Rietumsahāra, kaitbords, Dolce un Gabbana;

  • 4 min lasīšanai
Šis ir subjektīvs „vervelējums” par četru Latvijas uzdzīvotāju izklaides un kaitborda braucienu uz Rietumsahāru, Marokas dienvidu reģionu, kas robežojas ar Mauritāniju. Šis bija šāda veida pirmais brauciens, kuru realizēja četru „galvā ķertu” cilvēku kompānija no Latvijas. Maroka, kā jau relatīvi nabadzīga musulmaņu valsts, tipisku eiropieti spēj pārsteigt ar dažādiem kontrastiem, starp kuriem var minēt „šmulīgo” pilsoņu dzīvesveidu, padomju garā audzinātos policistus (varētu pat teikt – miličus), kā arī iespaidīgos dabas skatus (informācijai: šajā reģionā ir burvīga okeāna piekraste, kadiķu meži, sniegoti kalni un tuksnesis) un brīvo attieksmi pret vieglajām narkotikām. Bet nu par visu pēc kārtas. Brauciena mērķis bija Internetā skopi aprakstītā Rietumsahāras pilsēta Dahla (Dakhla), pārsvarā mietpilsonisko franču kaitbordistu iecienīta vieta, kas atrodas aptuveni 1700 kilometru braucienā no Marokas lielākās pilsētas Kasablankas un ir pazīstama ar saviem ideālajiem laika apstākļiem kaitbordam, kā arī ar lagūnu, kas stiepjas vairāku desmitu kilometru garumā gar pašu Atlantijas okeāna piekrasti. Pēc ceļojuma viennozīmīgi tika secināts, ka ir vērts riskēt un izmantot vietējos avioreisus, kas savieno Kasablanku un Dahlu, nevis nodoties nogurdinošam 1700 km pārbraucienam ar īrētu auto (kas no otras puses tomēr labāk ļāva ieskatīties Marokas kultūrā un dzīves apstākļos). Brauciena pirmā pieturvieta bija burvīgais Marokas kūrorts Esauira (Essaouira), kur izvietotas vairākas jaukas viesnīcas un brīnišķīga vecpilsēta, kā arī vairāki nabadzīgi rajoni, kas liecina par vidējo dzīves līmeni valstī. Esauiru vietējie dēvē par Marokas kultūras galvaspilsētu, jo tajā pa laikam notiekot šādas tādas ar kultūru saistītas aktivitātes, kuras mēs gan nekādi tur nemanījām. Vairāk gan bija manāni vindsērfinga un kaitborda cienītāji, kas izbaudīja burvīgo un relatīvi mazapdzīvoto pludmali. Mūsu auto pie viesnīcas uz ielas laipni palīdzēja „pieparkot” vietējais „parkošanās” speciālists, kas ne vairāk ne mazāk paprasasīja par šo pakalpojumu „ar pievienoto vērtību” 50 santīmus nākamajā rītā (acīmredzot piebraukšana pie apmales uz ielas skaitās manevrs, kuru autovadītājs vienatnē nav spējīgs veikt). Vēlāk secinām, ka stāvvietu speciālista amats ir viens no nacionālajām profesijām, kuru pieprot jebkurš lupatlasis, kas spēj izšķirt iedzīvotāju pūlī ārzemniekus. Kā secinājām atpakaļ ceļā, šajā pilsētā ir populārs arī marihuānas tirdzniecības (hm, islāms taču to visticamāk aizliedz) un kamieļu tūrisma biznesi. Pēc Esauirā pavadītās dienas ar brāzmaino vēju un nelielo incidentu, kura laikā raksta autoru nemākulīgs franču izcelsmes kaitbotrdists Esauiras zilajos Atlantijas ūdeņos gandrīz vistiešākajā vārda nozīmē aizsūtīja pie dieviem, ceļotāju grupa turpināja savu ceļu. Dodoties tālāk ar auto uz dienvidiem, draudzīgo Latvijas kaitbordistu grupu pārsteidza vietējās policijas pārstāvis, kurš jau vēlā vakarā apturēja ceļotāju auto vienā ko policijas posteņiem. Šeit apstiprinājās daudzos blogos minētais fakts, ka katra Marokas policista svēts pienākums ir svešiniekiem apjautāties par viņu profesiju (nez vai šo projektu sponsorē vietējā statistikas pārvalde ... ?). Uz jautājumu „What’s your job?” sākotnēji attiecāmies ar pilnu nopietnību, bet, kad to mums uzdeva 15. reizi 1700 km garajā ceļā (informācijai: šī ceļa posma laikā bija 23 policijas posteņi, kuros 15 reizes tikām apturēti dokumentu pārbaudei), mūsu nodarbe no „uzņēmējiem – konsultantiem” bija pārtapusi par „profesional sportsmen” (latv. – profesionāli alkoholoķi - sportisti). Lieki minēt, ka labsirdīgie policijas pārstāvji nespēja skaidrā prātā aptvert, kas tā tāda Lettonie (no franču val. – Latvija), bet ļoti labi zināja, kas ir Lituania (Lietuva). Starp citu, pat marokāņu lidostas muitnieki pēc pasu pārbaudes bija pārliecināti, ka esam no Lietuvas un ar smaidu sejā atstāstīja Pasaules futbola čempionāta pārbaudes spēles starp Lietuvu un Vāciju epizodes, slavējot Lietuvas futbolistu izveicību. Kulminācija attiecībās ar vietējās varas pārstāvjiem bija pēdējais policijas postenis pirms Dahlas pislētas, kur pēc atbildes, ka esam „professional sportsmen”, mums tika uzdots papildjautājums „Are you famous?” (no angļu val. – vai esat pavisam „kruti” un jums var palūgt autogrāfu?). Dahla faktiski ir pēdējais civilizācijas apdzīvotais pleķītis Rietumsahāras dienvidos. 30 tūkstošu iedzīvotāju pilsēta mūs sagaidīja ar zināmu lauku mieru, laipniem policistiem, dažām kafejnīcām un nulli naksts izklaižu iespējām. Piecas Dahlas lagūnā (kas stiepjas gar Dahlas pilsētu) pavadītās dienas bija lieliskas. To laikā ceļotāju grupa iepazina gan franču kaitbordistu mietpilsonisko dabu, gan vietējo kaitborda nometnes vadītāju neticamo labvēlību, kura izpaudās kaut vai tādā neticamā faktā, kā izpalīdzēšana ar mūsu auto izvilkšanu no Sahāras mānīgajām smiltīm. Jāatzīst, ka pusdienošana šiem pilsoņiem vietējā Maslova piramīdas sarakstā bija augstāka, jo uz palīdzību pēc auto izvilkšanas no smiltīm, kas atradās 100 metru attālumā (laikam jau kosmisks attālums pēc vietējiem aprēķiniem), nācās gaidīt, kamēr vietējie kundziņi paēd savas dienišķas pusdienas. Jebkurā gadījumā nometnes vadītājam Rašidam jāsaka paldies arī par to. Visu ceļojuma laiku kaitošanas apstākļi bija ideāli un noskaņojumu nespēja sabojāt ne raksta autora uz gliemežiem sagrieztās kājas, ne fakts, ka vietējā četru (!) zvaigžņu viesnīcas gultas veļa oda tā it kā „Dosia” pulveris mazgāšanas laikā vides saudzēšanas nolūkos būtu pievienots aptuveni 10 reizes mazāk nekā nepieciešams, lai veļa izmazgātos. Jāsaka, ka vēja pārpilnība bija tāda, ka liela daļa kaitbordistu vienkārši izbaudīja sauli un mieru, sēžot lagūnas malā un vērojot paisumu, kas lika lagūnas krasta joslai dažās vietās mainīties pat par vairākiem simtiem metru. Būtībā sajūtas, kas rodas kaitojot šajā lagūnā ir grūti atstāstīt, bet iespējams fīlingu palīdzēs saprast kaitborda nometnes mājas lapa www.dakhla-attitude.com Arī modes industrija Rietumsahārā bija neglābjami skārusi gandrīz katru vietējo iedzīvotāju. Kā gan savādāk lai izskaidro faktu, ka katram trešajam uz ielas sastaptajam lupatlasim uz krekliņa rēgojās uzraksts Dolce un Gabbana (nu gluži kā Rīgas ielās). Vēlāk arī noskaidrojās (likās), ka katrs otrais apģērbu tirdzniecības kiosks ir noslēdzis ekskluzīvu izplatīšanas līgumu ar iepriekš minētā zīmola pārstāvjiem. Ceļojumu noslēdza atpakaļbrauciens no Dahlas uz Kasablanku, kura laikā tika izbaudītas mazo ciematu viesnīcu smakojošās labierīcības un 2 mēnešus nemazgātā gultasveļa, kā arī atsevišķu Marokas reģionu dabas krāšņums, kas vijās ar plastmasas atkritumu kalniem ceļa malās. Jāpiemin, ka ceļu kvalitāte Marokā bija atzsīstama uz kopējā nabadzības fona un šajā ziņā Latvijai vēl tāls ceļš ejams. Pēdējā no uzdzīves vietām pirms mājupceļa bija jau pieminētā Esauira, kurā tika satusēts ar vietējās viesnīcas īpašniekiem, kuri brīnumainā kārtā mūs noturēja par vāciešiem, nevis lietuviešiem. Pēc vietējā alus nobaudīšanas (interesanti, ka alkoholu var nopirk tikai viesnīcās un restorānos, bet tas neattur vietējos no šī dzēriena ražošanas) tika nobaudīts arī karaoke vakars kopā ar arābu valodā dziedošiem iezemiešiem (informācijai: katrā otrā arābu dziesmā kā likums skan vārdi habibi jeb latviski - mana mīlestība). Katrā ziņā Marokā ir kas tāds, ko nevar atrast attīstītos pasaules reģionos. Un pats labākais, ka Latvijas mantotais padomju kultūras rūdījums šajos apstākļos liek justies diezgan omulīgi (ja neskaita tualetes papīra trūkumu labierīcībās - ar roku dibenu slaucīt mēs diemžēl vēl tik meistarīgi nemākam).


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais