Ceļā starp sapņiem un realitāti

  • 3 min lasīšanai
  • 14 foto

Jebkurš piedzīvojums man ir kā iekšēja nepieciešamība, dvēseles stāvoklis, un – lai būtu! – sava veida reliģija. Šķiet, ka pasaules atklājējs manī sēž jau no bērnības. Pirmās atmiņas saistās ar aptuveni astoņu gadu vecumu, kad, veroties pasaules kartē un gandrīz neko nezinot par „lielajām ekspedīcijām”, sapņoju par ceļojumiem nezināmajā pasaulē. Toreiz gan es vēl nebiju lasījis nevienu dokumentālu piedzīvojumu grāmatu, bet zināju, ka ir veiktas ekspedīcijas gan uz Ziemeļpolu, gan Dienvidpolu. Es sapņoju par ko tādu, ko neviens vēl nav paveicis un manā galvā dzima doma par Grenlandes šķērsošanu. Tad gan es vēl neko nezināju par Fritjofa Nansena 1888. gada ekspedīciju.

2007. gada pavasarī, 119 gadus pēc Nansena ekspedīcijas, es biju sagatavojies savai pirmajai nopietnajai ekspedīcijai – Grenlandes traversam. Diemžēl mans pārinieks mainīja plānus un tikai dienu pirms ekspedīcijas starta, kad helikopteram vajadzēja nogādāt mūs un ekipējumu no Tasilakas (apdzīvota vieta uz Amasalikas salas Grenlandes austrumu krastā) uz kontinentālā ledāja malu, devās pretējā virzienā un atstāja mani vienu. Es gan tiku lūdzis atļauju Dānijas Polārcentram veikt šo ekspedīciju vienatnē, tomēr atļauja netika dota, par cik tas bija pretrunā pastāvošajai likumdošanai, galvenokārt drošības apsvērumu dēļ.

2008. gada pavasarī, es biju sagatavojies otrajam Grenlandes traversa mēģinājuma. Šoreiz mans pārinieks bija iepriekšējā gadā Tasilakā sastaptai vācietis Peters Heimburgers, mainīts bija arī plānotās ekspedīcijas virziens – no rietumu krasta uz austrumiem. Velkot 80 kilogramu smagas ragavas, mums izdevās šķērsot tehniski sarežģītāko posmu – ledāja malu, tomēr mana paša veselības problēmu dēļ ekspedīciju nācās atcelt un mēs bijām spiesti atgriezties.

2009. gada pavasarī es vienatnē devos desmit dienu slēpju pārgājienā Špicbergenā (http://www.adventurerace.lv/?DocID=1520), bet rudenī kopā ar kalnos sastapto franču puisi Romainu Denisu uzkāpu Monblānā (http://www.adventurerace.lv/?DocID=1608). Tie arī pagaidām ir mani lielākie sasniegumi un daudzējādā ziņā veiksmīgākais gads piedzīvojumu jomā. Nenoliedzami, ka personīgi nozīmīgs man bija arī desmit dienu vasaras pārgājiens Latgalē, kas varbūt neatbilst piedzīvojumu tradicionālajiem kritērijiem, tomēr dziļi sevī, savā dvēselē, es to izjutu līdzvērtīgi abiem pārējiem ceļojumiem un tas mani vienlīdz spēcīgi bagātināja.

Pirmā grāmata, kas būtiski ietekmēja manu piedzīvojumu uztveri, bija Reinholda Mesnera „Gājiens vienatnē”. Varbūt tas nav pats stāsts, kas mani piesaistīja, lai gan arī tas ir gana sarežģīts un dramatisks, bet gan cilvēka iekšējie pārdzīvojumi, spēks un vājums vienlaicīgi, sevis pārvarēšana un savā ziņā arī pateicība par iespējām, kas dzīvē tiek dotas. Tāda savā ziņā ir arī mana pasaules uztveres filozofija, kas mani ved cauri dzīves līkločiem, veiksmēm un neveiksmēm, arī vientulībai.

Idejas un iedvesmu saviem ceļojumiem es gūstu gan no izlasītajām grāmatām, gan paša piedzīvotā. Lai gan dažkārt man šķiet, ka pirmais ir sapnis par ceļojumu – kaut kāda netverama vīzija par ceļojumu, sevis meklējumiem tajos. Piedzīvojumi ir ceļš pret sapņa piepildījumu, ceļš starp sapņiem un realitāti. Jebkurš ceļojums un piedzīvojums cilvēku bagātina ar pieredzi. Jo tehniski sarežģītāks ir plānotais ceļojums, jo lielāka arī dažāda apstākļu neparedzamība. Nav labas vai sliktas pieredzes – cilvēks var mācīties gan lasot grāmatas, gan pieļaujot kļūdas. Nav pareizas vai nepareizas rīcības, kamēr tā nenonāk konfliktā ar cilvēka sirdsapziņu.

Savos ceļojumos un piedzīvojumos esmu gan zaudējis, gan ieguvis. Iespējams, ka, pirmo reizi dodoties uz Grenlandi, mana varbūt pat absolūtā uzticēšanās otram cilvēkam tika kaut kādā mērā nodota. Lai gan jāatzīst, ka šajā kontekstā man nav tiesību vērtēt otra cilvēka izdarītā lēmuma pareizību vai nepareizību, jo īpaši, ja tas skar neikdienišķus apstākļus. Vien varu teikt, ka es būtu bijis daudzkārt pateicīgāks, ja par savām šaubām un bailēm pārinieks man būt pastāstījis.

Tomēr nav zaudējumu, bez ieguvumiem. Palicis viens savos pašpārmetumos un mēģinot pierunāt autoritātes solo ekspedīcijai, es iepazinos gan ar savu nākamā gada ekspedīcijas partneri Peteru, kurš tobrīd strādāja viesnīcā, kurā biju apmeties, gan itāļu alpīnistu pāri, Džovanni un Emanuelu, kas bija atbraukuši uz Grenlandi slēpot. Neskatoties uz otro neveiksmīgo ekspedīcijas mēģinājumu, mēs ar Peteru aizvien esam labi draugi, bet kopā ar itāļu pāri es 2007. gadā pirmo reizi pabiju lielajos kalnos un kopš tā laika, ikreiz dodoties uz Alpiem, es apciemoju arī viņus.

Cilvēks ir dzīvs, kamēr viņš nepārstāj domāt, sapņot un ticēt saviem spēkiem, ka viss, ko viņš iespēj uzsākt, viņš var arī paveikt. Un tas nekas, ka sapņi dažkārt ir daudzkārt lielāki par iespējām tos realizēt.

Veiksmi ceļojumos un piedzīvojumos, lai vai kur tie mūs arī neaizvestu!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais