subjektīvā puzle

Martins Kalnberzins 05.02.2010 2 min lasīšanai

Šoreiz šis nav gluži ceļojuma apraksts , jo sanācis tā, ka uz kādu brīdi vienkārši dzīvoju Itālijā. Tādēļ ar dažādiem laika intervāliem atkarībā no iedvesmas sniegšu nelielas subjektīvas piezīmes par šo valsti.

Domani

Tā nu ir sanācis , ka, ja man kādā psiholoģiskā testā uzdotu jautājumu „Itālija?„ uz kuru acumirklī ir jāatbild, tad pirmais vārds, kas man iešautos prāta ir "domani „. Latviski- tulkojums „rīt„. Tas, šķiet, arī bija pirmais vārds, ko es apguvu , jo Itālijā neviens nekad neatteiksies no iespējas izdarīt rīt to, ko var izdarīt šodien.

„Domani” izskan jebkurā sarunā un pats jautrākais , ka kārtojot jebkuru jautājumu nākamajā dienā , tu visdrīzākais atkal izdzirdēsi vārdu „domani„. Nākamais līmenis ir „dopodomani„ tas ir „parīt”. To var dzirdēt visbiežāk komplekta ar „domani o dopodomani„kas tulkojumā ir „rīt vai parīt„.Pieredze māca, ka, vienojoties kaut ko darīt rīt, nebūt nenozīmē, kā tā ir domāta nākamā diena rēķinot kalendārās dienās. „Domani„ var iestāties arī pēc nedēļas.

Nu pat kā ir pagājis pusgads Itālijā un es esmu assimilējies tik tālu, ka burvīgi sāku izmantot šo ieroci savā darbībā. Līdz šīm mana mentalitāte neļāva tā rīkoties, jo mēs latvieši taču vienmēr kaut ko kavējam, vienmēr gribam izdarīt visu ātrāk, braucam ātri, skrienam ātri un lietas arī kārtojam ātri. Mans darbs ir saistīts ar celtniecību un sev par šausmām esmu atskārtis , ka diemžēl ar savu tempu mēs vienkārši radam sajukumu un nevajadzīgu haosu harmoniskajā „domani„ kārtībā. Šeit,ja tu saki , ka kaut ko izdarīsi rīt, neviens nav gatavs , ka tu to patiešām paveiksi.Jo visi tālākie posmi aiz tevis rēķinās ar ierasto lietu kārtību. Iespējams ka celtniecība ir tā joma, kur „rītdienas princips” ir izplatīts visa pasaulē, bet to es izjūtu saskarsmē ar itāļiem arī citās jomās. Lieta, kuru varētu ātri un ērti nokārtot, parasti ievelkas uz vairākām dienām.

Tā nu es sevi radinu pie „domani„ principa. Svarīgu seju izvērtējot kārtējo problēmu, es nopietni pamāju ar galvu un saku „ domani !„ un jebkura saruna ar abpusēju apmierinātību var tikt izbeigta.Neatkarīgi, kura puse ir ieinteresēta notikumu paātrinājumā, nākamās dienas saruna var ar tik pat lielu apmierinātību tikt izbeigta ar ikdienišķo „ domani„,un tā nedēļu no nedēļas.

Saruna

„Due„ es nomurminu zem deguna vīram, kurš visiem pasniedz maizi. Viņš man paskatās acīs un saka "DUE!" Es kautrīgi saku „ due „ viņš nosmējās atmet ar roku un pasniedz man divus gabaliņus maizes. Tas pats atkārtojas vairākas dienas, kamēr beidzot es biju pietiekoši uzsūcies Itāļu saules un temperamentu, lai pateiktu „DUE!!!„ enerģiski un bezmaz vai izkliedzot U burtu. Beidzot izdzirdot šo tik vienkāršo vārdu izteiktu ar nepieciešamo enerģijas daudzumu -maizes vīrs bija sajūsmā.

Itāļu saruna ir ārkārtīgi emocionāla. Ne tikai vārdi tiek izvīti ar izteiktiem uzsvariem, no kuru intensitātes var mainīties teiktā jēga, bet sarunā piedalās arī viss ķermenis.Pilnīgi ierasta lieta ir ārkārtīgi izteikts acu kontakts, ar piešķiebtu galvu atkarība no sarunu biedra auguma uz augšu vai leju. Sarunu biedra acis tik vērīgi lūkojas tavās , ka, šķiet,tiek mēģināts uztvert tavas acs tīklenes mazākas izmaiņas un nolasīt tavas domas.

Uzrauti pleci un priekšā saliktas plaukstas kā lūdzoties dievu- kuras tiek ritmiski kratītas no augšas uz leju, ir klasiska ķermeņa valoda , kas pavada kārtējo reiz„domani„ vārdu.Roku vicināšanas un pirkstu salikšanas kombināciju mākslā, pret Itāļu vīriem un sievām, nobālētu jebkura mūsu 90 gadu gangsteru autoritāte.

Dažreiz klausoties vairākos Itāļos, kad tie mēģina atrisināt kādu problēmu, nevar saprast, kurā brīdī par argumentiem sāks tikt izmantoti krēsli, bet patiesībā tā ir vienkārši pilnasinīga tēmas iztirzāšana un nekas vairāk.

Diemžēl, laika trūkuma dēļ, vēl joprojām neesmu ticis tālāk par elementārajām sarunu valodas frāzēm itāļu valodā, bet viennozīmīgi šo skanīgo valodu ir vērts iemācīties. Kā teica viena mana paziņa „Man jau patīk tie itāļi, viņi ir tādi paši skaļi kā es”un kā nu mēs visi ļoti labi zinām,jo mazāk visu turi pie sevis, jo veselīgāk.Apgūstot itāļu valodu varētu mierīgi, nevienu neaizskarot novadīt /stresa mazinājuma/ seansus pie jebkuras viss elementārākās sarunas.

P.S.Krustēvs III daļa. Dons Antabello uzlējis olīveļļu uz maizes, gardi nolaiza savus pirkstus un uzslavē tās garšu. Tas ir jāredz! Manuprāt, šajā īsajā fragmentā ir daudz Itālijas.