varēja, braucot augšup. Tā nebija vienīgā vieta, kur pietrūka šī aprīkojuma.
Otrajā reizē, kad bijām šai reģionā, biju dabūjusi lietošanā sejas masku – neatsverama lieta.
Viesnīcā mūs baroja labi. Austrija vs Italy – Austrijā brokastis daudzveidīgākas, Itālijā – katru rītu 1 un tas pats – maizes izstrādājumi, piena izstrādājumi, mušļi, sausās br., dažādas olas, sieri, kruasāns. Un katru rītu – bez izmaiņām. Toties vakariņās Itālijā mūs baroja interesantāk. :) Ar delikatesēm visādām. Astoņkāju salāti, siera plates, gaļas plates, ķirbju zupas ar tarakāniem, atvainojiet – grauzdētām ķirbju sēklām, citas zupas, dažādas marinētas sēnītes, ar fifīgām dekorācijām, garšīgi pagatavotas zivis, vēl viskaut kas, ko pat visu vairs nespēju atminēties. Man vispār bija special meal-i. Katru vakaru.
Vispār ēdieni nebija tīri itāliski – Dienvidtirole atstāj iespaidu. Runā arī vāciski un itāliski. Pamatnācija viņiem skaitās – ladini, kā vēsturiski izveidojies. Viena viesmīle visai kolorīta vietējā, cita, izrādās, Moldāviete un runā arī krieviski.
Iesaku šo viesnīcu. Tur pa to kalnu ceļu iet ski buss, tā, ka var braukt arī bez „saviem riteņiem” zem dibuā.
Vienīgi 1 vakaru viesmīle aizmirsa mūs ar desertu pacienāt. Visi pārēdušies, bet desertu ta gribas. Bet nekas – citu vakaru dabūjām saldējumu specially for us. :)
Pirmajā vakarā (svētdiena) ēdamzālēs varēja manīt dažādu valstu kolorītu, t.sk. Itālijas. Pirmdien atbrauca poļu fanklubs un aizņēma lielāko daļu ēdamtelpas. Itāļi un daži citi bija pazuduši.
Uz brokastu galda atradām zīmīti ar aicinājumu pieteikt komandu kērlinga turnīram vakarā. Mēs nepieteicāmies. Citu vakaru paklīdu pa apkārtni – pie viesnīcas ledus laukums, kāds polis pastaigājas tērpies slidās, turpat kērlinga metamie, netālu 4 km distanču slēpošanas trase izšpūrēta, bērnu rotaļu laukums ar karuseli, ragutiņas, meteo stacija. :)Kamēr klīstu, atbrauc autobuss, atved baru ar vācu ļaudīm un sākas kērlinga turnīrs – visu vakaru spēlē vairākas komandas un tā – katru vakaru.
Trešo dienu veltījām Sellai Rondai. Pulksteņrādītāja virzienā, jo pretējā virzienā sanāk daudz ar pacēlājiem vizināties. Pa ceļam paķērām arī dažas citas trases. Skati skaisti. Tas 1 pacēlājs, kurš ved praktiski horizontāli un abos virzienosar garu rindu un stājās reizes 5, ja ne vairāk.
Ātruma rekords laikam sasniedzis max 75 km/h.
Trešās dienas vakarā poļi pošas tusiņu rīkot, turpat ēdamzālē, ar baloniem, un aicināja arī mūs droši piebiedroties. Mēs ziņkārīgi aizgājām apskatīt, taču, ieraugot klusu, nīkulīgu tusu, ar poļu valšošanu, devāmies prom.
Vienas vakariņas mums bija viss bufetes veidā – gan aperitīvs – salātu bārs, gan otrais – n-padsmit dažādi makaroni un arī deserti vairāki – augļi, tiramisu, dažādi recekļi garšīgi – ņem visu, ko vēlies un cik lien iekšā. Mums par godu atnesa arī saldējumu. :D
Ceturtajā dienā nolemta Marmolada. Ceļojot uz Marmoladu sanāca nejauši nobraukt atpakaļ līdz Arabbai pa burvīgu trasīti, no Porta Vescovo līdz lejai. Nezinu, kura tieši – tur iet pamīšus melnās un sarkanās, bet visā garumā „vafele” ar burvīgu segumu, reljefu – ir, kur ieskrieties. Fantastiska trasīte, bet diemžēl nav laika, lai to baudītu atkal un atkal, jābrauc uz ledāju.
Pašā augšā skats riņķī, bez šaubām, kā pasaka. Auksts te ļoti, ļoti iepūš, bet nevar atraut acis, savas un kameras. Un kur nu vēl, ja pamanām turpat „Teletūbiju” uz slēpēm, kuram nūju vietā rokās izpletnis. Gribējām sagaidīt mirkli, kad viņš reāli atrautos no zemes un sāktu planēt. Taču pārāk ilgi viņš meklēja un taustīja pareizo vēju, izpalika paraplāna šovs. Redzēju viņu ar izpletni padusē lejā, ceļā uz pacēlāju.
Trases ledājā nebija necik tīkamas. Līdz Malga Ciapela veda trakoti zila trase, teiktu pat, ka zaļa un, lai tiktu augšā, bija nežēlīgi ilgi jāgaida – milzonīga rinda uz lielo vagonu. Es neuzņēmu laiku, bet joka pēc vajadzēja, jo daudz laika notērējām – ka nedod Kāds uztrāpīt atkal uz viņu. Pārējās trases ap pusdienaslaiku jau bija sadragātas visas (nu izņemot zilās), īpaši nebaudāmas ar slēpēm bez kantīm. :D
Kaut kur pa dienu sanāca pamanīt arī zemi spraucamies no sniega laukā, jautrības pēc nomaucu pa mogulu. :)
Ivčiks ar Juri šodien atdalījušies no mums, uztaisot relax dienu pa Corvaru. Atsauksmes – dažas trasītes ļoti foršas, kurās varot attīstīt arī normālu ātrumu, taču ar stāvumu, protams, neizceļas. Reģions vairāk atpūtai, arī iemetot aci kartē – dominē zilā krāsa.
Vakarā, kad gandrīz esam piebeiguši vakariņas, dzirdam blakus telpās atskanam mūziku. Gan jau kāds pasūtījis. Nekā – nāk arī uz mūsu, lielo, zāli – vīrs ar akordeonu un arī mazais ar mazu akordeonu. :) Un iet vaļā. Viesmīle tikmēr drudžaini skraida riņķī ar paplāti un izdala visiem grapu (vīnogu šņabis, kā man paskaidroja), ož ne pārāk labi, garšo tāpat. Bet viesnīcas pārsteigums ir izdevies.
Pēc brīsniņa muzikants skraida riņķī ap poļiem un meklē kādu muzikālu cilvēku. Tā nu ir sagadījies, ka mūsu starpā ir 1 bundzinieks. Bet, kamēr mēs Mārtiņu mudinām, muzikants jau atradis kādu polieti. Viņai jāspēlē paštaisīts instruments, kas veidots no zara, čuguna pannas, bleķa šķīvjiem, stīgām, taures, zvaniņa un, protams, vālītes.
Sākās danči, bet tad pēkšņi pie mums pieskrien poliete un grib tikt vaļā no tā mūzikas instrumenta. Mēs viņu, protams, nodiriģējam pie Mārtiņa, kurš pieņem stafeti un vakars uzņem apgriezienus, jo apsolījām dejot, ja viņš spēlēs. Mārtiņam tīri labi sanāk darboties ar jaunapgūto instrumentu, bet Jāņa kamerai, protams, kā jau sviestmaize „paģēr”, izlādējas baterija.
Mārtiņš veiksmīgi uzvilcis tieši šovakar T-kreklu, uz kura uzdrukāts viņa grupas nosaukums un LV karogs, un izpelnās arī ovācijas no poļiem. Tagad visi zina, no kurienes mēs esam un promejot redzam dažus poļus ar mirdzošām acīm mūsos nolūkojamies. Nākamajā vakarā polis pienāk pie mums un saka, ka viņš katru gadu brauc uz Latviju braukt ar kajaku pa LV upēm – Salaca, Mēmele. Nu vajadzēja poļu kajakerim satikt 2 latviešu kajakerus Itālijā. :)
Vēl vakara gaitā Rūta pastāstīja, ka pirtī kāds polis esot taujājis – vai mēs esam viena ģimene? :) Rūta, protams, atbildēja, ka nē (puse no mums 8 strādā vienā uzņēmumā, pārējie ir draugi iepriekšminētajiem). Nu mēs izskatoties visi tādi savstarpēji draudzīgi, familiāri utml. Es pieļauju, ka mūsu savstarpējā dalīšanās ar ēdienu, mainīšanās un atdošana ar vispārējas jautrības garnējumu palīdzēja radīt šādu priekšstatu.
Piektajā dienā tika atkārtots 2. dienas maršruts. Te šoreiz izšļūkājamies pa trasi ātrumā uz laiku. Trase jau izbraukāta, ledaina, bet izdodas uzlabot arī savu laiku. GPS-i joprojām uzrāda max ātrumu 75 un 83 km/h, kuru nu kurais.
Kādu reizi divatā ar Jāni braucam ar gondolu un sanāk braukt kopā ar kādu itāli un 2 dāmām. Tas itālis ir instruktors, kurš stāsta un rāda abām dāmām – kad kādas muskuļu grupas darbojas un kas notiek tad un ko darīt, ko nedarīt. Viņš pamana, ka Jānis, sēžot iepretim, klausās un vēro, un saka, ka Jānim tagad būšot jāmaksā par instruktāžu, ja viņš klausās, ko viņš stāsta. :)
Instruktors pamana arī, ka Jānis skatās savu GPS, un prasa – kālab? Uzzinot, kāds ir max sasniegtais ātrums, itālis jautā, vai mēs maz paspējam ieraudzīt apkārtni, apskatīt dabu un vai vispār paspējam veikt arī pagriezienus. :D:D:D es nezinu, kā itālis brauc, bet mēs visu paspējam. :)
Sestajā dienā mēs riņķojām visur kur, kaut kur nebūt, pa Sella Rondu joprojām tai pašā virzienā, slēpojot pa visādiem kaktiem, pastāvot garā rindā pie horizontālā pacēlāja, dzirdot latviešu valodu kaut kur barā.
Šodien Mārtiņam ar savu GPS izdevās sasniegt jaunu max ātruma rekordu – 100 km/h. Tagad max ātrumi – 83 un 100.
Pēdējais vakars viesnīcā un Itālijā. Pēc vakariņām uzmeklējām viesnīcas īpašnieku un kā pateicību uzdāvinājām melnā balzama pudeli un papļāpājām. Savukārt, vakarā neizdevās Ivo pierunāt uz tradicionālo kluba apmeklējumu. Tas nekas – es atradu, ka piršu kompleksa telpās atrodams galda teniss – dabūjām raketes no saimnieka un izspēlējāmies galda, grīdas, zemgalda tenisu. Tur bija arī visādi trenažieri, kuri tika iemēģināti, arī uz ātrumu. Baseins, džakūzī un pirtis – tikai mūsu rīcībā.
Atpakaļceļš bija ātrāks, 24 h un esam Rīgā.
